Salacgrīvas novads

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Salacgrīvas novads
Salacgrīvas novada karte.png
Salacgrīvas novada karogs Salacgrīvas novada ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Centrs: Salacgrīva
Platība: 637,6 km2
Iedzīvotāji (2015): 8658 [1]
Blīvums: 14.8 iedz./km2
Izveidots: 2009. gadā
Domes priekšsēdētājs: Dagnis Straubergs(LPP/LC)
Teritoriālās
vienības:
Ainaži
Ainažu pagasts
Liepupes pagasts
Salacgrīva
Salacgrīvas pagasts
Mājaslapa: www.salacgriva.lv
Salacgrīvas novads Vikikrātuvē


Salacgrīvas novads ir 2009. gada teritoriālās reformas rezultātā izveidota pašvaldība, kurā tika apvienoti bijušā Limbažu rajona Salacgrīvas pilsēta ar lauku teritoriju, Ainažu pilsēta ar lauku teritoriju un Liepupes pagasts. Robežojas ar Alojas un Limbažu novadiem un Igaunijas Pērnavas apriņķi. Novada centrs ir Salacgrīva.

Daba

Salacgrīvas novada piejūras rajonā ir sastopamas 4 sugu gliemeņu sugas: Lielā smilšgliemene (Mya arenaria), Baltijas plakangliemene (Macoma Baltica), Lamarka sirsniņgliemene (Cerastoderma glaucum) un Parastā ēdamgliemene (Mytilus trossulus). Agrāk ar gliemenēm vietējie iedzīvotāji baroja vistas, lai to olu čaumalas būtu spēcīgākas.[2]

Salacgrīvas novads ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta sastāvdaļa, un tā teritorijā atrodas dabas liegums "Vidzemes akmeņainā jūrmala". Dabas liegums 3370 ha lielā platībā ietver 12 kilometrus garu jūras krasta posmu. Teritorijā sastopami ļoti reti un aizsargājami biotopi, kādus citur Latvijā nevar sastapt. Pludmales ir klātas ar laukakmeņiem un oļiem, pļavām, priekškāpām jeb baltajām kāpām. Starp tām un mežu slēpjas tāds neparasts biotops kā pelēkās kāpas. Jūras krastos redzami smilšakmens atsegumi. Akmeņainajā jūrmalā atklāti gan tipiskas, gan retas un aizsargājamas jūras piekrastes sugas un biotopi. Tajā atrodama 31 reta un aizsargājama floras un faunas suga. [3]

Pludmalē un piekrastes zemūdens daļā atrodošie laukakmeņi spēcīgo vēju un vētru laikā mazina viļņu spēku un darbojas kā „bremzes”, tādēļ tie uz krastiem nerada erodējošu ietekmi, kā arī pasargā zemesragus no izskalošanas. [3]

Baltijas jūras krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi ir tikai "Vidzemes akmeņainajā jūrmala". Tie veidojušies vairāk kā pirms 350 miljoniem gadu. Vislielākie no šāda veida atsegumiem ir Veczemju klintis. [3]

Vēsture

Tagadējā Salacgrīvas lauku teritorijā atrast akmens laikmeta cirvis, kas vedina domāt par ļoti senām apmetnēm šajā pusē. Skaidri zināms tas, ka izsenis Salacu pagasts ir bijis lībiešu apdzīvota teritorija. Raksti un arheoloģiskie materiāli apstiprina, ka jau 10. -13. gs. Vidzemē bija apdzīvoti 4 lībiešu novadi: Daugava, Turaida, Metsepole un Idumeja. Indriķa hronikā Salacas pagasta teritorija piederējusi minētajam Metsepoles novadam, kur jau 1205. gadā priesteris Alobrands, kas bija katoļu garīdznieks un viens no pirmajiem misionāriem Livonijā, dibināja baznīcu un uzsāka kristietības sludināšanas misiju. [4]

1973. gadā Jura Urtāna vadībā veiktie arheoloģiskie darbi apspirināja, ka 14. gs. Svētupes labajā krastā pie Kuiķuļiem atradušās senu lībiešu kulta vietas. Teritorija atklāja divas lībiešu upuralas, kuras kā ģeoloģisks objekts veidojušās smilšakmenī vidusdevona periodā (aptuveni pirms 400 miljoniem gadu). Lielākā ala ir zema un šaura 46 m gara, bet mazākā – 19,5 m gara un pat līdz 2m augsta. Uz alu sienām atklāti dažādas senču maģiskās zīmes kā Jumis, lietuvēna krusts un citas zīmes. Priekštelpā atrada 628 monētas un 35 senlietas, kā arī organiskas cilmes ziedojumus.

Salacgrīvā jau 13. gs. kļuva par bīskapa Alberta izmantotu tirdzniecības centru un ostu, jo preces bija iespējams nogādāt gan pa ūdens, gan pa sauszemes ceļiem, kā rezultātā attīstījās visa apkārtne. Radās nepieciešamība sazarot satiksmes ceļu tiklu Limbažu - Salacgrīvas virzienā. Pateicoties tirdzniecības attīstībai, satiksmes intensitātes ziņā Salacas novads jau 14. gs. izvirzījās vienā no pirmajām vietām Latvijas teritorijā.

1908. gadā pār Salacu pie Vecsalacas uzbūvēja dzelzsbetona tiltu, bet to atklāja gadu vēlāk 13. jūnijā. Dzelzsbetons kā būvniecības materiāls toreiz bija jaunums. Šis 20. gs. perspektīvais materiāls šeit ieviesās ātrāk nekā citās Krievijas provincēs tādēļ, ka Latvijā ļoti aktīvi darbojās Vācijas dzelzsbetona konstrukciju būvfirma "Wayss and Freytag A.G.". Vecsalacas tilts ir viens no diviem tiltiem Latvijas zemesceļos, kas fragmentāri saglabājies no dzelzsbetona ēras sākumposma.

Pēc neatkarības pasludināšanas tagadējā Salacas pagasta teritorijā atradās Salacas un Svētciema pagasti. Pagastā darbojās 2 pamatskolas - Ausekļu 1. pakāpes un Korģenes sešgadīgā skola, kurās strādāja 7 skolotāji un mācījās 231 skolēns., aizsargu nodaļa, Vecsalacas bibliotēkas biedrība, Korģenes savstarpējā apdrošināšanas biedrība, Korģenes piensaimnieku sabiedrība. 1937. gadā Salacas pagastā bija 2520 iedzīvotāju, 129 vecsaimniecības un 145 jaunsaimniecības, 66 sīksaimniecības.

Tajā pašā laikā Svētciema pagastā bija 1750 iedzīvotāji, 56 vecsaimniecības, 163 jaunsaimniecības un 27 sīksaimniecības. Pagastā darbojās viena sešklasīgā pamatskola, kurā strādāja 3 skolotāji un mācījās 86 bērni, kā arī Svētciema piensaimnieku sabiedrība, aizsargu nodaļa, lopu pārraudzības biedrība, 4 meliorācijas sabiedrības, 2 mašīnu koplietošanas biedrības, savstarpējā apdrošināšanas biedrība. 1928. gadā Zemkopības ministrija Svētciemā noorganizēja valsts zirgu audzētavu, kurā audzēja Hanoveras zirgus. Fermā 414 ha zemes platībā arī audzēja tīras šķirnes labību un mitinājās brūno lopu ganāmpulks.

1937. gadā lauksaimniecisko zemju raksturojums bija nelabvēlīgs, jo teritorijā bija divi lauksaimniecībai nelabvēlīgi zemju tipi – smilts un sīkst, ūdeni gausi caurlaidošs māls. Galvenos ienākumus galvenokārt deva lopkopība. Iedzīvotāji nodarbojās ar zveju gan jūrā, gan upē, kā arī ar valsts mežu izstrādāšanu ziemā un koku pludināšanu pavasaros. Pēc padomju varas nodibināšanas pagasti pakāpeniski tika likvidēti. Salacas un Svētciema pagastu vietā izveidojās trīs ciemi - Zonepes, Korģenes un Salacas ciemi.[4]

Administratīvais iedalījums

Salacgrīvas novads teritoriāli iedalās 5 vienībās: Ainažos, Salacgrīvā, Salacgrīvas, Ainažu un Liepupes pagastos.

Teritoriālā vienība Iedzīvotāju skaits (2015)
Ainaži 855
Ainažu pagasts 517
Salacgrīva 3060
Salacgrīvas pagasts 2249
Liepupes pagasts 1977

Apdzīvotās vietas

Lielākās apdzīvotās vietas Salacgrīvas novadā ir Salacgrīva, Ainaži, Dunte, Duntes skola, Mustkalni, Liepupe, Jelgavkrasti, Lembuži, Prinkas, Tūjasmuiža, Tūja, Mežciems, Ķurmrags, Meleki, Vitrupe, Šķirstciems, Lāņi, Svētciems, Vecsalaca, Korģene, Kuiviži un Mērnieki.

Iedzīvotāji

Iedzīvotāju skaita dinamika

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2015. gada 1. Janvārī Salacgrīvas novadā bija 8658 iedzīvotāji.[1]

Iedzīvotāju skaits
Gads Iedz.  
2009 9 535
2010 9 460
2011 9 355
2012 9 174
Gads Iedz.  
2013 9 021
2014 8 766
2015 8 658

Etniskais sastāvs

Salacgrīvas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2015. gadā[5]
Latvieši (7832)
  
90.5%
Krievi (398)
  
4.6%
Ukraiņi (111)
  
1.3%
Cita tautība (317)
  
3.6%


Pašvaldība

Salacgrīvas domi veido 15 ievēlēti deputāti: Partijas „Reģionu Alianse” pārstāvji Dagnis Straubergs, Ilona Balode, Dace Martinsone, Skaidrīte Eglīte, Lija Jokste, Andris Zunde, Aija Kirhenšteina, Jānis Cīrulis, Māris Trankalis, Sanita Šlekona, Gints Šmits, Normunds Tiesnesis, Inga Čekaļina, Aleksandrs Rozenšteins, kā arī partijas "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" pārstāve Anda Alsberga.[6]

Tautsaimniecība

Izglītība

17. gs. Jaunsalacas novadā tika izveidota draudzes skola. Sākumā skolā bija mācījās tikai 7 skolēni. Lasītpratēju skaits ātri pieauga un 1788. gadā Salacas draudzi pārstāvēja jau 144 zēni un 102 meitenes, 125 vīrieši un 68 sievietes. 19. gs. draudzes skolas kļuva par augstākās pakāpes skolu ar 2 – 3 gadīgu mācību kursu un tajās uzņēma tikai pagastskolu beigušus 14 – 16 gadus vecus jaunekļus. Mācības bija par maksu, tādēļ vecākiem, kuri vēlējās izglītot savus bērnus, nācās šķirties no 6 līdz 7 rubļiem gadā, tāpēc skola pieejama tikai turīgākajiem saimnieku un muižas kalpotāju bērniem. 20. gs. beigās skolā mācījās 50 – 60 skolēni un skolotāja alga bija 504 rubļi mēnesī. [4]

19. gs. vidū trūcīgajos jūrmalas apvidos notika zemnieku masveida pāriešana pareizticībā, jo cara valdība deva solījumu visiem, kuri pieņems pareizticību, par brīvu dot zemi. Saistībā ar to 1850. gadā Salacgrīvā tika atvērta pareizticīgo draudzes skola, bet Vecsalacā un Svētciemā sāka darboties palīgskolas, kurās strādāja viens pagasta ievēlēts skolotājs.[4]

Salacgrīvas novadā darbojas Salacgrīvas un Liepupes vidusskola, kā arī Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskola.

Sports

Salacgrīvas novada domei un Limbažu novada pašvaldībai ir kopīgi izveidota iestāde – Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skola.

Kultūra

Ainažu kultūras nams

Kultūras biedrību Ainažos nodibināja jau 1926. gadā un tajā darbojās deju kolektīvs un koris. Kultūras ēka tika celta 1928. gadā un tās celtniecību Ļoti lielus līdzekļus ieguldīja Jānis Asars un Remberts Rungainis. Tas celts pēc P. Kundziņa projekta un kopš 1966. gada tam piešķirts Eiropas kultūras mantojuma statuss. Ēkā visus šos gadus ir atradies kultūras nams. Tajā tiek svinēti valsts svētki, kā arī notiek daudz un dažādi pasākumi.

Kultūras namā darbojas sešas tautas mākslas un interešu grupu kolektīvi: Jauktais koris „Krasts”, jauniešu deju kolektīvs „Randiņš”, pieaugušo un skolēnu amatierteātris un bērnu deju kolektīvi „Zvirgzdiņi” un „Jūrmalnieks”. [7]

Liepupes pagasta tautas nams

Nama ēka būvēta 1907. gadā pagasta valdes un tautas nama vajadzībām. Šim nolūkam tā kalpo līdz mūsdienām.

Tautas mākslas kolektīvi Liepupē

  • Jauktais koris „Pernigale” – viens no vecākajiem koriem Latvijā, kurš dibināts 1904.gadā kā Liepupes dziedāšanas biedrības koris. Tas aktīvi piedalās vietējā kultūras dzīvē, dziedot dažādos pasākumos, kā arī baznīcās visā Latvijā. Kopš 1926.gada koris piedalās Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos koris piedalās kopš 1926. gada. Pēdējos gados tas piedalījies arī vairākos festivālos un konkursos ārzemēs.
  • Liepupes amatierteātris – ar mērķi popularizēt teātra mākslu un veicināt tās pieejamību plašai sabiedrībai, amatierteātris savu darbība uzsāka 2006.gada 1.decembrī. Kolektīvā iesaistījušies talantīgi un aizrautīgi cilvēki.
  • Vidējas paaudzes deju kolektīvs „Ulubele”
  • Jauniešu deju kolektīvs "Liepupīte"
  • Vīru ansamblis – dibināts 2007. gadā. Akustiskajā vokāli instrumentālajā ansamblī darbojas muzikāli apdāvināti vīri no Duntes, Liepupes, Tūjas un Salacgrīvas.
  • Etnisko tradīciju kopa „Skale” – dibināta 2010. gadā ar mērķi iepazīstināt mūsdienu jaunatni ar savas tautas kultūras mantojumu. Kopa katru gadu pagastā organizē vairākus tradicionālos latviešu svētki.
  • Valda Andersona kapela – kapelas dibinātājs ir Tūjā dzīvojošais, seno instrumentu kolekcionārs un mūsdienās reti sastopamo klēpja ermoņiku, tautā sauktu par Ieviņām, spēlmanis Valdis Andersons, kurš jau vairākus gadus ap sevi pulcē seno instrumentu kolekcionārus un spēles entuziastus no tuvākas un tālākas apkaimes. [8]

Lauvu tautas nams

Lauvās vienā ēkā darbojas Lauvu Tautas nams, Salacgrīvas novada domes dienas centra bērniem Lauvu filiāle un saviesīgā biedrība „Svētupes Lauva”. Reizi divos mēnešos tautas namā iespēja satikties ar Salacgrīvas novada domes sociāliem darbiniekiem, kā arī ģimenes ārsti Sk. Eglīti. [9]

Tūrisms

Salacgrīvas novadā informāciju var iegūt Salacgrīvas informācijas centrā un Ainažu tūrisma punktā.

Salacgrīvas novada pludmale jebkurā gadalaikā ir lielisks pārgājiena maršruts ar iespēju brīvi izvēlēties gājiena sākuma un beigu punktus. Ziemā pludmales pārvēršas par nebeidzami garām slēpošanas trasēm.

Pasākumi

  • Maijā Salacgrīvā norisinās 2 pasākumi: Muzeju nakts un Plostnieku svētku, kuros katrs pēc sentēvu metodēm var apgūt prasmes plostu siešanā, izmantojot plostnieku darbarīkus.
  • Jūnijs ir Akustiskās mūzikas festivāla „Sudraba kaija” laiks, kura mērķis ir stimulēt visdažādāko žanru muzikantus spēlēt akustiski. Festivāla ietvaros darbojas seno mūzikas instrumentu darbnīcas un semināri
  • Jūlija beigās tiek atzīmēts Klasiskās mūzikas festivāls, kura laikā Maskavas konservatorijas un citu Eiropas valstu pedagogu pavadībā notiek meistarklases talantīgākajiem mūzikas skolas bērniem no Latvijas, Eiropas un Āzijas. Festivāla laikā Salacgrīvas novadā notiek augstas klases klasiskās mūzikas koncerti.
  • Augustā Ainažos atzīmē Ziemeļlivonijas festivālu, kurā visu dienu un pat nakti norisinās daudz un dažādu pasākumu. Svētku kulminācijā koncerts, pēc kura seko lāpu gājiens uz jūru, lūgsna jūrai, uguns šovs, svētku uguņošana un vakara turpinājums - svētku balle. [10]

Reliģija

Salacgrīvas novadā ir divi tradicionālo konfesiju dievnami:

  • Sv. Arsēnija pareizticīgo baznīca – 1889. gadā Ainažos sāka darboties pareizticīgo draudze. Krievu tautības iedzīvotāju bija maz, tādēļ Krievijas cars solīja zemi tiem, kas bija ar mieru pieņemt pareizticību. 1894.-1895. gadā draudze bija tik bagāta, ka nācās celt baznīcu. Otrā pasaules kara laikā baznīcas zvanu noņēma vācu karaspēks, lai pārkausētu lielgabala lādiņos. Padomju varas okupācijas gados Dievnams savu darbību pārtrauca un draudze savu baznīcu atguva tikai 1995. gadā, kuras telpas tika atjaunotas, kā arī restaurēts pilnīgi sagrautais altāris. Mūsdienās baznīcā dievkalpojumus notur arī luterāņu draudze. [11]
  • Liepupes evaņģēliski luteriskā baznīca – baznīca celta 1784. gadā, taču 1970. gadā tā ļaunprātīgi tika nodedzināta. Dievnamu atjaunoja 1995. gadā un tam ir netradicionāls plānojums un izkārtojums: altāris atrodas vidū, bet kancele virs altāra. Sākotnējo baznīcu būvēja par vietējo muižnieku līdzekļiem, taču ar Kultūras fonda atbalstu tagadējo koka interjeru veidoja Rīgas amatniecības vidusskolas audzēkņi.[12]

Ievērojami novadnieki

  • Jānis Kalniņš – dzimis 1867. gadā „Jesperu” mājās. Ģenerālis, kurš Slokas, Babītes un tīreļa purvos, kā arī Nāves salā vadīja 3. Kurzemes bataljonu. Apbalvots ar Lāčplēša kara ordeni.
  • Anete Kociņa – 2015. gadā izcīnīja sudraba medaļu šķēpmešanā Eiropas junioru čempionātā, kas norisinājās Zviedrijas pilsētā Eskilstūnā.
  • Anita Emse – dzejniece; viena no pēdējiem cilvēkiem, kas prot runāt Vidzemes lībiskajā dialektā.
  • Agra Jēgere – Latvijas Lepnums 2012 nominācijā „Atbalsts līdzcilvēkiem”. Viņas adītās zeķes nonāk pansionātos un pie mazturīgajām ģimenēm.

Ievērojamas vietas

Attēlu galerija

Atsauces

Ārējās saites