Kārlis Aperāts

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kārlis Aperāts
Kārlis Aperāts
Personīgā informācija
Dzimis 1892. gada 5. martā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Kurzemes guberņa, Vilces pagasts (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1944. gada 16. jūlijā (52 gadi)
Flag of Russian SFSR.svg Krievijas PFSR, Mozuļu sādža (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Lūcija Olga Vītoliņa (Aperāte)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe SS-Standartenführer Collar Rank.svg
Waffen-Standartenführer (pulkvedis)
Dienesta laiks 1918 — 1940
1942 — 1944
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Komandēja 26. Tukuma policijas bataljons
1. SS apmācības pulks
32. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš
Latvijas Brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Lāčplēša Kara ordenis (III šķiras), Viestura ordenis (IV šķiras ar šķēpiem), Triju Zvaigžņu ordenis (V šķiras), Dzelzs krusta Bruņinieka krusts, Dzelzs krusts (I un II šķiras)
Latvijas atbrīvošanas kara piemiņas zīme

Kārlis Aperāts (1891. gada 5. marts1944. gada 16. jūlijs) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks.

Pirmajā pasaules karā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Vilces pagastā. Pēc Petrovskas pilsētas ģimnāzijas absolvēšanas strādājis par grāmatvedi Rīgā. 1915. gada septembrī brīvprātīgi iestājies Krievijas impērijas armijā. 145. rezerves kājnieku pulkā izgāja apmācību brīvprātīgo mācību komandā. 1916. gada pavasarī pēc paša vēlēšanas pārcelts uz 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljonu. Tā sastāvā piedalījies kaujās pie Ložmetējkalna un aizstāvēšanās kaujās Rīgā atkāpšanās laikā. Pēc kaujām paaugstināts par apakšvirsnieku.

Brīvības cīņās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 15. decembrī brīvprātīgi iestājies jaunveidotās Latvijas armijas 1. latviešu atsevišķais bataljona Cēsu rotā kā sakaru komandas priekšnieks. 1919. gadā paaugstināts par leitnantu, bet 1920. gadā par virsleitnantu un augustā pārcelts uz 2. Ventspils kājnieku pulku, atkal kā sakaru komandas priekšnieks, piedalījies Latgales atbrīvošanas cīņās. Par kaujas darbību pie Moļņiku ciema, kur zem spēcīgas pretinieka uguns pievienojis ienaidnieka telefona līnijai savu tālruni un uztvēris ziņas par ienaidnieka spēku pārgrupēšanos, ļaujot Latvijas armijai ieņemt Viļānus bez zaudējumiem, apbalvots Lāčplēša kara ordeni

Starpkaru periodā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas Brīvības cīņām turpinājis dienestu Latvijas armijā. No 1923. gada 1. Kurzemes divīzijas sakaru komandas priekšnieks. 1924. gadā paaugstināts par kapteini. 1929. gadām sākumā Aperāts nesekmīgi kandidēja Liepājas domes vēlēšanās no 13. Kara ostas iedzīvotāju vēlēšanu saraksta.[1]. 1929. gada 18. novembrī apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru[2]. 1931. gada aprīlī ar 994 balsīm tika ievēlēts Liepājas domē no 13. Kara ostas iedzīvotāju vēlēšanu saraksta līdz ar admirāli Teodoru Spādi[3]. 1936. gada 3. martā tika pārcelts uz 4. Valmieras kājnieku pulku[4]. 1936. gada 18. novembrī tika paaugstināts par pulkvedi-leitnantu un nozīmēts uz Sakaru bataljonu[5], bataljona 20 gadu pastāvēšanas svētkos 1939. gada jūnijā apbalvots ar Viestura ordeņa IV šķiru (ar šķēpiem)[6]. Lai arī Aperāts represēts netika, spilgti aprakstījis Latvijas okupācijas sākotnējos notikumus - noskaņojumu Latvijas armijā, Sarkanās armijas tanku ieiešanu Rīgā, kā arī grautiņus pie Rīgas prefektūras. Par to savās piezīmēs pats Aperāts rakstīja:

Pienāca liktenīgās 1940. g. jūnija dienas, un mūsu zemē iesoļoja sarkanā armija. Mēs, neatkarīgās Latvijas armijas karavīri, uz to bijām spiesti pasīvi noskatīties un gaidīt savu likteni. Visus mocīja jautājums, kas notiks ar mums, sevišķi ar tiem karavīriem, kuri bija piedalījušies Latvijas atbrīvošanas cīņās pret komūnistiem un saņēmuši par to apbalvojumus. Domājams, paši komūnisti bija izplatījuši baumas, ka komūnisti neesot vairs tādi, kādi tie bijuši 1917.—1919. gadā. Veselais saprāts gan teica ko citu, jo somu-padomju kara laikā mums piesūtīja dažas boļševiku pavēles un citas ziņas, no kurām bija spriežams, ka viņi ir tādi paši, kādi bijuši agrāk, ja ne vēl bīstamāki.

Īsi pirms sarkanarmijas iebrukšanas mūsu bataljona komandieris sapulcināja virsniekus un priekšniecības uzdevumā apjautājās, vai mēs vajadzības gadījienā būtu gatavi cīnīties pret boļševiku sarkano armiju. Visi izteicām gatavību to darīt, un arī kareivju noskaņojums bija tāds pats. Visa Latvijas armija būtu metusies cīņā, neskatoties uz to, ka ienaidniekam bija milzīgs cilvēku un ieroču pārsvars. Kādu dienu vēlāk bataljona komandieris paziņoja virsniekiem, ka Valsts prezidents pavēlējis mūsu armijai būt kaujas gatavībā, jo, ja tikšot apdraudēta Latvijas neatkarība, tad būšot jācīnās. Tā arī bija visa informācija, kādu šinīs liktenīgajās dienās mēs saņēmām. Mūsu bataljons visu laiku bija trauksmes stāvoklī. Virsnieki un pārējais komandējošais sastāvs atradās pie savām vienībām, kā naktīs, tā dienās, un mēs bijām gatavi kuru katru brīdi iziet cīņā. Tomēr nekādus tālākus rīkojumus nesaņēmām.

Kopā ar kādu virsleitnantu devos uz pilsētas centru. Tur bija dzirdamas klaigas un atsevišķi šāvieni, kaut kur dziedāja internacionāli. Stacijas laukumā stāvēja pieci sarkano tanki ar aizvērtām lūkām un durvīm. Kad gribēju pie Rīgas prefektūras pāriet pāri ielai, uz mums sāka lidot akmeņi, un kāda degvīna pudele skāra manu līdzgājēju. Šinī brīdī pie prefektūras piebrauca 3 „Krupa" mašīnās Armijas štāba bataljona karavīri. Devos pie atbraukušiem karavīriem, ko vadīja kāds virsleitnants. Tas teica, ka pūlis gatavojoties uzbrukt prefektūrai. Tūliņ arī no apstādījumu puses bija dzirdamas klaigas, un drīz arī parādījās ap 100 cilvēku liels pūlis, galvenokārt sastāvošs no ebrēju pusaudžiem un dažādiem noskrandušiem netīriem tipiem. Nezin, kur tādi bija gadījušies, jo nekad tik noskranduši un tik netīri tipi Rīgā, pat tās nomalēs, līdz šim nebija redzēti. Pūlis virzījās prefektūras virzienā. Kāds policijas ierēdnis lūdza Armijas štāba bataljona virsnieku atturēt pūli, piebilzdams tomēr, ka šaut esot noliegts. Karavīriem deva pavēli uzlikt durkļus, un tie ar šautenēm uzliktiem durkļiem klusēdami devās pūlim pretim, nevērojot akmeņu krusu, svilpienus un kliedzienus. Pūlis, redzēdams tuvojamies draudoši pret viņiem noliektos durkļus, klaigādams un lādēdamies, atvilkās apstādījumos un pazuda.[7].

Otrajā pasaules karā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas iebrukuma PSRS Aperāts organizēti ar trim Sakaru bataljona rotām pameta 24. teritoriālā korpusa rindas Litenes nometnē, paņemot līdzi smagās automašīnas, ieročus un sakaru iekārtas, un devās mežā. Šī vienība, pievienojoties citiem Sarkanās armijas rindas pametušajiem latviešu karavīriem, pieauga līdz teju 2000 vīru sastāvam un kļuva pazīstama kā "Dzimtenes sargi", pamatā nodarbojoties ar mežos klaiņojošo, bēgošo sarkanarmiešu likvidēšanu Gulbenes, Alūksnes un Cesvaines pusē.[8]. Brīvprātīgi pieteicies pirmajās vācu armijā formētajās latviešu vienībās, Aperāts 1942. gadā kļuva par 26. Tukuma policijas bataljona komandieri, bet 1943. gada martā tiek iecelts par 2. latviešu brigādes 42. grenadieru pulka II bataljona komandieri, īsu laiku komandē to Volhovas frontē, taču saslimst un 1944. gada janvārī spiests doties uz Rīgu ārstēties. 1943. gada 22. augustā tiek apbalvots ar II šķiras, bet 21. septembrī jau ar I šķiras dzelzs krustu.

1944. gada 26. jūnijā tiek iecelts par 15. divīzijas 32. pulka komandieri[9]. 1944. gada jūlijā, ienaidnieka pārspēka spiests, 32. pulks atkāpās no Veļikajas krastu pozīcijām Opočkas pozīcijām - šajā procesā 32. pulkam tika pievienotas vēl citas latviešu vienību daļas un izveidota Aperāta kaujas grupa (Kampfgruppe Aperāts) ap 850 vīru sastāvā. Kaujas grupa pulvežleitnanta aperāta vadībā atkāpās Mozuļu ciema virzienā, taču tas jau bija ienaidnieka rokās, Zilupi nācās forsēt ar kauju, kas arī izdevās, taču kaujas grupa nonāca divu Sarkanās armijas divīziju ielenkumā. 16. jūlija vakarā Aperātu smagi ievaino uzbrūkošie ienaidnieka tanki - viņš nodod atlikušo vīru vadību savam adjutantam majoram Hāzneram, taču pats atsakās tikt evakuēts, lai neaizkavētu atkāpšanos. Kaujā krīt ap 300 latviešu karavīru, 22 latviešu un 6 vācu virsnieki. Cīņas biedru liecības liek domāt, ka, lai nekristu gūstā, pulkvežleitnants Aperāts nošāvās.[10].

Pēc nāves paaugstināts par pulkvedi un apbalvots ar krusta Bruņinieku krustu.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Republika" 1929. gada 21. janv. (Nr. 3), 9. lpp
  2. "Valdības vēstnesis" 1929. gada 16. nov. (Nr. 261), 4. lpp
  3. "Strahdneeku Awize" 1931. gada 14. apr. (Nr. 81), 4. lpp
  4. "Valdības vēstnesis" 1936. gada 3. marts (Nr. 53), 1. lpp
  5. "Rīts" 1936. gada 18. nov. (Nr. 319), 16. lpp
  6. "Brīvā zeme" 1936. gada 6. jūn. (Nr. 124), 2. lpp
  7. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1970, 1.sējums, 88. lpp
  8. "Tēvija" 1942. gada 30. jūn. (Nr. 148), 10. lpp
  9. Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 39. lpp
  10. "Tēvija" 1942. gada 1. aug. (Nr. 179), 2. lpp