278. Dobeles policijas bataljons

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
278. Dobeles policijas bataljons
Ordnungspolizei flag.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1942-1943
Pakļautība SS un policijas vadītājs Ostlandē
Karaspēka veids Sauszemes spēki
Militārās operācijas Robežapsardzība
Partizānu apkarošana Baltkrievijā
Komandieri
Komandieri Alfrēds Jānis Gredzens
Ēvalds Vērsāns
Alberts Kleinbergs

278. Dobeles policijas bataljons (vācu: 278. Schutzmannschaft Bataillon) bija militāra latviešu vienība Trešā reiha pakļautībā Otrajā pasaules karā. Kaujas gaitas beidza 1943. gada 11. augustā ar iekļaušanu 1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā kā II bataljons.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

278. Dobeles bataljonu izveidoja pulkvežleitnants Alfrēds Jānis Gredzens 1942. gada 7. decembrī Bolderājā un jau 19. decembrī bataljons izbrauca uz Ludzu 19 virsnieku, 94 instruktoru un 313 kareivju sastāvā, bruņots tikai ar šautenēm.[1]

Dienesta gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc ierašanās Ludzas apriņķī bataljonu norīkoja robežapsardzībā, izvietojot tā vīrus bijušajos Latvijas Republikas robežsardzes posteņos. Šeit bataljons regulāri izcīnīja sadursmes ar sarkanajiem partizāniem. 8. februārī bataljonu atsauca no robežapsardzes pienākumiem un nosūtīja uz Melkeriem ar mērķi to iesaistīt operācijas "Winterzauber" izpildē, no kurienes 15. februārī tas devās Latvijas—Krievijas robežas virzienā, to pārejot 16. februāra rītā.[1]

Operācijas ietvaros Osvejas ezera apkaimē bataljons bija iekļauts policijas pulkveža Knehta grupā, pirmais uzdevums bija uzbrukums Kaļuti un Rakšinas sādžām 16. februāra dienā, padzenot to ieņēmušos partizānus, tostarp ieņemot Limovkas sādžu. Tā kā tuvumā neatradās Sicherheitsdienst (SD) vienības, kuru pienākums bija veikt šādus uzdevumus, 278. bataljons 16. februārī nodedzināja Limovkas sādžu un ap 100 tajā atrodošos iedzīvotājus, kas tika uzskatīti par partizānu atbalstītājiem. 19. februārī bataljons pārējos sādžu iedzīvotājus nodeva SD vienību rīcībā.[2]

Šajā sādžu apvidū bataljons pavadīja laiku līdz 21. februārim, kad tika saņemta pavēle uzbrukt Medvedovas un Kolbovčinas sādžām, tās ar smago ložmetēju un aviācijas atbalstu tika ieņemtas 22. februāra rītā. Zināms, ka Kolbovčinas sādžu nodedzināja paši 278. bataljona vīri, pirms SD vienību ierašanās.[2] Operācijas laikā bataljons bieži saskārās ar partizānu izliktiem slazdiem, vislielākos dzīvā spēka zaudējumus radīja tieši mīnas. No 28. februāra, saskaroties ar biežiem ienaidnieka uzbrukumiem, bataljons līdz 7. martam atjaunoja tiltu pār kādu apvidus upi. 8. martā bataljons uzsāka virzību uz Osvejas ezeru un tālāk uz Ļisnu, to sasniedzot 9. martā un tur paliekot atpūtā līdz 11. martam. 15. martā, turpinot virzību, bataljons uzgāja 271. Aizputes bataljona transporta kolonnas atliekas, tostarp 7 kritušos. 24. martā bataljons sasniedza Barlova sādžu un 25. martā Purģeļu sādžu, kur tas palika līdz 28. martam, kad atsāka virzību atpakaļ uz Zilupi, kur tas tika norīkots robežapsardzības uzdevumos[1]. Kopumā "Winterzauber" ietvaros bataljons zaudēja 9 kritušos, 7 kareivjus un 2 instruktorus, kā arī vienu smagi ievainotu virsnieku.[3]

1943. gada 3. maijā ceļā starp Ostroviešiem un Vecslabadu uzbrukumā no slēpņa partizāniem izdevās nogalināt bataljona komandieri pulkvežleitnantu Gredzenu, komandēšanu uzņēmās 4. rotas komandieris kapteinis Vērsāns. Bataljons turpināja pildīt robežsardzes pienākumus, 15. jūlijā tam pievienoja 271. Aizputes bataljonu, līdz 1943. gada 11. augustā to iekļāva 1. Rīgas latviešu brīvprātīgo policijas pulkā kā II bataljonu.[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1972, 2.sējums, 253. lpp.
  2. 2,0 2,1 Kārlis Kangeris, "Latviešu policijas bataljoni lielajās partizānu apkarošanas akcijās 1942. un 1943. gadā" (2004) 348. lpp.
  3. Зимнее волшебство» нацистская карательная операция в белорусско-латвийском приграничье, февраль — март 1943 г. Документы и материалы - «Историческая память», Минск – Москва: 2013, 236. lpp