Pāriet uz saturu

Rameka

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Ramēķis)

Rameka jeb Ramēķis (tekstos: Rameko, Rameke) bija Tālavas valdnieka Tālivalža dēls, kas no 1214./1215. gada kā bīskapa Alberta vasalis valdīja tēva zemēs, pirms tās tika sadalītas starp Livonijas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni 1224. gadā.

Personvārds Rameka etimoloģiski saistāms ar vārdiem rimt, rāms kā mierīga cilvēka vārds (Blese, 1929). Tālavas dalīšanas dokumentā 1224. gadā minēti īpašumi, kas pieder vīram, ko sauc par Rameku (latīņu: terminos posessione viri, qui Rameke dicitur). Pēc kāda 1259. gadā sastādīta dokumenta var secināt, ka Ramekas īpašumi atradušies uz austrumiem no Burtnieku ezera starp Sedas upi un Trikātu (Laakmann, 1930; Hellmann, 1954). Apšaubāma ir Pabsta hipotēze par Rankas (Ramkau) nosaukuma saistību ar Rameku (Pabst, 1867).

1213. gadā pirmo reizi Ramekas vārds pieminēts sakarā ar lietuviešu iebrukumu Tālavā, kad tie sagūstīja novada valdnieku Tālivaldi un viņa dēlu Varibulu. Kopā ar Cēsu pils komturu Bertoldu Rameka vajāja lietuviešus līdz pat Lietuvas robežām Daugavas otrā pusē. Izmantodams to, ka bīskapam Albertam draudzīgais Pleskavas kņazs Vladimirs Mstislavičs uz laiku bija kritis nežēlastībā, Jersikas ķēniņa sievastēvs lietuviešu kunigaitis Daugerūts mēģināja noslēgt pret vāciem vērstu savienību ar viņa brāli Novgorodas kņazu Mstislavu Mstislaviču. Tomēr atceļā Daugerūts Tālavas teritorijā tika sagūstīts un ieslodzīts Zobenbrāļu ordeņa pilī Cēsīs, kur viņš izdarīja pašnāvību. Droši vien pēc sava vecākā brāļa Novgorodas kņaza rīkojuma Vladimirs Mstislavičs uz laiku atgriezās dzimtenē.

1214. gadā Rameka kopā ar saviem brāļiem Frēdelandes pilī Turaidā noslēdza līgumu ar bīskapa Alberta vietnieku Raceburgas bīskapu Filipu par pāriešanu katoļticībā un labprātīgi kļuva par Livonijas bīskapa vasaļiem.

1215. gadā sakalieši un ugauņi Trikātas pilī sagūstīja veco Tālavas valdnieku Tālivaldi un nežēlīgi dedzināja viņu dzīvu uz uguns, lai viņš uzrādītu visu savu naudu. Un viņš tiem sacīja: “Kaut arī es jums parādītu visu savu un arī savu dēlu naudu, jūs tomēr mani nededzinātu mazāk.” Tāpēc viņi to atkal pielika pie uguns un cepināja kā zivi, kamēr tas izlaida garu un nomira. Tālivalža dēli Rameka un Drivinalds (Druvvaldis) atriebjoties kopā ar krustnešiem izsiroja igauņu zemes, kā rezultātā igauņi piekrita kristīties katoļu ticībā.

1216. gadā Pleskavas krievi sadusmojās uz ugauņiem un tālaviešiem par to, ka tie, nonievādami viņu kristību, bija pieņēmuši Romas katoļu kristību, piedraudēja tiem ar karu un pieprasīja nodevas un meslus. Krievi atnāca arī uz Tālavas latgaļu zemi, lai ievāktu nodevas, un, tās ievākuši, nodedzināja Beverīnas pili.

1223. gada sākumā, igauņu sacelšanās laikā, Rameka ar savu karadraudzi iebruka Ugaunijā. Tajā pašā gadā, kad sakalieši un to sabiedrotie krievi iebruka letu un līvu zemēs, Rameka kaujā pie tagadējās Ungurmuižas uzvarēja iebrucējus un nogalināja Vīlandes krievu karaspēka garnizona pavēlnieku Varemaru.

1224. gadā pēc Tērbatas kņaza Vetsekes sakaušanas un miera līguma slēgšanas ar Pleskavu un Novgorodu, Livonijas bīskaps un Zobenbrāļu ordenis līdz ar citām Pleskavas meslu zemēm, sadalīja Ramekas zemi savā starpā.

13. gadsimta Latvijas nominālie un faktiskie valdnieki Ramekas laikā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atbilstoši viduslaiku politiskajām tradīcijām katrai Senlatvijas zemei bija savs faktiskais valdnieks, kas atradās vasaļattiecībās ar savu feodālo senioru. Pakļaujoties savam senioram, vasalis ieguva savu zemi, vai daļu no tās atpakaļ kā lēni. 1211.—1213. gadā un 1214. gadā Tālavā apmetās no Pleskavas padzītais kņazs Vladimirs Mstislavičs, kas bija Tālavas feodālais seniors un pats pārņēma valsts virsvadību. Pēc viņa atkārtotās padzīšanas no Tālavas virsvadību ieguva Rameka un citi Tālivalža dēli, kas 1214. gadā kļuva par Livonijas bīskapa Alberta vasaļiem, pretī saņemot savu pilsnovadus kā lēni. Tālavas dalīšanas līgumā 1224. gadā kā vienīgais letgaļu valdnieks ir pieminēts vienīgi Tālivalža dēls Rameka.

Priekštecis:
Tālivaldis (pirms 1208—1215)
Tālavas vecākais
Rameka

ap 1213.—1224.
Pēctecis:
Zobenbrāļu ordeņa vasaļi
Priekštecis:
Mstislavs III Romanovičs (1180—1195)
Pleskavas kņazi
Vladimirs Mstislavičs
(ar pārtraukumiem 1209/1210—1211, 1213, 1213—1214, 1214—1222)

Pēctecis:
Vsevolods Mstislavičs (1214)
Priekštecis:
Bertolds (1196—1198)
Livonijas bīskapi
Alberts fon Bukshēvdens (1199-1229)

Pēctecis:
Nikolajs fon Nauens (1229—1253)
Priekštecis:
nav
Zobenbrāļu Ordeņa mestri
Venno (1204—1209)
Folkvins (1209—1236)

Pēctecis:
Livonijas Ordeņa mestri
Hermans Balke (1237—1239)