Pāriet uz saturu

Padomju kaujinieki Latvijā

Vikipēdijas lapa

Padomju kaujinieki Latvijā bija vācu okupācijas laikā no PSRS iesūtīti un apgādāti kaujinieki.[1] To skaitā bija izlūki, diversanti un speciālu uzdevumu vienību kaujinieki, kuriem dažkārt pievienojās izbēguši karagūstekņi, dezertieri, bēgļi un vietējie iedzīvotāji. Visi kaujinieku komandieri bija Sarkanās armijas vai iekšlietu struktūru militārpersonas.[2]

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Viena no pirmajām Latvijā iesūtītajām kaujinieku vienībām bija 1941. gada novembrī Vijciema apkārtnē desantētā 10 cilvēku grupa, kura tika iznīcināta. Arī pārējās grupas līdz 1942. gada otrajai pusei gāja bojā vai bija spiestas atkāpties.[3] 1942. gada janvārī PSRS izveidoja trīs speciālās skolas kaujinieku sagatavošanai. Vēlāk izveidoja skolas pie savienoto republiku un apgabalu partizānu štābiem. Tajās gatavoja kaujinieku komandierus, spridzinātājus, izlūkus un radistus. Lielākā daļa kaujinieku komandieru Latvijā bija beiguši šādas skolas. [4] 1942. gada maijā ar PSRS Valsts Aizsardzības komitejas lēmumu nodibināja Centrālo partizānu kustības štābu (CPKŠ) un 1942. gada beigās dibināja savienoto republiku štābus. Latvijas partizānu kustības štābs (LPKŠ) tika nodibināts 1943. gada 6. janvārī Maskavā. Par tā priekšnieku kļuva pieredzējis čekists, pulkvedis Arturs Sproģis. Ar PSRS Aizsardzības Tautas komisariāta 1943. gada 6. janvāra pavēli savienoto republiku partizānu štābus pakļāva Sarkanajai armijai.[5]

1942. gada pavasarī padomju aizmugurē no 201. Latviešu strēlnieku divīzijas karavīriem un evakuētajiem atlasīja ap 300 brīvprātīgo, kuri izgāja apmācības kursus. 1942. gada maijā trīs grupas 192 cilvēku sastāvā izvietoja pāri frontei dienvidrietumos no Starajas Rusas. No šīm grupām izveidoja partizānu pulku "Par Padomju Latviju". Naktī no 19. uz 20. jūniju pulks uzsāka ceļu uz Latviju. Vienībai nācās pastāvīgi atvairīt vācu vienību uzbrukumus, vēl nesasniedzot Latvijas robežu. Lai gan atsevišķām grupām izdevās šķērsot labi apsargāto Latvijas robežu, tomēr nostiprināties neizdevās, un vairums krita vai atgriezās atpakaļ.[6]

1942. gada decembra sākumā netālu no Maskavas tika izveidota LKP un LPSR TKP Atsevišķā latviešu partizānu vienība 70 cilvēku sastāvā (komandieris Vilis Samsons), kurai izdevās nostiprināties Latvijas robežas tuvumā, Baltkrievijā — Osvejas mežos. No šīs bāzes vienība veica iebrukumus Latvijas teritorijā. 1943. gada martā Osvejas bāzē no Samsona vienības tika izveidota Latviešu partizānu brigāde (LPB). 1943. gada beigās — 1944. gada sākumā brigādi sadalīja trīs vienībās un iesūtīja Latvijas teritorijā. 1. brigādei Samsona vadībā bija paredzēts darboties Abrenes un Valkas apriņķu mežos, 2. brigādei Pētera Ratiņa vadībā — Madonas un Lubānas mežos, 3. brigādei Otomāra Oškalna vadībā — Sēlijas mežos. Katrā no šīm vienībām varēja būt ap 100 cilvēku.[7]

1944. gada pavasarī neilgi pirms Sarkanās armijas lieluzbrukuma Vidzemē sākās pastiprināta Sarkanās armijas izlūku grupu desantēšana. 1944. gada februārī—maijā Ļeņingradas apgabala VDTK pārvalde Lubānas mežos desantēja 12 grupas ar 98 cilvēkiem. Grupām pievienojās izbēgušie Sarkanās armijas karagūstekņi un krievu bēgļi.[8] Pavisam Latvijā tika desantētas apmēram 200 specgrupas un izlūku grupas, kopā ap 1000 cilvēku. Arī ieroči un munīcija, kā arī pārtika (nepietiekamā daudzumā) kaujiniekiem tika desantēta.[9] 1944. gada vasarā, tuvojoties Sarkanajai armijai pieauga dezertieru skaits no vācu karaspēka vienībām (galvenokārt leģiona, policijas bataljoniem un Krievijas atbrīvošanas armijas[11]) un daļa no tiem (ap 10%) pievienojās partizāniem.[12] Zināmu bāzi kaujiniekiem veidoja no Krievijas un Baltkrievijas evakuētie iedzīvotāji un bēgļi, kuri 1944. gada maijā Latvijā bija 155 tūkstoši. Lielākā daļa gan tika ātri reevakuēti uz Krieviju. Latvijā atradās arī 155 tūkstoši Sarkanās armijas karagūstekņu.[13]

1944. gada rudenī Sarkanā armija ieņēma lielāko daļu Latvijas, izņemot Kurzemi. Kurzemes mežos atradās apmēram 1000—1300 organizētu vīru, no kuriem apmēram puse bija kurelieši. Lielākā daļa no padomju kaujiniekiem bija desantētās specgrupas.[14] 1943.—45. gadā Kurzemē 47 specgrupās tika desantēti 343 cilvēki, kuriem pievienojās 313 izbēguši Sarkanās armijas gūstekņi, un ar kuriem sadarbojās 145 vietējie iedzīvotāji.[15] Vislielākā padomju kaujinieku grupa Kurzemē bija "Sarkanā bulta", kuru 1944. gada oktobrī—novembrī izveidoja Daugavpilī dzimušais Vladimirs Semjonovs, kurš 1943. gadā bija mobilizēts vācu armijā un nosūtīts uz Mazirbi. Tur viņš kopā ar 16 cilvēku grupu dezertēja uz Usmas mežiem. "Sarkanās bultas" kaujinieku skaits papildinājās ar padomju izlūkiem un dezertieriem no 283. policijas bataljona (tajā galvenokārt bija Latgales krievi un krievu karagūstekņi), un tas strauji pieauga. 1944. gada septembrī grupā bija 19 kaujinieki, oktobrī jau 60, 1945. gada janvārī — 139, bet maijā jau 235. Lielākā daļa kaujinieku bija krievu karagūstekņi un evakuētie krievi (63,7%).[16]

Kaujinieku skaits

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc dažādiem avotiem kaujinieku skaits tiek vērtēts dažādi. Pēc vācu izlūkdienesta datiem 1944. gada janvārī bija 90 kaujinieku, martā — 282, decembrī 250—300.[17][18] LPKŠ 1944. gada janvāra atskaitē minēti 812 partizāni, taču 159 no viņiem neatrodas Latvijā, bet gan padomju aizmugurē. 1944. gada maijā minēti 1387 partizāni.[19][20] Pēc LPKŠ kartotēkas datiem 1944. gada 9. augustā ar Sarkano armiju savienojās 1666 partizāni.[21] Pavisam no 1941. līdz 1944. gadam pēc LKP datiem uz Latviju nosūtīti 4055 partizāni, izlūki un specgrupu kaujinieki, no tiem 3243 (80%) gājuši bojā vai kļuvuši dienestam nederīgi.[22] Pēc LPKŠ kartotēkas datiem ap 75% procenti kaujinieku bija krievi, baltkrievi un ukraiņi.[23]

Kaujinieku darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1944. gadam padomju kaujinieku uzbrukumi notika galvenokārt Latgalē, Krievijas robežas tuvumā. Kaujinieki uzbruka no slēpņiem, kā arī uzbruka pagastu valdēm, policijas iecirkņiem, pasta kantoriem, pienotavām, maizes ceptuvēm, u. c.[24] Latgales ciemiem un viensētām laupīšanas nolūkos uzbruka gan LPKŠ, gan LPB, gan krievu un baltkrievu partizāni. 1944. gada otrajā pusē sākās kaujinieku uzbrukumi Vidzemes un Zemgales zemniekiem. Lai apkarotu partizānus, kā arī ierobežotu laupīšanas iebrukumus Latvijā, vācu aizmugures vienības kopā ar latviešu policijas bataljoniem veica divas lielas pretpartizānu operācijas Krievijā un Baltkrievijā — "Ziemas burvība" no 1943. gada 4. februāra līdz 2. aprīlim un "Heinrihs" no 1943. gada 25. oktobra līdz 15. novembrim. Pēc Vācijas drošības dienesta datiem no 1942. gada 16. septembra līdz 1944. gada 5. aprīlim Latvijā notikuši 12 dzelzceļa spridzināšanas mēģinājumi, no kuriem 10 izdevušies.[25] Kaujinieki veica arī izlūkošanu un ziņu ievākšanu par militārajiem objektiem un karaspēka pārvietošanos, kā arī "tautas ienaidnieku" sarakstu sastādīšanu. Ir saglabājušies 16 kaujinieku sastādīti un drošības iestādēm nodoti saraksti par 1785 personām. Pēc Sarkanās armijas iebrukuma, šajos sarakstos iekļautos cilvēkus, ja vien tie atradās Latvijas teritorijā, apcietināja.[26]

Kara noziegumi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ir pierādīti vairāki padomju kaujinieku veikti noziegumi pret civiliedzīvotājiem. 1944. gada 27. maijā Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Mazo Batu sādžā ieradās Vasilija Kononova vadītā partizānu brigāde, un, nošaujot vai sadedzinot dzīvus, nogalināja deviņus sādžas iedzīvotājus, tostarp Teklu Krupniku, kura bija pēdējā grūtniecības mēnesī.[27]

1945. gada 14. aprīlī Anatolija Maksimova izlūkgrupa iebruka Ventspils apriņķa Puzes pagasta "Vētru" mājās, nogalināja visus sešus tās iedzīvotājus un mājas nodedzināja. Naktī no 5. uz 6. maiju tā pati grupa iebruka Popes pagasta "Ābeļkalnu" un "Zīļu" mājās, nogalināja 9 (pēc citām ziņām — 11) cilvēkus un mājas nodedzināja.[28]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Heinrihs Strods Kas nav dokumentos Arhivēts 2020. gada 30. maijā, Wayback Machine vietnē. — Rīgas Laiks
  2. ↑ Strods 2006, 380. lpp.
  3. ↑ Strods 2006, 55. lpp.
  4. ↑ Strods 2006, 61. lpp.
  5. ↑ Strods 2006, 65. lpp.
  6. ↑ Latvija Otrajā pasaules karā. Jumava. Rīga. 2008. ISBN 978-9984-38-436-8 328.lpp
  7. ↑ Strods 2006, 226. lpp.
  8. ↑ Strods 2006, 120. lpp.
  9. ↑ Strods 2006, 125. lpp.
  10. ↑ Strods 2006, 149. lpp.
  11. ↑ 1944. gada sākumā Latvijā bija izvietoti seši Krievijas atbrīvošanas armijas brīvprātīgo sargu bataljoni ar apm. 2000 karavīriem[10]
  12. ↑ Strods 2006, 171. lpp.
  13. ↑ Strods 2006, 148. lpp.
  14. ↑ Strods 2006, 185. lpp.
  15. ↑ Strods 2006, 176. lpp.
  16. ↑ Strods 2006, 186. lpp.
  17. ↑ Strods 2006, 191. lpp.
  18. ↑ Strods 2006, 227. lpp.
  19. ↑ Strods 2006, 223. lpp.
  20. ↑ Strods 2006, 228. lpp.
  21. ↑ Strods 2006, 237. lpp.
  22. ↑ Strods 2006, 381. lpp.
  23. ↑ Strods 2006, 150. lpp.
  24. ↑ Strods 2006, 249. lpp.
  25. ↑ Strods 2006, 266. lpp.
  26. ↑ Strods 2006, 327. lpp.
  27. ↑ «Senāta Krimināllietu departamenta lēmums Par kara noziegumā apsūdzēto Vasīliju Kononovu». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 23. februārī. Skatīts: 2010. gada 23. februārī.
  28. ↑ Jansons, Ritvars. Komunistiskā režīma politiskās represijas Kurzemē 1944—1945. Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata 2005. Rīga, Latvijas Okupācijas muzeja biedrība. 2006. ISBN 9984-9613-9-7 120.lpp.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Heinrihs Strods. PSRS kaujinieki Latvijā (1941—1945). I daļa. Rīga, 2006. ISBN 9984-643-78-6.
  • Yaacov Falkov, "Between the Nazi Hammer and the Soviet Anvil: The Untold Story of the Red Guerrillas in the Baltic Region, 1941-1945", in Chris Murray (ed.), Unknown Conflicts of the Second World War: Forgotten Fronts (London: Routledge, 2019), pp. 96-119. ISBN-13: 978-1138612945

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Padomju_kaujinieki_Latvijā&oldid=4081439"