Latvijas Sociālistiskā partija

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas Sociālistiskā partija
Vadītājs Vladimirs Frolovs
Dibināta 1994. gadā
Apvienojusies ar Saskaņa
(veido apvienību Saskaņas Centrs)
Galvenā mītne Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Ideoloģija Sociālisms,
Komunisms
Politiskā pozīcija kreisa
Eiropas filiāles Komunistu un strādnieku pušu iniciatīva Eiropā
Oficiālās krāsas Sarkana
Saeima
(Saskaņa frakcijā)
1 / 100
Eiroparlaments
0 / 8
Valdība
0 / 14
Rīgas dome
(Saskaņa frakcijā)
1 / 60
Mājaslapa
socparty.lv

Latvijas Sociālistiskā partija (LSP, krievu: Социалистическая партия Латвии) ir sociālistiska politiskā partija Latvijā, kas kopā ar partiju "Saskaņa" veidoja apvienību "Saskaņas Centrs". Šobrīd tās biedri vēlēšanās kandidē partijas "Saskaņa" sastāvā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Partija ir dibināta 1994. gadā. Tās pirmais priekšsēdētājs bija Filips Stroganovs. 1994. gada Rīgas domes vēlēšanās LSP saraksts ieguva 4 vietas Rīgas domē, bet 1995. gada Saeimas vēlēšanās — 5 mandātus Saeimā. 1996. gadā, norobežojoties no "Līdztiesības", partijai palika 3 deputāti (Aleksandrs Golubovs, Martijans Bekasovs, Oļegs Deņisovs). 1997. gadā Rīgas domes vēlēšanās par deputātu no LSP kļuva Ivans Ivanovs. No 1998. līdz 2003. gadam LSP bija apvienības PCTVL dalībniece. Piedaloties 1998. gada Saeimas vēlēšanās PCTVL sastāvā, LSP saņēma 4 vietas (A. Golubovs, M. Bekasovs, O. Deņisovs, Boriss Rastopirkins) no 16 apvienības kopā iegūtajām. No 1999. līdz 2015. gadam partijas priekšsēdētājs bija Alfrēds Rubiks. 2001. gada pašvaldību vēlēšanās no PCTVL saraksta Rīgas domē tika ievēlēti 13 deputāti. Vienīgais LSP pārstāvis to vidū bija Ivans Ivanovs.

2002. gadā PCTVL 8. Saeimas vēlēšanās ieguva 25 vietas. To starpā bija ievēlēti 5 LSP pārstāvji — A. Golubovs, M. Bekasovs, O. Deņisovs, Igors Solovjovs un Sergejs Fjodorovs. 2003. gadā, partijai izstājoties no PCTVL, no tās aizgāja daļa biedru ar Nikolaju Kabanovu priekšgalā. LSP frakcijas Saeimā eksistencei nepieciešamo piekto deputātu piekrita "komandēt" pie sociālistiem Tautas saskaņas partija. 2004. gadā Eiroparlamenta vēlēšanās Latvijas Sociālistiskā partija ieguva 1,6% balsu, nepārvarot 5% barjeru. 2005. gada Rīgas domes vēlēšanām LSP izvirzīja ar apvienību "Dzimtene" veidotu kopīgu sarakstu, no kura tika ievēlēti 8 deputāti. No tiem sociālistu pārstāvji bija partijas priekšsēdētāja dēls Artūrs Rubiks (kas sarakstā bija pirmais un guva visvairāk plusu no vēlētājiem), Ivans Ivanovs un Igors Zujevs. 2005. gada decembrī partija iestājās apvienībā "Saskaņas Centrs", bet 2006. gadā, tās sastāvā piedaloties 9. Saeimas vēlēšanās, par Saeimas deputātiem kļuva sociālisti A. Golubovs, Ar. Rubiks, O. Deņisovs un S. Fjodorovs.

2011. gada 8. maijā divi tā saucamie "antifašisti", no kuriem viens bija "Saskaņas Centra" apvienībā esošās Latvijas Sociālistiskās partijas biedrs, apķēpāja nacistu upuriem veltīto memoriālu Biķerniekos ar nacistiskiem simboliem un saukļiem.[1]

10. Saeimas vēlēšanās partijas iegūto vietu skaits nemainījās, 11. Saeimas vēlēšanās partija ieguva trīs vietas, 12. Saeimas vēlēšanās — divas.

Kopš "Saskaņas Centra" pārveidošanās par partiju "Saskaņa", LSP vēlēšanās startē tās sarakstā. 13. Saeimas vēlēšanās no šī saraksta kā vienīgais Saeimā tika pārvēlēts Artūrs Rubiks.

2020. gada Rīgas domes vēlēšanās domē, kandidējot no "Saskaņas" saraksta, iekļuva viens LSP biedrs — Artūra Rubika vecākais brālis Raimonds Rubiks.

Vadība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gadā no partijas priekšsēdētāja amata atkāpās Alfrēds Rubiks. Priekšsēdētāja pienākumus sāka pildīt viņa vietnieks Vladimirs Frolovs.[2]

Prese[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz 1999. gadam vistuvākais LSP bija nedēļraksts "Будни" un līdz 2001. gadam draudzīga partijai bija arī tās biedra V. Farbera vadītā dienas avīze "Панорама Латвии" (1991—2003). No 2003. līdz 2006. gadam partija regulāri izdeva mēnešrakstus "Latvijas Sociālists" un "Социалист Латвии" (2007.—2009. gadā izdoti vēl 6 laidieni).

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Imants Mednis (2007). Partiju laiki Latvijā (1988—2002). Rīga: Drukātava. ISBN 978-9984-798-20-2 — 367.—373. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. TV3 sižets
  2. «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 25. februārī. Skatīts: 2015. gada 7. decembrī.