Zaporižjas Seča

Zaporižjas Seča (ukraiņu: Запорiзька Січ) bija Zaporižjas kazaku apdzīvots valstisks veidojums lejpus Dņepras krācēm kopš 15. gadsimta. Vēlāk tās teritorijā izveidojās Ukrainas Hetmanāts (ukraiņu: Гетьманщина, 1649—1764), kas bija viens no ukraiņu tautības veidošanās centriem.

Izveide

Zelta Ordas sabrukuma periodā ap 1449. gadu radās Krimas haniste, kas pakļāva Dņepras lejtecē dzīvojošās stepju klejotāju nogaju ciltis. 16. gadsimta sākumā no Lietuvas dižkunigaitijas ieceļoja dažādas izcelsmes brīvie ļaudis, kas sevi dēvēja par kazakiem un apmetās grūti pieejamajās Dņepras palienēs un salās lejpus krācēm. Dņepra šajā apvidū veidoja nosacīto robežu starp Lietuvas (labajā krastā) un Krimas (kreisajā krastā) valstīm pakļautajām teritorijām.

Pēc 1553. gada Lietuvas dižkunigaitijai pakļautais Čerkasu un Kaņevas stārasts Dmitro Višneveckis, saukts Baida, uz Mazās Horticas salas nodibināja nocietinājumu, ko dēvēja par Aizkrāces Seču (no senaustrumslāvu: сѣкти — 'atskaldīt'). Nocietinājumu apjoza koka pāļu sienas, kuru iekšpusē atradās kazaku apmetne ar dzīvojamām mājām un baznīcu.

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts izveides 1569. gadā Zaporižjas kazaki nokļuva arvien lielākā vasaļatkarībā no Polijas-Lietuvas magnātiem. 1572. gadā Sigismunds II Augusts parakstīja rīkojumu par kazaku pakļaušanos kroņa lielhetmanim Ježijam Jazloveckim (Jerzy Jazłowiecki). Kopš Stefana Batorija valdīšanas laika kazaku pulki piedalījās kaujās ar Osmaņu impērijas karaspēku.

17. gadsimtā kazaki sašķēlās divās daļās, no kurām viena atteicās pakļauties novājinātās Polijas-Lietuvas virsvadībai un uzsāka sarunas ar Krievijas caristes sūtņiem. Hetmaņa Bohdana Hmeļnicka vadītās sacelšanās (1648—1654) un sekojošā Otrajā Ziemeļu karā (1655—1661) lielākā daļa kazaku cīnījās pret Poliju-Lietuvu. Pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas Zaporižjas Seča izcīnīja autonomiju Polijas-Lietuvas kopvalsts un Krievijas caristes kontrolē, ko vēsturnieki dēvē par Ukrainas hetmanātu (ukraiņu: Гетьманщина, 1649—1764).

Pēc Hmeļnicka sacelšanās

Ukrainas hetmanāts (ukraiņu: *Гетьманщина*, pēc 1750).

Pēc hetmaņa Bohdana Hmeļnicka nāves 1657. gadā līdz Ivana Mazepas ievēlēšanai par Ukrainas kazaku hetmani 1687. gadā bija juku laiki, ko vēsturnieki dēvē par "Drupu periodu" (ukraiņu: Руїна). To raksturo kazaku klanu cīņas, anarhija un kaimiņvalstu iejaukšanās. Uz šo periodu attiecas leģenda par Zaporižjas kazaku atbildi sultānam Mehmedam IV, kas 1676. gadā pieprasījis Zaporižjas kazaku pakļaušanos viņa varai. Uz to anarhistiski noskaņotie kazaki sacerēja izsmejošu atbildi, kas bija piesātināta ar lamu vārdiem un apvainojumiem.

Krievijas pakļautībā

Pēc hetmaņa Ivana Mazepas vadīto kazaku kā Zviedrijas sabiedroto sakāves Poltavas kaujā 1709. gadā Zaporižjas Seča nokļuva pilnīgā atkarībā no Krievijas. Pirms Krievu—turku kara 1734. gadā krievu karaspēks okupēja Zaporižjas Seču.

1775. gada aprīlī pēc Krievijas carienes Katrīnas II pavēles kņazam Potjomkinam tika dots norādījums "atņemt ieročus no Zaporižjas kazakiem un uz visiem laikiem tos iznīcināt". Zaporižjas Seča tika aplenkta un iznīcināta. Izdzīvojušie kazaki izklīda pa pasauli. Lielākā daļa no viņiem devās pāri Donavai "pie turkiem". 1775. gada 3. augustā Katrīna II izdeva manifestu, kurā viņa paziņoja, "ka tagad vairs nav Zaporižjas Sečas savā politiskajā kroplumā" (krievu: что нѣтъ теперь болѣе Сѣчи Запорожской въ политическомъ ея уродствѣ). Sešu punktu garais manifesta faktiski līdzinājās zaporižiešu apsūdzēšanā svešas mantas sagrābšanā un piesavināšanā un mēģinājumā izveidot neatkarīgu pārvaldi.^[1] Pēdējais otamans Petro Kalniševskis bija amatā līdz 5. augustam.

Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas vācu armija 1918. gada pavasarī okupēja bijušās Zaporižjas Sečas zemes un pēc Ukrainas Tautas Republikas valdības gāšanas par Ukrainas Valsts hetmani Kijivā iecēla ģenerāli Pavlo Skoropadski. Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā 1918. gada novembrī P. Skoropadski atstādināja no varas un Kijivā atjaunoja Ukrainas Tautas Republiku Simona Petļuras vadībā. Savukārt Zaporižjas teritoriju ieņēma Nestora Mahno vadītā Revolucionārā Ukrainas nemiernieku armija (1918—1921).