Puikule
 | Ir ierosinājums atdalīt daļu no raksta un pievienot lapai Puikules muiža |
| Puikule | |
|---|---|
| vidējciems | |
 Puikules muiža | |
  Puikule | |
| Koordinātas: 57°41′24″N 24°53′07″E / 57.69000°N 24.88528°EKoordinātas: 57°41′24″N 24°53′07″E / 57.69000°N 24.88528°E | |
| Valsts |
 Latvija |
| Novads | Limbažu novads |
| Pagasts | Brīvzemnieku pagasts |
| Platība | |
| • Kopējā | 0,905 km2 |
| Augstums | 82 m |
| Iedzīvotāji (2021)[1] | |
| • kopā | 259 |
| Pasta nodaļa | LV-4063 Puikule |
Puikule (arī Puytele, Puikele, Puiķele; vācu: Puikeln) ir sena lībiešu apmetnes vieta. Puikule ir apdzīvota vieta Vidzemē, Limbažu novada Brīvzemnieku pagastā. Puikule ir Brīvzemnieku pagasta centrs. Puikule ir vidējciems, kas izveidojies Brīvzemnieku pagasta ziemeļrietumos pie autoceļa P13 23 km no novada centra Limbažiem, 9 km no tuvākās pilsētas Alojas un 116 km no Rīgas. Puikules ciems izveidojies pateicoties Puikules muižai. Puikulē vēl atrodas pagasta pārvalde, tautas nams un bibliotēka.[3]
Ciema un Puikules muižas vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Apdzīvotā vieta Puikule atrodas uz kādreizējās Puiķeles muižas zemes. Pēc vēstures datiem pirmais muižas īpašnieks bija Jānis Vildebergs. 1427. gadā arhibīskaps Hennings muižu dāvināja Jurim Gutzleffam. Pēc tam muižu patstāvīgi piesavinājies Limbažu kapteinis Venzeslavs Vanovitzs. 1586. gadā muižu tiesas ceļā tika atgriezta Reinholda Tiezenhauzena mantiniekiem. Jura Gutzelffa meita bija precējusies ar Reinholdu Tiezenhauzenu. Viņu dēls Henrihs krita kaujā 1626. gadā un muiža pārgāja Annas (viņa māsas) vīram Buddenbrokam. Pēc tam tā piederēja rotmestra Jāņa Kaspara Ermeša bērniem kā Annas Tiezenhauzenas pēcnācējiem.
Bruģu kungs Jānis Arends fon Ermess 1749. gadā muižu pārdeva Kārlim Ēvaldam fon Patkulam. Viņš savukārt 1758. gadā Puiķeli atdeva leitnantam Ernestam Jānim fon Klotam. Pēc tam to mantoja viņa dēls Reinholds fon Klots, bet 1830. gadā — viņa dēls Magnuss Ernests. Margusa Ernesta dēls bruģu kungs Reinholds fon Klots uzcēla Puiķeles muižu. Barons Reinholds fon Klots mira pēkšņā nāvē ar trieku. Muižu mantoja viņa dēls Reinholds II 1869. gadā. Puikules muiža no 18. gadsimta līdz 1917. gadam bija fon Klotu-Heidenfeldu dzimtas (von Klot a. Heydenfeld) īpašumā.[4] Par viņa līdzekļiem Puiķelē uzcēla skolu "Gaismas".
Reinholds II fon Klots mira 1903. gadā. Vēlāk atsevišķas muižas ēkas apdzīvoja linu punkta vadītāji. Muižas zāle tika izmantota sabiedrības vajadzībām. Pārējās muižas ēkas — klētis, šķūņus un staļļus izmantoja pēc kolektivizācijas kolhoza vajadzībām. Tajās tika iekārtotas noliktavas, galdniecība, fermas, graudu noliktavas, kantora ēka, tautas nams. Revolucionārie notikumi Puiķeles apkārtnē sākušies 1904. gada rudenī.
Muižkungam Apsītim barons fon Klots bija nodevis visu vadīšanu par saviem 52 graudniekiem. Viņš dzīvojis muižkunga mājā — tagadējos "Brančos". Mītiņi notikušies toreizējās 4 klašu pamatskolas telpās. No jauna cīņa pret apspiedējiem atsākās 1917. gadā, tad atkal skolā un pagastmājā noņēma cara ģīmetnes un tās sadedzināja. Puikules barons fon Klots vairs nejutās drošs savā muižā. 1918. gadā sākās vācu uzbrukums un 27. februārī barons fon Klots ar saviem ļaudīm ieradās Puiķeles pagastā.
1928. gadā mainījās pagasta nosaukums. Puiķele tika pārdēvēta par Puikuli. Šajā laikā ciematā darbojās linu pārstrādes punkts, tika būvēta dzelzceļa līnija Rīga—Rūjiena, tika uzbūvēta Puikules stacija. Daudzi ciemata iedzīvotāji tika nodarbināti uz dzelzceļa. Pa dzelzceļu transportēja kokmateriālus. Purezera purvā ieguva kūdru, darbojās pienotava.[3]
Pēc 1920. gada zemes reformas Puikules muižu sadalīja 120 vienībās 2075 ha kopplatībā.[5]
1938. gada 6. maijā Puikules pagasta valde parakstīja Puikules muižas pārņemšanas aktu un iekārtoja tajā Puikules pagasta sešgadīgo skolu. 1991. gadā to pārdēvēta par Puikules pamatskolu.[6] Muižas telpas bija stāvējušas tukšas, bez apkures gandrīz 20 gadus. Neapdzīvotās telpas un apkārtne bijusi gadiem krāto netīrumu pilna.
Puikules muižas arhitektūra un raksturojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pašreizējais muižas ansamblis veidojies 19. gadsimta sākumā, un sākotnēji tajā bijusi koka kungu māja. Pašreizējā muižas ēka — sarkano ķieģeļu Tjūdoru neogotikas stila ēka celta vecās kungu mājas vietā fon Klotam 19. gadsimta 70. gados. Muižā saglabājusies plastiskā interjeru apdare, verandā — ažūrs, stiklojums logu augšdaļā, podiņu krāsnis, jūgendstila kamīns, kolonnu zāle, velvēti griesti pagrabā. Saimniecības ēkas būvētas izklaidus, attālāk no muižas, un no tām saglabājušās ir klētis, kalpu māja un zirgu stallis. Puikules muižai fasāžu ritmā un kompozīcijā dominē pusloka stila principi, bet kopējā siluetā un apjomā ir neogotikas shēma. Pašreizējā Puikules muiža ir celta Tjūdoru neogotikas stilā no sarkaniem ķieģeļiem, kuri izgatavoti netālu no Puikules, Pociema "Kaņepēs". Tās celtniecībai izmantoti ap 9 miljonu ķieģeļu. Ēkā bijuši 99 kambari jeb istabas. Pati muižas ēka der par arhitektūras vēstures uzskates līdzekli, jo katra tās daļa, katrs stūris, katra fasāde ir veidota vairākos stilos — gotikas, baroka, klasicisma, neogotikas un jūgendstilā. Toties arhitekts ir bijis cilvēks ar izcilu gaumi un mēra izjūtu, jo šis eklektisms — stilu sajaukums, padara šo muižas pils ēku par skaistu, monumentālu celtni, nevis par banālu pakaļdarinājumu.[3]
Iedzīvotāji
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Iedzīvotāju skaita izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Esošajās robežās, pēc CSP datiem.[7]
|
| ||||||||||||||||||||||||
Puikules muižas plānojums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pats ēkas plāns nav simetrisks ne pret vienu asi, kaut kādu plānojuma regularitāti varētu veidot tikai attiecībā pret ziemeļu — dienvidu asi, pa kuru iet koridori. Visas kungu telpas — zāle, ēdamzāle, kungu istabas, bibliotēka, dāmu istabas, kabinets un pat ziemas dārzs ir savienoti amfilādē, tas ir, no vienas telpas ir iespējams tikt nākamajā, neejot pa koridoru. Stingri nodalītas ir bijušās reprezentatīvās telpas no saimnieciskajām telpām.[3] Cokolstāvā bija pagrabi, virtuve un dažu kalpotāju istabiņas, pils parādes stāvā atradusies kolonnu zāle, deju zāle, Ziemas dārzs, biljarda zālīte, muižkunga kabinets, ēdamzāle un lifts, pa kuru no virtuves padots ēdiens, zaļā bibliotēka, kungu guļamistaba, ģērbistaba, vannas istaba. Pils trešajā stāvā atradušās bērnu istabas, aukļu un kalpotāju istabiņas un istabas viesiem.[8]
Puikules muižas parks
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Parks ir tikpat vecs, cik muiža. Muižas parks ir stādīts un veidots kā augļu ainavu parks. To parāda gājēju celiņš — aplis, kas izveidots parka vidū. Gājēju celiņš tur esot atradies jau no pašiem agrākajiem laikiem. Parku sāka veidot fon Klots 18. gadsimtā. Tā ierīkošanu turpināja līdz 20. gadsimta sākumam. Tā platība ir 4,9 ha. Vienīgi laukums muižas priekšā tika izveidots vēlāk. Apkārt parkam ved alejas, kuru kādreizējais segums bijis bruģis. Mūsdienās šis bruģis vairs nav redzams. Parkā stādījumu pamatā ir ap 23 vietējo koku sugas, daudz liepu un ozolu, arī egles, kļavas, oši, vīksnas un gobas. Sastopami arī atsevišķi eksotiski augi. Parks vienmēr ir sakopts un tīrs.[3]
Stiklotā veranda
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Stiklotās verandas logiem ir izteikts jūgendstila dalījums. Tas ir piecās kolonnās, kur augšējās rūtīs vijīgais dalījums atkārto jūgendstila pamatideju — viļņojošas matu cirtas. Ilgu laiku veranda nebija stiklota, bet gan vaļēja, par to liecina logu rāmju stiprinājums.[3]
Kolonnu zāle
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tā saucamā "kolonnu zāle" patiesībā ir halle, kur nonāca jebkurš muižas apmeklētājs, ja vien viņš nāca pa parādes durvīm. Masīvās kolonnas ir nepieciešamas tīri tehnisku iemeslu dēļ, jo virs lielajām telpām ir izvietotas mazākas, ar savādāku plānojumu kā pirmajā stāvā un arī ar krāsnīm, kurām ir vajadzīgs atbalsts. Tieši šādu balstu trūkums lielajā zālē bija par iemeslu tam, ka nācās tajā izveidot jaunu 2. stāva balstīšanas sistēmu, kas iznīcinājusi zāles iepriekšējā plānojuma un arī griestu augstuma izmērus.[3]
Lielā zāle
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Muižas lielā zāle un tai blakus esošās telpas bija ar sienas gleznojumiem rotātas, bet grīdas parketu, kurš bija traģiskā stāvoklī saglabājies zem zālē ierīkotās skatuves, vēl varēja redzēt pirms pāris gadiem, tagad par to var pārliecināties tikai agrāk uzņemtajās fotogrāfijās. Zāles remonta laikā, veidojot elektroinstalāciju, varēja vēl atrast arī, zem neskaitāmajām krāsu kārtām saglabājušos, vecos sienu gleznojumus, bet restaurēt tos nav iespējams līdzekļu trūkuma dēļ. Tikai apziņa, ka viņi tur ir, liek cerēt uz labākiem laikiem, kad būs iespēja tos restaurēt.[3]
No muižas pils kompleksa ēkām saglabājušās ir kalpu māja, divas klētis, zirgu stallis un muižas pils parks. Kalpu māja tagad ir pārveidota par Puikules tautas namu un tajā notiek dažādi pasākumi un balles. Divu klēšu un zirga staļļa vietā tagad atrodas Puikules vietējo iedzīvotāju noliktavas. Bet muižas pils parks atrodas tur vēl šobrīd.[3][8]
Puikules muiža mūsdienās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šobrīd Puikules muižā atrodas Brīvzemnieku pagasta kopienas centrs.[3][8]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «Vietvārdu datubāze: Informācija par Puikuli». Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra.
- ↑ «Informācija par objektu: Puikule». LĢIA vietvārdu datubāze. Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra. Skatīts: 2016. gada 30. maijā.
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 Puikules muižas arhīvs, 2018
- ↑ vietas.lv
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XVII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 34 389. sleja.
- ↑ «puikulesskola.org». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 1. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 25. aprīlī.
- ↑ OSP
- ↑ 8,0 8,1 8,2 «Pilis un muižas :: PILIS UN MUIŽAS». pilis.lv (latviešu). Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018-10-04. Skatīts: 2018-05-15.
 | Šis ar Latvijas ģeogrāfiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
