Salacgrīvas novads

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Salacgrīvas novads
Salacgrīvas novada karte.png
Salacgrīvas novada karogs Salacgrīvas novada ģerbonis
Karogs Ģerbonis
Centrs: Salacgrīva
Platība: 637,6 km2
Iedzīvotāji (2015): 8658 [1]
Blīvums: 14.8 iedz./km2
Izveidots: 2009. gadā
Domes priekšsēdētājs: Dagnis Straubergs(LPP/LC)
Teritoriālās
vienības:
Ainaži
Ainažu pagasts
Liepupes pagasts
Salacgrīva
Salacgrīvas pagasts
Mājaslapa: www.salacgriva.lv
Salacgrīvas novads Vikikrātuvē


Salacgrīvas novads ir 2009. gada teritoriālās reformas rezultātā izveidota pašvaldība, kurā tika apvienoti bijušā Limbažu rajona Salacgrīvas pilsēta ar lauku teritoriju, Ainažu pilsēta ar lauku teritoriju un Liepupes pagasts. Robežojas ar Alojas un Limbažu novadiem un Igaunijas Pērnavas apriņķi. Novada centrs ir Salacgrīva.

Daba[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novada piejūras rajonā ir sastopamas 4 sugu gliemeņu sugas: Lielā smilšgliemene (Mya arenaria), Baltijas plakangliemene (Macoma Baltica), Lamarka sirsniņgliemene (Cerastoderma glaucum) un Parastā ēdamgliemene (Mytilus trossulus). Agrāk ar gliemenēm vietējie iedzīvotāji baroja vistas, lai to olu čaumalas būtu spēcīgākas.[2]

Salacgrīvas novads ir Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta sastāvdaļa, un tā teritorijā atrodas dabas liegums "Vidzemes akmeņainā jūrmala". Dabas liegums 3370 ha lielā platībā ietver 12 kilometrus garu jūras krasta posmu. Teritorijā sastopami ļoti reti un aizsargājami biotopi, kādus citur Latvijā nevar sastapt. Pludmales ir klātas ar laukakmeņiem un oļiem, pļavām, priekškāpām jeb baltajām kāpām. Starp tām un mežu slēpjas tāds neparasts biotops kā pelēkās kāpas. Jūras krastos redzami smilšakmens atsegumi. Akmeņainajā jūrmalā atklāti gan tipiskas, gan retas un aizsargājamas jūras piekrastes sugas un biotopi. Tajā atrodama 31 reta un aizsargājama floras un faunas suga. [3]

Pludmalē un piekrastes zemūdens daļā atrodošie laukakmeņi spēcīgo vēju un vētru laikā mazina viļņu spēku un darbojas kā „bremzes”, tādēļ tie uz krastiem nerada erodējošu ietekmi, kā arī pasargā zemesragus no izskalošanas. [3]

Baltijas jūras krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi ir tikai "Vidzemes akmeņainajā jūrmalā". Tie veidojušies vairāk kā pirms 350 miljoniem gadu. Vislielākie no šāda veida atsegumiem ir Veczemju klintis. [3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tagadējā Salacgrīvas lauku teritorijā atrast akmens laikmeta cirvis, kas vedina domāt par ļoti senām apmetnēm šajā pusē. Skaidri zināms tas, ka izsenis Salacu pagasts ir bijis lībiešu apdzīvota teritorija. Raksti un arheoloģiskie materiāli apstiprina, ka jau 10. -13. gs. Vidzemē bija apdzīvoti 4 lībiešu novadi: Daugava, Turaida, Metsepole un Idumeja. Indriķa hronikā Salacas pagasta teritorija piederējusi minētajam Metsepoles novadam, kur jau 1205. gadā priesteris Alobrands, kas bija katoļu garīdznieks un viens no pirmajiem misionāriem Livonijā, dibināja baznīcu un uzsāka kristietības sludināšanas misiju.

1973. gadā Jura Urtāna vadībā veiktie arheoloģiskie darbi apspirināja, ka 14. gs. Svētupes labajā krastā pie Kuiķuļiem atradušās senu lībiešu kulta vietas. Teritorija atklāja divas lībiešu upuralas, kuras kā ģeoloģisks objekts veidojušās smilšakmenī vidusdevona periodā (aptuveni pirms 400 miljoniem gadu). Lielākā ala ir zema un šaura 46 m gara, bet mazākā – 19,5 m gara un pat līdz 2m augsta. Uz alu sienām atklāti dažādas senču maģiskās zīmes kā Jumis, lietuvēna krusts un citas zīmes. Priekštelpā atrada 628 monētas un 35 senlietas, kā arī organiskas cilmes ziedojumus.

Salacgrīvā jau 13. gs. kļuva par bīskapa Alberta izmantotu tirdzniecības centru un ostu, jo preces bija iespējams nogādāt gan pa ūdens, gan pa sauszemes ceļiem, kā rezultātā attīstījās visa apkārtne. Radās nepieciešamība sazarot satiksmes ceļu tiklu Limbažu - Salacgrīvas virzienā. Pateicoties tirdzniecības attīstībai, satiksmes intensitātes ziņā Salacas novads jau 14. gs. izvirzījās vienā no pirmajām vietām Latvijas teritorijā.

1908. gadā pār Salacu pie Vecsalacas uzbūvēja dzelzsbetona tiltu, bet to atklāja gadu vēlāk 13. jūnijā. Dzelzsbetons kā būvniecības materiāls toreiz bija jaunums. Šis 20. gs. perspektīvais materiāls šeit ieviesās ātrāk nekā citās Krievijas provincēs tādēļ, ka Latvijā ļoti aktīvi darbojās Vācijas dzelzsbetona konstrukciju būvfirma "Wayss and Freytag A.G.". Vecsalacas tilts ir viens no diviem tiltiem Latvijas zemesceļos, kas fragmentāri saglabājies no dzelzsbetona ēras sākumposma.

Pēc neatkarības pasludināšanas tagadējā Salacas pagasta teritorijā atradās Salacas un Svētciema pagasti. Pagastā darbojās 2 pamatskolas - Ausekļu 1. pakāpes un Korģenes sešgadīgā skola, kurās strādāja 7 skolotāji un mācījās 231 skolēns., aizsargu nodaļa, Vecsalacas bibliotēkas biedrība, Korģenes savstarpējā apdrošināšanas biedrība, Korģenes piensaimnieku sabiedrība. 1937. gadā Salacas pagastā bija 2520 iedzīvotāju, 129 vecsaimniecības un 145 jaunsaimniecības, 66 sīksaimniecības.

Tajā pašā laikā Svētciema pagastā bija 1750 iedzīvotāji, 56 vecsaimniecības, 163 jaunsaimniecības un 27 sīksaimniecības. Pagastā darbojās viena sešklasīgā pamatskola, kurā strādāja 3 skolotāji un mācījās 86 bērni, kā arī Svētciema piensaimnieku sabiedrība, aizsargu nodaļa, lopu pārraudzības biedrība, 4 meliorācijas sabiedrības, 2 mašīnu koplietošanas biedrības, savstarpējā apdrošināšanas biedrība. 1928. gadā Zemkopības ministrija Svētciemā noorganizēja valsts zirgu audzētavu, kurā audzēja Hanoveras zirgus. Fermā 414 ha zemes platībā arī audzēja tīras šķirnes labību un mitinājās brūno lopu ganāmpulks.

1937. gadā lauksaimniecisko zemju raksturojums bija nelabvēlīgs, jo teritorijā bija divi lauksaimniecībai nelabvēlīgi zemju tipi – smilts un sīkst, ūdeni gausi caurlaidošs māls. Galvenos ienākumus galvenokārt deva lopkopība. Iedzīvotāji nodarbojās ar zveju gan jūrā, gan upē, kā arī ar valsts mežu izstrādāšanu ziemā un koku pludināšanu pavasaros. Pēc padomju varas nodibināšanas pagasti pakāpeniski tika likvidēti. Salacas un Svētciema pagastu vietā izveidojās trīs ciemi - Zonepes, Korģenes un Salacas ciemi.[4]

Administratīvais iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novads teritoriāli iedalās 5 vienībās: Ainažos, Salacgrīvā, Salacgrīvas, Ainažu un Liepupes pagastos.

Teritoriālās vienības Iedzīvotāju

skaits (2015)

Ainažu pagasts 517
Ainaži 855
Liepupes pagasts 1977
Salacgrīvas pagasts 2249
Salacgrīva 3060

Apdzīvotās vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Iedzīvotāju skaita dinamika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes ziņām 2015. gada 1. janvārī novadā bija 8658 iedzīvotāji.[5]

Iedzīvotāju skaits
Gads Iedz.  
2009 9 535
2010 9 460
2011 9 355
2012 9 102
Gads Iedz.  
2013 8 918
2014 8 710
2015 8 658

Etniskais sastāvs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salacgrīvas novada iedzīvotāju etniskais sastāvs 2015. gadā[6]
Latvieši (7832)
  
90.5%
Krievi (398)
  
4.6%
Ukraiņi (111)
  
1.3%
Cita tautība (317)
  
3.6%


Pašvaldība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tautsaimniecība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izglītība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sports[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kultūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reliģija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojami novadnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ievērojamas vietas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]