Pāriet uz saturu

Vaišvilks

Vikipēdijas lapa
Vaišvilks
Vaišvilkas/Vaišelga/Войселк Мендогович
Lietuvas dižkunigaitis
Amatā
1264. gads — 1267. gads
Priekštecis Tranaitis
Pēctecis Švarns
Dzimšanas dati ap 1223.
Miršanas dati ap 1269. gads
Volodimira
Tēvs Mindaugs
Reliģija pareizticība
Vaišvilka (mūka Lauriša) dibinātais klosteris (Napoleona Ordas zīmējums, 19. gadsimts)
Marijas Debessbraukšanas katedrāle Volodimira, pie kuras esot apglabāts Vaišvilks

Vaišvilks vai Vaišelga (lietuviešu: Vaišelga/Vaišvilkas, baznīcslāvu: Вышелег, baltkrievu: Войшалк, poļu: Wojsiełk, latīņu: Woysalk, Woyslaus; ap 1223—1267) bija Mindauga dēls, Novogrudokas kņazs (1254, 1258-1264), starplaikā mūks Laurišs (Лаўрыш). Pēc tēva nogalināšanas iesaistījās cīņās par varu un kļuva par Lietuvas dižkunigaiti (1264—1267), valdīja kopā ar savu māsasvīru Švarnu. Šajā laikā Lietuva nonāca Galīcijas-Volīnijas kņazu atkarībā, kas sevi uzskatīja par Kijivas lielkņazu varas mantiniekiem un visas Krievzemes karaļiem.

Vaišvilka valdīšanas laikā Lietuvā dominēja pareizticība un tika pārtraukts atbalstīt 1259.—1274. gada prūšu, kuršu un zemgaļu sacelšanos pret Vācu ordeni.

Tituls

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaišvilka tituls hronikās nav pieminēts. "Krakovas kapitula annālēs" viņš nodēvēts par "Vaišvilku, tā paša karaļa Mindauga dēlu" (Woysalk filium ipsius Mendog regis) vēl 1264. gadā, kad kopā ar kādu Teofilu nogalināja Lietuvas dižkunigaiti Tranaiti (Stroynat potens princeps Lituanorum, qui occiderat Mendog, occiditur per Theophilum et per Woysalk filium ipsius regis).[1]

Vārda cilme

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Personvārda cilme ir neskaidra. Senajos manuskriptos sastopamas daudzas šī vārda formas (Woysalk, Woyslaus, Воишелкъ, Воишевoлкъ, Вышелк, Вышелег, Вошелег, Войселк, Волштыник, Волстыник, u.c.), pašlaik divas populārākās oriģinālā lietuviešu vārda rekonstrukcijas ir Vaišvilks un Vaišelga. Lietuviešu cilmes personvārdi ar sakni vaiš- tiek lietoti arī mūsdienās, piemēram, Vaišginas, Vaišmantas, Vaišnoras, Vaišvilas, Vaištautas, Vaišvilkas, Vaišviltas, Vaišvydas, kam visiem pirmās daļas pamatā ir vārda sakne vaiš- (vaišės — "viesības, cienasts"). Vārda Vaišvilkas cilmi pirmais mēģinājis skaidrot valodnieks Kazimirs Būga, pēc kura domām tas ir saliktenis ar saknēm vaiš- un -vilkas ("vilks") , tāpat kā ģermāņu valodās ir radušies personvārdi Beovulfs, Ādolfs u.c. Tomēr citi autori uzskata, ka personvārdi ar sakni „vilks” nav sastopami lietuviešu valodā,[2] tādēļ ierosināja interpretēt šī personvārda otro daļu kā -alg un -elg ("alga") = Vaišalga/Vaišelga.[3]

Savukārt pēc valodnieka Zigma Zinkeviča uzskata sākotnējais lietuviešu vārds ir bijis Vaišvilas.[4] Pēc cita uzskata slāvu valodās satopamie daudzie Lietuvas dižkunigaiša vārdi vienkārši ir pamazināmās formas no kāda izzuduša lietuviešu personvārda vaiš- + -ok ("Vaišuks").[5]

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vaišvilks ir dzimis ap 1223. gadu Lietuvas kunigaiša Mindauga un viņa pirmās sievas ģimenē. Tas noticis neilgi pēc tam, kad Mindaugs pirmo reizi pieminēts 1219. gada miera līgumā ar Volīnijas kņaziem Danielu un Vasiļko Romanovičiem. Pēc netiešām liecībām apmēram 1245. gadā, kad Mindaugs paļāvis Novogrudoku, viņš ticis iecelts par Melnkrievijas vietvaldi un piekritis kristīties pareizticībā. Zināms, ka 1253. gadā Novogrudokas iedzīvotāji ir bijuši neapmierināti sakarā ar Mindauga pāriešanu katoļticībā. Domājams, ka šajā laikā viņš sācis valdīt patstāvīgi, jo 1254. gadā, noslēdzot miera līgumu ar Galīcijas-Volīnijas kņazu un Krievzemes karali Danielu Romanoviču, Vaišvilks tika dēvēts par Novogrudokas kņazu. Pēc līguma noslēgšanas karalis Daniels apprecināja savu dēlu Švarnu ar karaļa Mindauga meitu (Ramūni?).[6] Vaišvilks atteicās no valdīšanas un devās uz Polones pareizticīgo mūku klosteri (tagadējā Hmeļnickas apgabalā Rietumukrainā), kur tika iesvētīts mūku kārtā ar vārdu Laurišs (Laurentijs). Viņa vietā par Novogrudokas kņazu iecēla karaļa Daniēla dēlu Romānu.[7] 1256./1257. gadā Vaišvilks devās svētceļojumā uz Atona kalnu Bizantijā, bet bija spiests atgriezties, nesasniedzot to. Pēc atgriešanās no svētceļojuma viņš kopā ar 10—12 mūkiem nodibināja jaunu klosteri netālu no Novogrudokas Nemunas upes augštecē, kas vēlāk nodēvēts par Lauriša klosteri (Лаўрышаўскі кляштар).[8]

Kad 1258./1259. gadā hani Burundajs un Nogajs ieņēma Galīciju un Volīniju, karalis Daniels pakļāvās Zelta Ordas virsvarai un kopā ar mongoļiem iebruka Lietuvā. Vaišvilks kopā ar savu brālēna Polockas kņaza Tautvila karavīriem atkaroja Novogrudoku un nogalināja pret lietuviešiem nostājušos kņazu Romānu Daņiloviču, pats atkal kļūdams par Novogrudokas kņazu. Pēc viņa tēva Mindauga un brālēna Tautvila nogalināšanas 1263. gadā Vaišvilks aizbēga pie sava sabiedrotā Pinskas kņaza, un ar karaspēku atgriezās Novogrudokā. Pēc viņa aicinājuma Lietuvā ieradās Galīcijas kņazs Švarns un Volīnijas kņazs Vasiļko, lai cīnītos pret nogalinātā karaļa Mindauga pretiniekiem. Viņi iebruka Deltuvas un Nalsenes zemēs, sakāva Tranaiša karaspēku, nogalināja viņu un piespieda Nalsenes kunigaiti Daumantu bēgt uz Pleskavu. Pēdējais pretinieks Nalsenes kunigaitis Sukse kļuva par Rīgas arhibīskapa vasali un bija spiests uzturēties tagadējās Latgales teritorijā, kur ap 1273. gadu krita kaujā pie Dubnas.

Pēc "Lietuvas un Žemaitijas lielkņazistes hronikas" ziņām 1264. gadā Kernaves pilī Vaišvilks kungu un bajāru klātbūtnē tika pasludināts par Lietuvas, Žemaitijas, Novogrudokas, Polockas un Kurzemes valdnieku (Вялікага Княства Літоўскага, Жамойцкага, Наваградскага, Полацкага і Курляндскага)[9] Pēc tam, kad Vaišvilks tika iecelts par dižkunigaiti, viņš noslēdza pret baltu pagāniem (žemaišiem, prūšiem, kuršiem, zemgaļiem) vērstu miera līgumu ar Vācu ordeni un tā atzaru Livonijas ordeni, kas beidzot ļāva apspiest 1260. gada kuršu sacelšanos. Livonijas ordenis rīkoja karagājienus arī pret zemgaļiem, bet tika sakauts 1265. gada kaujā pie Jelgavas. 1266.—1267. gadā Vaišvilks devās karagājienā pret Pleskavas kņazu Daumantu. Šajā laikā Lietuva nokļuva Galīcijas-Volīnijas atkarībā un Vaišvilks Volīnijas kņazu Vasiļko 1266. gadā nosaucis par "tēvu un kungu" (feodālo senioru). Jau 1266. gada vasarā Švarns kopā Vasiļko atgriezās Volīnijā, kur bija iebrucis Mazovijas kņazs Boļeslavs.[10] 1267. gadā Vaišvilks atteicās no valdīšanas un atgriezās pareizticīgo mūku klosterī pie Novogrudokas, atstājot savā vietā par Lietuvas valdnieku Švarnu.[11] Arī Švarna vecākais brālis Ļevs Daņilovičs pretendēja kļūt ar Lietuvas valdnieku un mēģināja piespiest klosterī dzīvojošo Vaišvilku atzīt viņu par savu pēcteci. Viņš uzaicināja Vaišvilku uz pārrunām Volodimirā. Tā kā Vaišvilks liedzās tam piekrist, tad viņš tika nogalināts.[12][13] un apglabāts Volodimiras Debesbraukšanas katedrālē (Успенский собор). Par Lietuvas dižkunigaiti kļuva Galīcijas-Volīnijas kņazs Švarns.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Annales Capituli Cracoviensis 1264, MGH SS XIX, p. 600.[novecojusi saite]
  2. ↑ «Skirmantas Valentas. ISTORINIS VEIKĖJAS EILĖRAŠTYJE: Воишелкъ, Воишевoлкъ. Literatūra, 2002.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 23. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 30. jūlijā.
  3. ↑ «Viduslaiku Lietuvas vārdi». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2012. gada 6. jūlijā. Skatīts: 2011. gada 30. jūlijā.
  4. ↑ Zigmas Zinkevičius. Senosios Lietuvos valstybės vardynas. Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas, Vilnius, 2007, 48 lpp.
  5. ↑ www.vardai.org
  6. ↑ Artūras Dubonis. "Belated Praise for King Mindaugas of Lithuania". Mindaugo knyga: istorijos šaltiniai apie Lietuvos karalių. Transl. by Darius Baronas. Vilnius: Lithuanian Institute of History. 2005, pp. 17—22.
  7. ↑ ПОЛНОЕ СОБРАНІЕ РУССКИХЪ ЛЂТОПИСЕЙ Изданное по Высочайшему повелЂнію Императорскою Археографическою Коммиссіею. Томъ второй ИПАТЬЕВСКАЯ ЛЂТОПИСЬ. Изданіе второе. С.-ПЕТЕРБУРГЪ. Типографія М. А. Александрова (Надеждинская, 43). 1908
  8. ↑ S. C. Rowell. Lithuania Ascending: A Pagan Empire Within East-Central Europe, 1295-1345. Cambridge Studies in Medieval Life and Thought: Fourth Series. Cambridge University Press, 1994. 149. lpp. ISBN 9780521450119.
  9. ↑ "Аповесць пра Войшалка" — 199 lpp.[novecojusi saite] (baltkrievu valoda tulkots fragments no 16. gadsimtā rakstītās “Хронікі Вялікага Княства Літоўскага і Жамойцкага” (Полное Собрание Русских Летописей. М., 1975. Т. 32. С. 27 — 30 Arhivēts 2013. gada 28. maijā, Wayback Machine vietnē.).)
  10. ↑ Piotr Bunar; Stanisław A. Sroka. Słownik wojen, bitew i potyczek w średniowiecznej Polsce. Cracow: Universitas, 2004.
  11. ↑ Paweł Jasienica. Myśli o dawnej Polsce. Warsaw: Czytelnik. 1990; pp. 187.
  12. ↑ Александр Широкорад "Русь и Литва" // Галицкое Королевство. — Москва: "Вече", 2004. — С. 50, 52, 56-60, 83, 370.
  13. ↑ Хроника литовская и жмойтская // Полное собрание русских летописей. — М.: Наука, 1975. — Т. 32. — С. 16—127.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Mindauga dzimtas valdnieks
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Izjaslavs Bračislavičs 		Grodņas kņazs (Novogrudokā)
1239—1254
un 1258—1267 		Pēctecis:
Romāns Daņilovičs (no 1254)
Švarns (no 1267)
Priekštecis:
Tranaitis 		Lietuvas dižkunigaitis
1264—1267 		Pēctecis:
Švarns
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vaišvilks&oldid=4071841"