Rietumu literatūra
Rietumu literatūra ir literatūra, kas radusies un attīstījusies Rietumu pasaules kultūrtelpā, galvenokārt Eiropā un Ziemeļamerikā. Tā aptver dažādu laikmetu un reģionu rakstnieku darbus, kas ir veidojuši un ietekmējuši Rietumu kultūras tradīcijas un vērtības. Rietumu literatūra ietver klasiskus grieķu un romiešu tekstus, viduslaiku, renesanses, apgaismības un modernās literatūras darbus. Tajā atspoguļotas dažādas filozofiskas, reliģiskas un sociālās idejas, kas veido Rietumu sabiedrības kultūru un pasaules uzskatus.
Rietumu literatūra aizsākas ar klasiskās literatūras pamatiem, kas radās Senajā Grieķijā un Romā. Homēra "Iliāda" un "Odiseja" ir grieķu episkie dzejoļi, kas stāsta par varoņu piedzīvojumiem un morālajām dilemām, un tie ir ietekmējuši literatūru gadsimtiem ilgi. Vergilija "Eneīda" seko šim piemēram, izceļot Romas mitoloģiju un varoņdarbus.
Viduslaiku literatūrā ievērojami darbi ir Dantes Aligjēri "Dievišķā komēdija", kas piedāvā lasītājam alegorisku ceļojumu caur elli, šķīstītavu un paradīzi, kā arī Džefrija Čosera "Kenterberijas stāsti", kas humoristiski un kritiski attēlo viduslaiku sabiedrību. Abi darbi iezīmē pāreju no klasiskajiem mītiem uz cilvēka dvēseles un sabiedrības morālo izpēti.
Renesanses laikmets piedzīvoja Viljama Šekspīra dramaturģisko ģēniju, ar tādām lugām kā "Hamlets", "Makbets" un "Romeo un Džuljeta", kurās tiek aplūkotas cilvēka dabu definējošās emocijas – mīlestība, vara, nodevība un traģēdija. Šajā pašā periodā Migels de Servantess sarakstīja "Donu Kihotu", kas kļuva par vienu no pirmajiem modernajiem romāniem, savā satīriskajā un filozofiskajā vēstījumā apšaubot ideālismu un reālismu.
Apgaismības laikmetā literatūra kļuva vairāk filozofiska un sociāli kritiska. Volters savā darbā "Kandids" ironiski un asprātīgi atmasko optimisma un reliģisko doktrīnu nepilnības, savukārt Žans Žaks Ruso savā grāmatā "Emīls" pievērsās izglītības un cilvēka attīstības tēmai.
19. gadsimta literatūra ir pazīstama ar psiholoģiskā un sociālā reālisma attīstību. Ļevs Tolstojs savā darbā "Karš un miers" piedāvāja grandiozu panorāmu par kara un sabiedrības ietekmi uz indivīdiem, savukārt Fjodors Dostojevskis ar romāniem "Noziegums un sods" un "Idiots" dziļi pēta cilvēka iekšējās cīņas, morālos konfliktus un eksistenciālās šaubas. Arī Emīls Zolā ar saviem naturalisma darbiem, piemēram, "Zemi", izcēla cilvēka instinktu un sabiedrības nomācošo ietekmi.
20. gadsimtā Rietumu literatūra kļuva arvien eksperimentālāka. Džeimss Džoiss ar romānu "Uliss" pārdefinēja prozas robežas, izmantojot apziņas plūsmas tehniku, savukārt Frans Kafka ar "Pārvērtību" piedāvāja eksistenciālu un alegorisku skatu uz cilvēka atsvešināšanos modernajā pasaulē. Džordžs Orvels savā darbā "1984" radīja politisko distopiju, kas kļuva par brīdinājumu pret totalitārismu un varas ļaunprātīgu izmantošanu. Virdžīnija Vulfa, ar tādiem darbiem kā "Viļņi" un "Misis Deloveja", piedāvāja dziļi personisku un introspektīvu skatījumu uz cilvēka apziņu un iekšējo pasauli.
21. gadsimtā Rietumu literatūra ir paplašinājusies, iekļaujot daudzveidīgas balsis un tēmas. Hāruki Murakami darbos, piemēram, "Kafka pie jūras", tiek apvienots maģiskais reālisms ar dziļām eksistenciālām tēmām, savukārt Mārgarita Atvuda ar "Kalpones stāstu" kritizē dzimumu politiku un sabiedrības apspiešanas mehānismus.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rietumu literatūra.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
|