Peters Pelegrīni

Vikipēdijas lapa
Peters Pelegrīni
Peter Pellegrini
Pelegrīni 2024. gadā
Slovākijas prezidents (ievēlēts)
Amata sākums
2024. gada 15. jūnijs
Premjerministrs Roberts Fico
Priekštecis Zuzana Čaputova
Slovākijas premjerministrs
Amatā
2018. gada 22. marts — 2020. gada 21. marts
Prezidents
Priekštecis Robert Fico
Pēctecis Igors Matovičs
Dzimšanas dati 1975. gada 6. oktobrī (48 gadi)
Valsts karogs: Čehoslovākija Banska Bistrica, Čehoslovākija (tagad Karogs: Slovākija Slovākija)
Politiskā partija
Augstskola

Peters Pelegrīni (slovāku: Peter Pellegrini; [ˈpeter ˈpeleɡriːni]; dzimis 1975. gada 6. oktobrī) ir Slovākijas politiķis, ievēlētais Slovākijas prezidents. Pašlaik viņš ir Nacionālās padomes priekšsēdētājs kopš 2023. gada septembra un no 2018. gada līdz 2020. gadam bija Slovākijas premjerministrs.

Pelegrīni no 2019. gada decembra līdz 2020. gada martam bija arī veselības ministrs, premjerministra vietnieks (2016—2018) un izglītības un zinātnes ministrs (2014), kā arī divus gadus bija Nacionālās padomes priekšsēdētājs (2014—2016). Iepriekš bija partijas Smer—SD biedrs. 2020. gada jūnijā pameta partiju un līdzdibinātāja un vadīja partiju Hlas–SD.

2024. gada janvārī Pelegrīni paziņoja par savu kandidēšanu 2024. gada Slovākijas prezidenta vēlēšanās. 6. aprīlī viņš uzvarēja otrajā kārtā ar 53% balsu, un ir plānots, ka 2024. gada 15. jūnijā viņš tiks inaugurēts Slovākijas sestā prezidenta amatā.

Agrīnā dzīve un izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelegrīni studējis Mateja Bela universitātes Ekonomikas fakultātē un Košices Tehniskajā universitātē, specializējoties banku darbībā, investīcijās un finansēs.[1] No 2002. līdz 2006. gadam viņš strādāja par ekonomistu un vēlāk par Privatizācijas un ekonomikas Nacionālās padomes locekļa Ļubomira Važnija padomnieku, ar ĽS-HZDS, SNS un Smer-SD partiju atbalstu.[1][2]

Iesaistīšanās politikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrīnās funkcijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2006. gada parlamenta vēlēšanās viņš tika ievēlēts Nacionālajā padomē no Smer-SD. Viņš tika atkārtoti ievēlēts 2010. un 2012. gada vēlēšanās.[1] No 2012. gada līdz 2014. gada 3. jūlijam viņš bija finanšu valsts sekretārs. Vēlāk viņš uz īsu brīdi kļuva par izglītības un zinātnes ministru.[2]

Pirmais Nacionālās padomes priekšsēdētāja mandāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2014. gada 25. novembrī viņš tika ievēlēts par Nacionālās padomes priekšsēdētāju, aizstājot Pavolu Pašku.[3] 2015. gadā viņš tika iecelts par Slovākijas digitālo čempionu (Eiropas Savienības iecelts amats, lai veicinātu iekļaujošas digitālās sabiedrības priekšrocības).[4]

Slovākijas premjerministrs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelegrīni tikšanās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu Baltajā namā, 2019. gada 3. maijā
Pelegrīni tikšanās ar Krievijas premjerministru Mihailu Mišustinu Maskavā 2020. gada 26. februārī

2016. gadā premjerministra Roberta Fico vadībā iecelts par premjerministra vietnieku investīciju jautājumos.[5] Pelegrīni kļuva par valdības vadītāju pēc tam, kad viņa priekšgājējs 2018. gada 15. martā atkāpās no amata pēc žurnālista Jana Kučaka slepkavības.[6] 2018. gada 21. martā valsts prezidents Andrejs Kiska apstiprināja Pelegrīni kabinetu;[7] Par Ministru kabineta apstiprināšanu nākamajā nedēļā nobalsoja 81 Nacionālās padomes deputāts.[8]

Pēc iekšlietu ministra pienākumu pildīšanas 2018. gada aprīlī Pelegrīni uz laiku ieņēma finanšu ministra amatu, kad 2019. gadā Peters Kažimīrs kļuva par Slovākijas Nacionālās bankas vadītāju.[9]

Vēlāk, 2019. gada decembrī, pēc Andreas Kalavskas atkāpšanās no amata viņš stājās veselības ministra amatā.[10]

Viņa vadītā partija 2020. gada parlamenta vēlēšanās zaudēja Igora Matoviča vadītajai populistiskajai pretkorupcijas partijai Obyčajní ľudia (Parastie cilvēki).[11][12][13][14]

Covid-19 pandēmijas laikā, kad medicīnas preču krājumi sāka sarukt, valstis sāka konkurēt par piegādēm ārpus to jurisdikcijām, vai nu maksājot uzņēmumiem par maršruta maiņu vai konfiscējot citām valstīm paredzēto aprīkojumu. Pelegrīni teica, ka viņš rezervējis divus miljonus masku no Ukrainas, prasība bija samaksa skaidrā naudā. Taču parādījās vācu aģents, samaksāja vairāk par maskām un tās nopirka. Ukrainas ārlietu ministrs Dmitro Kuleba reaģēja uz situāciju, sakot, ka Eiropā nav valsts, kas nemeklētu medicīniskās maskas un respiratorus visā pasaulē.[15]

Otrais Nacionālās padomes priekšsēdētāja mandāts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2023. gada 25. oktobrī viņš ar 131 balsi tika atkārtoti ievēlēts par Nacionālās padomes priekšsēdētāju.[16]

Prezidenta kandidatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2024. gada 19. janvārī pēc popularitātes atbalstītāju vidū[17] un viņa partijas Smer–SD, kā arī koalīcijas partneru Hlas–SD atbalsta viņš paziņoja par savu kandidatūru prezidenta amatam.[18]

2024. gada 23. martā pirmajā kārtā viņš ieguva otro vietu ar 37,03%, uzvarēja karjeras diplomāts Ivans Korčoks ar 42,52%, bet pensionētais jurists un tiesnesis Štefans Harabins ieguva trešo vietu ar 11,74%.[19] Drīz pēc otrās vietas iegūšanas viņš saņēma atbalstu no koalīcijas partneriem SNS, kuru līderis Andrejs Danko izstājās no pirmās kārtas, kā arī no nesekmīgajiem kandidātiem Kristiāna Forro un Štefana Harabina.[20]

2024. gada 6. aprīlī viņš otrajā kārtā uzvarēja ar 53,12%, pārspējot Ivanu Korčoku ar 46,88%.[21] Nākamajā dienā pēc vēlēšanām viņš apstiprināja, ka atkāpsies no Hlas-SD vadītāja amata un atteiksies no dalības partijā, lai godinātu nerakstīto politisko tradīciju, saskaņā ar kuru prezidents ir bezpartejisks.[22]

Personīgā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pelegrīni ir itāļu senči.[23] Viņa vecvectēvs Leopoldo Pelegrīni ieradās Austroungārijā, lai piedalītos dzelzceļa būvniecībā starp Levici un Zvolenu.[24] 2019. gadā viņš sevi raksturoja kā nepraktizējošu katoli.[25]

Pelegrīni ir vecpuisis.[26][27] 2020. gada intervijā tabloīdam žurnālam Plus 7 dní Pelegrīni tika jautāts, vai viņš ir gejs, un viņš to noliedza. Šis incidents noveda pie žurnāla redaktora atkāpšanās, kurš apgalvoja, ka Pelegrīni ir mēģinājis apturēt šī jautājuma publicēšanu.[28][29]

Pelegrīni ir suns Gerijs.[30]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 1,2 «Panellist | Peter Pellegrini». Globsec. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 20. decembrī. Skatīts: 2015. gada 11. janvāris.
  2. ↑ 2,0 2,1 «Novým ministrom školstva sa stal Peter Pellegrini». Slovak Ministry for Education, Science, Research and Sport. 2014. gada 3. jūlijs. Skatīts: 2015. gada 11. janvāris.
  3. ↑ «Novým predsedom parlamentu sa stal Peter Pellegrini» (slovāku). Teraz. January 1970. Skatīts: 2015. gada 11. janvāris.
  4. ↑ «The Digital Champion of Slovakia». European Commission. Skatīts: 2015. gada 11. janvāris.
  5. ↑ «Robert Fico appointed for third time as Slovak PM». Xinhua. 2016. gada 24. marts. Skatīts: 2016. gada 2. aprīlis.
  6. ↑ «Reshuffled Slovak Cabinet Takes Office, Easing Crisis After Journalist's Murder». U.S. News. Skatīts: 2018. gada 30. marts.
  7. ↑ «Slovak president approves new cabinet». Financial Times. Skatīts: 2018. gada 30. marts.
  8. ↑ «Slovakia MPs okay cabinet despite calls for snap polls». The Sun Daily. Skatīts: 2018. gada 30. marts.
  9. ↑ Jason Hovet. «Slovak PM to head finance ministry temporarily after Kazimir leaves». Reuters, 2019. gada 4. aprīlis. Skatīts: 2019. gada 6. augusts.
  10. ↑ Daniela Hajčáková. «Čaputová prijala Kalavskej demisiu, ministerstvo povedie Pellegrini». Sme, 2019. gada 17. decembris. Skatīts: 2019. gada 18. decembris.
  11. ↑ «Anti-corruption party wins Slovakia election». BBC News. 2020. gada 1. marts. Skatīts: 2020. gada 1. marts.
  12. ↑ «Slovakia election: seismic shift as public anger ousts dominant Smer-SD party». The Guardian. 2020. gada 1. marts. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2020. gada 1. marts.
  13. ↑ «Slovakia's anti-corruption opposition party wins election». Euronews. 2020. gada 1. marts. Skatīts: 2020. gada 1. marts.
  14. ↑ Siegfried Mortkowitz. «Anti-corruption opposition wins Slovakia election». Politico Europe, 2020. gada 29. februāris. Skatīts: 2020. gada 1. marts.
  15. ↑ Dasha Zubkova. «Ukraine Was Ready To Sell Slovakia 2 Million Medical Face Masks, But Order Was Cut Off – Prime Minister Of Slovakia Pellegrini». Ukrainian News, 2020. gada 16. marts. Skatīts: 2020. gada 13. aprīlis.
  16. ↑ «Pellegriniho zvolili za predsedu NR SR. O obštrukciu sa postaral Matovič, v rozprave mu tvrdo vynadal». Pravda (slovāku). 2023. gada 25. oktobris. Skatīts: 2023. gada 25. oktobris.
  17. ↑ Daniel Kerekes. «Podpora Pellegriniho rastie, aj keď neohlásil prezidentskú kandidatúru. Teraz by ho Korčok neporazil». Denník N (slovāku), 2023. gada 21. decembris. Skatīts: 2024. gada 7. aprīlis.
  18. ↑ «Predsedníctvo Hlasu schválilo kandidatúru Pellegriniho na prezidenta». Pravda (slovāku). 2024. gada 19. janvāris. Skatīts: 2024. gada 7. aprīlis.
  19. ↑ «Výsledky prezidentských volieb 2024 - 1. kolo». Aktuality.sk (slovāku). Skatīts: 2024. gada 7. aprīlis.
  20. ↑ «Slovakian Hungarian Alliance to Support Peter Pellegrini in Presidential Elections». Hungary Today (slovāku). 2024. gada 28. marts. Skatīts: 2024. gada 7. aprīlis.
  21. ↑ «Voľby 2024 - Výsledky prezidentských volieb 2. kolo LIVE». Aktuality.sk (slovāku). Skatīts: 2024-04-07.
  22. ↑ Vanessa Massayová. «Peter Pellegrini sa vzdá členstva aj predsedníctva v Hlase: Chcem dodržať nepísanú tradíciu». Start It Up (slovāku), 2024. gada 7. aprīlis. Skatīts: 2024. gada 7. aprīlis.
  23. ↑ «Deputy prime minister for investments: Peter Pellegrini (Smer)». The Slovak Spectator. Petit Press a.s. 2016. gada 22. marts. Skatīts: 2018. gada 15. marts.
  24. ↑ Matúš Burčík. «Prvý Pellegrini prišiel pred 130 rokmi. Syn bol v ruskom zajatí. Majetok im znárodnili». Sme (slovāku). Petit Press a.s. Skatīts: 2024. gada 1. aprīlis.
  25. ↑ Lukáš Kekelák. «Zahlasoval za obdobu registrovaných partnerstiev, Záborskú označil za protipotratovú džihádistku». Denník Postoj (slovāku). POSTOJ MEDIA, s.r.o., 2024. gada 14. marts. Skatīts: 2024. gada 24. marts.
  26. ↑ «Pellegrini: Slovakia's heartthrob politician to be new PM». France 24. 2018-03-15. Skatīts: 2024-04-07.
  27. ↑ Peter Dlhopolec. «Danko seeks to make Pellegrini’s sexuality a topic ahead of presidential race». The Slovak Spectator. Petit Press a.s., 2024-01-05. Skatīts: 2024-04-07.
  28. ↑ «A chief editor quits over Pellegrini’s intervention in a to-be-published interview». The Slovak Spectator. Petit Press a.s. 2020-02-19. Skatīts: 2024-04-07.
  29. ↑ Jan Hron. «Pellegrini měl zcenzurovat rozhovor. Nelíbila se mu otázka, zda je gay». iDNES.cz (čehu). Mafra, 2020-02-19. Skatīts: 2024-04-07.
  30. ↑ «Pellegrini ukázal Geryho a prezradil, čo doteraz vedeli len jeho najbližší: Toto je môj miláčik!». Nový čas (slovāku). FPD Media, a.s. 2023-10-24. Skatīts: 2024-04-07.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Peters_Pelegrīni&oldid=4043665"