Jersika (valsts)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par ķēniņvalsti. Par citām jēdziena Jersika nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Jersikas ķēniņvalsts (Letija)
latīņu: Terra Gercike, quae Lettia dicitur
vācu: Königreich Gercike
krievu: Лотыголa
pirms 11. gadsimta – 1239
Location of ķēniņvalsts (kņaziste)
Jersikas (Letijas un Lotigolas) teritorijas variācijas 12.-13.gs. pēc dažādām vēstures kartēm
Pārvaldes centrs Jersika
Reliģija pareizticība/baltu pagānisms
Valdība monarhija
ķēniņš (rex de Gercike)
 - pirms 1203. - pēc 1239. Visvaldis
Vēsture
 - Polockas Rurikoviči iecēla savu vietvaldi latgaļu zemē pirms 11. gadsimta
 - Sadalīja Rīgas bīskapija un Livonijas ordenis 1239

Jersika (latīņu: Gerzika, Gercike, Gercekea; latgaliešu: Gersika [1]), bija seno latgaļu viduslaiku ķēniņvalsts[2] ar pārvaldes centru Jersikas pilī. 13. gadsimta latīņu valodā rakstītajos dokumentos tās rietumu daļa pieminēta kā zeme, saukta par Letiju (latīņu: terram, quae Lettia dicitur), bet austrumu daļa senkrievu valodāLotigolas zeme (krievu: Лотыгольская земля, Лотыголa).

Teritorija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jersikai pakļautā latgaļu valsts aizņēma plašu tagadējās Dienvidlatgales un Dienvidaustrumu Vidzemes teritoriju. Ziemeļos tā robežojās ar Tālavu un Atzeli, austrumos - ar Polockas kņazisti, dienvidos - ar Lietuvu un Sēliju, rietumos - ar Kokneses valsti un Daugavas līvu novadiem. Pēc Arveda Švābes uzskata ķēniņa Visvalža valsts sastāvēja no kādām piecām teritorijām (“kunga novadiem”), pie kam 1209. gadā Visvaldis zaudēja divas (Autīnes un Cesvaines), bet paturēja trīs Lotigolas daļas.

Visvalža lēņa daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Aizvēsturiskās kultūras
Akmens laikmets, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari
Terra Mariana
Livonijas konfederācija, Livonijas ordenis, Rīgas arhibīskapija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas karaliste, Rīgas brīvpilsēta
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Piltenes apgabals, Kurzemes kolonijas
Livonijas hercogiste, Inflantijas vaivadija
Zviedru Vidzeme, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Vidzemes guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Oberosts, Latviešu strēlnieki, Iskolats
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Latvijas brīvības cīņas
Apvienotā Baltijas hercogiste, Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika
Latvijas Satversmes sapulce, Autoritārais Kārļa Ulmaņa režīms
Otrais pasaules karš, Vācbaltiešu izceļošana no Baltijas valstīm, Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Kad 1209. gadā ķēniņš Visvaldis piekrita kļūt par bīskapa Alberta vasali, viņš svinīgos apstākļos Rīgā saņēma savas valsts dienvidaustrumu daļu atpakaļ kā lēni ar trīs karogiem jeb trīs pilsnovadiem (Jersiku, Mākoņkalnu un Naujeni?).[3]

Bīskapa daļa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1211. gadā bīskaps Alberts un Zobenbrāļu ordenis pārdalīja Letijas zemes, ko ķēniņš Visvaldis bija atdevis Livonijas bīskapijai. Bīskapam Albertam tika Asotes, Lepenes un Autīnas pilsnovadi, bet ordenim Alenes, Zerdenes, Nigastes un Cesvaines pilsnovadi. Pēc pārdales bīskaps Alberts 1213. gadā ieguva arī Gardenes, Nigastes, Mārcienas, Cesvaines pilsnovadus un dažus Aiviekstes pilsnovadus.

Galvaspilsēta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Letijas galvaspilsēta atradās Jersikas pilskalnā Līvānu pagasta Pilskalnu māju zemē, Daugavas labā krastā starp divām nelielām upītēm ar dziļām gravām. Jersikas pilskalns Daugavas krasta pusē ir 18 m augsts, bet ziemeļu pusē mākslīgi nocietināts ar 2 m augstu uzbērumu, skaitot no 100 m gaŗā un 75 m platā plakuma. Tam pretim kreisā krastā atrodas Dignājas pilskalns. Arheoloģiskie izrakumi liecina par desmit apdzīvotības slāņiem (1.g.t. pr. Kr. - 14.gs. p. Kr.), taču visintensīvākā seno latgaļu kultūrai raksturīgā dzīve te norisinājusies tieši no 10.gs. līdz 13.gs. sākumam.[4] Pilskalna tuvumā atklāts kapulauks, kas daļēji pētīts; atsegti 32 seno latgaļu apbedījumi (10.-14.gs.); pēc arheoloģiskā materiāla vērojami sakari gan ar senkrieviem (kakla rotas, piekariņi), gan lietuvjiem (kaps ar zirga apbedījumu). No Polockas Jersikā ieviesās kristīgā ticība, pilsētā bijušas divas pareizticīgo baznīcas. Pirmos arheoloģiskos izrakumus Jersikas pilskalnā 19. gs. vidū veicis Preiļu muižas īpašnieks Mihaels Jozefs fon der Borhs.

Nosaukuma izcelsme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jersika, senākos latviešu tekstos, "Ģerzika" ir daudzas reizes pieminēta 13.-14. gadsimta vāciski un latīniski rakstītajās hronikās un lietvedības dokumentos kā "Gerzike". Tiek uzskatīts, ka šis nosaukums ir cēlies no varjagu vārda gardar (pilskalns), islandiešu sāgās sastopams ši vārda variants gerzkr, kam ir līdzība(?) ar krievu vārdu городище. To apliecina arī tas, ka ap 1229. gadu par Gerceke Livonijas tekstos nosaukts arī pilskalns Novgorodas tuvumā, kam krievu avotos atbilst nosaukums "Gorodišče".[5] Tātad ar šo vārdu vikingi varēja apzīmēt jebkuru valdnieka pilskalnu senajā Garderīkē.

Turpretī līdz Pirmajam pasaules karam lietotais nosaukums "Cargrada" (poļu: Carogrod, krievu: Царь’радъ, vācu: Zargrad) visticamāk cēlies no Poļu Vidzemes laikiem. Pēc Augusta Bīlenšteina domām ķēniņa (rex) Visvalža bijušās pils vārds 16. gadsimtā latinizēts kā Arx Regia, no kā vēlāk slāviskots uz "Cargrada".[6]

Savukārt A. Veselovskis 1896. gadā izteica hipotēzi, ka Polockas hronikā pieminētā Cargrada, uz kuru Kijevas lielkņazs Mstislavs Vladimirovičs 1129. gadā "trīs laivās aizveda" nepakļāvīgos Polockas kņazus,[7] ir 13. gadsimta sākumā minētā Gerzike. Citi vēsturnieki uzskata, ka senkrievu hronikā domāta Bizantijas Konstantinopole - mūsdienu Stambula, kaut arī krievu kņazu izsūtīšana uz turieni ir dīvaina.[8]

Iespējams, ka senākais šis zemes nosaukums Lotowa saglabājies poļu valodas nosaukumā Łotwa (Latvija), ko poļi sāka lietot pēc Pārdaugavas hercogistes nodibināšanas 16. gadsimtā.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iespējams, ka vissenākais Jersikas valdnieks bija Eimunda sagā minētais norvēģu vikings Eimunds, kas pēc sāgas ziņām ap 1041. gadu kļuva par Polockas valdnieku,[9] tomēr ticamāk, ka viņš saņēma valdīšanā tās kaimiņos esošo zemi Daugavas lejtecē.[10] [11] 1107. gadā milzīgs Polockas un Vitebskas kņazu karaspēks cauri Jersikai devās karagājienā, lai pakļautu Zemgali, kuras ķēniņi pēc Ingvara sāgas ziņām kopš 11. gadsimta sākuma maksāja meslus zviedru karaļiem. Pēc hronikas ziņām viņi šajā karā zaudēja 9 000 vīru.

Pēc 1200. gada Livonijas bīskaps Alberts centās atbrīvoties no Polockas kņazu meslu kundzības un atvērt Rīgas tirgotājiem ceļu pa Daugavu. Lai to panāktu, viņam bija jāpakļauj Kokneses un Jersikas valstis. 1203. gadā Polockas kņazs Valdemārs kopā ar Jersikas ķēniņu Visvaldi un viņa lietuviešu sabiedrotajiem iebruka Daugavas līvu zemē, lai ar varu piedzītu meslus. Polockieši uzbruka Ikšķilei un Salaspilij, bet Jersikas ķēniņš kopā ar leišiem uzbruka Rīgai. 1206. gadā pēc līvu nemiernieku aicinājuma Polockas kņazs atkārtoti kopā ar Jersikas Visvaldi un citiem sabiedrotajiem uzbruka Ikšķilei un Salaspilij. Viņiem piebiedrojušies Turaidas līvi, bet ne letgaļi. Krustnešu karaspēks apsprieda Salaspils valdnieka Ako vadīto līvu sacelšanos, kopā ar Tērvetes Viesturu ieņēma Turaidas līvu pili. Līvzeme tika sadalīta starp bīskapu un zobenbrāļiem. 1207. gadā krustneši ieņēma Kokneses valsti un tās ķēniņš Vesceka bija spiests kļūt par bīskapa Alberta vasali, pretī dabūdams pusi no saviem bijušajiem īpašumiem kā lēni. 1208. gadā kristītie letgaļu valdnieki Beverīnas Tālivaldis, Satekles Rūsiņš un Autines Varidots izveidoja militāru savienību ar Zobenbrāļu ordeni. 1209. gadā, izmantotams par ieganstu Jersikas ķēniņa savienību ar lietuviešiem, kas atkārtoti siroja letgaļu un igauņu zemēs, bīskaps Alberts kopā Zobenbrāļu ordeņa brāļiem sasauca lielu kristīto līvu un letgaļu karaspēku un iekaroja Jersikas pilsētu. Pats ķēniņš patvērās savā Dignājas pilī otrpus Daugavai.

Jersika kā Livonijas bīskapa vasaļvalsts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1209. gada rudenī Jersikas ķēniņu Visvaldi piespieda kļūt par bīskapa Alberta vasali, par ķīlu izmantojot viņa sagūstīto sievu. Svinīgā ceremonija notika Pētera baznīcas laukumā Rīgā citu bīskapa Alberta pavalstnieku klātbūtnē. Trīs daļas no Jersikas valsts Visvaldis saņēma atpakaļ par lēni, bet jau iepriekš krustnešu pusē pārgājušās Autīne un Cesvaine pavalstis palika bīskapa rīcībā. 1211. gada rudenī bīskaps un ordenis sadalīja iegūtās zemes, pie kam Zobenbrāļu ordenis ieguva Cesvaini, Negesti, Zerdeni un Aleni, bet bīskaps Autīni, Asoti, Lepeni un daļu Bebernines (Beverīnas?). 1212. gadā Jersikas pilī notika Livonijas bīskapa Alberta un Polockas kņaza Valdemāra tikšanās par turpmāko sadarbību. Tika noslēgts Jersikas miera līgums, kurā Polockas kņazs atteicās no pretenzijām uz Livonijas līvu zemēm. 1213. gadā daļa Jersikas zemju tika apmainītas un ordenim palika tikai Alene un Autīne. 1213. gadā zobenbrāļi sagūstīja ķēniņa sievastēvu Daugeruti, kas bija devies pie Novgorodas kņaza slēgt savienību pret Livoniju. 1214. gadā bīskapa Kokneses vācu vasalis Harmūts uzbruka Jersikas pilij un to izlaupīja.

1224. gadā Jersikas Visvaldis "lūdza" atdot Livonijas bīskapam savas atlikušās karaļvalsts pusi, ko bīskaps Alberts izlēņoja tālāk Ikšķiles bruņniekam Konrādam. Ikskilu dzimtas leģenda vēsta, ka Ikšķiles Konrāds apprecējis Visvalža meitu. 1225. gadā vecais Jersikas ķēniņš ieradās Rīgā, lai apsveiktu pāvesta legātu Modenas Vilhelmu. 1230. gadā Jersikas Visvaldis savā zemē pie Līksnas upītes atļāvis nodibināt katoļu ticības sludinātāju misiju. 1239. gadā Livonijas bīskaps uzdāvināja Livonijas ordenim Jersikas pusi no saviem īpašumiem, noprotams, ka saglabājusies tikai Jersikas pils vieta (locum castri).

Kad no 1247./1248. gada līdz 1264. gadam lietuviešu kņazs Tautivils kļuva par Rīgas bīskapa vasali, viņa pārvaldītajā teritorijā īslaicīgi nodibināta katoļu Rutēnijas bīskapija (episcopatus Rutheniensis). 1253. gada 6. jūlijā tika kronēts Lietuvas karalis Mindaugs (iespējams, tas notika Aglonā). Mindaugs saņēma no Livonijas mestra Lietuvu kā feodālo lēni, bet viņam bija jāatdod Livonijas ordenim daļu sēļu, žemaišu un jātvingu teritorijas.

1255. gadā Rīgas arhibīskapijai piederēja tikai Asotes, Lepenes un Jersikas novadi, pārējās zemes piederēja Livonijas ordenim. Ir ziņas, ka 1270. gadā Jersikas pilsētā dzīvojuši pareizticīgo mūki. 1281. gadā Lietuvas ķēniņš Traidenis iekaroja Jersikas pili un apmainīja to pret Livonijas ordenim piederošo Dinaburgas pili.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Latgales Vēstnesis", 21.05.1937, F. Kemps "Gersikas karaļa vaļsts" (iespiests no 1943. gada manuskripta). Jasmuiža, 1992. 3. u. c. lpp.; "Dzeive", 1964. g. nr. 64; 15., 28. u. c. lpp.; 4 lpp. utt.
  2. Indriķis Šterns. Latvijas vēsture 1180-1290. Krustakari. Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002, 111 lpp. "... plašākā sociālā vienība Senlatvijā bija atsevišķas maztautas - kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībji, kas tālāk dalījās ciltīs, kurām bija sava teritorija jeb "zeme", jeb valsts. [..] Atsevišķu karadraudžu vadoņiem jeb kungiem bija izdevies apvienot daudzas kara draudzes vairākās ciltīs (kā Lamekinam un Visvaldim) vai tikai savā ciltī (kā Viestartam) un izveidot militārvalstisku organismu, ko hronisti dēvē par karaļvalsti."
  3. 1209. gada beigās Pētera baznīcas sētā noformētais līgums (LG I, Nr.2) liecina, ka Visvaldis savas zemes saņēmis atpakaļ kā t.s. karoga lēni. Dokumentā gan teikts, ka Visvaldis neatguva visas zemes, jo katoļticībai agrāk pievērstā Autine, kā arī Cesvaine u.c. pilsnovadi palika bīskapa Alberta rīcībā. Tā kā katrs karogs varēja apzīmēt savu novadu, tad izteikts pieņēmums, ka Visvaldis saņēma atpakaļ trīs savas valsts teritoriālas vienības (novadus), kuru nosaukumi precīzi gan nav zināmi. Skat. Švābe, A. Jersikas karaļvalsts. Senatne un Māksla. 1936. Nr.1, 5.-31.lpp.
  4. Balodis F. Jersika un tanī 1939.gadā izdarītie izrakumi. - Rīga, 1940. - 103 lpp.
  5. A.Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volksstammes, 99-100, 472. St.Petersburg 1892.
  6. A.Bielenstein, Die Grenzen des lettischen Volksstammes, S. 100 St.Petersburg 1892.
  7. Се же лето 6638 (1130) поточи Мьстислав полотьскии князе съ женами и с детми въ Грекы, же преступиша хрестьное челование. ... В то же время [6648] (1140) взидоста княжича два ис Царягорода. ... И усажа у три лодьи и поточи и Царюграду за неслушание их. А мужи свои посажа по городом их. - Skat. БЕЛАРУСКАЯ ЛІТАРАТУРА X – XV стст. / Укладанне, прадмова, каментарыі, пераклад на беларускую мову і адаптацыя І.В.Саверчанкі. – Мінск: Беларус. навука, 2010. – 410 с. (citāts no 47-48 lpp.) (baltkrieviski)
  8. А.И.Веселовсий МЕЛКІЯ ЗАМТКИ КЪ БЫЛИНАМЪ. Журнал министерства народног’о просвещения 1896, №58. С. 43, 71.
  9. Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон.
  10. Эймундова сага. Перевод и примечания О. И. Сенковского в книге: Сенковский О. И. Собр. соч. СПб., 1858, т. 5. (Skat. 44. komentāru)
  11. Прядь об Эймунде Хрингссоне, перевод Е. А. Рыдзевской, комментарии Т. Н. Джаксон. (Skat. 48. komentāru)

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas Vēsture. Indriķis Šterns „1180 - 1290 krustakari”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2002. ISBN 9984601889
  • Arveds Švābe „Jersikas karaļvalsts”. — Senatne un Māksla № 1, 1936.
  • Francis Balodis „Jersika un tai 1939.gadā izdarītie izrakumi”. — Pieminekļu valdes izdevums, Rīga 1940.
  • Antonija Vilcāne „Senā Jersika”. — Latvijas vēstures institūta apgāds, Rīga 2004. ISBN 9984601900

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]