Polijas Karaliste (1385—1569)

Polijas Karaliste (1385—1569) izveidojās pēc 1385. gada 14. augusta Krēvas ūnijas, kad Polijas troni ieņēma Lietuvas dižkunigaitis Jagailis. Abas valstis juridiski joprojām bija neatkarīgas valstis, kas atradās personālūnijā. Polijas galvaspilsēta bija Krakovā. Tronis netika automātiski mantots, bet karaļus no Jagellonu dinastijas ievēlēja poļu augstmaņi, kas pirms katra karaļa ievēlēšanas parasti centās nodrošināt sev izdevīgākas privilēģijas.

Polija veidojās par feodālu valsti, kurā aizvien lielāku nozīmi ieguva lielo zemes īpašnieku aristokrātija. 1505. gadā Sejms pieņēma likumu ar kuru centās panākt, lai lielākā daļa likumdošanas varas no karaļa pārietu Sejma rokās.

Šajos gadsimtos Polija un Lietuvas dižkunigaitija veidoja vienu no lielākajām Eiropas valstīm, kas iesaistījās karos ar Teitoņu ordeni, Osmaņu impēriju un Maskaviju.

Abu valstu vienotību ciešāku padarīja Ļubļinas ūnija 1569. gada 1. jūlijā, kad tika izveidota Polijas-Lietuvas ūnija. 1572. gadā beidza pastāvēt Jagellonu dinastija.

Cīņas ar Teitoņu ordeni

Lietuviešu sacelšanās Teitoņu ordeņu iekarotajā Žemaitijas kunigaitijā noveda pie 1409.-1411. gada kara un Grīnvaldes kaujas, kurā poļu un lietuviešu karaspēks pilnībā sakāva teitoņu bruņiniekus. Uzvaras enerģija apsīka Marienburgas aplenkumā un vācieši netika pilnībā padzīti no iekarotajām teritorijām.

Pēc 1519.-1521. gada kara teitoņu bruņinieki likvidēja savu reliģisko ordeņa valsti, un Prūsija tika sadalīta divās Polijas vasaļvalstīs – Karaliskajā Prūsijā un Hercoga Prūsijā, kurā pie varas palika pēdējais Teitoņu ordeņa lielmestrs Albrehts no Hohencollernu dinastijas. Brandenburgas Hohencollerni aktīvi centās palielināt savu valsti, pārņemot Pomerāniju un Silēziju. 1563. gadā Sigismunds II Augusts atļāva Brandenburgas Hohencollerniem mantot Prūsijas troni. Šo lēmumu apstiprināja 1569. gada Sejms un tā rezultātā radās iespēja apvienot Brandenburgas un Prūsijas zemes.

Bohēmija un Ungārija

Pamatraksts: Ungārijas un Polijas personālūnija

1438. gadā Bohēmijas husīti piedāvāja Bohēmijas kroni Jagaiļa dēlam Kazimiram. Cīņas par Bohēmiju izraisīja divus poļiem neveiksmīgus karus. Osmaņu aizvien vairāk apdraudētajai Ungārijas Karalistei bija nepieciešama spēcīgās poļu valsts atbalsts, un 1440. gadā Vladislavs II pieņēma Ungārija kroni un veda Ungārijas armiju karos pret turkiem. 1471. gadā Kazimira dēls Vladislavs II Jagellons kļuva par Bohēmijas karali un 1490. gadā arī par Ungārijas karali.

Cīņas ar Osmaņu impēriju

Sākot ar 15. gadsimta beigām turi sāka apdraudēt valsts dienvidu teritorijas Balkānos un pie Melnās jūras. 1485. gadā karalis Kazimirs devās karagājienā uz Moldāviju, lai atbrīvotu tās piekrasti no turkiem. Lai arī novājināta, mongoļu Zelta orda 1487.-1491. gadā iebruka Polijas teritorijā līdz pat Ļubļinai, pirms poļiem izdevās to sakaut. Ar Osmaņiem sabiedrotā Krimas haniste un tatāri gandrīz katru gadu veica laupīšanas iebrukumus, līdz 1506. gadā tatārus sakāva Kļeckas kaujā.

Pieaugošie Maskavijas draudi

Lietuvas kontroli pār milzīgajām senkrievu kņazistu teritorijām sāka apdraudēt Maskavas lielkņaziste, kas uzskatīja, ka ir patiesā Kijivas Krievzemes teritoriju mantiniece. 1471., 1492. un 1500. gada kampaņās Maskavijai izdevās iekarot lielas teritorijas uz austrumiem no Dņepras upes. Lietuvas vājums un nespēja nodrošināt savu drošību nozīmēja, ka Polija uzņēmās aizvien lielāku militāro lomu. No 1512. līdz 1522. Vasilijs III karodams ieguva Smoļensku, taču viņa tālāku uzbrukumu apturēja 1514. gada Oršas kauja.

Livonijas kari

Lietuvas dižkunigaitijas vēlme piekļūt Rīgas ostai izraisīja Livonijas karu ar Maskaviju, kurai bija līdzīgas vēlmes. Pēc 1525. gada vienošanās ar Poliju, pēdējais Teitoņu liemestrs un jaunais Prūsijas hercogs Albrehts plānoja līdzīgu politisko risinājumu savam brālim Vilhelmam, Rīgas arhibīskapam. Livonijā savas intereses saglabāt vēlējās arī Dānija, Zviedrija un Maskavija un sākās 1558.-1583. gada Livonijas karš. Livonijas vadītāji izvēlējās savienību ar Poliju un Lietuvu. 1561. gadā Livonijas lielmestrs Gothards Ketlers Viļņā tikās ar Sigismundu II un kļuva par viņa vasali. Livonijas hercogiste kļuva par autonomu Polijas Karalistes provinci, bet Ketleram tika piešķirta Kurzemes un Zemgales hercogiste.

Kultūra

Viduslaiku amatnieku prasmes turpināja attīstīties. Pilsētās aizvien vairāk sāka celt ķieģeļu ēkas. Parādījās jaunas tehnoloģijas – 1473. gadā Krakovā tika iespiesta pirmā grāmata latiņu valodā, 1475. gadā Vroclavā tika nodrukāta pirmā grāmata poļu valodā, bet 1490. gadā Krakovā sāka drukāt grāmatas vecajā baznīcslāvu valodā. Strauji sāka attīstīties poļu literatūra.

1400. gadā savu darbību atsāka Krakovas Universitāte, kurā 1405. gadā nodibināja Eiropā vecāko matemātikas un astronomijas departamentu. Gan protestanti, gan katoļu jezuīti centās piesaistīt cilvēkus, atverot jaunas ģimnāzijas un skolas. 1579. gadā jezuīti nodibināja Viļņas Universitāti.

Pēdējo divu Jagellonu dinastijas karaļu, Sigismunda I un Sigismunda II valdīšanas laiks, kas aizņēma lielāko 16. gadsimta daļu, pazīstams kā Poļu renesanses laikmets. Sigismunds bija precējies ar Bonu Sforcu no Itālijas. Daudzi poļi devā uz Itāliju mācīties; daudzi itāļu mākslinieki ieradās Polijā un veicināja glezniecības, tēlniecības un arhitektūras attīstību.

Ekonomika

Saimniecība balstījās uz lielām, aristokrātiem piederošām lauksaimniecībām, kas ražoja pārtiku Rietumeiropai. Balstīšanās uz peļņu nesošo lauksaimiecību nozīmēja, ka Polijā neattīstījās kapitālisms un industriālā ražošana. Neveidojās buržuāzija, kas Rietumos sāka iegūt politisko varu. Lielākā daļa labības tika eksportēta no Dancigas ostas, kas atrodoties pie centrālās Vislas upes iztekas, kļuva par bagātāko Polijas pilsētu.

Pilsētnieki un augstmaņi

Mazpolija un Lielpolija bija lielā mērā urbanizēti reģioni, kuros 16. gadsimta beigās līdz pat 30% iedzīvotāju bija pilsētnieki. Valstī tika dibinātas jaunas pilsētiņas. Turīgāko pilsētnieku dēli mācījās Krakovas Universitātē. Taču pilsētnieki neattīstījās par neatkarīgu, politiski spēcīgu šķiru, bet centās iekļauties augstmaņu šķirā. Attiecīgi, Polijas augstmaņu šķira, šļahta, bija visdaudzskaitlīgākā augstmaņu šķira Eiropā. Viņi veidoja līdz pat 10% no kopējā iedzīvotāju skaita un Polijā attīstījās „augstmaņu republika”. Šļahtiči bija dažādi, dažiem piederēja nelieli zemes gabali, ko viņi paši apstrādāja, citi bija lielie magnāti, kam piederēja īpašumi nelielu valstiņu izmērā.

Šļahtiču Sejma vara

Polijas karalis nebija absolūts monarhs, un viņa lēmumus atbalstīja vai apstrīdēja šļahtiču Sejms. 16. gadsimta gaitā Sejms, kuru līdz 1573. gadam karalis sasauca, kad vēlējās, kļuva par galveno valsts varas orgānu.

No 1493. gada karalistes Ģenerālsejms bija divkameru parlaments, kura apakškameru veidoja tajā ievēlēti šļahtiči, bet augšpalātu, Senātu, veidoja uz mūžu ieceltie baroni un garīdznieki. Senāts bija senās troņa padomes turpinājums, un sākotnēji tas bija skaitliski lielāks par šļahtiču apakškameru. 1505. gadā tika publicētais likumu krājums nostiprināja centralizētas Polijas valsts legālo sistēmu un arī definēja šļahtas privilēģijas. Karalis un Senāts savās interesēs to bieži ignorēja, tādējādi ap 1520. gadu Sejmā izveidojās spēcīga šļahtiču opozīcijas kustība, kas prasīja atzīt un ievērot tās tiesības. 1562. gadā karalim Sigismundam II bija nepieciešams šļahtiču atbalsts un nākamo desmit gadu laikā parlaments beidzot bija pietiekošo spēcīgs, lai pieņemtu virkni lēmumu, kas nostiprināja centralizētu Polijas valsti, ierobežotu karaļa un augstmaņu patvaļu.

Reformācija

Pieaugošā katoļu garīdzniecības izvirtība arī Polijā radīja labvēlīgus apstākļus protestantu reformācijas izplatībai, īpaši vācu apdzīvotos reģionos – Silēzijā, Lielpolijā, Pomerānijā un Prūsijā. 1520. gadā karalis Sigismunds I aizliedza luterāņu ideju izplatīšanu un ceļojumus uz protestantisma centriem. Šādi aizliegumi bija spēkā līdz 1543. gadam.

Ap 1570. gadu Polijā un Lietuvā bija vismaz 700 protestantu draudzes, no kurām 420 bija kalvinistu bet 140 luterāņu. Protestantisms ļoti plaši bija izplatījies augstmaņu vidū. Kalvinisti, kas centās apvienot visas protestantu baznīcas, ierosināja Polijas valsts baznīcas izveidošanu, kurā iekļautos arī pareizticīgo draudzes, taču ideju, kurai bija karaļa Sigismunda II atbalsts, noraidīja Romas pāvests. 1563. gadā kalvinisti nodrukāja pirmo Bībeles tulkojumu poļu valodā. Pēc 1563.-1565. gada valstī tika pasludināta visu reliģiju brīvība.

Ebreju kopiena

Tā kā karaļu lēmumi sākot ar 1264. gadu nodrošināja viņiem drošību un reliģijas brīvību, Polijā bija izveidojusies Eiropā lielākā ebreju kopiena. Aizvien pieaugošie ebreju grautiņi Vācijas teritorijā palielināja bēgļu skaitu, kas ieradās mierīgajā Polijā. 16. gadsimta vidū gandrīz 80% pasaules ebreju dzīvoja Polijā un Lietuvā. Šeit viņi varēja nodarboties ar tirdzniecību, kā arī, savas labās izglītības dēļ, pildīt lielo muižu saimniecību pārvaldnieku un nodokļu ievācēju funkcijas, kas viņus padarīja nepopulārus zemnieku vidū.

Polijas un Lietuvas apvienošanās

Tā kā karalim Sigismundam II nebija bērnu, aktualizējās jautājums par Polijas Karalistes un Lietuvas dižkunigaitijas kopīgās valsts nākotni. Tā kā bija paredzamas personālūnijas beigas starp abām valstīm, sākās darbs pie abu valstu juridiskas apvienošanas, kas aktīvi norisēja no 1563. līdz 1569. gadam. Apvienošanās procesu traucēja Lietuvas augstmaņi, kas baidījās zaudēt savu varu, taču arī Lietuvā tika ieviesti Polijas likumi, kas nostiprināja vidējās un zemākās aristokrātijas tiesības. Papildus motivāciju Lietuvai deva aizvien neveiksmīgākie kari ar Maskaviju, par Baltkrievijas un Ukrainas zemu kontroli. Lai samazinātu Lietuvas augstmaņu pretestību ūnijai, Sigismunds II gandrīz visu Lietuvas dižkunigaitijas teritoriju Ukrainā pārvērta par Polijas kroņa zemi, pievienojot to Polijai.

Polijas un daudz lielākās Lietuvas teritorijas ar vasaļvalstīm, 1386.-1434. gados
Polijas un Lietuvas teritorijas 1526. gadā
Polijas un Lietuvas teritorijas 1569. gadā, pēc Ukrainas nodošanas Polijai

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Polijas Karaliste.