Simts dienu ofensīva
| Simts dienu ofensīva | |||||||
|---|---|---|---|---|---|---|---|
 Simts dienu ofensīvas galvenie virzieni un okupētie Reinas placdarmi | |||||||
| |||||||
| Karotāji | |||||||
.svg){kind=small} Francija.svg){kind=small} Britu impērija ASV Beļģija_crowned.svg){kind=small} Itālija Portugāle Siāma |
.svg){kind=small} Vācijas Impērija.svg){kind=small} Austroungārija | ||||||
| Komandieri un līderi | |||||||
|
Filips Petēns (Philippe Pétain) Ferdinands Fošs (Ferdinand Foch) Duglass Heigs (Douglas Haig)Džons Peršings (John J. Pershing)Alberts I (Beļģija) ( King Albert I) |
Pauls fon Hindenburgs (Paul von Hindenburg) Erihs Ludendorfs (Erich Ludendorff) Vilhelms Grēners (Wilhelm Groener) | ||||||
| Spēks | |||||||
|
1918. gada 11. novembrī: Francija ap 2 559 000 Britu impērija ap 1 900 000 ASV ap 1 900 000 Beļģija ap 190 000 |
1918. gada 11. novembrī: Vācijas impērija ap 3 562 000 | ||||||
| Zaudējumi | |||||||
|
18. jūlijs — 11. novembris: 1 070 000 Francija 531 000 Britu impērija 412 000 ASV 127 000 |
18. jūlijs — 11. novembris: Vācijas impērija 1 172 075 ~ 100 000+ nogalināti 685 733 ievainoti 386 342 sagūstīti 6 700 artilērijas lādiņi | ||||||
Simts dienu ofensīva ir neformāls kopējs nosaukums Antantes uzbrukuma operācijām Pirmā pasaules kara Rietumu frontē no 1918. gada 18. jūlija līdz 11. novembrim, kas izraisīja Vācijas impērijas militāru un politisku sabrukumu, vainagojoties ar 11. novembra pamiera noslēgšanu. Par Simts dienu sākumu dažreiz uzskata arī veiksmīgo uzbrukuma operāciju, kas sākās 8. augustā. Vācu Pavasara ofensīva Rietumu frontē atsāka kustības karu, kurā Simts dienu ofensīvas nepārtraukto uzbrukumu virkne sagrāva vācu armijas kaujas spējas.[1]
Vācu veiksmīgais uzbrukums 1918. gada martā izraisīja krīzi, kuru izdevās atrisināt par sabiedroto virspavēlnieku ieceļot Ferdinandu Fošu, kurš sāka plānot pretuzbrukumu. Foša pirmais mērķis bija atgūt vāciešiem zaudētās teritorijas, veiksmes gadījumā tos 1918. gadā padzenot no Francijas un Beļģijas teritorijas, kas novestu pie galvenā uzbrukuma pašai Vācijas teritorijai 1919. gadā.
Ofensīvas gaita
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Vāciešu pēdējā ofensīva 15. līdz 18. jūlijam izgāzās, un 18. jūlijā franči sāka pretuzbrukumu Ēnas-Marnas apkārtnē, kas turpinājās līdz 5. augustam. Nākamais uzbrukums notika Amjēnas apkārtnē un sākās 8. augustā ar britu tanku uzbrukumu, kas pārrāva vācu frontes līniju, sagrāva sešas vācu divīzijas un lika tiem atkāpties 15 km vienā dienā. Uzbrukumam turpinoties, vāciešus atspieda līdz Sommas upei un tad līdz 1917. gada marta Hindenburga līnijai, no kuras bija sākusies vācu pavasara ofensīva. Atkāpšanās laikā sākās vācu militārās disciplīnas sabrukums, vienībām bēgot no frontes. 12. un 13. septembrī ASV vienības piedzīvoja pirmo lielo kauju, rezultātā sagrābjot 13 000 vācu karagūstekņu.
Pēc tam, kad bija izdevies atgūt 1918. gada pavasarī vāciešiem zaudētās teritorijas, Fošs sāka plānot uzbrukumu Hindenburga līnijai visā frontes garumā, neļaujot vāciešiem atgūties un nostiprināties. No ziemeļiem Beļģijas karaļa Alberta I vadītie britu, franču un beļģu spēki uzbruktu Flandrijā. Centrā uzbrukumu vadītu britu ģenerālis Heigs ar britu un franču spēkiem. Dienvidos franču un amerikāņu spēki uzbruktu starp Reimsu un Verdenu. Lielais uzbrukums sākās 26. septembrī, amerikāņu sektorā. No 14. līdz 17. oktobrim viņiem izdevās pārraut trīs vāciešu aizsardzības līnijas. Ziemeļos uzbrukums sākās 28. septembrī un trīs dienās atguva teritorijas, par kurām smagas kaujas bija risinājušās iepriekšējos gadus. Lietus un dubļi traucēja uzbrukumam, kuru atsāka 14. oktobrī, līdz pamiera noslēgšanai pavirzoties 80 km. Centrā Heigs komandēja 40 britu un kanādiešu divīzijas un 2. amerikāņu korpusu pret 57 vācu divīzijām, kas bija nostiprinājušās aiz dziļiem kanāliem. Šeit uzbrukums sākās 27. septembrī un 3. oktobrī britiem izdevās pārraut Hindenburga līniju, taču vācieši izrādīja sīvu pretestību un izmantoja upes kā dabīgas aizsarglīnijas. 17. oktobrī Heigs atsāka uzbrukumu, kas turpinājās līdz pat 11. novembrim. Ofensīva bija asiņaina, britiem zaudējot 531 000 kritušo un ievainoto, amerikāņiem 127 000, kopējam Antantes nogalināto un ievainoto skaitam pārsniedzot 1 miljonu. Vācieši zaudēja 785 733 nogalinātos un ievainotos, kā arī 386 342 karagūstekņus.[2]
Antantes karaspēks tikai pēc pamiera noslēgšanas virzījās pa galvenajām dzelzceļa līnijām un okupēja placdarmus ap tiltiem pār Reinu.
-
Kanādas motorizētā divīzija -
Britu karaspēks -
Britu kravas mašīnas -
Britu tanks -
Sagrābtie vācu lielgabali -
ASV jūras kājnieki uzbrukumā -
Britu un beļģu ievainotie -
Kritušie vācu kareivji -
Vācu militārā kapsēta
Vācijas sabrukums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Antantes ofensīva aizsāka Vācijas sabrukumu. Augstākā armijas vadība saprata situācijas bezcerīgumu un 28. septembrī faktiskais armijas virspavēlnieks Erihs Ludendorfs informēja Hindenburgu, ka karš ir zaudēts un nekavējošies jālūdz pamieru. Briti un franči veiksmīgi grāva vācu aizsardzības līnijas, un aizvien lielākais skaits amerikāņu kareivju deva Antantei skaitlisku pārsvaru. 29. septembrī Vilhelms II apmeklēja armijas štābu Spa, Beļģijā, kurā tika informēts, ka uzvarēt karā vairs nav iespējams. Tajā pašā dienā Bulgārijas karaliste sāka pamiera sarunas ar Antanti.
3. oktobrī Vilhelms II iecēla politiski mēreno princi Bādenes Maksi par jauno kancleru. Valsts vadība pieņēma lēmumu demokratizēt Vāciju un pieņemt ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 punktu programmu. Līdz ar militārajām neveiksmēm pašā Vācijā sākās iedzīvotāju protesti. Vilsona 14 punktu atzīšana nozīmētu jaunu valstu veidošanos, kuras Vācija cerēja dominēt ekonomiski. Bādenes Maksis Hindenburgam pieprasīja un saņēma rakstisku apstiprinājumu, ka turpmāka militāra pretošanās nav iespējama. Tas viņam noderēja oktobra beigās, kad redzot vācu armijas spēju turpināt aizsardzības kaujas, Hindenburgs un Ludendorfs atguva morāli un vēlējās karu turpināt. 24. oktobrī Ludendorfs kritizēja jauno kancleru un 27. oktobrī viņam pavēlēja aiziet no visiem amatiem. Vilhelms II no Berlīnes devās uz Spa, kur, saņemot ziņas par nemieriem Vācijā, plānoja izmantot armiju kārtības atjaunošanai.
30. oktobrī Osmaņu impērija noslēdza Mudrosas pamieru, un Austroungārijas impērija atradās politiska sabrukuma stāvoklī, noslēdzot pamieru 3. novembrī. Vācijas militārā vadība deva pavēli impērijas karaflotei doties pēdējā pašnāvnieciskā kaujā pret britu floti. Ķīlē bāzētās flotes matrožu vidū sākās nemieri, kas aizsāka Novembra revolūciju. Vienlaikus, Bādenes Maksis veda sarunas ar Antanti, kas pieprasīja Vilhelma II atkāpšanos no troņa. Strauji uzliesmojot revolūcijai, 9. novembrī Bādenes Maksis kanclera varu nodeva mērenajam sociāldemokrātam Frīdriham Ebertam. Lai arī Eberts vēlējās monarhiju saglabāt, revolucionārajā situācijā viņš bija spiests piekrist republikas pasludināšanai. 10. novembrī Vilhelms II no Spa devās trimdā uz Holandi. 11. novembra 11.00 stājās spēkā pamiers. 28. novembrī Vilhelms II trimdā oficiāli parakstīja atteikšanos no troņa.