Plutonija

Plutonija
Latviskā izdevuma vāks (1957)
Autors(-i)	Vladimirs Obručevs
Oriģinālais nosaukums	Плутония
Valsts	Krievija
Valoda	krievu
Žanrs(-i)	zinātniskā fantastika
Izdevējs	Путь к знанию
Izdota	1924
Izdota latviski	1957
Tips	grāmata
Lappuses	464

"Plutonija" ir krievu ģeologa un ģeogrāfa Vladimira Obručeva sarakstīts zinātniskās fantastikas romāns. Tas stāsta par zinātnieku ceļojumu Zemes iekšienē esošā dobumā, kur tiek atklāta pazemes pasaule, ko apdzīvo aizvēsturiski radījumi.

Tapšanas vēsture

Romāns sarakstīts 1915. gadā, taču pirmoreiz publicēts tikai 1924. gadā.

"Plutonijas" ievadā Obručevs rakstīja, ka viņam zināmi tikai divi romāni, kuros mēģināts daiļliteratūras formā plašam lasītāju lokam sniegt priekšstatu par senajām dzīvības formām. Pirmais no tiem — Žila Verna romāns "Ceļojums uz Zemes centru". Otrs — Konana Doila romāns par grūti pieejamu plato Dienvidamerikā, taču tas uz viņu atstājis tik niecīgu iespaidu, ka viņš neatceras tā nosaukumu (domāts romāns "Zudusī pasaule"). Šajos romānos pielaistās kļūdas viņu pamudinājušas sarakstīt "Plutoniju".

Grāmata tulkota spāņu (1953), somu (1954), ukraiņu (1955), franču (1955), čehu (1956), ungāru (1956), rumāņu (1956), latviešu (1957), portugāļu (1960) un poļu (1966) valodā.

Sižets

1914. gada sākums. Ģeofiziķis un astronoms Nikolajs Truhanovs gatavo ekspedīciju, kas dosies uz polārajiem apgabaliem. Tās sastāvā iekļauts ģeologs Pjotrs Kaštanovs, zoologs Semjons Papočkins, meteorologs Ivans Borovojs, ārsts un botāniķis Mihails Gromeko. Truhanovs ir pārliecināts, ka vietā, kur Arktikas teritorijā palicis pēdējais "baltais plankums", atrodas neizpētīta sala — Fritjofa Nansena zeme.

Kuģis "Polārā zvaigzne" dodas ceļā no Petropavlovskas, uzņemot kajuru (suņu braucēju) Iļju Igolkinu, kurš būs atbildīgs par ekspedīcijas nartām un suņiem. Šķērsojot Beringa jūras šaurumu, kuģis uzņem zelta meklētāju-avantūristu, kalnrūpniecības inženieri Jakovu Makšejevu. Kad ekspedīcija nonāk Nansena zemē, Truhanovs, būdams invalīds, paliek uz kuģa, bet pārējie ekspedīcijas dalībnieki dodas salas iekšienē. Truhanovs nodod Kaštanovam vēstuli, kuru viņš liek izlasīt, ja ekspedīcijas dalībnieki būs neizpratnē un nezinās, ko iesākt, taču piekodina aploksni bez vajadzības neatvērt.

Šķērsojuši kalnu grēdu, ceļotāji dodas lejup pa garu, gandrīz lēzenu nogāzi tās otrā pusē. Pēc tam viņi atkal uzsāk ceļu augšup, jo nākas šķērsot dīvainas ledus klintis, taču ir pārsteigti, kad barometrs, ko viņi izmanto augstuma noteikšanai, parāda, ka viņi dodas lejup. Spriežot pēc barometra rādījumiem, viņi ir nonākuši nepieredzētā dziļumā. Polārā saule atrodas zenītā, turklāt tai ir citāds leņķiskais izmērs, citāda krāsa, un uz tās ir skaidri saredzami plankumi. Kompass rāda, ka viņi dodas pretējā virzienā kā iepriekš, kaut gan virzienu viņi nebija mainījuši. Ceļotāji nonākuši tundrā, kurā klaiņo mamuti un garspalvaini degunradži. Dalībnieki nolemj atvērt aploksni, un Truhanova vēstule tiek izlasīta. Tajā rakstīts, ka ekspedīcijai īstenībā ir cits mērķis. Truhanovs bijis pārliecināts, ka Zeme iekšpusē ir doba, ar savu gaismas avotu, dobumā ir sava augu un dzīvnieku pasaule. Viņa hipotēzi apgāzt vai apstiprināt varētu tikai īpaša ekspedīcija. Pēc viņa aprēķiniem, ieejai šajā pasaulē būtu jāatrodas Nansena zemē. Ceļotāji saprot, ka viņi nokļuvuši šajā dobumā, un "saule" īstenībā ir Zemes vēl neatdzisušais kodols, ko viņi par godu romiešu pazemes dievam nosauc par Plutonu, bet atklāto pazemes valstību — par Plutoniju.

Igolkins un Borovojs paliek apsargāt ekspedīcijas inventāru un suņus, pārējie ekspedīcijas dalībnieki, ņemot līdzi Ģenerāli, vienu no suņiem, pa Makšejeva upi dodas Plutonijas dziļumos. Virzoties pa upi lejup, augu un dzīvnieku pasaule pakāpeniski mainās no pleistocēna laikmeta uz senāku — pliocēnu, miocēnu utt. Ceļotāji sasniedz vietu, kur upe ieplūst Ķirzaku jūrā, kas atrodas juras perioda zonā. Tur viņi bez šim periodam raksturīgajiem dzīvniekiem — dinozauriem un pterodaktiliem — sastopas ar milzīgām skudrām, kas aizvelk uz savu pūzni visas viņu mantas. Nokļuvuši bezizejas stāvoklī, ceļinieki vulkāna krāterī savāc sēru un ar no tā iegūto sēra dioksīdu iznīcina milzīgā pūžņa iemītnieces, atgūstot savas mantas. Cīņa ar citām skudrām risinās ar mainīgiem panākumiem. Ekspedīcijas dalībnieki atklāj Plutonijas bagātības — milzīgas zelta, sudraba, vara un dzelzs iegulas.

Izpētījuši otro jūru — Brontozauru jūru, ceļotāji nolemj doties atpakaļ. Atgriezušies viņi atklāj, ka Borovoju un Igolkinu nolaupījuši pirmatnējie cilvēki. Nolaupītos biedrus izdodas izglābt, un ekspedīcijas dalībnieki atgriežas Zemes ārpusē uz "Polārās zvaigznes", kur viņus gaida Truhanovs. Uz kuģa viņi stāsta par saviem piedzīvojumiem un runā par Plutonijas mīklām.

"Polāro zvaigzni" aiztur Austroungārijas kreiseris "Ferdinands", kura ekipāža viņiem paziņo par sākušos karu, kā arī par to, ka kuģis un tā krava atbilstoši kara likumiem tiek konfiscēta līdz kara beigām. "Polārās zvaigznes" ekipāža tiek izsēdināta Kamčatkā, līdzi ņemt tiek atļauts tikai piezīmju grāmatiņas un pārtiku. Viņi nonāk Krievijā un ziņo par "Polārās zvaigznes" sagūstīšanu. Vēlāk kuģis tiek atrasts, tas ir pamests un pilnībā izlaupīts.

Sākas drūmi laiki. Daži ekspedīcijas dalībnieki krīt frontē, citi mirst. Plutonijā savāktās kolekcijas ir zaudētas, un Truhanovs vairs nelolo cerības, ka tās kādreiz izdosies atgūt.

Galvenie varoņi

• Nikolajs Truhanovs — ģeofiziķis un astronoms, ekspedīcijas organizētājs, taču slimās kājas dēļ paliek uz "Polārās zvaigznes" un ceļojumā pa Plutoniju nepiedalās;
• Pjotrs Kaštanovs — ģeologs, profesors, ceļojis uz Špicbergenu un Novaja Zemļas salām, ģeoloģijas katedras vadītājs universitātē. Neformāls līderis ar neapstrīdamu autoritāti. Bieži vien pretrunīgās situācijās viņam pieder pēdējais vārds, jo viņš ekspedīcijas sastāvā ir vienīgais profesors. Tai pašā laikā oficiāla vadītāja ekspedīcijai nav, visi lēmumi tiek pieņemti koleģiāli. Vecākais no visiem ekspedīcijas dalībniekiem;
• Semjons Papočkins — zoologs, privātdocents, ar spītīgu raksturu, reizēm rīkojas neapdomīgi. Nedaudz komisks personāžs, biežāk par citiem nokļūst neveiklās situācijās. Dzimis Krievijas dienvidos;
• Ivans Borovojs — meteorologs. Galvenajā ekspedīcijas daļā nepiedalījās;
• Mihails Gromeko — botāniķis un ārsts;
• Jakovs Makšejevs — kalnu inženieris no Jekaterinburgas, zelta meklētājs, uzņemts pa ceļam, kad bija nokļuvis sarežģītā situācijā, nevilcinoties piekrita piedalīties ekspedīcijā. Kļuva par labu asistentu profesoram Kaštanovam ģeoloģijas jomā;
• Iļja Igolkins — vienīgais ekspedīcijas loceklis bez augstākās izglītības, kajurs, kopā ar Borovoju palika sargāt ekspedīcijas mantas un tās galvenajā daļā nepiedalījās. Nesavaldīgs, reizēm pat parupjš.

Plutonijas flora un fauna

Gan Plutonijas flora, gan fauna atkarīga no atrašanās vietas zonā: jo tālāk uz dienvidiem, jo tā senāka.

Romānā aprakstīti daudzi un dažādi Plutonijas dzīvnieku valsts pārstāvji:

• zīdītāji, (piemēram, mamuti, gliptodoni (fosilie bruņurupuči), megateriji (milzu sliņķi) , kreodonti, mezonihīds, brontoteriji (titanoteriji), uinitateriji, korifodoni, beludžiteriji, ihtiozauri);
• putni (hesperornis, arheopteriksi, dažkārt arī gigantiski putni);
• reptiļi (triceratopsi, pleziozauri, pterodaktili, ceratozauri, stegozauri, diplodoki, iguanodoni, brahiozauri un citi);
• zivis;
• bezmugurkaulnieki (arī dažkārt milzīgi).