Salacgrīvas novads

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Salacgrīvas novads
Salacgrīvas novada karte.png
Salacgrīvas novada karogs Salacgrīvas novada ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Centrs: Salacgrīva
Platība: 637,6 km2
Iedzīvotāji (2015): 8658 [1]
Blīvums: 14.8 iedz./km2
Izveidots: 2009. gadā
Domes priekšsēdētājs: Dagnis Straubergs(LRA)
Teritoriālās
vienības:
Ainaži
Ainažu pagasts
Liepupes pagasts
Salacgrīva
Salacgrīvas pagasts
Mājaslapa: www.salacgriva.lv
Salacgrīvas novads Vikikrātuvē

Salacgrīvas novads ir 2009. gada teritoriālajā reformā izveidota pašvaldība, kurā tika apvienoti bijušā Limbažu rajona Salacgrīvas pilsēta ar lauku teritoriju, Ainažu pilsēta ar lauku teritoriju un Liepupes pagasts. Robežojas ar Alojas un Limbažu novadiem un Igaunijas Pērnavas apriņķi. Novada centrs ir Salacgrīva.

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novada piejūras rajonā ir sastopamas 4 sugu gliemeņu sugas: Lielā smilšgliemene (''Mya arenaria''), Baltijas plakangliemene (''Macoma Baltica''), Lamarka sirsniņgliemene (''Cerastoderma glaucum'') un Parastā ēdamgliemene (''Mytilus trossulus''). Agrāk ar gliemenēm vietējie iedzīvotāji baroja vistas, lai to olu čaumalas būtu spēcīgākas.[2]

Salacgrīvas novads ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta sastāvdaļa, un tā teritorijā atrodas dabas liegums "Vidzemes akmeņainā jūrmala". Dabas liegums 3370 ha lielā platībā ietver 12 kilometrus garu jūras krasta posmu. Teritorijā sastopami ļoti reti un aizsargājami biotopi, kādus citur Latvijā nevar sastapt. Pludmales ir klātas ar laukakmeņiem un oļiem, pļavām, priekškāpām jeb baltajām kāpām. Starp tām un mežu slēpjas tāds neparasts biotops kā pelēkās kāpas. Jūras krastos redzami smilšakmens atsegumi. Akmeņainajā jūrmalā atklāti gan tipiskas, gan retas un aizsargājamas jūras piekrastes sugas un biotopi. Tajā atrodama 31 reta un aizsargājama floras un faunas suga.[3]

Pludmalē un piekrastes zemūdens daļā atrodošie laukakmeņi spēcīgo vēju un vētru laikā mazina viļņu spēku un darbojas kā „bremzes”, tādēļ tie uz krastiem nerada erodējošu ietekmi, kā arī pasargā zemesragus no izskalošanas.[3]

Baltijas jūras krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi ir tikai "Vidzemes akmeņainajā jūrmala". Tie veidojušies vairāk kā pirms 350 miljoniem gadu. Vislielākie no šāda veida atsegumiem ir Veczemju klintis.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pie Salacgrīvas ir atrasts akmens laikmeta cirvis, kas vedina domāt par ļoti senām apmetnēm šajā pusē. 1973. gadā Juris Urtāns Svētupes labajā krastā pie Kuiķuļiem izpētījis divas smilšakmens Lībiešu upuralas. Arheoloģiskie atradumi apstiprināja, ka alās līdz 14. gadsimtam atradušās senas lībiešu kulta vietas. Lielākā ala ir zema un šaura 46 m gara, bet mazākā – 19,5 m gara un pat līdz 2m augsta. Uz alu sienām atklāti dažādas senču maģiskās zīmes kā Jumis, lietuvēna krusts un citas zīmes. Priekštelpā atrada 628 monētas un 35 senlietas, kā arī organiskas cilmes ziedojumus. Indriķa hronikā minēts, ka 1205. gadā katoļu priesteris Alobrands Gaujas līvu zemē dibināja baznīcu un uzsāka kristietības sludināšanas misiju[4] Turaidas pilsnovadā.

1207. gadā Salacas grīva nonāca Livonijas bīskapijas, vēlāk Rīgas arhibīskapijas t.s. Līvu galā. No hronikas zināms, ka 1216. gada pavasarī iebrucēji no Sāmsalas pa Salacas upi (latīņu: Saletsa) iebruka letu zemēs ap Burtnieku ezeru.[5] 1226. gadā bīskaps Alberts lika celt Salacas pili upes stāvākajā ziemeļu krastā, apmēram puskilometru no upes grīvas, lai pārraudzītu pieeju Salacas ūdensceļam. 1474. gadā Rīgas arhibīskaps Silvestrs Stodevešers sabiedrojās ar Zviedrijas karali pret Livonijas ordeni, tādēļ Salacgrīvā izcēlās zviedru desants, tomēr Livonijas ordeņa karaspēks pili atguva un paturēja savā kontrolē līdz 1485. gadam. 1508. gadā pirmo reizi pieminēta Salacas baznīcas draudze. Livonijas kara laikā 1561. gadā novads nonāca Polijas-Lietuvas pārvaldītās Pārdaugavas hercogistes sastāvā, bet pēc poļu-zviedru kara (1600-1629) Zviedru Vidzemes teritorijā, 1633. gadā Salacas pils pēdējo reizi pieminēta kā nocietinājums, pēc tam tā tika pilnīgi nopostīta Otrā Ziemeļu kara laikā.

Pēc 1866. gada pagastu pašvaldību likuma izsludināšanas agrāko Salacgrīvas draudzes novada muižu pagastu vietā izveidoja Ainažu un Vecsalacas pagastus. 1903. gadā tika atklāta Ainažu osta, ko 1912. gadā ar iekšzemi savienoja Ainažu—Valmieras—Smiltenes šaursliežu dzelzceļš. 1908. gadā pār Salacas upi pie Vecsalacas muižas uzbūvēja dzelzsbetona tiltu, ko atklāja 1909. gada 13. jūnijā. Vecsalacas tilts ir viens no diviem tiltiem Latvijas zemesceļos, kas fragmentāri saglabājies no dzelzsbetona ēras sākumposma. 1918. gadā, sadalot Vecsalacas pagastu, izveidoja Salacas un Svētciema pagastus. 2009. gadā apvienoja Salacgrīvas un Ainažu pilsētas ar lauku teritorijām un Liepupes pagastu, iekļaujot jaunizveidotajā Salacgrīvas novadā.

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novads teritoriāli iedalās 5 vienībās: Ainažos, Salacgrīvā, Salacgrīvas, Ainažu un Liepupes pagastos.

Teritoriālā vienība Iedzīvotāju skaits (2015)
Ainaži 855
Ainažu pagasts 517
Salacgrīva 3060
Salacgrīvas pagasts 2249
Liepupes pagasts 1977

Apdzīvotās vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākās apdzīvotās vietas Salacgrīvas novadā ir Salacgrīva, Ainaži, Dunte, Duntes skola, Mustkalni, Liepupe, Jelgavkrasti, Lembuži, Prinkas, Tūjasmuiža, Tūja, Mežciems, Ķurmrags, Meleki, Vitrupe, Šķirstciems, Lāņi, Svētciems, Vecsalaca, Korģene, Kuiviži un Mērnieki.

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita dinamika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2015. gada 1. Janvārī Salacgrīvas novadā bija 8658 iedzīvotāji.[1]

Iedzīvotāju skaits
Gads Iedz.  
2009 9 535
2010 9 460
2011 9 355
2012 9 174
Gads Iedz.  
2013 9 021
2014 8 766
2015 8 658

Nacionālais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2016. gadā[6]
Latvieši (7549)
  
90.6%
Krievi (373)
  
4.5%
Ukraiņi (111)
  
1.3%
Cita tautība (302)
  
3.6%

Pašvaldība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas domi veido 15 ievēlēti deputāti: Partijas „Reģionu Alianse” pārstāvji Dagnis Straubergs, Ilona Balode, Dace Martinsone, Skaidrīte Eglīte, Lija Jokste, Andris Zunde, Aija Kirhenšteina, Jānis Cīrulis, Māris Trankalis, Sanita Šlekona, Gints Šmits, Normunds Tiesnesis, Inga Čekaļina, Aleksandrs Rozenšteins, kā arī partijas "Visu Latvijai!"-"Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" pārstāve Anda Alsberga.[7]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zviedru Vidzemes laikā 17. gs. Salacas draudzes novadā tika izveidota pirmā draudzes skola, sākumā skolā mācījušies tikai 7 skolēni. 18. gadsima otrajā pusē skolēnu skaits ātri pieauga, 1788. gadā Salacas draudzē bija 144 zēni un 102 meitenes, 125 vīrieši un 68 sievietes. 19. gs. draudzes skolas kļuva par augstākās pakāpes skolu ar 2 – 3 gadīgu mācību kursu un tajās uzņēma tikai pagastskolu beigušus 14 – 16 gadus vecus jaunekļus. Mācības bija par maksu, tādēļ vecākiem, kuri vēlējās izglītot savus bērnus, nācās šķirties no 6 līdz 7 rubļiem gadā, tāpēc skola pieejama tikai turīgākajiem saimnieku un muižas kalpotāju bērniem.[4] 19. gs. vidū trūcīgajos jūrmalas apvidos notika zemnieku masveida pāriešana pareizticībā, jo izplatījās baumas, ka Krievijas impērijas valdība visiem, kuri pieņems pareizticību, par brīvu dos zemi. Saistībā ar to 1850. gadā Salacgrīvā tika atvērta pareizticīgo draudzes skola, bet Vecsalacā un Svētciemā sāka darboties palīgskolas, kurās strādāja viens pagasta ievēlēts skolotājs.[4]

Mūsdienās Salacgrīvas novadā darbojas Salacgrīvas un Liepupes vidusskola, kā arī Krišjāņa Valdemāra Ainažu pamatskola.

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novada un Limbažu novada pašvaldībām ir kopīgi izveidota iestāde – Limbažu un Salacgrīvas novadu sporta skola.

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ainažu kultūras nams[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūras biedrību Ainažos nodibināja jau 1926. gadā un tajā darbojās deju kolektīvs un koris. Kultūras nama ēka pēc P. Kundziņa projekta celta 1928. gadā un tās celtniecībā lielus līdzekļus ieguldīja Jānis Asars un Remberts Rungainis. Tajā tiek svinēti valsts svētki, kā arī notiek daudz un dažādi pasākumi. Kultūras namā darbojas sešas tautas mākslas un interešu grupu kolektīvi: Jauktais koris „Krasts”, jauniešu deju kolektīvs „Randiņš”, pieaugušo un skolēnu amatierteātris un bērnu deju kolektīvi „Zvirgzdiņi” un „Jūrmalnieks”.[8]

Liepupes pagasta tautas nams[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nama ēka būvēta 1907. gadā pagasta valdes un tautas nama vajadzībām. Liepupē darbojas jauktais koris „Pernigale” (dibināts 1904. gadā kā Liepupes dziedāšanas biedrības kori, kopš 1926. gada koris piedalās Vispārējos latviešu Dziesmu un Deju svētkos), Liepupes amatierteātris (dibināts 2006. gadā), vidējas paaudzes deju kolektīvs „Ulubele”, jauniešu deju kolektīvs "Liepupīte", vīru ansamblis (dibināts 2007. gadā), Etnisko tradīciju kopa „Skale” (dibināta 2010. gadā), Valda Andersona kapela.[9]

Lauvu tautas nams[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lauvās vienā ēkā darbojas Lauvu Tautas nams, Salacgrīvas novada domes dienas centra bērniem Lauvu filiāle un saviesīgā biedrība „Svētupes Lauva”. Reizi divos mēnešos tautas namā iespēja satikties ar Salacgrīvas novada domes sociāliem darbiniekiem, kā arī ģimenes ārsti Sk. Eglīti.[10]

Tūrisms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novadā informāciju var iegūt Salacgrīvas informācijas centrā un Ainažu tūrisma punktā.

Salacgrīvas novada pludmale jebkurā gadalaikā ir lielisks pārgājiena maršruts ar iespēju brīvi izvēlēties gājiena sākuma un beigu punktus. Ziemā pludmales pārvēršas par nebeidzami garām slēpošanas trasēm.

Pasākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Maijā Salacgrīvā norisinās 2 pasākumi: Muzeju nakts un Plostnieku svētki, kuros katrs pēc sentēvu metodēm var apgūt prasmes plostu siešanā, izmantojot plostnieku darbarīkus.
  • Jūnijs ir Akustiskās mūzikas festivāla „Sudraba kaija” laiks, kura mērķis ir stimulēt visdažādāko žanru muzikantus spēlēt akustiski. Festivāla ietvaros darbojas seno mūzikas instrumentu darbnīcas un semināri
  • Jūlija beigās tiek atzīmēts Klasiskās mūzikas festivāls, kura laikā Maskavas konservatorijas un citu Eiropas valstu pedagogu pavadībā notiek meistarklases talantīgākajiem mūzikas skolas bērniem no Latvijas, Eiropas un Āzijas. Festivāla laikā Salacgrīvas novadā notiek augstas klases klasiskās mūzikas koncerti. Kopš 2007. gada jūlijā Salacgrīvā notiek vasaras mūzikas un kultūras festivāls Positivus
  • Augustā Ainažos atzīmē Ziemeļlivonijas festivālu, kurā visu dienu un pat nakti norisinās daudz un dažādu pasākumu. Svētku kulminācijā koncerts, pēc kura seko lāpu gājiens uz jūru, lūgsna jūrai, uguns šovs, svētku uguņošana un vakara turpinājums - svētku balle.[11]

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novadā ir divi tradicionālo konfesiju dievnami:

  • Liepupes evaņģēliski luteriskā baznīca, celta 1784. gadā, taču 1970. gadā tā ļaunprātīgi tika nodedzināta. Dievnamu atjaunoja 1995. gadā un tam ir netradicionāls plānojums un izkārtojums: altāris atrodas vidū, bet kancele virs altāra. Sākotnējo baznīcu būvēja par vietējo muižnieku līdzekļiem, taču ar Kultūras fonda atbalstu tagadējo koka interjeru veidoja Rīgas amatniecības vidusskolas audzēkņi.[12]
  • Ainažu Svētā Arsēnija pareizticīgo baznīca, uzcelta 1894.-1895. gadā Ainažu draudzei. Otrā pasaules kara laikā baznīcas zvanu noņēma vācu karaspēks, lai pārkausētu lielgabalu lādiņos. Padomju varas okupācijas gados Dievnams savu darbību pārtrauca un draudze savu baznīcu atguva tikai 1995. gadā, kuras telpas tika atjaunotas, kā arī restaurēts pilnīgi sagrautais altāris. Mūsdienās baznīcā dievkalpojumus notur arī luterāņu draudze.[13]

Ievērojami novadnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Latvijas iedzīvotāju skaits pašvaldībās 01.01.2015
  2. Dabas izglītības centrs "Ziemeļvidzeme"
  3. 3,0 3,1 3,2 Latvia travel mājaslapa – Vidzemes akmeņainā jūrmala
  4. 4,0 4,1 4,2 ["Salacgrīva", Salacgrīvas pilsētas ar lauku teritoriju dome, 2008]
  5. Indriķa hronikas fragments XIX.11.: Mortuo itaque rege pervenit verbum in Osiliam, simul et audientes balistarios et viros armatos Dune portum custodire, Saletsam intraverunt et ascendentes circa stagnum Astegerwe m villas Lettorum despoliaverunt et mulieres capientes viros interfecerunt. Et congregati sunt quidam ex Lettis, insequentes eos et com prehensos quosdam interfecerunt n et alios ad naves fugaverunt. latviskojums: "Kad nomira kņazs, vēsts par to sasniedza Sāmsalu, un, kad sāmsalieši reizē arī uzzināja, ka Daugavas ostu sargā stopnieki un bruņoti vīri, viņi iebrauca Salacā, devās augšup un izlaupīja letu ciemus ap Burtnieku ezeru, sagūstīja sievietes un nogalināja vīriešus. Tad sapulcējās kādi leti un sekoja viņiem, vairākus notvēra un nogalināja, bet pārējos piespieda aizbēgt pie kuģiem".
  6. Iedzīvotāju skaits Latvijas pašvaldībās pēc nacionālā sastāva 01.07.2016.
  7. Salacgrīvas dome
  8. Ainažu kultūras nams
  9. Liepupes tautas nams
  10. Lauvu tautas nams
  11. Pasākumi Salacgrīvas novadā
  12. Salacgrīvas novads - baznīcas
  13. Ainažu pareizticīgo baznīca

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]