Pirmais pūniešu karš

Pirmais pūniešu karš
Vidusjūras rietumu reģions pirms Pirmā pūniešu kara.
Datums 264. gads pr.Kr. — 241. gads pr.Kr. Vieta Sicīlija Iznākums Romas republikas uzvara
Dalībnieki
Romas republika	Kartāga
Komandieri
Marks Atilijs Reguls Gajs Lutacijs Katuls Gajs Duilijs Lūcijs Kornēlijs Scipions	Hamilkārs Barka Hannons II Lielais Hasdrubals Skaistais Ksantips

Pirmais pūniešu karš (latīņu: bellum Punicum primum) bija pirmais no trim globālajiem militārajiem konfliktiem starp Romas republiku un Kartāgas jūras lielvaru par varu Vidusjūras rietumu daļā 3. gadsimtā pr.Kr. 23 gadus ilgais karš kļuva par pašu garāko nepārtraukto antīko laiku militāro konfliktu un vērienīgāko jūras karu. Militārās sadursmes centrs kā arī cēlonis lielvaru starpā kļuva Sicīlija. Šis karš beidzās ar Romas republikas uzvaru.

Etimoloģija

Kartāgas iedzīvotāji bija etniskie feniķieši, Tiras pilsētas pamatiedzīvotāji Feniķijā, vēsturiskās Palestīnas teritorijā. Šo pilsētu savu karagājienu laikā iznīcināja Maķedonijas ķēniņš Aleksandrs Lielais. Pats vārds "feniķietis" cēlies no grieķu valodas: senie grieķi šādi sauca tos, kas toreiz dzīvoja Levantē. Lai gan šī vārda etimoloģija joprojām pilnībā nav skaidra, tā sakne var būt atvasināta no purpura krāsas grieķu nosaukuma. Vēlāk šis termins pārveidotā veidā pārgāja latīņu valodā, bet pēc tam romieši par "pūniem" sāka saukt tos feniķiešus, kas dzīvoja Vidusjūras reģiona rietumu daļā viņiem kaimiņos. Šāds vārds tika attiecināts gan uz etniskajiem feniķiešiem, kas dzīvo Vidusjūras rietumu daļā, gan arī uz Kartāgas iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu izcelsmes. No šī vārda atvasināts mūsdienu termins "pūniešu". Paši feniķieši sevi sauca vai nu pēc dzīvesvietas vai izcelsmes pilsētas, vai arī pēc izcelsmes reģiona - Kanaānas.

Avoti

Pēc antīkās vēstures pētnieka Eugēnija Rodionova domām seno avotu stāvoklis mūsdienās neļauj vienādā mērā aprakstīt katru kara epizodi un ir maz izredžu pētniecībā saglabāt objektivitāti. Pēdējais ir saistīts ar to, ka gandrīz visu antīko darbu autori par pūniešu kariem bija vai nu romieši, vai arī lielākā vai mazākā mērā tiem simpatizējošie. Pagaidām nav zināmi nekādi pašu kartāgiešu sarakstītie darbi par šo tēmu. Arī viņu atbalstītāju darbi līdz mūsdienām nav saglabājušies, kaut gan tādi tika rakstīti. Daudzi avoti par šo periodu tika pilnībā vai vismaz daļēji iznīcināti. Tādēļ rodas nesamērība informācijas apjomā, aprakstot Pirmo pūniešu karu, kura pēc apjoma sakrīt ar Trešā pūniešu kara aprakstiem, kaut gan tas bija par 20 gadiem īsāks. To romiešu autoru darbi, kuri bija šī konflikta laikabiedri vai arī dzīvoja pirms 1. gadsimta pr.Kr., nav saglabājušies, vai arī līdz mums ir nonākuši īsu fragmentu veidā. Taču tieši viņu darbus vēlāk izmantoja nākamie vēsturnieki, kuru darbi mūsdienās ir galvenie informācijas avoti.

Tā pirmais hronists, kas aprakstīja šo karu un arī visu Romas republikas vēsturi, bija 3. gadsimtā pr.Kr. dzīvojušais kampānietis Gnejs Nēvijs, kurš arī bija tiešais šīs karadarbības dalībnieks. Viņš uzrakstīja daudzus darbus, tostarp poēmu ar nosaukumu "Punica", kas ir zināma pēc nelieliem fragmentiem. Cits hronists bija kalabrietis Kvints Ennijs, Otrā pūniešu kara dalībnieks un tuvs Scīpiona Afrikāņa līdzgaitnieks, kurš dzimis aptuveni Gneja Nevija dzīves laikā un nomira aptuveni 30 gadus pēc viņa. Par šiem kariem viņš uzrakstīja ap 30 tūkstošiem dzejas rindu, no kurām līdz mūsdienām saglabājušās tikai 600. Abi šie autori bija dzejnieki. Taču pirmais "prozas vēsturnieks" bija "Annāļu" autors Kvints Fabijs Piktors no Fabiju dzimtas. Viņa izcelsme atspoguļojās arī viņa darbos, kas tika rakstīti no zinoša, taču neobjektīva Fabiju dzimtas skatupunkta. Viņa darbus bieži izmantoja daudzi vēlākie autori. Vēl viens annāļu rakstnieks bija Marks Porcijs Katons Vecākais, kurš ieņēma daudzus amatus, piedalījās Otrajā pūniešu karā un tam bija nozīmīga loma Trešā pūniešu kara izraisīšanā. Viņš ir autors latīņu valodā uzrakstītajam septiņu sējumu darbam par Romas vēsturi, kurā divi sējumi ir veltīti Pirmajam un Otrajam pūniešu karam. Bez tiem vēl ir zināmi Valērija Anciata darbi 75–77 sējumos un Kvinta Klaudija Kvadrigarija darbi, kurus citējuši vēlākie autori. No pretējās puses Pirmo pūniešu karu aprakstīja sicīliešu grieķis Filins, kura darbi arī nav saglabājušies, taču tos izmantoja vēlākie autori, ieskaitot Polībiju, kurš viņu kritizēja.

No darbiem, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām, svarīgākā nozīme ir grieķa Polībija darbam. Viņš ir 40 sējumu lielās "Vispārējās vēstures" autors, un, kaut gan no šī milzīgā darba nav saglabājies tik daudz, tomēr tā nozīme šī perioda izpētē tik un tā ir milzīga. Tieši šajā darbā ir ietverts vispilnīgākais Pirmā pūniešu kara apraksts, jo pārējie darbi lielākoties ir nozaudēti. Polībijam bija piekļuve Romas valsts arhīviem, kā arī viņš dzirdēja daudzas mutiskas liecības no šo karu dalībniekiem. Viņam bija pieejami arī daudzi avoti, kas līdz mums nav nonākuši. Tā vācietis, antīkās vēstures pētnieks, Verners Huss uzskatīja, ka Polībijs pirmā Pūniešu kara sākumam veltīto nodaļu acīmredzot uzrakstījis, balstoties uz Piktora darbu. Viņš bija angažēts autors, romiešus atbalstošs grieķis, un tieši no šāda skatupunkta viņš arī aprakstīja pūniešu karus.

Otrs nozīmīgs pūniešu karus aprakstošs darbs ir Tita Līvija sarakstītā "Vēsture no pilsētas dibināšanas". No 142 viņa darba sējumiem tikai 35 līdz mūsdienām ir sasniegušies pilnībā, pārējie ir pieejami tikai fragmentāri vai periohās (atstāstījumos). Tits Līvijs bija "kabineta pētnieks", kurš nepiedalījās karos, kā arī viņa pieeja avotiem bija ārkārtīgi nekritiska. Tomēr, neskatoties uz šiem trūkumiem, viņa darbs joprojām ir ārkārtīgi svarīgs un dažviet vispār neaizstājams informācijas avots par pūniešu kariem.

Kartāgas agrīno vēsturi un Pirmo pūniešu karu savā “Vēsturiskajā bibliotēkā” aprakstīja arī grieķu vēsturnieks Sicīlijas Diodors. Ar šiem kariem saistītos ģeogrāfiskos datus sniedza Strabons savā darbā "Ģeogrāfija". No vēlākajiem autoriem tā vai savādāk izceļas Justīns, tostarp viņa darbs "Pompeja Troga epitoma", Kornēlijs Nepots un Dions Kasijs Kokejans, uz kuru darbiem jau balstījās bizantiešu hronists Joans Zonara. Tos papildina vēlāk tapušie kompilāciju darbi: Eitropija darbs "Breviārijs no pilsētas dibināšanas" un Orozija darbs "Vēsture pret pagāniem". Līdzās stāstījuma avotiem pūniešu karu pētnieki šo notikumu pētījumos izmanto uzrakstus, arheoloģisko izrakumu datus un rekonstrukcijas, piemēram, triēru "Olimpija".

Priekšvēsture

Kartāgas militārās ostas makets.

Līdz brīdim, kad sākās karadarbība, gan Roma, gan Kartāga jau bija izveidojušās kā nozīmīgas reģionālas valstis, kas pilnībā kontrolēja savas tertitorijas. Romas un Kartāgas pilsētas kolonisti dibināja ar aptuveni 50 gadu intervālu. Kartāga tika dibināta ap 814. gadu pr.Kr., bet Roma ap 753. gadu pr.Kr. Pēc dibināšanas Romas vadība veica agresīvu ekspansiju Itālijā, iekarojot apkārtējās Apenīnu pussalas valstis un tautas, kas beidzās 270. gadā pr.Kr. ar Regija iekarošanu Itālijas dienvidos, Mesīnas šaurumā. Kartāgas paplašināšanās bija savādāka, jo tā bija izveidojusies kā jūras lielvara, kas radīja sabiedroto un iekaroto pilsētu tīklu visā Vidusjūras rietumu daļā, ieskaitot Sicīlijas salu, kuras rietumos atradās tādas kartāgiešu pilsētas kā Panorma, Solunta, Lilibeja un citas. Savukārt, salas austrumu daļu apdzīvoja grieķu kolonisti, kas bieži vien konfliktēja ar Kartāgu, kurus tā ik pa laikam iekaroja un kas kādā brīdī atkal atbrīvojās no šī jūga.

Roma un Kartāga atradās draudzīgās attiecībās līdz pat 264. gadam pr.Kr. Tās vienoja dažādi sadarbības līgumi kā arī aktīva tirdzniecība. Attiecības starp abām varām izveidojās jau diezgan sen: pēc Polībija jau 509. gadā pr.Kr. Kartāga un Roma slēdza līgumu, kas kopumā nostiprināja savstarpējos tirdzniecības sakarus. Vēlākā laikā turpināja slēgt dažādus līgumus starp valstīm par šo tēmu, taču visa starpā tie sadalīja ietekmes sfēras. Saskaņā ar šiem dokumentiem, Roma savā ekspansijā aprobežojās ar "Taisnības ragu" un pilsētu, ko parasti attiecina uz Jauno Kartāgu, kā arī tā nevarēja dibināt apmetnes Sardīnijā un Āfrikā, vai tirgoties tur ar kādiem, izņemot Kartāgu.

Pēc Tita Līvija sacītā, šis līgums tika atjaunots jau 306. gadā pr.Kr., ko antīkās vēstures pētnieks Deksters Hojs uzskatīja par dīvainu, jo romiešu ietekme izplatījās jau tālu aiz sākotnējā Lacio robežām. Romiešu historiogrāfijā šie Tita Līvija dati dažkārt netiek ņemti vērā, uzskatot, ka toreiz Kartāga un Roma parakstīja pavisam citu līgumu par ietekmes sfērām. Sakaņā ar to Apenīnu pussala atradās romiešu ietekmes sfērā, bet Kartāgas ietekme ietvēra arī Sicīliju. Pēc tam, kad, pēc Akragas Filina domām, Roma, iebrūkot Sicīlijā, pārkāpa šo līgumu, šāda līguma esamību tā varētu arī aktīvi slēpt. Vēl kādi citi līguma punkti, izņemot ietekmes sfēru norobežošanu, arī nav zināmi. Un tomēr militārā situācija 306. gadā pr.Kr., pēc D. Hoiosa domām, neapstiprina Filina teikto par šāda līguma esamību. Ir zināms, ka Polībijs, neatradot šāda dokumenta pēdas romiešu arhīvos, to nodēvējis par Filina izdomājumu. Lai gan V. Huss tomēr pieļāva šāda līguma iespējamību. 2006. gadā viņš rakstīja, ka lielākā mūsdienu vēsturnieku daļa ir pārliecināta, ka Polībijs bija noskaņots pret Filinu un varētu viņu tīši diskreditēt. Arī citu autoru teiktais, konkrēti Tita Līvija ziņojumi, kurš apsūdzēja līguma pārkāpšanā tieši kartāgiešus par palīdzēšanu Tarentai, kā arī rakstīja par Hannona vārdiem, kurš centās turēties pa gabalu no Itālijas tieši šī līguma dēļ, liecina par šāda līguma eksistenci. Vergīlija "Eneīdas" komentētājs Maurs Servijs Honorats (kurš saglabāja šī līguma tekstu) rakstīja, ka romiešiem un kartāgiešiem bija liegts turēt floti pie pretējās puses krastiem. Pēc V. Husa teiktā, iemesls slēgt šādu līgumu bija tāds, ka tajā pašā 306. gadā pr.Kr. līguma slēgšana ar Sirakūzu tirānu Agafoklu, bez teritoriju zaudēšanas vēl arī politiski pazemoja Kartāgu. Tādēļ viņi gribēja pasargāt savas teritorijas no jaunas, konkrēti romiešu, ekspansijas, un šī iemesla dēļ viņiem nebija grūti atteikties no ekspansijas Itālijā, jo viņi tur nekādu darbību neveica. Padomju vēsturnieks Kazimirs Revjako arī rakstīja par līgumu kā esošu, bet Polībija un romiešu istoriogrāfijas darbību viņš nosauca par "tītu noslēpuma plīvurā" lai reabilitētu romiešu agresiju.

Līdz 304. gadam pr.Kr. romiešu kontrolē atradās Lacio, Kampānija un Dienvidu Etrūrija un viņi turpināja ekspansiju uz dienvidiem, noslēdzot savienību ar Tarentu un 291. gadā pr.Kr. dibināja koloniju Ziemeļu Apūlijā, kura kļuva par stratēģisko priekšposteni pret samnitiem, ar kuriem Roma karoja jau Trešo karu. Bet dienvidos jaunu aktīvu ekspansiju vadīja Agafokls, kurš pakļāva Sicīlijas lielāko daļu un Bruttija pussalu. Kad viņš nomira, Kartāga uzsāka savu militāro kampaņu, lai iekarotu salu. Lielās Grieķijas iedzīvotāji griezās pēc palīdzības pie Epīras valdnieka Pirra.

Pirrs atsaucās uz šo aicinājumu un devās uz Itāliju. 280-279. gados pr.Kr. viņš sakāva romiešus Heraklejas un Askulas kaujās. Taču šī uzvara bija ļoti smaga un viņš sāka meklēt sabiedrotos. Tad arī Roma un Kartāga noslēdza līgumu par militāru savienību pret viņu. Pēc antīko laiku vēsturnieka Hovarda Skallarda teiktā, no Kartāgas puses to visdīzāk parakstīja flotes virspavēlnieks Magons. Un tajā pat laikā šim dokumentam bija tikai ieteikuma raksturs un tas nekādas saistības neuzlika. Tas bija pārlieku piesardzīgs, un savstarpēju palīdzību ne Roma, ne Kartāga neizmantoja, iespējams, baidoties no savstarpējas intervences savās teritorijās. Pēc savas kampaņas izgāšanās Pirrs pameta pussalu ar vārdiem, kurus vēlāk citēja Plutarhs savos salīdzinošajos dzīves aprakstos: "Draugi, kādu sacensību laukumu mēs atstājam romiešiem un kartāgiešiem!"

Kara priekšnosacījumi un iemesli

Polībija versija

Mamertīnu karotāja attēls uz monētas.

260 gadu pr.Kr. vidū Sicīlija kļuva par vairāku militāru varu konfrontācijas centru, vieni no kuriem bija mamertīni, tāda paša nosaukuma pilsētas iedzimtie Brutijā, kuri Agafokla valdīšanas laikā rekrutējās viņa armijā, bet nākamajā gadā pēc viņa nāves sagrāba Mesīnu, piemānot un pēc tam apkaujot tās iedzīvotājus. Tie aplaupīja gan grieķiem, gan kartāgiešiem piederošos apgabalus, un iekasēja no viņiem nodevas. Sirakūzām Hierona II vadībā izdevās Mamertīnu kara gaitā sakaut ienaidnieku.

Ap šo laiku Pirrs jau bija pametis Lielo Grieķiju, un uzvarējušie kartāgieši spēja ne tikai atgūt savas zemes, bet arī, iespējams, iekarot lielas tritorijas salā, kas pirms tam viņiem nepiederēja. Pēc Sirakūzu flotes sakaušanas Kartāga ieņēma salas centrālo daļu. Pēc smagās sakāves mamertīni sāka meklēt sev sabiedrotos un sadalījās divos grupējumos, katrs no kuriem sliecās veidot savienību ar Romu vai ar Kartāgu. Sākotnēji uzvarēja otrie, un pūniešu flotes virspavēlnieks, kurš atradās pie Lipāru salām, izsēdināja desantu Mesīnā, kurš neļāva Hieronam ieņemt šo pilsētu un piespieda to atkāpties. Pēc tam kartāgieši ieņēma Tindarionas pilsētu, un tik pārliecinoša uzvara mamertīniem radīja draudus nonākt viņu varā. Tas atkal lika algotņiem sadalīties divās nometnēs: tajos, kas bija gatavi slēgt savstarpējās palīdzības līgumu ar Kartāgu, saglabajot savu neatkarību, un Romas atbalstītājos. Uzvarēja pēdējie, kas nosūtīja savus sūtņus uz Romas senātu.

Uz to brīdi attiecības starp Romu un Kartāgu bija galīgi sabojātas, pēdējais līgums pret Pirru bija tīri simbolisks, bet pēc tam vienošanās par labām attiecībām vispār tika pārkāpta, kad Kartāga aizsūtīja savu floti palīgā aplenktajai Tarentai. Tas viss rādīja, ka nav nekādu iemeslu ievērot miera līgumu ar Kartāgu. Un tomēr senatori šaubījās, vai ir vērts palīdzēt mamertīniem. Viņiem nebija nekādu simpātiju pret tiem, kas bija saistīts ar to, ka salīdzinoši nesen paši romieši saskārās ar līdzīgu gadījumu: netālu no Mesīnas, Regijā, kampāniešu algotņu garnizons sacēlās ar pašu mamertīnu atbalstu un, izmatojot Romas vilcināšanos, ieņēma Krotoni un izpostīja Kauloniju. 271. gadā pr.Kr., jau pēc Pirra sakāves, romieši triecienā ieņēma Regiju, apkāva un publiski sodīja dumpiniekus. Šī iemesla dēļ senatoriem bija grūti no morālā viedokļa attaisnot palīdzību algotņiem.

No otras puses tomēr saglabājās kartāgiešu apdraudējums. Milzīgā kartāgiešu jūras lielvara bija pakļāvusi lielu salas daļu un, ieņemot Sirakūzas un Mesīnu, varēja Apenīnu pussalu paņemt spīlēs un sākt invāziju pašā Itālijas vidienē, uzbrukt "Mūžīgajai pilsētai", kā arī sagrābt šeit kontroli pār visu tirdzniecību. Karš pret tiem jebkurā gadījumā Romai solījās būt smags, taču arī izdevīgs, gan senātam, gan arī tirgoņiem, pilsētniekiem un zemniekiem, kuru saimniecības bija izputējušas, un kuri varētu laupīt ienaidnieka zemēs, jo kaujas bija paredzamas tieši tur. Tas ļautu arī ieņemt augstāku statusu romiešu sabiedrībā.

Šis jautājums bija sarežgīts, un senātā to nespēja atrisināt. Tautas vēlētie nolēma dot tautai pašai lemt savu likteni attiecībām ar Kartāgu un vērsās pie tributu komitijas. Un, attiecīgi, tie izlēma par labu karam, izvērtējot labumus, ko tas varētu dot romiešu tautai.

Vēsturiskuma jautājums

Skallards rakstīja, ka tā kā mamertīni jau ap 25 gadiem pārvaldīja pilsētu, tad senatoru lielākā daļa varēja tos uzskatīt nevis kā algotņu grupu, bet kā patstāvīgu valsti, tāpēc nodarbināti ar palīdzības morālo aspektu bija tikai nedaudzi senatori. Bet arī paši Kartāgu atbalstošie mamertīni negribēja vērsties pie Romas, jo jau bija karojuši pret to, būdami Pirra pusē.

Skallards atzīmēja arī to, ka romiešus nodarbināja arī jautājums par attiecībām ar Sirakūzām. Palīdzība mamertīniem un principā iejaukšanās šajā konfliktā varēja ļoti sadusmot Hieronu II un viņa padotos. Istoriogrāfijā ir viedoklis, ka romieši uzskatīja tieši Sirakūzu iedzīvotājus, nevis kartāgiešus, par saviem galvenajiem pretiniekiem, jo baidījās no aizvien lielākas to ietekmes uz Apenīnu pussalas dienvidu daļu. Pētnieki ar šādu viedokli uzskatīja, ka Pirmā pūniešu kara pirmos gadus Kartāga vairāk vēroja Romas konfrontāciju ar Sirakūzām, un, tikai pārliecinoties par pretinieka nodomu nopietnību un tā nevēlēšanos pamest Sicīliju, sāka aktīvu karadarbību, kas noveda pie Pūniešu karu perioda. Lai gan, Skallards rakstīja, ka diez vai var būt šaubas par to, ka karu Apijs Klaudijs Kaudekss jau no paša sākuma pieteica Kartāgai, nevis Sirakūzām.

Polībija versiju nopietni kritizēja V. Huss. Pirmkārt, viņu pārsteidza tie fakti, ka vēsturnieks nepaskaidroja iemeslu tam, kāpēc Hierons II uzreiz pēc uzvaras neieņēma Mesīnu, kā arī apvienoja kopā notikumus par ļaužu nosūtīšanu pie senatoriem un sakāvi Longanas kaujā, kaut arī šos notikumus šķīra pieci gadi. Pie tam, ja romieši no sākuma būtu negatīvi noskaņoti pret Kartāgu, tad šādiem noskaņojumiem būtu jāizpaužas jau 269. gadā pr.Kr. pēc desanta ieņemtās Mesīnas, taču šādu liecību nav. Huss arī rakstīja, ka Polībijs pārspīlēja draudu pakāpi, Kartāgas valdījumus norādot uz zemēm, pār kurām tā nevaldīja. Par to, ka savā kara perspektīvu aprakstā Polībijs sabiezināja krāsas, rakstīja arī Skallards. Lai gan, antīkās vēstures pētnieks Jūlijs Cirkins atzīmēja jautājuma strīdīgumu par valsts platību kara sākuma brīdī, un rakstīja, ka vēsturnieks varēja arī nepārspīlēt. Huss arī atzīmēja, ka nav nekādu liecību tam, ka pat taisoties pakļaut Sicīlijas salu pilnībā, kartāgieši plānotu iebrukumu Itālijā. Antīkās vēstures pētnieks Alfrēds Hojss pārliecinoši rakstīja, ka viņi neplānoja šādu invāziju, bet Skallards, atsaucoties uz viņu, tomēr šādu iespēju pieļāva. Tas viss liek pētniekiem būt piesardzīgiem attiecībā uz Polībija versiju.

Kara sākums

Uz Mesīnu devās konsula Apija Klaudija vadītā eskadra. Taču ierašanās brīdī pilsētu savā kontrolē bija jau paņēmusi Kartāga. Un tomēr, Klaudijs mēģināja iekļūt pilsētā un notika sadursme, kuras rezultātā daži romiešu kuģi tika sagrābti. Kad Klaudijs tomēr ienāca pilsētā, viņš ievilināja Mesīnas Hannonu (Mesīnas pūniešu garnizona komandieri) uz pilsētas pilsoņu sapulci un pavēlēja viņu satvert. Pēc smagas spīdzināšanas viņš deva pavēli garnizonam atkāpties. Šī pavēle tika izpildīta. Kartāgieši sodīja ar nāvi savu admirāli un pieteica Romai karu. Kartāgiešu armija izsēdās Sicīlijā, noslēdza savienību ar Hieronu un uzsāka Mesīnas aplenkumu. No Romas tika sūtīta armija Apija Klaudija Kaudika vadībā ar kuģiem, kurus piegādāja Tarenta u.c. bijušās Lielās Grieķijas pilsētas. Karadarbības rezultātā pie Mesīnas Kartāga kopā ar Sirakūzām zaudēja 6000 cilvēku. Savukārt, Roma zaudēja tikai 1340 cilvēkus. Rezultātā pūnieši bija spiesti atstāt Mesīnu, bet romiešu armija izlaupīja Kartāgas sabiedroto valdījumus. Taču Sirakūzu aplenkums beidzās ar sakāvi, un Apija Klaudija armija pārcēlās pār jūras šaurumu uz Regiju.

Nākamajā, 263. gadā pr.Kr., romieši palielināja savas armijas lielumu Sicīlijā līdz četriem leģioniem divu konsula armiju sastāvā Manija Valērija Maksima un Manija Otacilija Krasa vadībā. Šīs armijas darbojās ļoti veiksmīgi: tās iekaroja vairāk, kā 50 pilsētas, un piespieda Hieronu slēgt savienību ar Romu, liekot tam nodrošināt romiešu spēkus ar pārtiku un izmaksāt 100 talentus kontribūcijā. Taču iebrukums salas rietumu, kartāgiešu, daļā beidzās nesekmīgi.

262. gadā pr.Kr. Kartāga rekrutēja lielu algotņu kontingentu, kuru sastādīja galli, ķeltibēri un ligūri. Jaunās armijas galvenā bāze atradās Akragā (mūsdienu Agridžento). Romiešu armija četru leģionu sastāvā aplenca Akragu, un pēc sešiem-septiņiem aplenkuma mēnešiem pilsēta krita. Pūniešu armija 50 000 kājnieku, 6000 jātnieku un 60 ziloņu sastāvā tika sakauta. Tam bija katastrofālas sekas pūniešu varai. Daudzas pilsētas salas iekšējos rajonos pārgāja Romas pusē, bet vēl vairāk pilsētu to atstāja, baidoties no kartāgiešu flotes. Izmantojot pārsvaru jūrā, kartāgiešu flote uzbruka Romai pakļautajai Dienviditālijas piekrastei, izlaupīja to un nopostīja.

Ieilgušais karš Sicīlijā

Tradicionāli Romas republikas galveno militāro spēku veidoja sauszemes armija, bet šī spēka noteicošā komponente bija romiešu karavīru disciplīna un vīrišķība. Bet šajā gadījumā Roma negaidīti priekš sevis tika ierauta karā, kur uzvara lielā mērā bija atkarīga no karadarbības jūrā. 260. gadā pr.Kr., izmantojot uzskrējušu uz sēkļa un sagrābtu kartāgiešu penteru kā paraugu, romieši īsā laikā izveidoja lielu floti, kuru veidoja 100 penteras un 20 triremas. Turpmākā gaitā romieši, apzinoties, ka kara rezultāts tagad ir atkarīgs no pārākuma jūrā, turpināja būvēt karakuģus un pastāvīgi palielināja savas flotes lielumu.

Romiešu kuģa abordāžas tilta ierīce.

Pirmā jaunās flotes sadursme ar pūniešiem beidzās neveiksmīgi — kartāgieši sagrāba 16 romiešu kuģus. Taču drīz vien kartāgiešu eskadra, veicot reidu Itālijā, sadursmē ar romiešu floti tika sakauta. Galvenais romiešu uzvaras iemesls bija plaši pielietotā abordāžas tehnika, kas kļuva iespējams uz romiešu kuģiem uzstādot īpašu abordāžas tiltu corvus (krauklis). Romieši sagrāba 31 kuģi, nogremdēja 14 kuģus (toreiz pūniešu flotē bija 130 kuģi, bet romiešiem 200 kuģi.). Romiešu flotes komandieris Gajs Duilijs par šo uzvaru ieguva triumfu. Šīs uzvaras nozīme bija ļoti liela — no šī brīža Roma bija kļuvusi par jūras lielvaru.

Karadarbība notika Sardīnijā un Sicīlijā ar mainīgām sekmēm.

Āfrikas ekspedīcija

Beidzot, romieši izlēma pārcelt karu uz Āfriku. Konsuli Marks Atilijs Reguls un Lūcijs Manlijs Volsons ar 330 karakuģiem, četriem sauszemes spēku leģioniem un itāļu palīgspēku kontingentu pie Eknoma raga uzsāka kauju ar 350 karakuģu lielo kartāgiešu floti.

Romiešu flote bija sadalīta četrās eskadrās pēc leģionu skaita. Tā virzījās trijās līnijās. Priekšā gāja pirmā un otrā eskadra, ar divām konsulu heksērām priekšgalā. Otrajā līnijā atradās trešā eskadra, kas vilka buru kravas kuģus. Ceturtā eskadra veidoja trešo līniju. Pirms kaujas pirmā, otrā un trešā eskadra pārkārtojās vienā līnijā, bet ceturtā piestāja pie krasta, apsargāt kravas kuģus. Hamilkārs ar centrālajiem kuģiem vispirms atkāpās, aizvilinot līdzi divas konsulu eskadras, bet pēc tam pagriezās un uzsāka kauju. Kartāgiešu kreisais flangs nobloķēja trešo romiešu eskadru, bet Hannona vadītais labais flangs apgāja konsulu kuģus un uzbruka ceturtajai eskadrai. Kartāgieši pusi romiešu flotes un kravas kuģus piespieda pie krasta, taču romieši turpināja sīvi pretoties. Konsuli uzvarēja tiem pretī stāvošos spēkus un viens aiz otra steidzās atpakaļ. Tiem izdevās pie krasta aplenkt daļu kartāgiešu eskadras un sagrābt daudzus kuģus. Pārējie atstāja kauju. Romieši bija sagrābuši 64 un nogremdējuši vairāk kā 30 katāgiešu kuģu, un nogalinājuši ap 40 tūkstošu cilvēku. Šī uzvara Romai nenācās lēti — romiešu zaudējumus šajā kaujā sastādīja 24 kuģi un 10 tūkstoši cilvēku.

Pēc tam konsuli izsēdās pie Klupejas un izpostīja visu apkārtni. Kartāgas valdījumos sākās daudzas lībiešu sacelšanās. Likās, ka uzvara ir tuvu, un Lūcijs Volsons atgriezās Romā, atstājot Regulu ar 40 kuģiem, 15 000 karavīriem un 500 jātniekiem. Kartāgieši pārcēla no Sicīlijas 5000 kajnieku un 500 jātnieku un nolēma uzsākt kauju pret romiešiem. Rezultātā pūnieši cieta sakāvi, un zaudējumi sastādīja 17-18 tūkstoši nogalināto un 5 tūkstoši sagūstīto, kā arī Roma sagrāba daudzas pilsētas. Sākās miera sarunas, taču Regula izvirzītās prasības Kartāgai likās nepieņemamas un pārrunas beidzās nesekmīgi.

Nākamajā, 255. gadā pr.Kr., no Grieķijas palīgā kartāgiešu armijai atnāca alotņu kontingents, kurš bija savākts tur pirms romiešu izsēšanās Āfrikā. Viņu skaitā bija arī spartiešu karasvadonis Ksantips, kas toreiz komandēja spartiešu vienību. Ksantips pārliecināja kartāgiešu vadību atdot viņa pakļautībā bruņotos spēkus (kuru viņš arī reorganizēja), un pūnieši pārgāja pretuzbrukumā. Tunetas kaujā kartāgiešu 12 tūkstoši kājnieku, 4 tūkstoši jātnieku un 100 ziloņu sagrāva Regula spēkus. Pēc Ksantipa padoma kartāgieši izmainīja taktiku un nolēma cīnīties līdzenumā, lai efektīvi izmantotu jātniekus un ziloņus, kuros viņiem bija pārsvars.

1: romieši izkrauj un ieņem Apsi (256. g. pr.Kr.)
2: romiešu uzvara Adīsā (256. g.pr.Kr)
3: romieši ieņem Tunisu (256. g.pr.Kr)
4: Ksantipa armija dodas ceļā no Kartāgas (255. g.pr.Kr)
5: Romieši tiek uzvarēti Tunisas kaujā. (255. g.pr.Kr)
6: Romieši atkāpjas uz Apsi un atstāj Āfriku. (254. g.pr.Kr)

Reguls virzījās pretī kartāgiešiem apkārt ezeram, pie kura atradās romiešu nometne. Šo ezeru asociē ar Tunisas ezeru, pie kura atradās Tunetas (Tunisas) pilsēta. Romiešu armija ieradās pie pretinieka izvietotajiem spēkiem pēc nogurdinoša pārgājiena, kura laikā no blakus esošajiem pauguriem tie tika apmētāti ar akmeņiem un apšaudīti ar bultām. Nogurušie karavīri strauji forsēja upi, kas tos atdalīja no kartāgiešiem, cerot ar ātru uzbrukumu radīt ienaidnieka rindās apjukumu. Kartāgieši nekavējoties nostājās ierindā. Priekšā tie izvietoja ziloņus un aiz tiem kajniekus. Daļa algotņu izvietojās labajā flangā, flangos atradās jātnieki un viegli bruņoti algotņi. Romiešu ierinda bija tradicionāla: priekšā viegli bruņoti kājnieki, aiz tiem smagi bruņotie un flangos izvietojās kavalērija. Kājnieku ierindu padziļināja efektīvākai cīņai pret ziloņiem. Romiešu kavalērija tika sakauta. Romiešu kreisais kājnieku flangs sakāva algotņus, kurus nesargāja ziloņi, un dzina tos līdz nometnei. Ziloņi pārrāva kājnieku priešējās rindas, taču aizmugurējās rindas tos apturēja. Romiešu daļa izlauzās cauri ziloņu ierindai, taču tos apturēja kartāgiešu smagi bruņotie kājnieki. Kartāgiešu jātnieki deva triecienu romiešu flangos un aizmugurē. Romieši cieta graujošu sakāvi — no 12 līdz 30 tūkstošiem romiešu gāja bojā, Marks Atilijs Reguls un 500 karavīru tika sagūstīti, un tikai 2000 cilvēku izglābās un bēga uz Klupejas cietoksni. Kartāgiešu zaudējumi bija 800 algotņu labajā flangā.

Lai glābtu armijas paliekas 350 kuģu lielā romiešu flote devās uz Āfriku, sakaujot pūniešus pie Hermeja raga (nogremdējot 104 un sagrābjot 30 ienaidnieka kuģus, nogalinot un sagūstot 15 tūkstošus cilvēku, zaudējot 9 kuģus un 1100 cilvēkus). Taču atpakaļceļā spēcīga vētra nogremdēja gandrīz visu Romas floti — 340 karakuģus un 300 kravas kuģus. Ir pieņēmums, ka nekādas vētras nebija, bet vienkārši uz tās rēķina norakstīja zaudējumus it kā uzvarētajā kaujā pie Hermeja raga. Jebkurā gadījumā, kopumā šajā katastrofā romieši pazaudēja ap 100 tūkstošiem cilvēku.

Tajā pašā laikā kartāgieši ļoti cietsirdīgi apspieda sacēlušos lībiešu iedzīvotājus, tādējādi nostiprinot savu aizmuguri.

Kara beidzamās kaujas

Karadarbība atkal atsākās Sicīlijā — pūnieši atkaroja Akragu un sagatavoja jaunu floti no 200 kuģiem. Arī romieši uzbūvēja 220 kuģu lielu floti. Pēc tam, izmantojot savu skaitlisko pārsvaru, romieši atspieda kartāgiešus atpakaļ, ieņemot Akragu un iekarojot Panormu (mūsdienās Palermo). Romieši atkal mēģināja pārcelt karadarbību uz Āfriku, taču kartāgiešu flote uzdzina romiešus uz sēkļa, kur vētra iznīcināja 150 kuģus, un pēc šādiem zaudējumiem senāts atstāja tikai 60 kuģu lielu floti piekrastes aizsardzībai.

Kartāgiešu trirēmas.

251. gadā pr.Kr. notika Panormas kauja. Konsuls Cecīlijs izprovocēja pretinieku cīņai. Sākumā viņš izlikās, ka nav par sevi pārliecināts. Viņš paturēja karaspēku Panormā un izraka savas nometnes priekšā milzīgu grāvi. Pēc Polībija, viegli bruņotie romieši uzmācās pretiniekam, kamēr Hasdrubals nenostādīja kaujas ierindā visu karaspēku (30 tūkst. karavīru un 130 ziloņus). Pēc tam romieši atkāpās līdz mūrim un grāvim. Bez to, Cecīlijs tīšām uz mūriem izvietoja maz aizstāvju, lai iedvestu kartāgiešiem pārliecību par uzvaru. Kartāgieši pietuvojās pilsētai. Romieši apšaudīja ziloņus, bet viņu uzbrukumam sākoties, patvērās aiz grāvja. Šeit ziloņus sāka spēcīgi apšaudīt no mūriem aiz grāvja. Cecīlijs stāvēja aiz vārtiem pretī kartāgiešu kreisajam flangam un pastāvīgi sūtīja papildspēkus savām vienībām aiz pilsētas. Kalēji regulāri nesa ārā jaunas katapultas un nostādīja tās ārpus mūriem. Ziloņi metās bēgt un sajauca kartāgiešu armijas ierindu. Svaigi romiešu spēki iznāca no pilsētas, deva triecienu flangam un panāca pilnīgu uzvaru. Uzbrukums tika veikts no visiem pilsētas vārtiem, kartāgieši nonāca ielenkumā un daudzi peldus mēģināja nokļūt līdz kuģiem un noslīka. Romieši piedāvāja brīvību tiem gūstekņiem, kuri satvers izklīdušos ziloņus. To solījās izdarīt sagūstītie numīdieši. Rezultātā tika satverti 120 ziloņi. Šīs kaujas rezultātā kartāgieši zaudēja 20 tūkst. cilvēku.

Iedvesmoti ar šo uzvaru, nākamajā gadā romieši mēģināja ieņemt kartāgiešu cietoksni, Lilibeju (mūsdienās Marsala). Romiešu 200 kuģu lielā flote un 40 tūkstošu vīru lielā armija nesekmīgi to turēja aplenkumā ilgu laiku, taču tā arī neko nepanāca.

249. gadā pr.Kr. notika Drepanes (mūsdienās Trapāni) kauja. Konsulam Klaudijam bija 120—210 kuģu. Romieši iegāja ostā, cerot pārsteigt ienaidnieku nesagatavotu, taču tas neizdevās. Kartāgiešu admirālis Atarbals paspēja sasēdināt kuģos algotņus un izslīdēja no ostas, turoties gar pilsētas dienvidu malu pie zemesraga. Viņš izgāja pa šaurumu starp Drepanes ragu un klinšainajām salām un aplieca salas no rietumiem. Viena romiešu flotes daļa atradās ostā, bet otra tai tuvojās. Cenšoties iziet no ostas jūrā radās apjukums. Tiklīdz daļa romiešu kuģu paspēja nostāties ar priekšu uz rietumiem un ar aizmuguri uz krastu, kartāgieši, piespiežot ienaidnieku pie krasta, uzsāka uzbrukumu. Atarbals vadīja labo flangu, kuram pretī atradās Klaudijs. Kuģu manevrētspēja un kartāgiešu airētāju pieredze ļāva Atarbalam uzspiest romiešiem savu taktiku. Kartāgieši apgāja un taranēja ienaidnieka kuģus, uzdzina tos uz sēkļa, bet, kad romieši centās tos abordēt, tie ātri atkāpās uz jūru. Klaudijs ar 30 kreisā flanga kuģiem spēja izlauzties gar krastu uz dienvidiem. Kartāgieši sagrāba no 93 līdz 137 romiešu kuģiem, kaut arī krastā izmesto kuģu apkalpes aizbēga. Bojā gāja 8-20 tūkst. cilvēku, kā arī 20-50 tūkst. cilvēku nonāca gūstā.

Drīz vien romiešu flotes paliekas tika iznīcinātas citā kaujā un vētrā, un Romas zaudējumi sasniedza līdz 150 kuģiem.

Periodu no 248. līdz 242. gadam pr.Kr. raksturo abu pušu spēku izsīkums, taču iniciatīva pakāpeniski sāka pāriet Romas pusē. Sicīlijā par jauno kartāgiešu virspavēlnieku Kartalona vietā tika iecelts Hamilkārs. Pa šo laiku Hamilkārs spēja atvairīt romiešu uzbrukumus Lilibejai un Drepanei, dot atbildes triecienu Panormas rajonā un veikt vairākus pārdrošus reidus Sicīlijas iekšienē un Itālijas dienvidos. Par savām straujajām darbībām viņš ieguva iesauku "Barka" (feniķiski "zibens"). Šie panākumi deva pūniešiem cerību uzvarēt karu, taču turpmākajā laikā karadarbība risinājās gausi, kas gandrīz neko nemainīja.

242. gadā pr.Kr. Romā par pilsoņu privātajiem līdzekļiem tika uzbūvēta jauna 200 penteru liela flote. Taču šie kuģi bija vieglāki par parastajām romiešu kvinkviremām. Romieši gatavojās izšķirošai cīņai uz jūras. Viņi vairs netaisījās paļauties tikai uz abordāžas taktiku. Jūrnieki un airētāji trenējās katru dienu. Tajā pat laikā kartāgiešu stāvoklis Sicīlijā kļuva draudošs provīzijas trūkuma dēļ Lilibejā un Drepanē, tāpēc tika izlemts sagatavot foltili palīdzībai pilsētniekiem un Hamilkāra armijai Sicīlijā. Par tās komandieri norīkoja Hannonu. Kartāgiešu flotiles sagatavošanā nebija paredzēts karot uz jūras ar romiešiem, tāpēc lielu daļu kuģu sastādīja tirdzniecības kravas kuģi, kas nebija spējīgi piedalīties jūras kaujā. Turklāt, kartāgieši, apmācītu airētāju trūkuma dēļ, pie airiem piesēdināja neapmācītus ļaudis.

241. gadā pr.Kr. starp šīm flotilēm pie Egadu salām notika kauja. 250 kuģu lielā pūniešu flote nespēja pretoties romiešiem un bija sakauta. Kartāgiešiem 50 kuģi tika nogremdēti un 70 sagrābti, savukārt romieši pazaudēja 30 kuģus un 50 kuģi tika bojāti. Kartāga vēlējās atriebt šo sakāvi, taču līdzekļu kara tālākai vešanai viņiem vienkārši nebija. Turklāt, pēc šīs sakāves Hamilkāra Barkas armijas kā arī Lilibejas un Drepanes pilsētu liktenis karājās mata galā dēļ tam, ka algotņiem nevarēja izmaksāt algas un bija smags pārtikas trūkums.

Sekas

Teritorija, kuru Kartāga saskaņā ar līgumu atdeva Romai (rozā krāsā).

Kartāgas vadība piešķīra Hamilkāram Barkam ārkārtas pilnvaras miera sarunu vešanai. Tās beidzās priekš Kartāgas uz samērā labiem noteikumiem (tautas sapulce Romā sākotnēji pat atteicās tās ratificēt). Pēc miera līguma noteikumiem Kartāga:

• pilnībā atsakās no Sicīlijas, kura kļūst par romiešu valdījumu;
• izmaksā 3200 talentu kontribūcijā 10 gadu laikā;
• dod nelielu izpirkumu par savu Sicīlijas armiju.

Prasība izdot pārbēdzējus un nodot ieročus Sicīlijas armijai tika noraidīta.

Pirmais pūniešu karš neatrisināja visas pretrunas starp Romu un Kartāgu, un pēc tā beigām visiem bija skaidrs, ka šis miers neturpināsies ilgi. Konflikts starp abām lielvarām vēl vairāk saasinājās, kad Roma, izmantojot algotņu sacelšanos Kartāgā, pārkāpa miera līguma noteikumus un 238. gadā pr.Kr. atņēma sakautajam ienaidniekam Korsiku un Sardīniju, kā arī piespieda Kartāgu izmaksāt pazemojošu papildus kontribūciju 1200 talentu apmērā, lai segtu romiešu karavīru izdevumus, kad kartāgieši centās apspiest dumpjus šajās salās.

Romas uzvara kļuva iespējama pateicoties resursu pārākumam — pa kara laiku zaudēto kuģu skaits sastādīja 700 un 500 (attiecīgi Romai un Kartāgai).

Romiešu armija, kuru veidoja zemessardze, uz kara beigām kļuva pieredzējusi un diezgan profesionāla, savukārt kartāgiešu algotņu armija bieži vien rādīja savu nevarību, jo daudziem kartāgiešu virspavēlniekiem trūka kara vešanas iemaņu un tie nemācēja komandēt daudzvalodu armiju. Arī paši algotņi, kas sastādīja Kartāgas armijas lielāko daļu, nebija uzticami (konkrēti, algotņiem bija nosliece dumpoties vai dezertēt pie vismazākās algu izmaksu kavēšanās). Un visbeidzot, Roma parādīja savu gatavību iet līdz galam un uzvaras dēļ bija gatava nest jebkādus upurus. Bet Kartāgas rezerves, kas balstījās uz algotņiem, izsīka ātrāk. Kartāgas pilsoņi bija gatavi ziedot materiālos labumus mazākā mērā, nekā romieši.

Nespēja uzturēt lielas armijas neļāva plaši izmantot abordāžu jūras kaujas, jo tas novestu pie sauszemes frontes spēku apsīkuma. Flote pielietoja tarānu triecienu taktiku, kas prasīja augstas apkalpju prasmes.

Tajā pat laikā turpinājās kartāgiešu armijas modernizācija, kas bija aizsākta vēl pirms kara. Tika apgūti ziloņu izmantošanas paņēmieni, sāka mainīties jātnieku un vieglo kājnieku pielietošanas veidi, izmantojot triecienus flangos. Uz kara beigām būtiski pieauga kartāgiešu kājnieku un sauszemes spēku komandējošā sastāva kvalitāte. Pēdējo profesionalitāte pacēla pūniešu līmeni augstāk attiecībā pret romiešiem, kuriem tika praktizēta ikgadējā konsulu maiņa. Kartāgiešiem parādījās pirmie mēģinājumi pielietot divu ierindu sastāšanos kājniekiem un rezervēm. Uz kara beigām kartāgiešu (un romiešu) armija, veidojot nocietinātas nometnes un rezerves, bija spējīga vest ilgstošas kaujas.