Vecdaugava (atteka)
- Šis raksts ir par Daugavas atteku. Par citām jēdziena Vecdaugava nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
| Vecdaugava | |
|---|---|
 | |
| Ieteka | Audupe 57°03′03″N 24°04′56″E / 57.05083°N 24.08222°EKoordinātas: 57°03′03″N 24°04′56″E / 57.05083°N 24.08222°E |
| Garums | 3 km |
Vecdaugava ir Daugavas labā krasta vecupe Rīgā. Līdz 16. gadsimta vidum tā bija Daugavas galvenā notece uz Rīgas līci.[1] Daugavas gultnes rietumu atzars aptuveni tagadējās grīvas vietā izveidojās 1567. gadā.
Vēl 1681. gadā Rīgas rāte uzdeva atjaunot kuģu ceļu pa tagadējo Vecdaugavu, bet kārtējā ledus sastrēguma laikā tagadējā grīva tika izskalota dziļāka, un jau 17. gadsimta beigās Vecdaugava kļuva par nenozīmīgu atteku, kuras grīva aizsērēja, lai gan lielākos palos vēl līdz 19. gadsimta vidum tās ūdeņi izlauzās uz jūru.[2] Lai to nepieļautu, 1850.—1861. gadā uzbūvēja Akmens dambi (tagadējā Mangaļu prospekta daļa). Vēl 20. gadsimta vidū Vecdaugavu ar Daugavu savienoja vairākas starptekas, bet tās tika aizbērtas, paliekot tikai ziemeļu starptekai Audupei, kuras ziemeļu krastā ierīkota zvejas osta. Vecdaugavas austrumu krastā izvietojusies Vecdaugavas apkaime, rietumu — Mangaļsala. Vecupes centrālo daļu aizņem Vecdaugavas pussala, kurā 1984. gadā izveidots Vecdaugavas kompleksais dabas liegums.
Vecdaugava sastāv no sešām daļām: Audupes (arī Audas) — bijušās augšteces šaurākās (līdz 130 m) daļas, Lielās Vecdaugavas — platākās un klajākās rietumdaļas starp Audupi un Akmens dambi, Ipalas — senas 2,7 km garas attekas no Rīnūžiem līdz Vecāķiem un Teļastes — stipri aizaugušas Ipalai paralēlas 1,4 km garas un 20-50 m platas attekas Vecdaugavas salā (cits salas nosaukums — Skanstnieku sala).[2] Uz ziemeļiem no Akmens dambja atrodas Vecdaugavas daļas — ezeri Zaļais ezers un Slīkonītis.[3]
Pāri Vecdaugavai ved divi dambji — Mangaļu prospekta dambis un neizmantotais bijušā militārā dzelzceļa atzara dambis no Vecāķu stacijas.
Vecdaugavas garums ir 3 km, bet kopā ar Audupi (Audu) — 4,2 km.[2] Vidējais dziļums — 2 m, lielākais (ziemeļdaļā) — 4,2 m.[4] Cits avots norāda, ka mākslīgi padziļinātajā dienviddaļā tas sasniedz 8 m un vidējais attiecīgi — 3 m.[5] Dziļums svārstās līdz ar Rīgas līča līmeni. Virsmas platība 130 hektāru, agrāk lielākā sala — Vecdaugavas sala, kas pēc Ipalas vidusdaļas aizbēršanas un pārgrāvošanas un Skanstnieku ielas izbūves kļuvusi par gandrīz pussalu. Tāpat pēc būvdarbiem Rīgas brīvostas rajonā ar krastu savienojušās bijušās salas Reiksala un Zvanītājsala. Dibens smilšains, vietām dūņains.[5] Salas un krasti zemi, bieži aizauguši ar niedrēm, dažviet pie apdzīvotām vietām nostiprināti.[5]
Vecdaugavas salas vidusdaļā pie Skanstniekiem atrodas nocietinājuma vaļņa — skansts un ceļa uzbēruma atliekas, kas ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Salas ziemeļdaļa agrāk bijusi apdzīvota. 13. gadsimtā salā atradās Daugavgrīvas klosteris, vēlāk Livonijas ordeņa, Polijas un Zviedrijas cietoksnis. Pēc Daugavas gultnes maiņas tas zaudēja nozīmi un 1680. gadā tika nojaukts. 19. gadsimtā sala bija sadalīta starp Mangaļu un Mīlgrāvja muižām.[2]
Vecupe pieder pie biotopa "Eitrofi ezeri ar iegrimušo ūdensaugu un peldaugu augāju".[2] Upē dzīvo stāvošiem aizaugošiem ūdeņiem parastās zivis — līnis, līdaka, rudulis, karūsa, rauda, asaris, plaudis, plicis, sudrabkarūsa, ķīsis, akmeņgrauzis, reizēm ieklejo Rīgas līča piekrastes zivis.[5] Seklākajās vietās aizaugusi ar niedrēm, meldriem, kalmēm un šaurlapu vilkvālītēm, kā arī peldošajiem ūdensaugiem — spožajām un peldošajām glīvenēm, parastajiem elšiem, raglapēm, dzeltenajām lēpēm, vietām ūdensrozēm.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latvijas daba. 6. sējums. Rīga : Preses nams. 1998. 42. lpp.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 71.-96. lpp. ISBN 978-9934-11-936-1
- ↑ «OpenStreetMap». OpenStreetMap (latviešu). Skatīts: 2024-07-06.
- ↑ Dabas aizsardzības plāns liegumam "Vecdaugava", 2003.
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 «Vecdaugava». www.ezeri.lv. Skatīts: 2024-07-06.