Pāriet uz saturu

Peskāra

Vikipēdijas lapa
Peskāra
  • Pescara
  • Pescàrë
pilsēta
Peskāra
Karogs: Peskāra
Karogs		Ģerbonis: Peskāra
Ģerbonis
Peskāra (Itālija)
Peskāra
Peskāra
Koordinātas: 42°28′N 14°13′E / 42.467°N 14.217°E / 42.467; 14.217Koordinātas: 42°28′N 14°13′E / 42.467°N 14.217°E / 42.467; 14.217
Valsts Karogs: Itālija Itālija
Reģions Abruco
Province Peskāras province
Dibināta 1811. gada 4. maijā
Platība
 • pilsēta 33,62 km2
Augstums 4 m
Iedzīvotāji (2023)[1]
 • pilsēta 118 657
 • blīvums 3 563,4/km²
 • aglomerācija 400 000
Laika josla CET (UTC+1)
 • Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Pasta indekss 65121-65129
Mājaslapa www.comune.pescara.it
Peskāra Vikikrātuvē

Peskāra (itāļu: Pescara, izrunā: /pesˈkaːra/; neapoliešu: Pescàrë vai Pëscàrë) ir pilsēta Itālijā, Abruco reģionā. Pilsēta atrodas Itālijas centrālās daļas austrumos, Adrijas jūras krastā. Peskāra ir Peskāras provinces administratīvais centrs, taču ne reģiona centrs, neskatoties uz to, ka ir gan iedzīvotāju skaita, gan platības ziņā lielākā pilsēta reģionā. Pilsēta kopā ar netālu esošajām pilsētām Kjeti, Frankavilu un Montesilvāno, kā arī vairākiem piegulošiem ciematiem, veido ģeogrāfiski un infrastrukturāli vienotu aglomerāciju, kas uzskatāms par Abruco sabiedrisko centru. Pilsētas teritorijā dzīvo 119 800 cilvēku,[2] taču aglomerācijas iedzīvotāju kopskaits ir no aptuveni 300 līdz 400 tūkstošiem, atkarībā no tā, kuras pilsētas tiek uzskatītas par tai piederošām.[3] Peskārā atrodas osta, reģionā vienīgā starptautiskā lidosta, dzelzceļa tīkla sazarojums, kā arī vairākas reģiona administratīvās iestādes, no kurām lielākā daļa tomēr atrodas Abruco administratīvajā centrā L'Akvilā.

Peskāra izvietojusies ap Aterno–Peskāras upes grīvu, tās abos krastos, izstiepjoties vairākus kilometrus Apenīnu kalnu virzienā un abos virzienos gar Adrijas jūras krastu, ziemeļos savienojoties ar Montesilvāno, savukārt dienvidos – ar Frankavilu. Peskāra atšķiras no citām Itālijas lielpilsētām ar to, ka tās sabiedriskais centrs atrodas ārpus vēsturiskā centra.

Peskāra ievērojama ar to, ka tajā dzimis un darbojies dzejnieks Gabriels D'Anuncio. Viņa vārdā nosaukti vairāki objekti pilsētā, turklāt pilsētas oficiālais apraksts ir La città dannunziana jeb D'Anuncio pilsēta. 1957. gadā Formula 1 čempionāta ietvaros notika Peskāras Grand Prix. Peskāras Grand Prix ir noticis tikai vienu reizi. Peskārā ir dzimis arī bijušais Formula 1 pilots Jarno Trulli.

Ģeogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gājēju bulvāris Corso Umberto I

Pilsēta izvietojusies gar Aterno–Peskāras upes ieleju un Adrijas jūras krastu, dodot pilsētas ģeogrāfiskajām aprisēm T burta formu. Pilsētas sabiedriskais, finanšu un tūrisma centrs, kuru iezīmē plašs gājēju bulvāris Corso Umberto I un pilsētas laukums Piazza della Rinascita, atrodas 1 kilometru uz ziemeļiem no upes, starp publisko pludmali un dzelzceļa staciju. To raksturo režģveida ielu plānojums un fašisma un pēckara perioda arhitektūra, kas saistāms ar Otrā pasaules kara nodarītajiem postījumiem pilsētai. Visā pilsētas 6,8 kilometru[4] garumā jūras krastā ir plaša pludmale ar privātiem kūrortiem. Teritorija upes dienvidu krastā, kvartālā Porta Nuova uzskatāma par Peskāras vecpilsētu, jo tajā sastopama 19. gadsimta arhitektūra un vairāki vēsturiski objekti, to skaitā dzejnieka Gabriela D'Anuncio dzimtā māja.

Pilsētu strukturāli četrās daļās sadala dzelzceļa līnija un upe. Teritorija uz dienvidiem no dzelzceļa ir galvenokārt industriāla. Tās haotiskās attīstības laikā tika nojaukta apkaimes viena no pēdējām vēsturiskajām ēkām, Gabriela D'Anuncio ģimenes lauku māja, no kuras mūsdienās palicis tikai tornis.[5]

Peskāras panorāmu veido vairāki iespaidīgi modernās arhitektūras elementi, piemēram, uz masīvām vantīm balstītais Ennija Flajāna tilts (Ponte Ennio Flaiano), gājēju tilts Ponte del Mare ar atsevišķiem korpusiem gājējiem un velosipēdistiem, kā arī biroju augstceltnes – dvīņu torņi Torri Camuzzi. Peskāra ir vieta, kur krustojas divas no garākajām Eiropas līmeņa šosejām – šoseja E80, kas savieno Lisabonu Portugālē ar Girbulaku Turcijas austrumos, un šoseja E55, kas savieno Helsingborju Zviedrijā ar Kalamatu Grieķijā.

Pirms pilsētas izplešanās tās mūsdienu teritorijā bija purvains priežu mežs, kurš saglabāts tikai vienā vietā, ap ezeru parkā Pineta Dannunziana pilsētas dienvidos. Parks ir nožogots un tiek uzskatīts par nozīmīgu apskates objektu.

Lielākā daļa pilsētas izvietojusies līdzenumā gar Adrijas jūras piekrasti un upes ieleju, un tās reljefs centrālajā daļā ir līdzens. Savukārt pilsētas nomalēs reljefs ir paugurains, dažviet sastopami klinšaini atsegumi, piemēram, 140 metrus augstais Telegrāfa pakalns (Colle del Telegrafo).

Peskāras panorāma no gājēju tilta Ponte del Mare

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukuma izcelsme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pilsētas nosaukums cēlies no Peskāras upes lejteces alternatīvā nosaukuma latīņu valodā Piscaria,[6] kas nozīmē "saistīta ar zivīm".

Peskāras cietoksnis

Senie laiki: Peskāra Romas impērijas sastāvā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pastāv liecības par Peskāras upes grīvas izmantošanu kā ostu jau no 5. gadsimta p. m. ē., tomēr senāko zināmo pastāvīgo apmetni mūsdienu Peskāras teritorijā ap upesgrīvu dibinājuši vestīņi 1. gadsimtā p.m. ē.[7] Pēc Otrā sannītu kara teritorija pārgāja Romas republikas pārvaldībā. Romiešu laikā to sauca Vicus Aterni, vēlāk – Aternum, jeb Aterno, kura kā Ostia Aterni atzīmēta 3. gadsimtā p. m. ē zīmētajā Peitingera kartē. Par Peskāras teritoriju pēc Romas impērijas krišanas 476. gadā liecību un avotu ir ļoti maz, visticamāk, pilsēta tikusi barbaru izpostīta.[8] Starp 2. un 5. gadsimtu Peskārā, vietā, kur mūsdienās slejas Svētā Ceteja katedrāle, tika uzbūvēta apļveida baznīca, pazīstama kā Svētās Jeruzalemes baznīca (Chiesa di Santa Gerusalemme).

6. gadsimtā, Gotu kara laikā, bizantieši pēc Peskāras iekarošanas to apjoza ar aizsargmūri, aprīkotu ar torņiem un dažviet līdz 3 metriem biezu, kura neliels fragments saglabājies iemūrēts kazarmu ēkas sienā.

Viduslaiki: cietokšņa būvniecība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 9. gadsimtam Peskāra atradās langobardu Benevento hercogistē, pēc tam – Spoleto hercogistē. Ap 10. gadsimtu nosaukumu Aternum nomainīja nosaukums Piscaria, (no latīņu piscis = zivis) saistībā ar zivju resursu bagātību Peskāras upē.[9] 11. gadsimtā, normaņu iekarojumu laikā kļuva par Frīdriha II domīniju. No 13. līdz 19. gadsimtam tā, kopā ar visu Abruco reģionu, ietilpa Neapoles Karalistes sastāvā. Saglabājies dokuments no 1530. gada, kurš apraksta Peskāru kā sen pamestu ciematu, kurā darbīga saglabājusies tikai osta.[10] Kārļa V valdīšanas laikā veco mūri aizvietoja 1566. gadā pabeigtais cietoksnis abos upes krastos, ar septiņiem bastioniem un biezām, ravelīnu aizsargātām kurtīnēm.[11] Nocietinājumu efektivitāte pierādījās 1566. gadā, kad tika atvairīts Osmaņu admirāļa Pijalepašā uzbrukums Peskārai.[12] Šajā laikā ap Septiņu Sāpju Dievmātes katedrāli, kas atrodas uz rietumiem pakalnā, attīstījās neliels ciemats, Kastelamare, kura vēsturiskā centra apbūve daļēji saglabājusies vēl mūsdienās un ietilpst Peskāras administratīvajās robežās.

Jaunie laiki un starpkaru periods: pilsētas strauja attīstība un apvienošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Itālijas karalis Viktors Emanuels II savas vizītes laikā 1860. gadā Peskārā publiski aicināja pilsētniekus nojaukt cietoksni, lai ļautu pilsētai attīstīties.[13] Sekojošajos divdesmit gados cietoksnis tika gandrīz pilnībā nojaukts, lai atbrīvotu vietu pilsētas izaugsmei. Mūsdienās no cietokšņa palikuši tikai neliela daļa ap vārtiem dienvidu pusē, kurā ierīkots muzejs. 19. un 20. gadsimtu mijā cietokšņa vaļņu vietā tika uzbūvēts daudz jūgendstila ēku, pārsvarā četru stāvu augstumā, savukārt tālāk uz dienvidiem ap kūrmāju (Kursaal) attīstījās Antonino Liberi projektēts greznu jūgendstila vasarnīcu kūrortciemats vai dārzu pilsēta Pineta, kā arī tika nojaukta daļēji sabrukusī aptuveni 1500 gadus vecā Svētās Jeruzalemes baznīca, lai izbrīvētu ceļu tiltam pāri upei.

Pirmā pasaules kara ietvaros pilsēta cieta no austroungāru spēku uzlidojuma - tika sagrautas divas ēkas un gāja bojā trīs cilvēki.[14] Aprīkojot pilsētu aizsardzībai pret turpmākiem līdzīgiem uzbrukumiem, pilsētas dienvidos upes ielejā tika izbūvēta lidosta,[15] kas mūsdienās tiek izmantota civilajai aviācijai.

Vēlīnā jūgendstila paraugs Villa Delfino, celta 1923. gadā

Līdz 1927. gadam Peskāras upe bija robeža starp divām atsevišķām pilsētām – Kastelamari kreisajā un pašu Peskāru – labajā krastā. Kastelamares centrs vēsturiski atradās pakalnos uz rietumiem no pilsētas, taču pateicoties tūrisma attīstībai, 20. gadsimtā, tas pārvietojās uz līdzeno piekrastes zonu un Kastelamare saauga kopā ar Peskāru, ietverot sevī arī pie upesgrīvas esošo ciematu Borgomarīno,[16] kura apbūve daļēji saglabājusies vēl mūsdienās, teorētiski veidojot ceturto vecpilsētu Peskārā un nostiprinot mūsdienu Peskāras policentrisko dabu. Peskārai piederošā puse, savukārt, sakarā ar augšminētā cietokšņa demontāžas darbiem un purvaino piekrasti, kura ilgus gadus netika meliorēta, attīstījās daudz lēnāk un tika apbūvēta tikai pēckara gados. Tāpēc arī pilsētas dienvidu daļā mūsdienās sastopama praktiski tikai brutālisma un postmodernisma stila apbūve, un tāpēc pilsētas primārais centrs drīzāk ir bijusī Kastelamare, nevis kādreizējā cietokšņa ieskautā apkaime.

Kastelamares galvenā iela Corso Umberto pirms kara vietā, kur šobrīd plešas Atdzimšanas laukums. Visas priekšplānā redzamās ēkas karā tika sagrautas

1927. gadā, pēc rakstnieka Gabriela d'Anuncio iniciatīvas, abas pilsētas tika apvienotas vienā administratīvā vienībā,[17] izveidojot arī Peskāras provinci, un kā simbols abu pilsētu vienībai 1935. gadā pie abu pilsētu bijušās robežvietas tika uzcelts racionālisma stilā ieturēts administratīvo ēku komplekss Palazzo di Città ar monumentālu pulksteņtorni, kā arī citas monumentālas ēkas, piemēram, Telegrāfa un Pasta pils (Palazzo delle Poste e dei Telegrafi) un Tirdzniecības kameras nams (Palazzo della Camera del Commercio). 1939. gadā izcēlās Otrais pasaules karš, taču līdz pat 1943. gadam tas Peskāru neskāra.[18]

No Otrā pasaules kara līdz mūsdienām: pilsētas atdzimšana no drupām

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Otrajā pasaules karā Peskāra vācu armijas atkāpšanās laikā cieta lielus materiālos un cilvēciskos zaudējumus. 80% pilsētas apbūves tika sabombardēta un kopumā tika pilnībā iznīcinātas aptuveni 2600 ēkas, kā arī izraisīta ap 3000 cilvēku nāve, no kuriem liela daļa civiliedzīvotāju.[19] Pilsēta cieta no gaisa uzlidojumiem no Sabiedroto puses, un no rekvizīcijas un mīnēšanas no vācu puses. Sabiedroto mērķis bija sabojāt transporta un pārvaldes objektus, lai vācu armija tos nevarētu izmantot. Augstais posta līmenis saistāms ar to, ka Peskārā nebija bumbu patversmju, un esošās pretgaisa aizsardzības sistēmas, izvietotas uz ēku jumtiem, nenostrādāja.[20]

Peskāras bombardēšana Otrā pasaules kara laikā
Atdzimšanas laukums mūsdienās, līdz 2006. gadam atvērts autosatiksmei, mūsdienās gājēju zona

Karš pamatīgi iedragāja pilsētas 100 gadus ilgušo attīstību, taču kopš tā laika pilsēta ir atguvusies un kļuvusi par Abruco kulturālo, ekonomisko un politisko reģiona centru.[21] Sekojošajos gados Itālija, tai skaitā Peskāra, piedzīvoja strauju ekonomisko izaugsmi, kas sekmēja arī būvniecību - ne tikai tika aizpildītas tukšās vietas, kuras radījis karš, bet arī, augot pieprasījumam pēc mājokļiem, daudzas karā necietušas vēsturiskas ēkas tika nojauktas ar mērķi atbrīvot vietu ietilpīgākai daudzstāvu apbūvei, pilnībā kompromitējot Peskāras vizuālo un strukturālo koptēlu. Lielākoties tika restaurētas tikai nozīmīgas ēkas, piemēram, Telegrāfa un Pasta pils, Svētās Sirds baznīca (Chiesa del Sacro Cuore), bijusī domes ēka (Circolo Aternino), kā arī jūgendstila apbūve ap Florences ielu (Via Firenze). 40. gadu beigās bijušās Kastelamares centrā vietā, kuru kara postījumi skāra vissmagāk, kā simbols pilsētas atdzimšanai no drupām, tika izveidots Atdzimšanas laukums (Piazza della Rinascita), kam visapkārt slejas racionālisma stilā ieturētas ēkas, izņemot 30. gados celto Muci namu (Palazzo Muzii). 70. gados tika izbūvētas vairākas automaģistrāles, un dzelzceļa trase un valsts līmeņa maģistrāle tika pārvietotas tālāk no jūras krasta, dodot pilsētai iespēju attīstīties virzienā prom no jūras. 2018. gadā tika parakstīta vienošanās par to, ka 2023. gadā Peskāra tiks administratīvi apvienota ar blakusesošajām Montesilvāno un Spoltori,[22] kuras kopā ar Peskāru faktiski jau veido vienotu urbāno vidi.

Pilsētvide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Strauja attīstība Peskārā, atšķirībā no citām līdzīga izmēra Itālijas pilsētām, sākās tikai 19. un 20. gadsimtu mijā, kad valdošais strāvojums arhitektūrā bija jūgendstils. Starpkaru periodā pilsētā tika uzbūvēti vairāki objekti monumentālisma un racionālisma stilā, savukārt pēc Otrā pasaules kara pilsēta ievērojami izpletās, tiekot uzbūvētiem daudzdzīvokļu namu kvartāliem funkcionālisma un postmodernisma stilā. Lielākajā daļā Peskāras dominē atvērtā perimetrālā apbūve, un ēkām lielākoties ir balkoni, neskatoties uz arhitektonisko stilu.

Arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Senākās celtnes

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Septiņu Sāpju Dievmātes bazilika

Senākās celtnes Peskārā ir būvētas 18. gadsimtā. Peskārā ir maz ēku, kuras celtas agrāk nekā 19. gadsimta otrajā pusē. Vislielākajā koncentrācijā tādas atrodas Peskāras vēsturiskajā, kādreiz cietokšņa ieskautajā centrā, pārsvarā divu stāvu augstumā un būvētas no mūra. Līdzīga apbūve sastopama arī bijušās Kastelamares vēsturiskajā centrā pilsētas rietumos, kā arī bijušā zvejnieku ciemata Borgomarīno teritorijā upesgrīvas kreisajā pusē. Daudzviet starp daudzstāvu apbūvi izkaisītā veidā sastopamas arī 18. gadsimta ēkas, kuras savulaik, pirms pilsētas izplešanās tām visapkārt, bijušas atsevišķas lauku saimniecības.

Nozīmīgākās šī laikposma celtnes ir 1757. gadā vēlīnā baroka stilā celtā Septiņu Sāpju Dievmātes bazilika, kā arī cietokšņa kazarmu ēka jeb tā sauktā Borboņu vanna (Bagno Borbonico), kas ir pēdējā saglabājusies daļa no bijušā cietokšņa un stiepjas teju 300 metru garumā.

Peskārā ne šajā laikā, ne arī vēlāk tikpat kā netiek būvētas koka ēkas, jo koks Apenīnu pussalā kopš seniem laikiem ir dārgs materiāls.

19. un 20. gadsimtu mija arhitektūrā: jūgendstils

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Palazzo Pomilio, celta 1910. gadā. Sākotnēji kūrmāja, vēlāk liķiera rūpnīca, mūsdienās muzejs un koncertzāle
Via Firenze, iela, kur Peskārā vislielākajā koncentrācijā saglabājušās jūgendstila ēkas

19. gadsimta beigās, nojaucot cietokšņa vaļņus, atbrīvojās daudz brīvas vietas pilsētas attīstībai, un esošais ielu tīkls tika integrēts jaunveidojamajā pilsētas plānojumā. Tika uzbūvēts daudz jūgendstila ēku, piemēram, kūrmāja Palazzo Pomilio ar iespaidīgu, kolonādēm dekorētu divstāvu portiku. Ēka vēlāk tika pārbūvēta par liķiera rūpnīcu, pievienojot tai racionālisma stilā ieturētu pakavveida ziemeļu spārnu. Arī Kastelamares daļā tolaik tika būvētas līdzīgas ēkas, kuras, izvietojušās gar Florences ielu (Via Firenze) veido elegantu ansambli, kas mūsdienās iekārtots kā gājēju iela. Viens no Peskāras simboliem ir 1926. gadā celtais Palazzo Imperato ar platu frīzi un greznu erkeru vidū, celts ar mērķi iezīmēt monumentālu ieeju Peskāras ziemeļu centra galvenajā ielā, kas ved no tolaik nozīmīgās dzelzceļa stacijas uz pludmali.[23] Plānā bija paredzēta arī identiska ēka otrā ielas pusē, kas gan nekad netika uzbūvēta.

Fašisma laika arhitektūra: monumentālisms

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
30. gadu arhitektūras simbols Peskārā – racionālisma un neoklasicisma krustojums Pasta un telegrāfa nams

Fašisma periods Itālijā, tostarp Peskārā, iezīmējās ar monumentālu celtņu būvniecību, kuras atradās asu krustpunktos, bulvāru galos vai citos simboliskos novietojumos, bieži vien paralēli praktiskumam nesot politisku zemtekstu. Spilgts piemērs šādai arhitektūrai ir 1935. gadā celtais trīs administratīvo celtņu komplekss ap astoņstūrveida laukumu Piazza Italia, kam izvēlēta atrašanās vieta pa vidu starp abu 1927. gadā apvienoto pilsētu kodoliem. Divas no šīm celtnēm veidotas vienotā stilā - šo ēku fasādēs mijas sarkanu ķieģeļu un balta travertīna elementi. Poētisku raksturu dienvidu ēkai piešķir sešas nišas, kurās stāv statujas, kas attēlo dažādus amatniekus,[24] savukārt augstais pulksteņtornis tās kontūrās iezīmē varenību. Trešā ēka ir Peskāras provinces pārvaldes ēka, kas salīdzinājumā ar abiem augšminētajiem namiem ir daudz varenāka savās aprisēs, un ir viscaur būvēta no travertīna. Racionālismā būvētajam korpusam neoklasisku akcentu piešķir rizalīts ar četrām dubultām kolonnām, kuras balsta četrus Peskāras materiālos resursus simbolizējošas statujas (izrakteņi, lauksaimniecība, upe un jūra). Citviet Eiropā šajā laikā parādījās modernisms, bet Peskārā šajā laikposmā netika būvētas ēkas šajā stilā, izņemot nelielo 1934. gadā celto šaursliežu dzelzceļa staciju blakus pilsētas centrālajai stacijai, kuras forma būvēta plūdlīnijas stilā (Streamline).

Pēckara gadu arhitektūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
40. gadu beigās celti nami Atdzimšanas laukumā

Augot pieprasījumam pēc mājokļiem, sākot jau no 40. gadu beigām, pilsētā attīstījās daudzi jauni kvartāli, kā arī tika apbūvētas kara izpostītās vietas pa vidu jau esošajai apbūvei. Jaunbūves bija galvenokārt dzīvojamās ēkas piecu līdz astoņu stāvu augstumā, modernisma vai brutālisma stilā. Tipveida apbūve Peskārā nav sastopama. Tieši blakus vēsturiskajam centram atrodas viļņveida formas astoņstāvu biroju nams Palazzo Monti, kas ir viens no retajiem šī laikposma namiem, kuru dizainā izmantotas netradicionālas formas. Pie Atdzimšanas laukuma atrodas tā dēvētais Palazzo Arlecchino, jeb Arlekīna nams, kas tā nosaukts, pateicoties balkonu krāsojumam dažādās krāsās.

Transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peskāra ir krustpunkts vairākām dažādu veidu transporta artērijām; pilsētas transporta infrastruktūra ir attīstīta un daudzveidīga.

Gaisa transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Abruco Starptautiskās lidostas ēka

Pilsētu kopš 1917. gada apkalpo Abruco Starptautiskā lidosta (IATA: PSR, ICAO: LIBP), kura 2019. gadā pārvadāja vairāk nekā 700 000 pasažierus un 276 tonnas kravas.[25] Lidostai ir viens, abos virzienos izmantojams 2419 m garš un 45 m plats skrejceļš. 2021. gadā no Peskāras lidostas lidsabiedrība "Ryanair" piedāvā tiešos lidojumus uz 15 Eiropas lidostām.

Dzelzceļš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peskārā krustojas divas dzelzceļa līnijas: Adrijas līnija, kas savieno Leči ar Ankonu, un Transapenīnu līnija, kas savieno Peskāru ar Romu.

Stacijas un pieturas punkti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2024. gadā Peskārā darbojas četras valsts dzelzceļa (Ferrovie dello Stato italiane) stacijas:

Pescara Centrale
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pescara Centrale

Peskāras centrālās stacijas Pescara Centrale ēka ir būvēta 1988. gadā, radikāli izmainot pilsētas centra infrastruktūru un izskatu. Tā aizvietoja iepriekšējo, 1881. gadā būvēto staciju,[26] kuras ēka saglabājusies vēl mūsdienās, lai gan bez peronu piebūvēm. Kopā ar jaunās stacijas izbūvi dzelzceļa līnija tika novirzīta tālāk no dzīvojamās apbūves, kā arī, veidojot dzelzceļa uzbērumu, pilsēta tika atbrīvota no satiksmi kavējošajiem ielu vienlīmeņa krustojumiem ar dzelzceļu. Stacijā ir 12 peroni. Stacija ir stratēģiski izdevīgā vietā izvietots multimodāls transporta mezgls – stacijas priekšā atrodas starppilsētu autobusu galapunkts, liela autostāvvieta, kā arī bulvāris, kas ved līdz pludmalei.

Pescara Porta Nuova
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pescara Porta Nuova atrodas pilsētas dienvidu daļā. Tā ir pēc nozīmes otrā lielākā dzelzceļa stacija pilsētā[27] – izveidota 1883. gadā kā Peskāras galvenā stacija: mūsdienu centrālā stacija tolaik neietilpa Peskāras robežās. Netālu no stacijas atrodas galvenais kravas izkraušanas punkts. 2009. gadā tā tika pārbūvēta katalāņu arhitekta Oriola Boigasa vadībā, integrējot vecās stacijas ēkas fasādi jaunās stacijas ēkas betona fasādē.

Pescara Tribunale
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jaunākā dzelzceļa stacija pilsētā – izveidota 2007. gadā, nosaukta saistībā ar netālu esošo tiesas ēku (Tribunale). Apkalpo tikai vietējos reisus.

Pescara San Marco
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atrodas uz Transapenīnu dzelzceļa līnijas. Izveidota 2005. gadā. Apkalpo tikai vietējos reisus.

Vēsturiskie dzelzceļi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1929. gadā tika uzbūvēta uzņēmuma Ferrovia Elettrica Adriatica pārvaldītā šaursliežu dzelzceļa līnija, kas savienoja Peskāru un Penni.[28] Sākotnēji līnijas galapunkts bija stacija Pescara Porto, kuras ēkas saglabājušās līdz mūsdienām, taču 1934. gadā līnija tika pagarināta virzienā uz dienvidaustrumiem līdz apkaimei Pineta, kā arī pilsētas ziemeļrietumos līnija tika pietuvināta jūrai, lai izvairītos no apgrūtinājumiem, ko radīja līnijas vienlīmeņa krustojums ar valsts dzelzceļu.[29] Līnijas nerentabilitātes dēļ tā tika slēgta 1963. gadā.[30]

20. gadsimta vidū valsts dzelzceļa līnijas trase tika vairākos piegājienos mainīta: pilsētas dienvidu daļā tika pārvietots posms uz dienvidiem no Porta Nuova stacijas virzienā uz Leči; tā uzbērums mūsdienās veido ielu Strada della Bonifica. Virzienā uz Romu līnijas sākumposms tika pārvietots uz austrumiem, tā uzbērums veido ielas Via Lago di Campotosto trasi. Pilsētas ziemeļos līnija posmā līdz Montesilvāno tika pārvietota iekšzemes virzienā.

Ielu tīkls

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Peskāras ziemeļaustrumu daļā izteikti dominē režģveida plānojums ar vairākām maģistrālām ielām, kuras iet paralēli jūras krastam, no kurām nozīmīgākā ir Corso Vittorio Emanuele II. Kādreizējā dzelzceļa trase pilsētas ziemeļos mūsdienās pārbūvēta par 6 km garu gājēju un riteņbraucēju ielu Via Castellammare Adriatico. Gar pludmali visā pilsētas garumā iet promenāde ar veloceļu un plašām ietvēm, gar kurām izvietojušās viesnīcas un izklaides vietas. Perpendikulāri minētajām ielām pilsētas centru šķērso 4 joslu gaisa pārvads Asse Attrezzato, kurš ved no ostas uz Kjeti un tālāk uz Romu, un ir savienots ar diviem apvedceļiem, uz kuriem novirzīta tranzīta satiksme - Eiropas mēroga autoceļu E55 un valsts mēroga autoceļu SS714. Pilsētas dienvidu un rietumu daļās, savukārt, ielu tīkla forma, kuru nosaka nelīdzenais reljefs, ir haotiska. Upi pilsētas teritorijā šķērso 10 tilti, no tiem 3 paredzēti gājējiem.

Ūdens transports

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Peskāras osta

Peskāras upesgrīva jau no Romas impērijas laikmeta tikusi izmantota kā osta, galvenokārt preču eksportam uz Dalmāciju. Senās ostas aprises tika nopostītas Otrajā pasaules karā, atkāpjoties vācu armijai. Mūsdienu osta tika pabeigta 1989. gadā kā viena no lielākajām ūdenstūrisma bāzēm Itālijā ar 1250 laivu stāvvietām. Kopš 20. gadsimta 80. gadiem ostā nav regulāras kuģu satiksmes.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ https://demo.istat.it/?l=it.
  2. ↑ «Arhivēta kopija». demo.istat.it. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-09-19. Skatīts: 2020-08-05.
  3. ↑ «Demografia: è Pescara la città con più elevato numero di abitanti, Pescara punto di partenza, Pescara, Pescara Web Tv».[novecojusi saite]
  4. ↑ Direzione sviluppo economico e del turismo – Regione Abruzzo. «Analisi delle attività e delle strutture del territorio costiero». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020. gada 1. oktobrī.
  5. ↑ «la torre con masseria prima del 1975- da sito regionale - Foto di Torre D'Annunzio, Pescara - Tripadvisor». www.tripadvisor.it (itāļu). Skatīts: 2020-08-05.
  6. ↑ Touring club italiano. Abruzzo e Molise. Touring Club Italiano, 2005. OCLC 464214469.
  7. ↑ Andrea R. Staffa. Città romane dell'Abruzzo Adriatico, 1998. 54. lpp.
  8. ↑ Italy. Soprintendenza archeologica dell'Abruzzo. Pescara antica : il recupero di S. Gerusalemme. Carsa, 1993. OCLC 79273552.
  9. ↑ Andrea R. Staffa. Una terra di frontiera: Abruzzo e Molise fra VI e VII secolo. Padus, 1995.
  10. ↑ Andrea Staffa. Pescara antica : il recupero di S. Gerusalemme. Pescara : Carsa Edizioni, 1993. 27. lpp. OCLC 79273552.
  11. ↑ «unplipescara.it». www.unplipescara.it. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2020-06-16. Skatīts: 2020-08-08.
  12. ↑ «Il Centro». Il Centro (it-IT). Skatīts: 2020-08-08.
  13. ↑ «Re Vittorio Emanuele II profetizzò: Pescara grande città commerciale - Cronaca - il Centro». web.archive.org. 2017-02-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017-02-22. Skatīts: 2020-08-08.
  14. ↑ Pubblicato da Gigliola Edmondo. «Pescara: 100 anni fa il bombardamento». Rete8 (it-IT), 2017-05-04. Skatīts: 2021-06-12.
  15. ↑ «Storia e funzionamento dell’aeroporto di Pescara». Reggiosera (itāļu). Skatīts: 2021-06-12.
  16. ↑ «Borgo Marino». www.pescaranews.net. 2017-02-22. Skatīts: 2021-06-12.
  17. ↑ «R.D.L. 2 gennaio 1927, n. 1 - Riordinamento delle circoscrizioni provinciali - Wikisource». it.wikisource.org. Skatīts: 2020-08-08.
  18. ↑ «I bombardamenti su Pescara nell'agosto, settembre e dicembre 1943». www.pescaranews.net. Skatīts: 2021-06-12.
  19. ↑ Colapietra, Raffaele. Pescara : 1860-1927. Costantini, 1980. OCLC 971198179.
  20. ↑ «Scheda periodo - Imprese». imprese.san.beniculturali.it. Skatīts: 2021-06-12.[novecojusi saite]
  21. ↑ «Pescara nell'Enciclopedia Treccani». www.treccani.it (it-IT). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-04-04. Skatīts: 2020-08-08.
  22. ↑ «Nuova Pescara». www.tuttitalia.it (it-IT). Skatīts: 2020-12-06.
  23. ↑ Cristina Bianchetti. Pescara (1. ed izd.). Roma : Laterza, 1997. ISBN 88-420-5377-5. OCLC 38113570.
  24. ↑ Pescara e provincia : il litorale, i parchi nazionali, i borghi antichi, le abbazie. Milano : Touring club italiano. 1998. ISBN 88-365-1192-9. OCLC 797734351.
  25. ↑ «Assoaeroporti – Report annuale dati traffico aeroporti».
  26. ↑ Colapietra, Raffaele. Pescara : 1860-1927. Costantini, 1980. OCLC 971198179.
  27. ↑ «Le stazioni oggi in: Abruzzo - Abruzzo - RFI». web.archive.org. 2015-09-15. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-09-15. Skatīts: 2020-08-08.
  28. ↑ «La ferrovia Pescara Penne». 2018. gada 6. maijs.
  29. ↑ «Ferrovia Pineta di Pescara-Penne - Ferrovie abbandonate». www.ferrovieabbandonate.it.
  30. ↑ «Gazzetta Ufficiale». www.gazzettaufficiale.it.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Peskāra&oldid=4177588"