PSRS un Vācijas 1939. gada līgumu slepenie papildprotokoli

PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta līguma slepenā papildprotokola vācu versija.

PSRS un Vācijas 1939. gada līgumu slepenajos papildprotokolos 1939. gadā paredzētās teritoriālās izmaiņas (pa kreisi) un to izpilde 1940. gadā (pa labi)

PSRS un Vācijas 1939. gada līgumu slepenie papildprotokoli bija slepenas papildus vienošanās starp Padomju Savienības un Vācijas valdībām par Ziemeļeiropas un Austrumeiropas sadalīšanu "interešu sfērās", kas patiesībā nozīmēja vienošanos par Polijas un četru Baltijas valstu (Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas) sadalīšanu un okupāciju, kā arī Rumānijas teritorijas samazināšanu.

1941. gada 10. janvārī Vācija parakstīja galīgo līgumu par padomju-vācu robežu no Igorkas upes līdz Baltijas jūrai (Договор о советско-германской границе от реки Игорки до Балтийского моря), kas oficiāli nostiprināja slepenajos protokolos paredzētās robežu izmaiņas.

Vēsture

1939. gada 23. augustā Maskavā ieradās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops, lai apspriestu slepenā papildprotokola detaļas. Sākotnēji Vācijas politisko un ekonomisko interešu zonā bija iekļauta Baltijas valstu teritorija uz dienvidiem no Daugavas — Lietuva un Latvijas Kurzemes un Zemgales apgabali, PSRS interešu zonā Somija, Igaunija un Latvijas Vidzemes un Latgales apgabali. Polijas un Rumānijas sadale sarunu sākumā nebija skaidri noteikta.

Maskavas sarunu laikā Staļins negaidīti pieprasīja izdarīt labojumus, iekļaujot PSRS politisko un ekonomisko interešu zonā arī Ventspils un Liepājas ostas. Hitlers vakarā atsūtīja telegrammu, kurā piekrita kompromisam. Neuzbrukšanas līgumu ar papildprotokoliem parakstīja naktī no 1939. gada 23. uz 24. augustu.

1939. gada 28. septembrī pēc PSRS iniciatīvas Maskavā parakstīja arī Padomju-vācu draudzības un robežu demarkācijas līgumu (krievu: Договор о дружбе и границе между СССР и Германией, vācu: Deutsch-Sowjetische Grenz- und Freundschaftsvertrag), kas piešķīra Vācijai lielāku Polijas daļu apmaiņā pret Lietuvas teritoriju.

Padomju karaspēks okupēja lielāku Lietuvas daļu, nekā bija noteikts slepenajos protokolos, tāpēc notika pārrunas, kuru rezultātā 1941. gada 10. janvārī Vācija parakstīja galīgo līgumu par padomju-vācu robežu no Igorkas upes līdz Baltijas jūrai (Договор о советско-германской границе от реки Игорки до Балтийского моря), ar ko atteicās no Vilkavišķu rajona apmaiņā no PSRS saņemot 7,5 miljonu dolāru lielu kompensāciju. Vielaikus parakstīja arī vienošanos par vāciešu pārvietošanu no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas uz Vāciju (Соглашение о переселении из Литовской, Латвийской и Эстонской ССР немцев в Германию) kopā ar vienošanos par ar pārvietošanu saistīto savstarpējo mantisko pretenziju noregulēšanu (Соглашение об урегулировании взаимных имущественных претензий, связанных с этим переселением).

Sekas

Pakta rezultātā no PSRS interešu sfēras tika repatriēti etniskie vācieši (Volksdeutsche), un tad šajās valstīs atbilstoši līgumam iebruka abu lielvalstu karaspēki — Latviju, Lietuvu un Igauniju okupēja PSRS, Polija tika sadalīta starp PSRS un Vāciju, savukārt Somija Ziemas kara rezultātā bija spiesta atdot daļu Karēlijas un Karēlijas zemes šauruma, Rumānijas Karaliste bija spiesta atdot PSRS Besarābiju un Bukovinas ziemeļus.

1940. gada 13.—14. novembrī pēc Staļina iniciatīvas Berlīnē notika sarunas par PSRS pievienošanos Ass valstīm un visas pasaules sadalīšanu ietekmes zonās. Pēc Vācijas piedāvājuma PSRS pienācās Britu Indija un Vidējie Austrumi, ieskaitot Irānu un Persijas līča arābu zemes. Tomēr PSRS pieprasīja arī Turciju un Balkānu valstis, tādēļ sarunas nenoveda pie PSRS pievienošanās Ass valstu militārajai savienībai.