Pēteris Čevers

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Pēteris Čevers
P.Čevers Latviešu leģionā
P.Čevers Latviešu leģionā
Personīgā informācija
Dzimis 1914. gada 9. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Barkavas pagasts, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1951. gada 24. augustā (37 gadi)
Valsts karogs: Padomju Savienība Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Hauptsturmführer (kapteinis)SS-Hauptsturmführer collar.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Karogs: Padomju Savienība PSRS
Valsts karogs: Vācija Trešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķiras)
Kara Nopelnu krustu
Trieciena nozīme (sudraba)
Izglītība Kara skola

Pēteris Čevers (dzimis 1914. gada 9. janvārī, miris 1951. gada 24. augustā) bija Latvijas armijas karavīrs, Latviešu leģiona kapteinis, nacionālais partizāns (no 1945. gada 9. maija), nacionālo partizānu grupas komandieris (1948.-1950.).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēteris Čevers dzimis Rēzeknes apriņķa Barkavas pagastā. Beidzis Varakļānu ģimnāziju, studējis Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu fakultātē. Studiju laikā, būdams nacionāli noskaņots, iestājās organizācijā "Pērkoņkrusts" un latviešu studentu korporācijā Fraternitas Metropolitana. Pārtraucot studijas, iestājies Rīgas Kara skolā, kuru beidzis 1937. gadā. Līdz 1940. gadam Daugavpilī dienējis 1. Jātnieku pulkā, vada komandiera amatā.

Pēc padomju okupācijas, formējoties 24. latviešu teritoriālajam korpusam iekļauts tā sastāvā, 1941. gada pavasarī pārcelts uz 186. kājnieku pulku, kurš dislocējās Alūksnē. 1941. gada maijā norīkots par garnizona komandieri Ostroviešu nometnē, kur atradās līdz latviešu virsnieku arestam 1941. gada 14. jūnijā. Uzzinot par paredzamajiem arestiem, izvairoties no tiem, P. Čevers kopā ar vairākiem citiem virsniekiem iesaistījās pulkvežleitnanta Kārļa Aperāta vadītajā "Dzimtenes sargu" vienībā.

1942. gada februārī brīvprātīgi iestājies 23. Kārtības dienesta bataljonā. No 1942. gada marta līdz 1943. gada februārim, izgājis speciālu apmācību, dienēja speciālo uzdevumu pulka "Brandenburga 800" 1. (baltiešu) rotā. Šajā laikā Staļingradas frontē kā grupas komandieris veicis izlūkošanas uzdevumus pretinieka spēku aizmugurē. No 1943. gada marta beigām Latviešu leģiona sastāvā cīnās Austrumu frontē, vēlāk kļūstot par 19. divīzijas 43. pulka 13. Smagās (prettanku) rotas komandieri, ar kuru izstaigā kauju ceļus no Veļikajas upes krastiem līdz Kurzemei. Apbalvots ar 2. un 1. šķiras Dzelzs krustiem, Kara Nopelnu krustu un sudraba Trieciena nozīmi.

Pēc vācu karaspēka kapitulācijas Kurzemē P. Čevers nepadevās gūstā, bet kopā ar vairākiem sava pulka virsniekiem un kareivjiem ar ieročiem ienāca Kurzemes mežos, lai turpinātu cīņu. Viņš nonāca Talsu apriņķa Vandzenes pagasta mežos. Satiekoties ar citiem leģiona virsniekiem, iekļāvās kapteiņa Nikolaja Straumes grupā, kurā darbojās Engures-Zentenes apkārtnē līdz 1948. gada pavasarim. No 1948. gada maija P. Čevers kļuva par grupas komandieri, kas dislocējās Talsu apriņķa Vandzenes u. c. apkārtējo pagastu teritorijā.

1950. gada 3. februārī P. Čevera grupa izcīnīja kauju ar VDM karaspēka vienību, kuras rezultātā krita seši grupas dalībnieki, pārējie, izlaužoties no divkārša aplenkuma, aizgāja no vajātājiem. Nodevības rezultātā 1950. gada 1.-2. novembra naktī P. Čevers un vēl seši grupas dalībnieki tika sagūstīti. 1951. gada 3. aprīlī Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls piesprieda P. Čeveram augstāko soda mēru. Nāvessods tika izpildīts 1951. gada 24. augustā.