Peskāra

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Peskāra
Pescàrë
pilsēta
Pescara
Peskāra
Ģerbonis: Peskāra
Ģerbonis
Peskāra (Itālija)
Peskāra
Peskāra
Koordinātas: 42°28′N 14°13′E / 42.467°N 14.217°E / 42.467; 14.217Koordinātas: 42°28′N 14°13′E / 42.467°N 14.217°E / 42.467; 14.217
Valsts Karogs: Itālija Itālija
Reģions Flag of Abruzzo.svg Abruco
Province Peskāras province
Dibināta 1811. gada 4. maijs
Platība
 • pilsēta 33,62 km2
Augstums 4 m
Iedzīvotāji (2019. gada 31. decembrī)[1]
 • pilsēta 119 800
 • blīvums 3 563,4/km²
 • aglomerācija 400 000
Laika josla CET (UTC+1)
 • Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Pasta indekss 65121-65129
Mājaslapa www.comune.pescara.it
Peskāra Vikikrātuvē

Peskāra (itāļu: Pescara; neapoliešu: Pescàrë vai Pëscàrë) ir pilsēta Itālijā, Abruco reģionā. Tā ir savas provinces galvaspilsēta, taču ne reģiona galvaspilsēta, neskatoties uz to, ka ir gan iedzīvotāju skaita, gan platības ziņā lielākā pilsēta reģionā. Pilsēta kopā ar netālu esošajām pilsētām Kjeti, Frankavilu un Montesilvāno, kā arī vairākiem piegulošiem ciematiem, veido ģeogrāfiski un infrastrukturāli vienotu aglomerāciju, kas uzskatāms par Abruco sabiedrisko centru. Pilsētas teritorijā dzīvo 119 800 cilvēku[1], taču aglomerācijas iedzīvotāju kopskaits ir no aptuveni 300 līdz 400 tūkstošiem, atkarībā no tā, kuras pilsētas tiek uzskatītas par tai piederošām[2]. Peskārā atrodas osta, reģionā vienīgā starptautiskā lidosta, dzelzceļa tīkla sazarojums, kā arī vairākas reģiona administratīvās iestādes, no kurām lielākā daļa tomēr atrodas Abruco administratīvajā centrā L'Akvilā.

Peskāra izvietojusies ap Aterno–Peskāras upes grīvu, tās abos krastos, izstiepjoties vairākus kilometrus Apenīnu kalnu virzienā un abos virzienos gar Adrijas jūras krastu, ziemeļos savienojoties ar Montesilvāno, savukārt dienvidos – ar Frankavilu. Peskāra atšķiras no citām apkaimes pilsētām ar to, ka tās arhitektūra un ielu plānojums ir izteikti moderns – nav izšķirama konkrēta vecpilsēta, drīzāk divi atsevišķi sabiedriskie centri ar spilgtām 20. gadsimta 30. gadu arhitektūras iezīmēm.

Peskāra ievērojama ar to, ka tajā dzimis un darbojies dzejnieks Gabriels D'Anuncio. Viņa vārdā nosaukti vairāki objekti pilsētā, turklāt pilsētas oficiālais apraksts ir La città dannunziana jeb D'Anuncio pilsēta.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gājēju bulvāris Corso Umberto I

Pilsēta izvietojusies gar Aterno–Peskāras upes ieleju un Adrijas jūras krastu, dodot pilsētas ģeogrāfiskajām aprisēm T burta formu. Pilsētas sabiedriskais, finanšu un tūrisma centrs, kuru iezīmē plašs gājēju bulvāris Corso Umberto I un pilsētas laukums Piazza della Rinascita, atrodas 1 kilometru uz ziemeļiem no upes, starp publisko pludmali un dzelzceļa staciju. To raksturo režģveida ielu plānojums un fašisma un pēckara perioda arhitektūra, kas saistāms ar Otrā pasaules kara nodarītajiem postījumiem pilsētai. Visā pilsētas 6,8 kilometru[3] garumā jūras krastā ir plaša pludmale ar privātiem kūrortiem. Teritorija upes dienvidu krastā, kvartālā Porta Nuova uzskatāma par Peskāras vecpilsētu, jo tajā sastopama 19. gadsimta arhitektūra un vairāki vēsturiski objekti, to skaitā dzejnieka Gabriela D'Anuncio dzimtā māja.

Pilsētu strukturāli četrās daļās sadala dzelzceļa līnija un upe. Teritorija uz dienvidiem no dzelzceļa ir galvenokārt industriāla. Tās haotiskās attīstības laikā tika nojaukta apkaimes vienīgā vēsturiskā ēka, Gabriela D'Anuncio ģimenes lauku māja, no kuras mūsdienās palicis tikai tornis.[4]

Peskāras panorāmu veido vairāki iespaidīgi modernās arhitektūras elementi, piemēram, uz masīvām vantīm balstītais Ennija Flajāna tilts (Ponte Ennio Flaiano), gājēju tilts Ponte del Mare ar atsevišķiem korpusiem gājējiem un velosipēdistiem, kā arī biroju augstceltnes – dvīņu torņi Torri Camuzzi. Peskāra ir vieta, kur krustojas divas no garākajām Eiropas līmeņa šosejām – šoseja E80, kas savieno Lisabonu Portugālē ar Girbulaku Turcijas austrumos, un šoseja E55, kas savieno Helsingborju Zviedrijā ar Kalamatu Grieķijā.

Pirms pilsētas izplešanās tās mūsdienu teritorijā bija priežu mežs, kurš saglabāts tikai vienā vietā, ap ezeru parkā Pineta Dannunziana pilsētas dienvidos. Parks ir nožogots un tiek uzskatīts par nozīmīgu apskates objektu.

Peskāras panorāma no gājēju tilta Ponte del Mare.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukuma izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas nosaukums cēlies no Peskāras upes lejteces alternatīvā nosaukuma latīņu valodā Piscaria[5], kas nozīmē "saistīta ar zivīm".

Peskāras cietoksnis

Senie laiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senāko zināmo pastāvīgo apmetni mūsdienu Peskāras teritorijā ap upesgrīvu, kuru izmantoja kā ostu, dibinājuši vestīņi 1. gadsimtā p.m.ē.[6] Romiešu laikā to sauca Vicus Aterni, vēlāk – Aternum. Par Peskāras teritoriju pēc Romas impērijas krišanas 476. gadā liecību un avotu ir ļoti maz, visticamāk, pilsēta tikusi barbaru izpostīta.[7]

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 9. gadsimtam Peskāra atradās langobardu Benevento hercogistē, pēc tam – Spoleto hercogistē. Ap 10. gadsimtu nosaukumu Aternum nomainīja nosaukums Piscaria, (no latīņu piscis = zivis) saistībā ar zivju resursu bagātību Peskāras upē.[8] 11. gadsimtā, normāņu iekarojumu laikā kļuva par Frīdriha II domīniju. No 13. līdz 19. gadsimtam tā, kopā ar visu Abruco reģionu, ietilpa Neapoles karalistes sastāvā. Kārļa V valdīšanas laikā Peskārā tika uzbūvēts cietoksnis abos upes krastos, ar septiņiem bastioniem kopā.[9] Nocietinājumu efektivitāte pierādījās 1566. gadā, kad tika atvairīts Osmaņu admirāļa Pijalepašā uzbrukums Peskārai.[10]

Jaunie laiki līdz mūsdienām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Itālijas karalis Viktors Emanuels II savas vizītes laikā 1860. gadā Peskārā publiski aicināja pilsētniekus nojaukt cietoksni, lai ļautu pilsētai attīstīties[11]. Sekojošajos divdesmit gados cietoksnis tika gandrīz pilnībā nojaukts, lai atbrīvotu vietu pilsētas izaugsmei. Mūsdienās no cietokšņa palikuši tikai neliela daļa ap vārtiem dienvidu pusē, kurā ierīkots muzejs. Līdz 1927. gadam Peskāras upe bija robeža starp divām atsevišķām pilsētām – Kastelamari kreisajā un pašu Peskāru – labajā krastā, pēc tam tās tika apvienotas vienā pilsētā[12], kas arī izskaidro divu pilsētas centru esamību mūsdienu Peskārā. Otrajā Pasaules karā Peskāra vācu armijas atkāpšanās laikā cieta lielus materiālos un cilvēciskos zaudējumus. Tika sabombardēta lielākā daļa pilsētas, taču kopš tā laika pilsēta ir atguvusies un kļuvusi par Abruco kulturālo, ekonomisko un politisko reģiona centru.[13]

Transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peskāra ir krustpunkts vairākām dažādu veidu transporta artērijām; pilsētas transporta infrastruktūra ir attīstīta un daudzveidīga.

Gaisa transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētu kopš 1917. gada apkalpo Abruco Starptautiskā lidosta (IATA: PSR, ICAO: LIBP), kura 2019. gadā pārvadāja vairāk nekā 700 000 pasažierus un 276 tonnas kravas.[14] Lidostai ir viens, abos virzienos izmantojams 2419 m garš un 45 m plats skrejceļš.

Dzelzceļš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peskārā krustojas divas dzelzceļa līnijas: Adrijas līnija, kas savieno Leči ar Ankonu, un Transapenīnu līnija, kas savieno Peskāru ar Romu. Peskārā ir četras dzelzceļa stacijas:

Pescara Centrale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pescara Centrale

Peskāras centrālās stacijas Pescara Centrale ēka ir būvēta 1988. gadā, radikāli izmainot pilsētas centra infrastruktūru un izskatu. Tā aizvietoja iepriekšējo, 1881. gadā būvēto staciju[15], kuras ēka saglabājusies vēl mūsdienās. Kopā ar jaunās stacijas izbūvi dzelzceļa līnija tika novirzīta tālāk no dzīvojamās apbūves, kā arī, veidojot dzelzceļa uzbērumu, pilsēta tika atbrīvota no satiksmi kavējošajiem ielu vienlīmeņa krustojumiem ar dzelzceļu. Stacijā ir 12 peroni.

Pescara Porta Nuova[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pescara Porta Nuova atrodas pilsētas dienvidu daļā. Tā ir pēc nozīmes otrā lielākā dzelzceļa stacija pilsētā[16] – izveidota 1883. gadā kā Peskāras galvenā stacija: mūsdienu centrālā stacija tolaik neietilpa Peskāras robežās. Netālu no stacijas atrodas galvenais kravas izkraušanas punkts.

Pescara Tribunale[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Abruco Starptautiskās lidostas ēka

Jaunākā dzelzceļa stacija pilsētā – izveidota 2007. gadā, nosaukta saistībā ar netālu esošo tiesas ēku (Tribunale). Apkalpo tikai vietējos reisus.

Pescara San Marco[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atrodas uz Transapenīnu dzelzceļa līnijas. Izveidota 2005. gadā. Apkalpo tikai vietējos reisus.

Peskāras osta

Ūdens transports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peskāras upesgrīva jau no Romas impērijas laikmeta tikusi izmantota kā osta, galvenokārt preču eksportam uz Dalmāciju. Senās ostas aprises tika nopostītas Otrajā pasaules karā, atkāpjoties vācu armijai. Mūsdienu osta tika pabeigta 1989. gadā kā viena no lielākajām ūdenstūrisma bāzēm Itālijā ar 1250 laivu stāvvietām. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem ostā nav regulāras kuģu satiksmes.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. demo.istat.it http://demo.istat.it/bilmens2019gen/query.php?lingua=ita&Rip=S4&Reg=R13&Pro=P068&Com=28&submit=Tavola. Skatīts: 2020-08-05. Tukšs vai neesošs |title=
  2. «Demografia: è Pescara la città con più elevato numero di abitanti, Pescara punto di partenza, Pescara, Pescara Web Tv».
  3. Direzione sviluppo economico e del turismo – Regione Abruzzo. «Analisi delle attività e delle strutture del territorio costiero».
  4. «la torre con masseria prima del 1975- da sito regionale - Foto di Torre D'Annunzio, Pescara - Tripadvisor». www.tripadvisor.it (itāļu). Skatīts: 2020-08-05.
  5. Touring club italiano. Abruzzo e Molise. Touring Club Italiano, 2005. OCLC 464214469.
  6. Andrea R. Staffa. Città romane dell'Abruzzo Adriatico, 1998. 54. lpp.
  7. Italy. Soprintendenza archeologica dell'Abruzzo. Pescara antica : il recupero di S. Gerusalemme. Carsa, 1993. OCLC 79273552.
  8. Andrea R. Staffa. Una terra di frontiera: Abruzzo e Molise fra VI e VII secolo. Padus, 1995.
  9. «unplipescara.it». www.unplipescara.it. Skatīts: 2020-08-08.
  10. «Il Centro». Il Centro (it-IT). Skatīts: 2020-08-08.
  11. «Re Vittorio Emanuele II profetizzò: Pescara grande città commerciale - Cronaca - il Centro». web.archive.org. 2017-02-22. Skatīts: 2020-08-08.
  12. «R.D.L. 2 gennaio 1927, n. 1 - Riordinamento delle circoscrizioni provinciali - Wikisource». it.wikisource.org. Skatīts: 2020-08-08.
  13. «Pescara nell'Enciclopedia Treccani». www.treccani.it (it-IT). Skatīts: 2020-08-08.
  14. «Assoaeroporti – Report annuale dati traffico aeroporti».
  15. Colapietra, Raffaele. Pescara : 1860-1927. Costantini, 1980. OCLC 971198179.
  16. «Le stazioni oggi in: Abruzzo - Abruzzo - RFI». web.archive.org. 2015-09-15. Skatīts: 2020-08-08.