Padomju Vidusāzija

Padomju Vidusāzija izveidojās Krievijas Turkestānas vietā, padomju varai iznīcinot iepriekš pastāvējušo cara koloniālo pārvaldi un autonomos protektorātus — Buhāras emirātu un Hivas hanisti.

Pēc Ļeņina Oktobra revolūcijas galvenokārt krievu kolonisti un dzelzceļa strādnieki izveidoja Taškentas padomi, kas pasludināja padomju varas izveidošanu. Kamēr tradicionālie musulmaņi Kokandā pasludināja savu autonomiju. 1918. gadā Taškentas padomes spēki iznīcināja Kokandas autonomiju, politiski nemieri izcēlās arī Buhārā un Hivā. Reģionā sākās bads. 1920. gada pavasarī Sarkanā armija Mihaila Frunzes vadībā pakļāva Vidusāziju. Pretpadomju partizānu pretestību lielā mērā apspieda līdz 1928. gadam.

Gandrīz visi vietējie iedzīvotāji šeit runā tjurku valodās, izņemot tadžikus, kas runā persiešu valodā. Viss reģions tradicionāli atradās spēcīgā Persijas ietekmē. Pēc Krievijas pilsoņu kara beigām, 1924. gadā PSRS vadība sāka pievērsties nacionalitāšu politikai, veidojot pirmās padomju republikas Turkestānā. Pakāpeniski izveidojās Kazahijas PSR, Kirgīzijas PSR, Tadžikijas PSR, Turkmēnijas PSR, Uzbekijas PSR. Tā kā tautības šeit nebija izveidojušās, robežu vilkšanā padomju vara sekoja dialektu robežām, radot ļoti nepraktiskas un sarežģītas robežas starp radniecīgiem iedzīvotājiem (piemēram Fergānas ielejā). Teritoriāli lielāko republiku, Kazahijas PSR, īsti neuzskatīja par Vidusāzijas daļu, jo tās ekonomiskā un demogrāfiskā attīstība bija ļoti cieši saistīta ar Krieviju.

Vietējie iedzīvoja sevi identificēja ar islāmu, ģimenes klanu un tradicionālo dzīvesveidu. Klani piemērojās kolektivizācijai, apvienojoties kolhozos un savstarpēji sadalot vadošos amatus republikā. Pēc Brežņeva nāves sākās plaša pretkorupcijas kampaņa kuras laikā arestēja vismaz 30 000 vietējo ierēdņu. Vadošajos amatos iecēla Maskavas pārstāvjus. Ap 1988. gadu, izmantojot PSRS demokratizāciju un augošo centrālās varas vājumu, klanu pārstāvji atguva vadošos amatus. Šādi savus posteņus ieguva vēlākie prezidenti Askars Akajevs un Isloms Karimovs. Tadžikistānā Maskava tradicionāli sadarbojās ar Hodžentas klanu. PSRS sabrukums, un Maskavas atbalsta zudums Hudžandas klanam noveda pie pilsoņu kara sākšanās, citiem klaniem vēloties piekļūt varai un finansēm.^[1]

Lai demonstrētu padomju varas rūpes, ekonomiski Vidusāzijai pievērsa lielu uzmanību, veicot šeit plašas investīcijas un regulāri subsidējot šo republiku attīstību. Vidusāziju parasti iekļāva Trešās pasaules islāma valstu politiķu vizīšu programmā, lai demonstrētu padomju varas rūpes par musulmaņiem. Šī iemesla dēļ Brežņeva varas laikā restaurēja lielu daļu seno svētvietu un arhitektūras pieminekļu.

Vidusāzija bija vienīgais kokvilnas audzēšanas reģions valstī. Kazahstānas ziemeļu reģionos Neskarto zemju kampaņas ietvaros sākās plaša kviešu audzēšana. Salīdzinot ar Irānu un Afganistānu, vidējā padomju Vidusāzijas iedzīvotāja labklājības un izglītība līmenis bija daudz augstāks. Hruščova un Brežņeva varas gados musulmaņu iedzīvotāju skaits Vidusāzijā pieauga no 13 miljoniem 1959. gadā līdz 20 miljoniem 1970. gadā un 27 miljoniem 1979. gadā. Musulmaņu iedzīvotāju dzimstība Padomju Savienībā starp 1970. un 1979. gadu bija 22%, kamēr krievu 6,5%. Sievietes tradicionālajā sabiedrībā nestrādāja gandrīz nemaz, mājās rūpējoties par lielo ģimeni. Kamēr PSRS Eiropas daļā un Sibīrijā trūka darbaspēka, Vidusāzijas iedzīvotāji nelabprāt pameta savas dzimtās vietas, radot plašu bezdarbu. Andropova varas laikā sākās kampaņa Vidusāzijas iedzīvotāju nosūtīšanai darbā uz Sibīriju.

Augošais jauniešu skaits radīja problēmas arī padomju armijai, kurā ap 25% veidoja musulmaņu jauniesauktie. Vidusāziešu jauniesauktie parasti bija mazāk motivēti, slikti runāja krieviski. Viņu lielāko daļu norīkoja uz palīgvienībām, celtniecības brigādēm vai Iekšlietu ministrijas sardzes vienībām.^[2] Demogrāfiskās izmaiņas nozīmēja, ka nākotnē Sarkanā armija vai nu kļūs "dzeltenāka" (slāvu virsniekiem komandējot koloniālos musulmaņu kareivjus), vai arī tā kļūs mazāka, samazinot musulmaņu jauniesaucamo daļu. 1979. gada decembrī, cerot samazināt afgāņu pretestību, PSRS uz Afganistānu nosūtīja daudzas vidusāziešu kareivju vienības. Zemās morāles un kaujasspēju dēļ tās nācās atsaukt 1980. gada martā. Papildus Afganistānas karam riskus padomju varai Vidusāzijā radīja islāma revolūcijas uzvara Irānā, no kuras sākās islāmistu radio pārraides Vidusāzijas valodās.

Lai arī islāmu dažādi ierobežoja, kopumā to nepakļāva tādām iznīcināšanas kampaņām, kā kristietību pārējās PSRS teritorijā. Lai likvidētu Vidusāzijas saites ar Irānu un Turciju, jaunajās republikās, kurās tradicionāli lietoja arābu alfabētu, ieviesa latīņu alfabētu, bet pēc tam kad Turcija 1928. gadā pieņēma latīņu alfabētu, Vidusāziju piespieda pāriet uz kirilicu. Alfabētu maiņa arī sarāva jaunās paaudzes saiti ar savas vēstures avotiem, kas bija rakstīti arābu alfabētā.

Ja neņem vērā Kaukāzu, tad tieši Vidusāzijā padomju varas sabrukums bija visasiņainākās. Sākās multietniskas sadursmes un pilsoņu kari ar reģiona valstu militāro iesaistīšanos. Tadžikistānas pilsoņu karu izdevās izbeigt 1997. gadā. Slāvu (krievu un ukraiņu) iedzīvotāju liela daļa bēga no reģiona, atgriežoties etniskajā dzimtenē. Padomju nomenklatūra, ko veidoja vietējie klani, visās republikās saglabāja savu varu, pakāpeniski izveidojot autoritāras diktatūras. Klani savā starpā sadala ministrijas un ar tām saistītās finanses.