Pāriet uz saturu

Rīgas Centrālcietums

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Rīgas centrālcietums)

Rīgas Centrālcietums ir lielākais cietums Latvijā, tajā sodu izcieš ap 1225 ieslodzīto.[1] Tas ir izmeklēšanas cietums, kurā atrodas daļēji slēgtā un slēgtā cietuma nodaļa. Cietums atrodas Mazajā Matīsa ielā 3, Rīgā, un tas ir atklāts 1905. gadā. 2008. gadā Centrālcietums tika apvienots ar Matīsa cietumu.

Vēsture

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Rīgas Centrālcietums 1941. gadā

Atklāšana un uzbrukums cietumam

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Centrālcietuma celtniecība tika uzsākta 1902. gadā, bet 1905. gadā notika tā atklāšana. Celtniecība gan turpinājās līdz 1914. gadam. Cietuma kompleksā tobrīd ietilpa 15 ēkas, un sākotnēji tas bija paredzēts 1360 ieslodzīto izmitināšanai.[2]

Tajā pašā gadā, 1905. gada revolūcijas laikā, LSDSP kaujinieku grupa veica uzbrukumu cietumam. Uzbrukums notika naktī uz 1905. gada 20. septembri ar nolūku atbrīvot ieslodzītos partijas biedrus. Uzbrukuma laikā kaujinieku pusē cietušo nebija, bet atceļā divus no viņiem apcietināja. 17 kaujinieki ielauzās vieninieku korpusā un atbrīvoja LSDSP Rīgas komitejas locekli Jāni Lāci un vienu no fabrikas "Fenikss" kaujinieku vadītājiem Jūliju Šleseru, kuriem draudēja nāves sods. Pārējos apcietinātos atbrīvot neizdevās, jo nevarēja atslēgt kameras. Sadursmē tika nošauti vai ievainoti 15 cietuma uzraugi.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1915. gadā cietums tika evakuēts un pamests, ieslodzītie tajā netika ievietoti līdz 1919. gadam.[2]

Latvijas brīvības cīņu laikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Centrālcietumā un citur nogalināto mācītāju piemineklis Rīgas Lielajos kapos.

Latvijas SPR laikā 1919. gadā lielinieki Centrālcietumā ieslodzīja padomju varas pretiniekus, galvenokārt vācbaltiešus. Landesvēram tuvojoties Rīgai, 1919. gada 22. maijā cietuma pagalmā 32 ieslodzītos nošāva, viņu vidū bija arī jaunā dziedātāja Mariona fon Klota un luterāņu mācītāji Hermanis Bergengrūens, Erhards Deblers, Augusts Ekhardts, Teodors Hofmanis, Eberhards Savarijs, Eižens Šeiermanis, Teodors Taube, Ernsts Fromholds-Treijs.

Otrā pasaules kara laikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Centrālcietuma pagalmā nošauto atrakšana 1941. gada 3. jūlijā.

Pēc Latvijas PSR Valsts Drošības Tautas komisāra Simona Šustina 1941. gada 26. jūnija rīkojuma cietumā no 27. jūnija līdz 29. jūnijam tika nošauti 99 cilvēki.[3], ieskaitot Valsts Prezidenta adjutantu Miervaldi Lūkinu [4][5] un atvaļinātos pulkvežleitnantus Nikolaju Fogelmani un Augustu Muižuli.

Zināmi 70 nogalināto vārdi: tie galvenokārt ir Rīgas uzņēmumu un iestāžu darbinieki S. Aleksejevs (dzimis 1898), A. Bartenverters (1913), H. Bērziņš-Nave (1904), E. Bruks (1910), F. Brunenaus (1903), J. Bucis (1902), K. Burneiko (1910), A. Ceplis (1920), M. Čaguss (1913), A. Dauksts (1920), P. Dolgovs, A. Džerēns (1907), P. Frišenfelds (1869), O. Grāvītis (1903), F. Gurvičs (1889), O. Heniņš (1904), D. Indricāns (1900), Ē. Lēvens (1903), H. Lucavs (1919), P. Lūsis (1888), A. Mednis (1898), Ē. Millers (1916), H. Neibergs (1893), J. Kagans, R. Kauliņš (1900), P. Kazaks (1922), R. Krauja (1896), J. Krišmanis (1915), R. Polaks (1892), A. Reinis (1909), A. Rozenbergs (1912), V. Rubulis (1901), K. Rūtenbergs (1904), I. Stallītis (1889), A. Strautkalns, V. Valeskalns, zemnieks E. Ūdris (1905), mežsargs J. Vīķelis (1885), Saulkalnes dzelzceļa stacijas priekšnieks J. Širmanis (1903), skolotāji K. Baukšķis (1909), A. Čuibe (1879), K. Freidenfelds (1876), bet arī virsnieki V. Ž. Braše (1906), N. Fogelmanis (1885), M. Lūkins (1894), A. Muižulis (1893), O. Penka (1910), policisti R. Svarups (1909), K. Valdmanis (1907), aizsargi J. Bergmanis (1893), Ā. Ciršs (1887), V. Pikāns (1912), H. Vistiņš (1900), inženieri A. Blankenburgs (1881), K. Bobrovs (1905), E. Jansons (1906), Masļenku robežpunkta robežsargs F. Puriņš (1893), skautu vadītājs J. Kuks (ap 1920), grāmatveži O. Bruks (1908), A. Kalnpurs (1910), R. Kēdens (1897), V. Roga (1903), Ā. Šteinbergs (1902), arhitekts A. Čuibe (1908), gleznotāji J. Herlings (1904), H. Jandals (1915), tiesnesis E. Krūze (1891), ķīmiķis M. Kuzņecovs (1894), Nacionālās Operas korists V. Patmalnieks (1910) un ārsts N. Reinics (1900).[6]

80 ieslodzītajiem 30. jūnijā no cietuma izdevās izlauzties.

Kopš Latvijas Neatkarības atjaunošanas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2008. gada 31. oktobrī tika apvienots Matīsa cietums un Centrālcietums. Cietumu apvienošana tika veikta, lai atbilstoši tā brīža negatīvās ekonomiskās situācijas apstākļos un 2009. gada valsts budžeta veidošanas kontekstā varētu samazināt valsts pārvaldē strādājošo skaitu un administratīvos izdevumus cietumu uzturēšanai. Šāds lēmums arī atbilda deklarācijā par Ivara Godmaņa vadītā Ministru kabineta darbību minētajam uzdevumam: optimizēt cietumu skaitu, slēdzot atsevišķus cietumus un sākot būvēt jaunu, mūsdienu standartiem atbilstošu cietumu.[7]

2010. gadā no cietuma izbēga četri ieslodzītie.[8]

Ieslodzīto skaits

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Datums Ieslodzīto skaits
1919. gada 15. februārī[2]
219
1919. gada 15. aprīlī[2]
709
2011. gada 1. janvārī[9]
1 726
2011. gada 31. decembrī[10]
1 623
2013. gada 31. decembrī[11]
1 280
2014. gada 31. decembrī[1]
1 225

Nozīmīgi ieslodzītie

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ 1,0 1,1 2014. gada publiskaits pārskats IEVP
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 RĪGAS CIETUMI UN LIELINIEKU TERORS, 1919. GADA JANVĀRIS-MAIJS Arhivēts 2017. gada 18. septembrī, Wayback Machine vietnē. Jānis Šiliņš
  3. ↑ Lūdzam sniegt ziņas par 1941. gadā Rīgas Centrālcietumā noslepkavotajiem[novecojusi saite] Okupācijas muzejs, 2014-09-19
  4. ↑ "Zilumi un asinsizplūdumi, kurus konstatēja uz Latvijas armijas pulkveža, Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa adjutanta Miervalža Lūkina rokām un galvas, liecina par viņa mēģinājumu sargāt galvu no sitieniem ar neasu, cietu priekšmetu. Nogalināšanas brīdī ierocis tika cieši piespiests viņam pie pakauša augšdaļas. Lode aizgājusi līdz pieres kaula augšdaļai — pulkvedi, visticamāk, turēja vai arī viņš bija notriekts zemē." Citēts no: “Gulošam iešauts galvā”. Beidzot iegūst Centrālcietuma slaktiņa ekshumāciju protokolus[novecojusi saite]
  5. ↑ 1940. gads Latvijā. Pateiktais un nepateiktais Gatis Krūmiņš, Diena 2009. gada 28. februārī]
  6. ↑ Rīgas Centrālcietumā noslepkavotie. Lūgums sniegt ziņas Arhivēts 2020. gada 29. oktobrī, Wayback Machine vietnē. Inese Dreimane, laikraksts "Latvietis" Nr. 327, 2014. gada 19. septembrī
  7. ↑ Apvienojot Daugavpils un Grīvas cietumus, izveidos Daugavgrīvas cietumu Arhivēts 2016. gada 11. aprīlī, Wayback Machine vietnē. Neatkarīgā Rīta avīze, 2008-08-27
  8. ↑ No Rīgas Centrālcietuma izbēguši četri ieslodzītie Arhivēts 2016. gada 4. martā, Wayback Machine vietnē. Iekšlietu ministrija
  9. ↑ 2010. gada publiskaits pārskats IEVP
  10. ↑ 2011. gada publiskaits pārskats IEVP
  11. ↑ 2013. gada publiskaits pārskats IEVP
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Rīgas_Centrālcietums&oldid=4127206"