Tatārijas saiga

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Tatārijas saiga
Saiga tatarica
(Linnaeus, 1766)
Tatārijas saigas tēviņš Stepnojes dabas rezervātā Krievijā, Astrahaņas apgabalā
Tatārijas saigas tēviņš Stepnojes dabas rezervātā Krievijā, Astrahaņas apgabalā
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseZīdītāji (Mammalia)
KārtaPārnadži (Artiodactyla)
DzimtaDobradži (Bovidae)
ApakšdzimtaAntilopju apakšdzimta (Antilopinae)
ĢintsSaigas (Saiga)
SugaTatārijas saiga (Saiga tatarica)
Izplatība
Saiga tatarica historic&current distribution.jpg
  Kādreizējais saigu areāls
  Tatārijas saigas (Saiga tatarica tatarica) mūsdienu izplatība
  Mongolijas saigas (Saiga tatarica mongolica) mūsdienu izplatība
Tatārijas saiga Vikikrātuvē

Tatārijas saiga vai vienkārši saiga (Saiga tatarica) ir kritiski apdraudēta antilopju suga, kas sākotnēji apdzīvoja plašu teritoriju Eirāzijas stepju zonā no Karpatiem un Kaukāza līdz Mongolijai.

Pleistocēna laikā tās dzīvoja arī toreizējā Beringijā līdz Aļaskai. Mūsdienās dominējošā Tatārijas saigu pasuga (S. t. tatarica) atrodama tikai vienā nogabalā Krievijā (Kalmikijā un Astrahaņas apgabalā) un trīs teritorijās Kazahstānā (Urālu, Ustjurtas un Betpakdala populācijas). Daļa no Ustjurtas populācijas migrē uz dienvidiem līdz Uzbekistānai un reizēm Turkmenistānai ziemā. Pasuga ir izmirusi Ķīnā un Mongolijā. Saigas plaši medīja Rumānijā un Moldovā, līdz 18. gadsimta beigās tās šajā reģionā bija iznīcinātas. Mongolijas pasuga (S. t. mongolica) sastopama tikai Mongolijas rietumu daļā.[1][2]

Taksonomija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saigas zinātniskais nosaukums ir Saiga tatarica, tā klasificēta dobradžu dzimtā.[3] Šo sugu pirmo reizi aprakstīja zviedru zoologs Kārlis Linnejs savas "Systema Naturae" 12. izdevumā (1766). Linnejs tai deva nosaukumu Capra tatarica.[4] Ilgu laiku tika apspriesta iespējamā tuvā radniecība starp saigu un Tibetas antilopi (Pantholops hodgsonii). Angļu zoologs Redžinalds Pokoks tās klasificēja dažādās apakšdzimtās 1910. gadā.

1945. gadā amerikāņu paleontologs Džordžs Simpsons klasificēja saigas un Tibetas antilopes kopā saigu ģintī kazu apakšdzimtā. Turpmākie autori nebija pārliecināti par tuvību starp abām, līdz 1990.gadu filoģenētiskie pētījumi atklāja, ka, lai gan morfoloģiski līdzīgas, Tibetas antilope ir radniecīgāka kazām, bet saiga ir tuvāk antilopēm.[5]

Filoģenētiski pārskatot īsto antilopju ģinti (antilopini) un balstoties uz šūnu kodolu un mitohondriju 2013. gadā iegūtajiem datiem, Eva Bermane no Kembridžas Universitātes un viņas kolēģi parādīja, ka saiga ir tuva radiniece atzarā, ko veido Dienvidāfrikas gazeles (Antidorcas marsupialis) un gerenuki (Litocranius walleri).[6] Pētījumā konstatēts, ka saigas un Dienvidāfrikas gazeles var ievērojami atšķirties no pārējām īstajām antilopēm; 2007. gada filoģenētiskajā pētījumā tika secināts, ka abas šīs formas ir atzara radinieces gerenukiem.[7] Tiek atpazītas divas pasugas:[3][8][9]

  • S. t. mongolica (Bannikov, 1946): Pazīstama arī kā Mongolijas saiga, to dažreiz uzskata par neatkarīgu sugu vai par S. borealis pasugu; dzīvo tikai Mongolijā .
  • S. t. tartarica (Linnaeus, 1766): Pazīstama arī kā Krievijas saiga, dzīvo Vidusāzijā.

Evolūcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saigas antilopes galvaskauss un taksidermiska versija Osteoloģijas muzejā

Pirmās saigu fosilijas, kas koncentrētas galvenokārt Centrālajā un Ziemeļu Eirāzijā, tiek datētas ar vēlo pleistocēnu (gandrīz 100 tūkstošus gadu atpakaļ).[10] No ziemeļu Eirāzijas pleistocēnā ir identificēta izmirusī saigu suga ziemeļu saiga S. borealis.[11] Fosilijas, kas izraktas no Burankajas III vietas (Krimā), datētas ar pāreju no pleistocēna uz holocēnu.[12] Šķiet, ka saigu morfoloģija nav ievērojami mainījusies kopš senākajiem laikiem.[13]

Pirms holocēna saigas bija satopamas no tik tāliem rietumiem kā mūsdienu Anglija un Francija līdz tik tāliem austrumiem kā ziemeļu Sibīrija, Aļaska un, iespējams, Kanāda. Antilopes pakāpeniski ienāca Urālos, taču tā arī nekolonizēja Dienvideiropu. 2010. gada pētījums parādīja, ka saigas ģenētiskajā variabilitātē ir notikusi strauja lejupslīde kopš vēlā pleistocēna un holocēna, iespējams, sugas indivīdu skaita krišanās izsauktas ģenētiskās daudzveidības samazināšanās dēļ.[14]

Raksturlielumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saigas augstums ir 60—80 cm pie pleca un svars 30—50 kg. Galvas un ķermeņa garums parasti no 110 līdz 140 cm. Viena no svarīgākajām saigas iezīmēm ir tuvu izvietotu, uzpūstu, kustīgu lejup vērstu nāsu pāris. Citas purna iezīmes ir tumšāki plankumi uz vaigiem un deguna, un 7–12 cm garās ausis ar noapaļotiem galiem.[13][15] Vasaras migrācijas laikā saigas garās nāsis palīdz filtrēt bara saceltos putekļus un atdzesē dzīvnieka asinis. Ziemā tās sasilda auksto gaisu, pirms tas nokļūst plaušās.[16]

Apmatojumam ir sezonālas izmaiņas. Vasarā spalva kļūst dzeltena līdz sarkanai, izbalējot sānos. Mongolijas saiga parasti ir smilšu krāsā. Ziemā apmatojums ir gaišs, pelēcīgi brūns, ar brūnumiem uz vēdera un kakla. Ķermeņa lejasdaļa parasti ir balta. Spalva, kas vasarā ir 18–30 mm gara, ziemā izaug līdz 40–70 mm. Tā veido 12 līdz 15 cm platu joslu uz kakla. Spalvu met divreiz gadā, pavasarī (no aprīļa līdz maijam) un rudenī (septembra beigās vai oktobra sākumā līdz novembra beigām vai decembra sākumam). Ziemas apmatojums ir biezāks. Astes garums 6–12 cm.[9][13]

Tikai tēviņiem ir ragi. Šie ragi, biezi un viegli caurspīdīgi, ir vaska krāsā un satur 12 līdz 20 izteiktus gredzenus. Parastais to diametrs ir 25–33 mm, Krievijas saigai ragu garums ir 28–38 cm, kamēr Mongolijas saigas ragi sasniedz maksimālo garumu 22 cm.[9][13]

Ekoloģija un uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mongolijas saigu tēviņš

Saigas vasarā dzīvo baros no dažiem desmitiem antilopju, taču ziemā veido lielus barus, kas aizsargātās teritorijās var sasniegt līdz pat 10 tūkstošiem indivīdu,[17] kuri ganās pustuksnešos, stepēs, pļavās un paretam skrajmežos, ēdot vairākas augu sugas, tostarp dažas, kas ir indīgas citiem dzīvniekiem. Tās var pārvarēt lielus attālumus un pārpeldēt upes, taču izvairās no stāvām vai nelīdzenām vietām. Skrienot attīsta ātrumu līdz 80 km/st.[16] Pārošanās sezona sākas novembrī, kad tēviņi cīnās par mātītēm. Uzvarētājs vada piecu līdz piecdesmit mātīšu ganāmpulku. Pavasarī mātītes sanāk kopā kolektīvām dzemdībām. Vairums dzimušo ir dvīņi; citas parasti dzemdē pa vienam teļam, ļoti reti pa trīs. Parasti pa vienam dzemdē jaunākās mātītes.

Saigas ir pazīstamas ar plašu migrāciju pa stepēm, kas ļauj izvairīties no dabas katastrofām.[18] Sezonālās migrācijās bari noiet 80-120 km dienā, tomēr migrācijas tiek veiktas tikai pārtikas resursu trūkuma apstākļos. Saigas ir ļoti neaizsargātas pret vilkiem. Jaunuļi ir mērķis lapsām, stepes ērgļiem, klinšu ērgļiem, suņiem un kraukļiem.[13]

Dzīvotne un izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saigu tēviņa paliekas, ko nogalināja pelēko vilku pāris pie ūdenskrātuves Ču upes ielejā, Kazahstānā, 1955. gada 3. novembrī
Saigas Rietumkazahstānā, 2017.g.

Pēdējā ledus laikmetā saigas bija izplatītas no Britu salām līdz Vidusāzijai un pāri Beringa šaurumam līdz Aļaskai un iespējami Kanādas Jukonas un Ziemeļrietumu Teritorijām. Kopš antīkā laikmeta viņas acīmredzot tika uzskatītas par raksturīgu Skitijas dzīvnieku, spriežot pēc vēsturnieka Strabona apraksta par dzīvniekiem, ko saucot par kolos, kas bijuši “lielumā starp briežiem un auniem” un kas, domājams, dzer caur degunu.[19]

Pierādījumi liecina par antilopju nozīmīgumu Andronovas kultūras apmetnēs. Saigu zīmējumi ir atrodami starp alu gleznojumiem, kas datēti ar septīto līdz piekto gadsimtu pirms mūsu ēras. Turklāt saigu kauli tika konstatēti starp citu savvaļas dzīvnieku paliekām netālu no cilvēku apmetnēm.[20] Sadrumstalota informācija rāda saigu pārpilnību mūsdienu Kazahstānas teritorijā vēl 14.—16. gadsimtā. Migrācijas maršruti bija visā valsts teritorijā, īpaši biezi apdzīvots bija reģions starp Volgas un Urālas upēm.[21] Saigu blīvums saglabājās augsts līdz 19. gadsimta otrajai pusei, kad sākās liels ragu eksports. Augstā cena un pieprasījums pēc ragiem noveda pie pārmērīgām medībām. Dzīvnieku skaits samazinājās visos reģionos un migrācijas ceļi novirzījās uz dienvidiem.[22]

Pēc strauja skaita krituma 1920. gados tās bija gandrīz pilnībā iznīcinātas, taču spēja atgūties. Uz 1950. gadu divi miljoni no tām dzīvoja PSRS stepēs. Pēc PSRS sabrukuma to skaits atkal krasi samazinājās, jo ķīniešu medicīnā bija liels pieprasījums pēc ragiem. Vienubrīd arī dažas dabas saglabāšanas grupas, piemēram, Pasaules savvaļas dabas fonds, veicināja šīs sugas medības, jo saigas rags tika tēlots kā alternatīva vēl retāko degunradžu ragiem.[23]

Mūsdienās saigu daudzums atkal ir ievērojami samazinājies — par 95% 15 gadu laikā (kopš 1993. gada).[24] Sabrūkot PSRS lauksaimniecībai ar tās aitkopību un kontroles trūkuma dēļ pieaugot vilku skaitam, pieauga arī plēsēju un malumednieku spiediens uz savvaļas dzīvniekiem.[17] 2002. gadā IUCN klasificēja saigas kā kritiski apdraudētas. Šobrīd Kalmikijā, trīs Kazahstānas apgabalos un divos izolētos Mongolijas apgabalos kopā dzīvo ap 50 000 saigu. Vēl viena neliela populācija Priekškaspijas reģionā Krievijā joprojām ir ārkārtīgi apdraudēta.

Melno zemju dabas rezervāts (Čornije Zemļi) tika izveidots Krievijas Kalmikijas Republikā 90. gados, lai aizsargātu vietējo saigu populāciju. Kalmikijas prezidents Kirsans Iļumžinovs izziņoja 2010. gadu kā Saigas gadu Kalmikijā. Kazahstānā tika konstatēts, ka saigu skaits palielinās, no aptuveni 21 000 šīs tūkstošgades sākumā līdz aptuveni 81 000 2010. gada janvārī. Tomēr 2010. gada maijā tika konstatēts, ka Kazahstānas Oralas reģionā aptuveni 12 000 no 26 000 saigām ir gājušas bojā. Lai gan nāves gadījumus pašlaik saista ar pasterelozi, infekcijas slimību, kas skar plaušas un zarnas, pamatā esošais izraisītājs vēl nav pilnīgi droši identificēts.[25] 2015.gada maijā iespējami tā pati slimība parādījās trīs valsts ziemeļu reģionos.[26] No 2015. gada 28. maija vidus Kazahstānas Betpakdala populācijā vairāk nekā 120 000 saigu tika apstiprinātas kā mirušas, kas sastādīja vairāk nekā vienu trešdaļu pasaules saigu.[27] 2016. gadā saigas sāka atjaunoties, un Betpakdala teritorijā to skaits palielinājās no 31 000 līdz 36 000.[28]

Kazahstāna 2010. gada novembrī atkārtoti apstiprināja aizliegumu medīt saigas un pagarināja šo aizliegumu līdz 2021. gadam, cenšoties saglabāt apdraudēto sugu.[29]

Mongolijas saiga (S. t. Mongolica) dzīvo nelielā platībā Mongolijas rietumos, ap Šargas un Manhanas dabas rezervātiem.[30]

Šobrīd saigas nebrīvē tiek saglabātas tikai Maskavas zooloģiskajā dārzā un Askanijanovā.[31] Ķelnes Zooloģiskajā dārza un Sandjego zooloģiskajā dārzā viņas tika turētas agrāk. Pleistocēna parks Krievijā, Sahas Republikas ziemeļos plāno ieviest šo sugu.

Ķīnā pastāv mākslīgi atjaunota saigu populācija no agrākajiem zoodārzu iemītniekiem, kurā 2011. gadā bija 114 indivīdu.[32]

Draudi un saglabāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izbāzts saigu bars Zooloģijas muzejā Sanktpēterburgā

Saigu antilopju ragus izmanto tradicionālajā ķīniešu medicīnā un var pārdot par 150 ASV dolāriem. Pieprasījums pēc ragiem un sekojošās malumedniecība un kontrabanda iznīcināja dabisko populāciju Ķīnā, kur saigas tagad ir I klases aizsargājamā suga.

Konvencijas par migrējošo savvaļas dzīvnieku sugu aizsardzību (arī Bonnas konvencija) paspārnē 2006. gada 24. septembrī tika noslēgts un stājās spēkā Saprašanās memorands (SM) par saigu antilopju saglabāšanas, atjaunošanas un ilgtspējīgas izmantošanas noteikumiem. Saigu skaita krituma apstākļos, kurš ir viens lielākajiem no mūsu laikos novērotajiem zīdītāju populācijas sabrukumiem, SM mērķis ir samazināt pašreizējo šo Vidusāzijas stepju nomadu izņīcināšanas līmeni un atjaunot populācijas daudzumu.

Honkongas valdības konfiscētie saigas ragu produkti

2014. gada jūnijā Ķīnas muitas iestādes Kazahstānas robežā atklāja 66 gadījumus, kuros bija 2351 saigu rags, un kuru vērtība bija vairāk nekā 11 miljoni ASV dolāru.[33] Par šo cenu katrs rags maksātu vairāk nekā 4 600 ASV dolāru. Šādas summas noved pie smagiem noziegumiem, tā, Kalmikijā saigu malumednieki nošāva medību inspektoru Uldi Knāķi.[34] Krievijā, Ukrainā un Kazahstānā saigu ragu uzpircēji brīvi sludina savu darbību uz ielām un Internetā.[35][36][37]

Saigu medības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Saigas ir bijušas medību mērķis kopš aizvēsturiskiem laikiem, kad medības bija būtisks līdzeklis, lai iegūtu pārtiku. Saigas ragiem, gaļai un ādai ir komerciāla vērtība un tās tiek eksportētas no Kazahstānas. Vēsturiski saigas vairāk medītas vasaras viskarstākajā laikā, kad tās īpaši nomoka lidojošie kukaiņi un tās zaudē parasto uzmanību.

Kalmikijā budisti par saigu aizgādni uzskatīja Balto Vectēvu, labklājības un auglības dievību Mongolijas un Kalmikijas budistu panteonā. Tika noliegts medīt saigas brīžos, kad tās barā saspiežas kopā, jo šai laikā tās slaucot pats Baltais Vectēvs.[38][39]

Saigas rags, pazīstams kā cornu antelopis, ir viena no tradicionālās ķīniešu medicīnas galvenajām sastāvdaļām, ko izmanto kā ekstraktu vai pulvera piedevu eliksīriem, ziedēm un dzērieniem. Saigas ragu vērtība ir gandrīz vienāda ar degunradža ragu, kura tirdzniecība tika aizliegta 1993. gadā. Saigas rags ir lētāks degunradža raga aizvietotājs lielākajā daļā TĶM recepšu.[40] Lai gan medības un tirdzniecība tiek atzītas par nelikumīgām, ragu produktus joprojām var atrast atklāti daudzās vietās.[41] Tēviņu izšaušanas dēļ baros to ir neliels skaits, visvairāk cietušajā Ustjurtas populācijā 2008. gadā to bija atlikuši tikai 2%.[42]

Saigas gaļu salīdzina ar jēru gaļu, to uzskata par barojošu un garšīgu. Tīklā var atrast daudzas ēdiena gatavošanas receptes.[43] Laikā no 1955. līdz 1989. gadam Kazahstānā tika savākti vairāk nekā 87 tūkstoši tonnu gaļas, nogalinot vairāk nekā piecus miljonus saigu.[44] Gan gaļu, gan blakusproduktus pārdod valstī un ārpus tās. No viena indivīda atkarībā no vecuma un dzimuma var iegūt aptuveni 45–80 dm² ādu.[22] Āda tiek izmantota zamšādas ražošanai.

Fiziskie šķēršļi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 20. gadsimta lauksaimniecības un cilvēku apmetņu attīstības dēļ saigas biotopu platības sarūk.[22] Iedzīvotāji traucēja saigu ceļus pie ūdens resursiem un ziemas un vasaras ganībām. Nepārtraukti mainīgajā stepē saigām vajadzīgs uzmeklēt jaunus maršrutus uz viņu dzīves vietām. Šobrīd saigu populāciju migrācijas ceļi šķērso piecas valstis un dažādas cilvēku veidotas konstrukcijas, piemēram, dzelzceļus, tranšejas, raktuves un cauruļvadus.[22] Visas šīs fiziskās barjeras ierobežo antilopju kustību. Ir ziņots par gadījumiem, kad saigu bari nokļuvuši iežogotās teritorijās un nomiruši badā.[45] Sākot ar 2011. gadu, Kazahstāna ir uzbūvējusi vairāk nekā 150 km stiepļu žoga pie robežas ar Uzbekistānu. Šis žogs traucē saigu un citu dzīvnieku sezonālo migrāciju.[46] Neraugoties uz izteiktajām bažām, jauni žogi joprojām tiek būvēti.

Klimata maiņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS 1974. gadā izdota pastmarka ar saigu tēviņu

Saigas ir atkarīgas no laika apstākļiem un klimata pārmaiņām, kuras lielā mērā ietekmē to migrācijas raksturu.[47] Skarbākas ziemas ar spēcīgiem vējiem vai dziļu sniegu nepieļauj barošanos ar zāli zem sniega, un populācija pēc smagiem aukstajiem mēnešiem parasti ievērojami samazinās.[22] Pašreizējās klimata pārmaiņas palielina stepju reģionu sausumu, attiecīgi sāk aptrūkties ganības. Vērtē, ka 14% vai vairāk no pieejamajām ganībām ir degradētas vai nelietojamas.[48] Līdz ar to mazās stepju upes ātrāk izžūst, ierobežojot ūdens resursus lielākiem ezeriem un upēm, pie kurām parasti atrodas cilvēku apmetnes.[22] Turklāt augstā temperatūra stepes reģionā noved pie pavasara plūdiem, kuros saigu teļi var noslīkt.[22]

Masu mirstība no 1980. līdz 2015. gadam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baros masveidīga mirstība nav rets gadījums. Deviņdesmitajos gados notika vairāki lieli saigu kritumi, un no 2010. līdz 2014. gadam pa vienam notika ik gadus. Nāvju skaits varētu būt saistīts ar atnešanās laiku, kad saigas ir visneaizsargātākās. Jaunākie pētījumi, kuros pētīja 2015. gada masveida bojāeju, liecina par siltākiem laika apstākļiem un ar tiem saistīto mitrumu, kas izraisīja baktēriju izplatību saigās, kuras iekļuva asinsritē un izraisīja vienu no pasterelozēm — hemorāģisko septicēmiju.[49]

Epizootija (epidēmiska infekcija)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2015. gada maijā neparasti liels skaits saigu sāka mirt no noslēpumainas epizootiskas slimības, par kuru bija aizdomas, ka tā ir pastereloze. Baros mirstība bija 100% no inficētajiem dzīvniekiem, un aptuveni 40% sugas kopējā indivīdu skaita gāja bojā.[50] 2015. gada maija beigās tika konstatēti vairāk nekā 120 000 liemeņu, un kopējā populācija vairs bija tikai 250 000.

Mirušo antilopju simptomi bija vēdera uzpūšanās, mutes putošana un caureja.[51] Saskaņā ar biologa M. Nuruševa teikto, slimība radās, pateicoties daudziem viegli fermentējamiem augiem (lucerna, āboliņš un jaukta mitra zāle). [51] 2015. gada maijā Apvienoto Nāciju Organizācijas aģentūra, kas veic saigu saglabāšanas pasākumus, sniedza paziņojumu, ka masveida mirstība izbeigusies. Šai laikā netika galīgi konstatēts epizootijas cēlonis.[52]

2015. gada novembrī Taškentā notikušajā zinātniskajā sanāksmē Ričards A. Koks no Londonas Karaliskās veterinārās koledžas ziņoja, ka viņa kolēģi un viņš ir sašaurinājuši iespējamo vainīgo loku. Klimata pārmaiņas un vētraino pavasara laika apstākļi, viņi teica, varēja pārveidot nekaitīgas baktērijas, ko sevī nesa saigas, par nāvējošiem patogēniem.[53] Par nāves cēloni tika nosaukta baktērija Pasteurella multocida. Baktērija dzīvo antilopēs un parasti ir tām nekaitīga; tās uzvedības maiņas iemesls nav noskaidrots.[54]

Tagad pētnieki uzskata, ka neparasti siltie un mitrie vides apstākļi izraisīja baktēriju iekļūšanu asinsritē un to kļūšanu par septiskām. Hemorāģiskā septicēmija ir iespējamais pēdējo nāvju cēlonis[55] Baktēriju izmaiņa varētu būt saistīta ar "oportūnistisko mikrobu reakciju uz mainīgiem vides apstākļiem".[56]

Betpakdalas saigu populācija centrālajā Kazahstānā, kurā bija visvairāk nāves gadījumu, pieauga no 31 000 pēc epidēmijas līdz 36 000 līdz 2016. gada aprīlim.[54]

2016. gada beigās Mongolijā notika liels populācijas kritums. 2017. gada sākumā slimība tika apstiprināta kā mazo atgremotāju mēris, ko izraisa morbillivīruss.[57]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Neronov, V. M.; Arylova, N. Yu.; Dubinin, M. Yu.; Karimova, T. Yu.; Lushchekina, A. A. (14 May 2013). "Current state and prospects of preserving saiga antelope in Northwest Pre-Caspian region". Arid Ecosystems 3 (2): 57–64. doi:10.1134/S2079096113020078.
  2. «Saiga/mongolian Saiga (Saiga tatarica. Evolutionarily Distinct and Globally Endangered. Zoological Society of London. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 30. maijā. Skatīts: 2012. gada 19. decembris.
  3. 3,0 3,1 MSW3 Artiodactyla, id=14200663, page=688
  4. C. Linnaeus. Systema Naturae: per Regna tria Natura, secundum Classes, Ordines, Genera, Species, cum Characteribus, Differentiis, Synonymis, Locis. t.1, pt. 1 (Regnum animale) (1766) (12th edition of Systema Naturae izd.). Impensis direct. Laurentii Salvii, 1766. 97. lpp.
  5. G.B. Schaller. Wildlife of the Tibetan steppe. Chicago, USA : University of Chicago Press, 1998. 254–5. lpp. ISBN 978-0-226-73652-5.
  6. Bärmann, E.V.; Rössner, G.E.; Wörheide, G. (2013). "A revised phylogeny of Antilopini (Bovidae, Artiodactyla) using combined mitochondrial and nuclear genes". Molecular Phylogenetics and Evolution 67 (2): 484–93. doi:10.1016/j.ympev.2013.02.015. PMID 23485920.
  7. J.D. Marcot. The Evolution of Artiodactyls (Illustrated izd.). Baltimore, USA : Johns Hopkins University Press, 2007. 4–18. lpp. ISBN 978-0-8018-8735-2.
  8. Mallon, D.P. (2008). "Saiga tatarica". The IUCN Red List of Threatened Species. 2008: e.T19832A9021682. doi:10.2305/IUCN.UK.2008.RLTS.T19832A9021682.en. Retrieved 26 December 2017.
  9. 9,0 9,1 9,2 C. Groves, P. Grubb. Ungulate Taxonomy. Baltimore, USA : Johns Hopkins University Press, 2011. 157. lpp. ISBN 978-1-4214-0093-8.
  10. Currant, A.P. (1987). "Late Pleistocene Saiga antelope Saiga tatarica on Mendip". UBSS Proceedings 18 (1): 74–80.
  11. Baryshnikov, G.; Tikhonov, A. (1994). "Notes on skulls of Pleistocene Saiga of Northern Eurasia". Historical Biology 8 (1–4): 209–34. doi:10.1080/10292389409380478.
  12. Lanoë, F.B.; Péan, S.; Yanevich, A. (2015). "Saiga antelope hunting in Crimea at the Pleistocene–Holocene transition: the site of Buran-Kaya III Layer 4". Journal of Archaeological Science 54: 270–8. doi:10.1016/j.jas.2014.12.012.
  13. 13,0 13,1 13,2 13,3 13,4 Sokolov, V.E. (1974). "Saiga tatarica" (PDF). Mammalian Species (38): 1–4. doi:10.2307/3503906. JSTOR 3503906. Archived from the original (PDF) on 4 March 2016.
  14. Campos, P.F.; Kristensen, T.; Orlando, L.; Sher, A.; Kholodova, M.V.; Gotherstrom, A.; Hofreiter, M.; Drucker, D.G. et al. (2010). "Ancient DNA sequences point to a large loss of mitochondrial genetic diversity in the saiga antelope (Saiga tatarica) since the Pleistocene". Molecular Ecology 19 (22): 4863–75. doi:10.1111/j.1365-294X.2010.04826.x. PMID 20874761.
  15. M. Burton, R. Burton. International Wildlife Encyclopedia (3rd izd.). New York : Marshall Cavendish, 2002. 2217–8. lpp. ISBN 978-0-7614-7282-7.
  16. 16,0 16,1 Животный мир России: Сайгак
  17. 17,0 17,1 WWF: ЦЕНТРАЛЬНОАЗИАТСКИЙ САЙГАК
  18. N. Owen-Smith. The ecology of browsing and grazing. Berlin, Germany : Springer, 2008. 163. lpp. ISBN 978-3-540-72422-3.
  19. Strabo. «Book VII, Chapter 4, Paragraph 8». Geography, 2012. gada 25. septembris. Skatīts: 2012. gada 19. decembris.
  20. А.X. Маргулан, К.А. Акишев, М.К. Кадырбаев, А.М. Оразбаев. Древняя культура Центрального Казахстана. Алма-Ата, КазССР : Наука, 1966. 11, 238. lpp.
  21. В. А. Фадеев, А. А. Слудский. Сайгак в Казахстане. Алма-Ата, КазССР : Наука, 1982.
  22. 22,0 22,1 22,2 22,3 22,4 22,5 22,6 Bekenov, A. B.; Grachev, Iu. A.; Milner-Gulland, E. J. (1998-03-01). "The ecology and management of the Saiga antelope in Kazakhstan" (en). Mammal Review 28 (1): 1–52. doi:10.1046/j.1365-2907.1998.281024.x. ISSN 1365-2907.
  23. Richard Ellis. No Turning Back: The Life and Death of Animal Species. New York : Harper Perennial, 2004. 210. lpp. ISBN 978-0-06-055804-8.
  24. «Welcome to the Saiga Conservation Alliance». Saiga Conservation Alliance. Skatīts: 2012. gada 19. decembris.
  25. «Mystery over mass antelope deaths in Kazakhstan». BBC News. 2010. gada 28. maijs. Skatīts: 2012. gada 19. decembris.
  26. «Saiga Antelope Death Toll In Kazakhstan Reaches 85,000». Radio Free Europe/Radio Liberty. 2015. gada 22. maijs. Skatīts: 2015. gada 25. maijs.
  27. «Catastrophic Collapse of Saiga Antelopes in Central Asia». United Nations Environment Programme. 2015. gada 28. maijs. Skatīts: 2015. gada 5. augusts.
  28. Steph Yin. «Saiga Population Grows After Mysterious Epidemic». The New York Times, 2016. gada 20. jūnijs. Skatīts: 2018. gada 19. aprīlis.
  29. «Kazakhstan extends Saiga antelope hunting ban until 2021». Silk Road Intelligencer. 2011. gada 19. janvāris. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 29. jūlijā. Skatīts: 2012. gada 19. decembris.
  30. David P. Mallon, Steven Charles Kingswood. Antelopes: Part 4 – North Africa, the Middle East, and Asia: Global Survey and Regional Action Plans. International Union for Conservation of Nature, 2001. 164. lpp. ISBN 978-2831705941.
  31. «Western saiga (Russian saiga)». Zootierliste. Skatīts: 2012. gada 19. decembris.
  32. Zhao ShaSha i inni, Microsatellite and mitochondrial DNA assessment of the genetic diversity of captive Saiga antelopes (Saiga tatarica) in China, „Chinese Science Bulletin”, 18, 58, Wuwei, China , 2013, s. 2163-2167.
  33. 新疆霍尔果斯海关破获一起羚羊角走私案 天山网 (ķīniešu) 2014-06-23
  34. Latvijas Dabas muzejs: Tatārijas saiga Saiga tatarica, ragi
  35. Черный рынок: Контрабандисты продолжают искать рога сайги в Казахстане
  36. Странная страна
  37. Рога сайгака, оценить и продать по рыночной цене.
  38. Душан У. Обычаи и обряды дореволюционной Калмыкии // Этнографический сборник. Вып. 1. Элиста, 1976. — С. 61.
  39. Белый Старец Сагаан Убгенъ
  40. «Saiga Antelope». programs.wcs.org. Skatīts: 2016-05-05.
  41. «Chinese 'Cooling Drinks' May Contain Endangered Saiga Antelope Horns». Asian Scientist Magazine. 2012-09-10. Skatīts: 2016-05-05.
  42. Браконьерство — основная причина деградации популяций сайгаков
  43. «ОХОТНИЧЬЯ КУХНЯ. САЙГАК. Рецепты БЛЮД ИЗ САЙГАКА». supercook.ru. Skatīts: 2016-05-05.
  44. Milner-Gulland, E. J. (1994). "A Population Model for the Management of the Saiga Antelope". Journal of Applied Ecology 31 (1): 25–39. doi:10.2307/2404596. JSTOR 2404596.
  45. «Казахстан обвинили в дезориентации сайгаков». lenta.ru. Skatīts: 2016-05-05.
  46. «Возводимые на казахско-узбекской границе заборы могут привести к полному исчезновению сайгака в Приаралье – ПАРАГРАФ-WWW». zakon.kz. Skatīts: 2016-05-05.
  47. Milner-Gulland; Kholodova; Bekenov; Bukreeva; Grachev; Amgalan; Lushchekina (2001-10-24). "Dramatic declines in saiga antelope populations" (en). Oryx 35 (4): 340–345. doi:10.1046/j.1365-3008.2001.00202.x. ISSN 1365-3008.
  48. Abdulla Saparov. Novel Measurement and Assessment Tools for Monitoring and Management of Land and Water Resources in Agricultural Landscapes of Central Asia. Environmental Science and Engineering. Springer International Publishing, 2014-01-01. 61–73. lpp. ISBN 9783319010168.
  49. Ed Yong. «Why Did Two-Thirds of These Weird Antelope Suddenly Drop Dead?». The Atlantic, 2018. gada 17. janvāris.
  50. «Mass deaths hit Kazakhstan's endangered Ice Age antelope species». Reuters (Reuters). 2015. gada 27. maijs.
  51. 51,0 51,1 «Свою версию гибели сайгаков выдвинул академик Нурушев». Informburo.kz (krievu). 2015. gada 24. maijs. Skatīts: 2015. gada 1. jūnijs.
  52. Saiga mystery disease; 29 May 2015
  53. Carl Zimmer. «More Than Half of Entire Species of Saigas Gone in Mysterious Die-Off». The New York Times, 2015. gada 2. novembris. Skatīts: 2018. gada 3. februāris.
  54. 54,0 54,1 Steph Yin. «Saiga Population Grows After Mysterious Epidemic». The New York Times, 2016-06-20. ISSN 0362-4331. Skatīts: 2016-06-26.
  55. «Why 220,000 saiga antelope died suddenly in Kazakhstan in 2015 - CBC Radio». cbc.ca. Skatīts: 2018. gada 19. aprīlis.
  56. Kock, Richard A.; Orynbayev, Mukhit; Robinson, Sarah; Zuther, Steffen; Singh, Navinder J.; Beauvais, Wendy; Morgan, Eric R.; Kerimbayev, Aslan et al. (1 January 2018). "Saigas on the brink: Multidisciplinary analysis of the factors influencing mass mortality events". Science Advances 4 (1): eaao2314. doi:10.1126/sciadv.aao2314. PMC 5777396. PMID 29376120.
  57. «PESTE DES PETITS RUMINANTS – MONGOLIA (03): (HOVD) SAIGA ANTELOPE». ProMED-mail. 2017. gada 9. marts. Skatīts: 2017. gada 9. marts.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Singh, N.J.; Milner-Gulland, E.J. (2011). "Conserving a moving target: planning protection for a migratory species as its distribution changes". Journal of Applied Ecology 48: 35–46. doi:10.1111/j.1365-2664.2010.01905.x.
  • Singh, N.J.; Grachev, Iu.A.; Bekenov, A.B.; Milner-Gulland, E.J. (2010). "Tracking greenery in Central Asia: The migration of the saiga antelope". Diversity and Distributions 16 (4): 663–675. doi:10.1111/j.1472-4642.2010.00671.x.
  • Singh, N.J.; Grachev, Iu.A.; Bekenov, A.B.; Milner-Gulland, E.J. (2010). "Saiga antelope calving site selection is increasingly driven by human disturbance". Biological Conservation 143 (7): 1770–1779. doi:10.1016/j.biocon.2010.04.026.
  • Kuhl, A.; Mysterud, A.; Grachev, Iu.A.; Bekenov, A.B.; Ubushaev, B.S.; Lushchekina, A.A.; Milner-Gulland, E.J. (2009). "Monitoring population productivity in the saiga antelope". Animal Conservation 12 (4): 355–363. doi:10.1111/j.1469-1795.2009.00260.x.
  • Kuhl, A.; Balinova, N.; Bykova, E.; Esipov, A.; Arylov, Iu.A.; Lushchekina, A.A.; Milner-Gulland, E.J. (2009). "The role of saiga poaching in rural communities: Linkages between attitudes, socio-economic circumstances and behaviour". Biological Conservation 142 (7): 1442–1449. doi:10.1016/j.biocon.2009.02.009.
  • Kuhl, A.; Mysterud, A.; Erdnenov, G.I.; Lushchekina, A.A.; Grachev, Iu. A.; Bekenov, A.B.; Milner-Gulland, E.J. (2007). "The big spenders of the steppe: sex-specific maternal allocation and twinning in the saiga antelope". Proceedings of the Royal Society B 274 (1615): 1293–1299. doi:10.1098/rspb.2007.0038. PMC 2176182. PMID 17341456..
  • Morgan, E.R.; Medley, G.F.; Torgerson, P.R.; Shaikenov, B.; Milner-Gulland, E.J. (2007). "Parasite transmission in a migratory multiple host system". Ecological Modelling 200 (3–4): 511–520. doi:10.1016/j.ecolmodel.2006.09.002.
  • Kholodova, M.V.; Milner-Gulland, E.J.; Easton, A.J.; Amgalan, L.; Arylov, Iu.; Bekenov, A.; Grachev, Iu.A.; Lushchekina, A.A. et al. (2006). "Mitochondrial DNA variation and population structure of the Critically Endangered saiga antelope Saiga tatarica". Oryx 40: 103–107. doi:10.1017/S0030605306000135.
  • Morgan, E.R.; Lundervold, M.; Medley, G.F.; Shaikenov, B.S.; Torgerson, P.R.; Milner-Gulland, E.J. (2006). "Assessing risks of disease transmission between wildlife and livestock: the Saiga antelope as a case study". Biological Conservation 131 (2): 244–254. doi:10.1016/j.biocon.2006.04.012.
  • Morgan, E.R.; Shaikenov, B.; Torgerson, P.R.; Medley, G.F.; Milner-Gulland, E.J. (2005). "Helminths of saiga antelopes in Kazakhstan: Implications for conservation and livestock production". Journal of Wildlife Diseases 41 (1): 149–162. doi:10.7589/0090-3558-41.1.149. PMID 15827221.
  • Milner-Gulland, E.J.; Bukreeva, O.M.; Coulson, T.N.; Lushchekina, A.A.; Kholodova, M.V.; Bekenov, A.B.; Grachev, Iu.A. (2003). "Reproductive collapse in saiga antelope harems". Nature 422 (6928): 135. doi:10.1038/422135a. PMID 12634775.
  • Robinson, S.; Milner-Gulland, E.J. (2003). "Political change and factors limiting numbers of wild and domestic ungulates in Kazakhstan". Human Ecology 31: 87–110. doi:10.1023/A:1022834224257.
  • Milner-Gulland, E.J.; Kholodova, M.V.; Bekenov, A.B.; Bukreeva, O.M.; Grachev, Iu.A.; Amgalan, L.; Lushchekina, A.A. (2001). "Dramatic declines in saiga antelope populations". Oryx 35 (4): 340–345. doi:10.1046/j.1365-3008.2001.00202.x.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]