Operācija "Ziemas burvība"

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Operācija "Ziemas burvība"
Voldemars Veiss 1943.png
Pulkvežleitnants Veiss operācijas laikā.
Datums1943. gada 15. februāris — 2. aprīlis
VietaBaltkrievija, Vitebskas apgabals, Asvejas apkaime
IznākumsBuferzonas izveide Latvijas pierobežā
Karotāji
Trešais reihsPSRS
Komandieri
Frīdrihs Jekelns
Karls Knehts
Valters Šrēders
Otto Vilhelms Isserštets
Vilis Samsons
Spēki
2. lietuviešu policijas bataljons
50. ukraiņu policijas bataljons
273. Ludzas policijas bataljons
280. Bolderājas policijas bataljons
281. Abrenes policijas bataljons
271. Aizputes policijas bataljons
276. Kuldīgas policijas bataljons
277. Siguldas policijas bataljons
278. Dobeles policijas bataljons
282. Ventas policijas bataljons
Arāja komanda
Einsatzgruppe Iltis
36. igauņu policijas bataljona 1. rota
Padomju partizāni:
1. Kaļiņinas brigāde
3. Kaļiņinas brigāde
4. Kaļiņinas brigāde
10. Kaļiņinas brigāde
11. Kaļiņinas brigāde
1. Kaļiņinas brigāde
Bešenskas brigāde
Rosonas "Par Padomju Baltkrieviju" brigāde
Rosonas "J. V. Staļins" brigāde
Drisas brigāde
Sirotinas brigāde
Osvejas brigāde
Latviešu partizānu atsevišķā vienība
Zaudējumi
30 krituši221 krituši, 3904 nogalināti, 7465 aizvesti spaidu darbos, konfiscēti 5935 mājlopi

Operācija "Ziemas burvība" (vācu: Operation Winterzauber), pazīstama arī kā Osvejas operācija, bija plaša partizānu apkarošanas operācija Latvijas pierobežā, norisinoties pamatā Osvejas rajonā Baltkrievijā. Operācija ietilpa partizānu apkarošanas Baltkrievijā trešajā fāzē — "mirušo zonu" (vācu: tote Zonen) izveide — mērķis bija izveidot no padomju partizānu darbības brīvu 40 km buferzonu robežas tuvumā. Operācija ilga no 1943. gada 4. februāra līdz 2. aprīlim, piedaloties 8 latviešu policijas bataljoniem, kā arī vairākām vācu, lietuviešu un ukraiņu vienībām SS ģenerāļa Frīdriha Jekelna vadībā. Vienības bija sadalītas pulkveža Knehta, policijas ģenerāļa Šrēdera un policijas majora Isseršteta grupās. Vienlaikus ar operāciju Ziemas burvība tālāk uz austrumiem notika paralēla partizānu apkarošanas operācija "Baltais Zaķis" (vācu: Operation Schneehase) — bija paredzēts, ka "Ziemas burvības" vienībām virzoties no rietumiem, "Baltā Zaķa" no austrumiem un citām vācu vienībām turot pozīcijas plašākās operāciju telpas ziemeļos un dienvidos, tās iznīcina vai ielenc partizānu spēkus Osvejas-Sebežas rajonos, paredzot tikšanos Polockas—Sebežas šosejas rajonā[1].

Sagatavošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1943. gada 14. janvārī Rīgā no Arāja komandas personālsastāva tika uzsākta Sonderkommando Lettgallen izveide ar mērķi to izmantot teritorijas izlūkošanai, jau 18. janvārī Arāja vīriem bija jāuzsāk izlūkdarbības paredzētajā operācijas apvidū. Operācijā iesaistāmās vienības tika sadalītas divās grupās — pulkveža Karla Knehta un policijas ģenerāļa Valtera Šrēdera vadībā. Vēlāk grupām piesaistīja arī 210 SD vīru, tostarp vienu izlūku komandu majora Arāja vadībā[2]. 1943. gada 4. februārī tika uzsākti pārējo vienību sagatavošanās pasākumi un 15. februārī tās bija gatavībā izejas pozīcijās Latvijas pierobežā.

Iesaistītās vienības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācu spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Operācijas norises shēma, padomju partizānu interpretācija.

Kopējais operācijā iesaistīto vācu vienību skaitliskais sastāvs un organizācija bija šāda:

Knehta grupa:

Šrēdera grupa:

  • 2. lietuviešu policijas bataljons — komandieris kapteinis Aleksas Kazakevičius
  • 50. ukraiņu policijas bataljons — komandieris nav zināms
  • 273. Ludzas policijas bataljons — komandieris pulkvežleitnants Jānis Birzulis, 19 virsnieki un 417 instruktori un kareivji
  • 280. Bolderājas policijas bataljons — komandieris pulkvežleitnants Kārlis Lobe, 29 virsnieki un 630 instruktori un kareivji
  • 281. Abrenes policijas bataljons — komandieris pulkvežleitnants Voldemārs Veiss, 50 virsnieki un 616 instruktori un kareivji
    • SiPo un SD vienība — komandieris SS šturmbannšturmfīrers Krauze, 115 vīri[4]
    • vērmahta zenītbaterija komandiera Gatjē vadībā — trīs 20 mm FlaK 38 zenītlielgabali
    • vērmahta sakaru rota — komandieris Levins
    • vērmahta sakaru rota — komandieris Rīdels
    • 20. motorizētā žandarmērijas rota
    • 2. īpašo uzdevumu aviogrupa — viens Focke-Wulf Fw 189, viens Fieseler Fi 156, divi Focke-Wulf Fw 58 lidaparāti[3]

1943. gada 23. februārī, operācijas laikā pirms galveno partizānu nocietināto punktu sasniegšanas, spēki tika pārformēti un izveidota trešā grupa policijas majora Otto Vilhelma Isseršteta vadībā, attiecīgi operācijā iesaistīto vienību organizācija un sastāvs bija šāds:

Isserštedta grupa:

  • 2. lietuviešu policijas bataljons — komandieris kapteinis Aleksas Kazakevičius
  • 50. ukraiņu policijas bataljons — komandieris nav zināms
  • 1. artilērijas divizions
    • 33. policijas sakaru rota
    • vērmahta zenītbaterija komandiera — divi 20 mm FlaK 38 zenītlielgabali

2. īpašo uzdevumu aviogrupa — viens Focke-Wulf Fw 189, viens Fieseler Fi 156, viens Focke-Wulf Fw 58 lidaparāts[5]

Kopumā operācijā Knehta grupā piedalījās 90 latviešu policijas bataljonu virsnieki un 2038 instruktori un kareivji, bet Šrēdera grupā — 98 virsnieki un 1663 instruktori un kareivji — kopā 3889 vīri. Jāmin, ka latvieši darbojās arī piesaistītajās SD un SiPo vienībās[2].

Padomju spēki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju partizānu pusē darbojās ievērojams skaits partizānu brigāžu, taču, paramilitāru vienību neregulārā izmēra un rakstura dēļ, kaujinieku skaitu ir grūti aplēst.

Zināms, ka sākotnējā operācijas posmā vācu spēkiem pretestību izrādīja divas baltkrievu — Drisas un Osvejas — brigādes un 11. Kaļiņinas brigāde. 1943. gada 26. februārī iesaistījās daļa Sirotinas brigādes un 4. Kaļiņinas brigāde, taču spēki izrādījās nepietiekoši lai apturētu ienaidnieka virzību un 26. februārī ar Centrālā partizānu kustības štāba priekšnieka vietas izpildītāja ģenerālpulkveža Sergeja Belčenko pavēli partizānu vienības pakļāva vienai vadībai, par komandieri ieceļot Kaļiņinas partizānu kustības štāba priekšnieku apakšpulkvedi Alekseju Štrahovu. Pēc Štrahova pavēles partizānu vienības tika sadalītas divās grupās — Ziemeļu un Dienvidu. Ziemeļu grupas mērķis bija aizturēt pretinieku līnijā Cerkovno—Mikuļino un apiet tā pozīcijas Osvejas—Veļikoje Selo apkaimē, savukārt dienvidu grupai bija paredzēts kavēt pretinieka virzību uz dienvidiem Novoseļes-Zadežjes virzienā.

Ziemeļu grupā ietilpa:

  • Rosonas "J. V. Staļins" brigāde
  • 1. Kaļiņinas brigāde 7 rotu sastāvā, komandieris Fedors Boidins
  • 3. Kaļiņinas brigāde 8 rotu sastāvā, komandieris leitnants Aleksejs Gavrilovs
  • 4. Kaļiņinas brigāde 5 rotu sastāvā (534 cilvēki), komandieris čekists Vasilijs Ļisovskis
  • 10. Kaļiņinas brigāde 4 rotu sastāvā, komandieris majors Nikolajs Varaksovs
  • 11. Kaļiņinas brigāde 5 rotu sastāvā (daļa), komandieris Semjons Butorins

Dienvidu grupā ietilpa:

  • Rosonas "Par Padomju Baltkrieviju" brigāde
  • Drisas brigāde — komandieris Filips Gerasimovs
  • Sirotinas brigāde

Vienlaicīgi atsevišķi darbojās Osvejas brigāde, Samsona latviešu vienība un daļa 11. Kaļiņinas brigādes[6].

Operācijas norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu sarkanie partizāni Osvejas rajonā 1943. gadā, otrais no kreisās otrajā rindā — Otomārs Oškalns.

Operācijas teritorija bija nosprausta ar dienvidu robeža pie Drisas, ziemeļos līdz Zilupei un tālāk līdz Svoļnas ielejai[7], virzību uzsākot no trīs virzieniem — Latvijas pierobežas, Drisas un Bigosovas[8]. Operācijas gaitā vāji apmācītie policijas bataljoni saskārās ar negaidīti sīvu padomju partizānu pretestību, kā arī iepriekš nezināmām karadarbības metodēm — tostarp plašu mīnu un slazdu izmantošanu[9].

Sākotnējais vācu spēku uzbrukums pārmāca nesagatavotos partizānus, pamatā Drisas un Osvejas brigādes ar Rokosovska brigādes līdzdalību, un tie 25. februārī, beidzoties munīcijai, bija spiesti atkāpties uz Svoļnas mežu masīvu. Latviešu atsevišķā partizānu vienībai Viļa Samsona atkāpšanos veikt neizdevās un tā palika vācu vienību aizmugurē Osvejas ezera ziemeļos, tur izvēršot sabotāžas darbību, mīnēšanu un uzbrukumus no slēpņa. Uz to reaģējot vācu spēki apturēja virzību un uzsāka aizmugures apdraudējuma likvidāciju, 6. martā ar aviācijas atbalstu uzsākot ielenkšanas mēģinājumu. Vācu spēkiem ieņemot Vasiļevščinu un Krasovo loku ap Latviešu partizānu vienību gandrīz izdevās noslēgt, taču, atstājot sedzējvadu pret Krasovu, izdevās pēkšņa triecienā pārsteigt 2. lietuviešu bataljonu, kas virzījās no Vasiļevščinas un izlauzties, ciešot zaudējumus. Pēc šī grupējuma padzīšanas vācu spēki atsāka virzību plašākā frontē, atspiežot partizānus līdz Svoļnas upei[10].

Zināms, ka operācija policijas bataljoniem bija paredzēts veikt kaujas darbību un atbrīvot teritoriju, kamēr ar civiliedzīvotāju un potenciālo partizānu represijām nodarbotos SD un SiPo vienības, taču zināmi vairāki gadījumi, kad arī policijas bataljonu apakšvienības veikušas nošaušanas un dedzināšanas darbības. Operācija noslēdzās 1943. gada marta beigās, iesaistītajām vienībām atgriežoties Latvijas teritorijā[9].

Knehta Grupa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latviešu izlūki (Jagdkommando) operācija laikā.

Saskaņā ar sniegtajiem ziņojumiem, Knehta grupa līdz 24. februārim kaujās nonāvēja 43 partizānus, nogalināja 323 civiliedzīvotājus un potenciālos atbalstītājus, nodeva SD 241 personu, un rekvizēja 7 zirgus, 64 govis un 119 sīklopus. Lielākoties vai pilnībā nodedzinātas tika 27 apdzīvotas vietas — Dubņiku, Krivoseļcu, Bandeļu, Meželovo, Šilovo, Pesku, Tirševo, Borku, Andinu, Šakalevo, Ļipovku, Zambaravo, Voznovo, Buļu, Zaborovcu, Tribusu, Poltorakovo, Sandorovo, Ļimbovkas, Kameņkas, Seļjankas, Koļbovščinas, Barsuku, Medvedevo, Berezovkas, Besnino un Savkelu sādžas.

Grupa trofejās saņēma 11 šautenes, vienu pistoli, 2 rokas granātas 2 nelietojamus prettanku lielgabalus, 210 šāviņus, vienu kasti krievu šauteņu munīcijas, 3 krievu rokas ložmetējus, vienu vieglo mīnmetēju un vienas ragavas. Grupas zaudējumi bija 4 kritušie, 5 smagi un 18 viegli ievainotie, izlietoti 38 000 strēlnieku ieroču patronu, 38 mīnmetēja šāviņi, 380 rokas granātas un 25 zenītartilērijas šāviņi[11].

No 25. februāra līdz 5. martam grupa kaujās iznīcināja vienu partizānu, taču likvidēja 633 civiliedzīvotājus un potenciālos atbalstītājus, piespiedu darbos aizvedot 234 cilvēkus un rekvizējot 13 zirgus, 142 govis un 338 aitas. Nodedzināja 31 apdzīvotu vietu — Bučanovo, Borkovo, Suhorukovo, Doberņiku, Rubanu, Sahonovo, Šavraku, Davidenku, Saļino, Šļiku, Žerebcovo, Zatloiščinas, Demidovo, Dubrovu, Osetku, Popeluševo, Kurašu, Černovcu, Dedino, Markovo, Ragelevo, Mosoļevščinas, Cerkovno, Gaļkoviščinas, Ogurku, Selišču, Gorodiloviču (būtisku daļu), Veļikoje Poļe, Pļuščiku, Ņiščas, Dubrovo sādžas, kā arī vairākas viensētas un ķieģeļu cepli 70/08.

Trofejās tika saņemts nezināms strēlnieku ieroču daudzums, viena gāzmaska un 1680 kg graudu. Zaudējumus grupa necieta, izlietotas tika 2000 strēlnieku ieroču patronas[12].

Savukārt no 6. līdz 16. martam kaujās iznīcināti 10 partizāni, 6 saņemti gūstā un 11 nošauti, SD nodoti 764 cilvēki, rekvizēti 113 zirgi un 209 govis. Nodedzināja 15 sādžas — Orehovo, Čenooku, Baidakovo, Ostrovas, Sukolu, Kobiļencu, Jeļcinas, Malaškovo, Dubnojes, Izubricas, Makutu, Kurašu, Belajas, Miļenku un Betcu. Ardavskijes sādžu iznīcināja aviācija[13]. Trofejās saņemtas 18 mīnas, artilērijas un pavadošie rati, 10 artilērijas šāviņi, 2 šautenes, viena pistole, 18 ložmetēja diski, 60 patronas, 6 kg sprāgstvielu, 3 pilnas ložmetēja lentas, 3 ložmetēji, 3 lielgabalu stobri, viens ložmetēja stobrs, kā arī 65 ragavas, viena lauka virtuve, 2 radiouztvērēji un viens maiss graudu.

Grupa zaudēja 10 kritušos, 5 smagi un 22 viegli ievainotos, divus bez vēsts pazudušos un divus kritušus vezumniekus, izlietoti 59 000 strēlnieku ieroču patronu, 92 rokas granātas, 175 mīnmetēja šāviņi un 250 signālpatronas. Zaudētas arī 3 kamanas ar apģērbu un 78 šautenes[14].

Kopumā līdz operācijas beigām 31. martā Knehta grupa kaujās iznīcināja 77 partizānus, gūstā saņēma 9, nošāva 875 civiliedzīvotājus un potenciālos atbalstītājus un SD nodeva 1389 personas. Grupa zaudēja 22 kritušos (ieskaitot vezumniekus), 24 smagi un 53 viegli ievainotos un 2 bez vēsts pazudušos. Nodedzināja vismaz 92 sādžas[15]

Latviešu policijas bataljonu darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

271. Aizputes bataljona vīri operācijas Winterzauber laikā Osvejas rajonā.

Zināms, ka 271. bataljons bez SD vienību līdzdalības 24. februārī nodedzināja Narubku sādžu, kā arī kopā ar SD vīriem likvidēja Ostrovas, Petino un Sukoli sādžas. 276. bataljona vīri operācijas gaitā bataljona vīri partizānu slēpņos uzgāja lielu daudzumu Latvijas Republikā nolaupītu mantu, lielākās kaujās ar partizāniem bataljonam nenācās iesaistīties, taču zināms, ka 6. martā bataljons nodeva kādas sādžas iedzīvotājus SD vienību vīriem, kuru uzdevums bija potenciālo partizānu likvidācija. 277. bataljons no 13. līdz 15. martam atradās pie Dobropļosu sādžas kopā ar SD vienībām, kuru pienākums bija sādžu iznīcināšana un iespējamo partizānu likvidācija. 280. bataljons ieņēma Mušinas ciema, tajā izvietojot bataljona štābs. Februāra beigās Mušina tika pakļauta spēcīgam ienaidnieka uzbrukumam, bataljonam zaudējot 5 kritušos. Marts tika pavadīts nepārtrauktās kaujas darbībās, bataljonam zaudējot 8 kritušos uz ienaidnieka izliktām mīnām[16].

278. bataljons uzbruka Kaļuti un Rakšinas sādžām 16. februāra dienā, padzenot to ieņēmušos partizānus, tostarp ieņemot Limovkas sādžu. Tā kā tuvumā neatradās Sicherheitsdienst (SD) vienības, kuru pienākums bija veikt šādus uzdevumus, 278. bataljons 16. februārī nodedzināja Limovkas sādžu un ap 100 tajā atrodošos iedzīvotājus, kas tika uzskatīti par partizānu atbalstītājiem. 19. februārī bataljons pārējos sādžu iedzīvotājus nodeva SD vienību rīcībā[17]. Šajā sādžu apvidū bataljons pavadīja laiku līdz 21. februārim, kad tika saņemta pavēle uzbrukt Medvedovas un Kolbovčinas sādžām, tās ar smago ložmetēju un aviācijas atbalstu tika ieņemtas 22. februāra rītā. Zināms, ka Kolbovčinas sādžu nodedzināja paši 278. bataljona vīri, pirms SD vienību ierašanās[17]. Operācijas laikā bataljons bieži saskārās ar partizānu izliktiem slazdiem, vislielākos dzīvā spēka zaudējumus radīja tieši mīnas. No 28. februāra, saskaroties ar biežiem ienaidnieka uzbrukumiem, bataljons līdz 7. martam atjaunoja tiltu pār kādu apvidus upi. 8. martā bataljons uzsāka virzību uz Osvejas ezeru un tālāk uz Ļisnu, to sasniedzot 9. martā un tur paliekot atpūtā līdz 11. martam. 15. martā, turpinot virzību, bataljons uzgāja 271. Aizputes bataljona transporta kolonnas atliekas, tostarp 7 kritušos. 24. martā 282. bataljons sasniedza Barlova sādžu un 25. martā Purģeļu sādžu, kur tas palika līdz 28. martam, kad atsāka virzību atpakaļ uz Zilupi, kur tas tika norīkots robežapsardzības uzdevumos.

Iznākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zināms, ka atsevišķas vācu vienības operācijas gaitā cieta šādus zaudējumus:

Padomju pusē baltkrievu partizāni zaudēja 49 kritušos un 111 ievainotos, par Kaļiņinas partizānu zaudējumiem drošas informācijas nav, zināms, ka no 16. februāra līdz 11. martam tie bija 21 kritušais un 41 ievainotais[6].

Operācijas laikā tika noslepkavotas 3904 personas, spaidu darbos nodeva 7465 personas, no kurām 2000 nonāca Salaspils koncentrācijas nometnē[23].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 336. lpp
  2. 2,0 2,1 2,2 Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 343. lpp
  3. 3,0 3,1 «Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 29. lpp.
  4. Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 344. lpp
  5. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 59. lpp.
  6. 6,0 6,1 Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 19. lpp.
  7. Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 342. lpp
  8. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 16. lpp.
  9. 9,0 9,1 Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 349. lpp
  10. Latviešu tautas cīņa Lielajā Tēvijas karā — Zinātne, Rīga: 1966, 299. lpp.
  11. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 64. lpp.
  12. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 96. lpp.
  13. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 235. lpp.
  14. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 145. lpp
  15. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 233. lpp.
  16. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums — Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 262. lpp
  17. 17,0 17,1 Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 348. lpp.
  18. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 236. lpp
  19. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 239. lpp
  20. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 240. lpp
  21. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 243. lpp
  22. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы — «Историческая память», Минск — Москва: 2013, 246. lpp
  23. Gunita Nagle. «KARĀTAVAS RĪGAS LAUKUMĀ». www.diena.lv, 20.10.2007. Skatīts: 2019-02-21.