Ukraiņu nacionālisms

Ukrainas karte (1919)

Ukraiņu nacionālisms ir politiskā ideoloģija, kā arī sociālpolitiska kustība, kuras mērķis ir izveidot un attīstīt Ukrainas nacionālo valsti un/vai aizsargāt ukraiņu nacionālo identitāti. Nacionālismam pirmkārt un galvenokārt ir nepieciešama nacionālā apziņa, apziņa par kādas cilvēku grupas nacionālo kopību.

Ukraiņu nacionālisma avoti galvenokārt meklējami Tarasa Ševčenko dzejā, kur ukraiņu nacionālisms ir indivīda un nācijas vērtības, savdabīgas kultūras un valsts neatkarības apvienojums.

Vēsture

Līdzīgi kā daudzām citām etniskajām grupām Eiropā, ukraiņu nācijas veidošanās sākās 18. gadsimta beigās ar zinātniskas intereses izpausmēm par dzimtās zemes valodu, literatūru, folkloru un vēsturi. Ukrainas kreisajā krastā grupa izglītotu muižnieku, kazaku virsnieku pēcteču, sāka pētīt ukraiņu valodu un folkloru. 1830. gados šī kustība jau attīstījās ne tikai Harkivā, bet arī Kijivā, kur Nikolajs I nodibināja Volodimira universitāti, kuras mērķis bija rusificēt ukraiņu inteliģenci, taču tas nekavēja ukraiņu idejas izplatīšanos tās sienās. Kijivas reģionā uzauga arī Tarass Ševčenko, kura 1840. gadā izdotais pirmais dzejoļu krājums ''Кобзар'' ar savu nacionālo un sociālo elementu apvienojumu stipri ietekmēja nacionālās kustības attīstību. Arī Ļvivā izveidojās grieķu katoļu priesteru un semināristu patriotiska grupa.

1846. gadā Kijivā tika nodibināta Kirila un Metodija brālība (Кирило-Мефодіївське братство) ar ukraiņu nacionālo programmu, tomēr nākamajā gadā biedrība tika atmaskota, un tās biedri un atbalstītāji tika arestēti un pēc tam notiesāti uz ilgu izsūtījuma laiku.

1848. gada revolūcija Galicijā drīz vien kļuva par īslaicīgu nacionālās un kultūras atdzimšanas sagatavošanās posmu un veicināja dinamiskas Galīcijas ukraiņu politiskās kustības attīstību. Parlamenta vēlēšanas un ukraiņu deputātu darbs parlamentā, kā arī ukraiņu delegātu darbs Slāvu kongresā veicināja nacionālo spēku vienotību. Tika izstrādāta nacionāli politiska programma, kas pasludināja visu ukraiņu vienotību un aicināja sadalīt "Galīcijas kroņa zemi", lai pārvarētu poļu dominanci pārsvarā ukraiņu apdzīvotajā Austrumgalīcijā. Tomēr austriešu neoabsolutisma apstākļos politiskās nacionālās organizācijas atkāpās no skatuves, un nacionālā kustība, ko pārstāvēja konservatīvie garīdznieki un rusofīli, zaudēja savas pozīcijas.

Tikmēr ukraiņu inteliģence Krievijas Impērijā izmantoja tā laika salīdzinoši liberālās politikas priekšrocības. Sanktpēterburgā rakstnieki un vēsturnieki pulcējās ap žurnālu ''Osnova'', izveidojās pilsonisko biedrību tīkls. Pēc 1863. gada janvāra sacelšanās (kurā piedalījās ievērojams skaits ukraiņu) sāka vajāt "ukrainofilu" kustības pirmsākumus, ko uzskatīja par "poļu intrigu". Tas tika skaidrots ar to, ka poļu nacionālā kustība vienlaikus attīstījās līdzās ukraiņu kustībai. Ar Valujeva dekrētu ukraiņu valodai tika liegtas tiesības pastāvēt, un grāmatu iespiešana šajā "neesošajā" valodā tika aizliegta (Ukrainas rusifikācija).

Termins "nacionālisms" ukraiņu publicistikā parādījās ap 19. gadsimta 80. un 90. gadiem. Sākotnēji ar šo terminu apzīmēja nevis konkrētu politisko doktrīnu, bet gan plašu ukraiņu sociālpolitisko ideju un vēlmju spektru. Piemēram, Boriss Hrinčenko izšķir "formālos nacionālistus", kuri "izrāda simpātijas pret visu ukraiņu: ukraiņu valodu, ukraiņu literatūru, pat ukraiņu apģērbu, bet tas ir viss...", un "apzinātos ukraiņu nacionālistus, tautas mīlētājus" jeb, kā vēlāk kļuva pazīstami, "nacionāli apzinātos" ukraiņus.

1906. gadā vēsturnieks un viens no ukraiņu nacionālās kustības līderiem Mihailo Hruševskis Pēterburgā publicēja sava darba "Ukrainība Krievijā, tās prasības un vajadzības" (Украинство в России, его запросы и нужды) atsevišķu izdevumu, kas bija viena no viņa darba "Ukraiņu tautas vēstures skice" nodaļām, kurā kā ukrainības galveno mērķi noteica vēsturisko nepieciešamību izlīdzināt ukraiņu tautas tiesības ar lielkrieviem. 1912. gadā Hruševskis jaunizveidotajā Maskavas literārajā žurnālā "Ukrainas dzīve" publicēja rakstu "Ukraina un ukrainība" (Украина и украинство), kurā asi kritizēja tos idejas pārstāvjus, kuri uzskatīja, ka "ukraiņu cilts" nav spējīga uz patstāvīgu valsts dzīvi.

Sākotnēji ortodoksālā marksisma garā Ukrainas sociāldemokrāti sāka identificēt "ukraiņu nacionālismu" ar "buržuāzisko inteliģenci" un tās centieniem vadīt masu atbrīvošanas kustību. Tieši tad viņi ieviesa jēdzienu "ukraiņu buržuāziskais nacionālisms". Ļevs Jurkevičs 1910. gadā rakstīja, ka, "atdzimstot bezvēsturiskām tautām, tajās nacionāli pašorganizējoties šķirām, nacionālā buržuāzija, kas sevi dēvē par "inteliģenci", cenšas kļūt par tautas vadoni, slēpdamās aiz patriotiskās ideoloģijas, kas iedvesmo tautu akli tai kalpot".

Ukraiņu nacionālistu organizācija (OUN) tika dibināta 1929. gadā Vīnē, apvienojot Ukrainas militāro organizāciju ar citām jauniešu radikāli nacionālistiskām grupām. Organizācijas mērķis bija Ukrainas neatkarības atjaunošana un tās kultūras attīstība. Otrā pasaules kara laikā OUN sadalījās divās grupās: OUN-M, kuru vadīja Andrijs Meļniks, un OUN-B, kuru vadīja Stepans Bandera. Otra nozīmīga ukraiņu nacionālistu kustība ir UNA—UNSO, kas tika nodibināta 1990. gadā. Tā iesaistījās vairākos konfliktos pēc Padomju Savienības sabrukuma, ieskaitot Piedņestras un Abhāzijas karus, kā arī Pirmo Čečenijas karu. Šī organizācija ir pazīstama ar savu radikālo nacionālismu un militāro darbību.

Otrā pasaules kara laikā OUN un tās bruņotais spārns — Ukrainas nemiernieku armija (UPA) aktīvi cīnījās gan pret vācu okupāciju, gan padomju varu. Svarīgas šī perioda personības bija Romāns Šuhevičs un Mikola Ļebeds, kuriem bija galvenā loma pretošanās kustībā.

Pēc Otrā pasaules kara līdz pat PSRS sabrukumam ukraiņu nacionālisms turpināja pastāvēt pagrīdē un trimdā. Līdz ar Ukrainas neatkarības atgūšanu 1991. gadā valsts politiskajā dzīvē nozīmīgu lomu sāka ieņemt tādas nacionālistu partijas un kustības kā Ukraiņu nacionālistu kongress un "Svoboda". Vairākas nacionālistu organizācijas 2017. gadā parakstīja "Nacionālo manifestu", vēlreiz apliecinot savu uzticību nacionālās suverenitātes un neatkarības idejām.

Ukrainizācijas politika, kuru īstenoja 1920.—1930. gados, arī bija nozīmīga ukraiņu nacionālisma daļa. Šī politika ietvēra ukraiņu valodas un kultūras izplatīšanu un izglītības sistēmas reformēšanu, lai tā būtu vairāk orientēta uz Ukrainu. Tomēr 1930. gadu sākumā Staļins šo politiku apturēja, veicot represijas pret ukraiņu inteliģenci​.

Mūsdienās ukraiņu nacionālisms turpina spēlēt nozīmīgu lomu Ukrainas sabiedriskajā un politiskajā dzīvē, it īpaši pēc 2014. gada Krievijas—Ukrainas kara sākuma.