Līdaka

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Šis raksts ir par zivi. Par citām jēdziena Līdaka nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Parastā līdaka
Esox lucius (Linnaeus, 1758)
Līdaka Prāgas zivju izstādē
Līdaka Prāgas zivju izstādē
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlaseStarspures (Actinopterygii)
VirskārtaLašu virskārta (Protacanthopterygii)
KārtaLīdakveidīgās (Esociformes)
DzimtaLīdaku dzimta (Esocidae)
ĢintsLīdakas (Esox)
SugaParastā līdaka (E. lucius)
Izplatība
Distribution map of Esox lucius.png
Parastā līdaka Vikikrātuvē

Parastā līdaka jeb vienkārši līdaka (Esox lucius) ir plēsīga saldūdens zivs ar torpēdveidīgu ķermeni. Tā mājo ziemeļu puslodes kontinentos — Eirāzijā un Ziemeļamerikā.[1]

Lai arī līdaka pamatā mājo saldūdens tilpēs, tā ir sastopama arī Baltijas jūrā, kuras ūdens ir viegli sāļš.[2] Līdaka ir Latvijas teritoriālo saldūdeņu viena no visizplatītākajām zivju sugām. Tā ir sastopama daudzās upēs un ezeros, kā arī jūras piekrastē. Nelielos, stipri aizaugušos un slēgtos ezeros parasti nav sastopama. Līdaku plašā izplatība izskaidrojama ar to, ka tās gandrīz katrā upē, ezerā vai dīķī atrod sev labvēlīgus dzīves apstākļus- ūdeni ar pietiekamu skābekļa daudzumu, barību, labvēlīgas nārsta vietas un zooplanktonu mazuļu barībai.[3] Līdaka tiek mākslīgi pavairota un palaista ūdenstilpēs jau vismaz kopš 1930. gada.[4] Līdaka ir nozīmīga zivs zivsaimniecībā un sporta makšķerēšanā visā pasaulē.[5]

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rakstu avotos nosaukums lideka sastopams jau kopš 17. gadsimta

Ihtioloģiskajā literatūrā nosaukumu līdaka lieto, sākot no 19. gadsimta beigām.[6]

Rakstu avotos nosaukums lideka sastopams jau kopš 17. gadsimta.[7][8][9] Līdztekus reģistrētas vīriešu dzimtes formas lideks[10][11][12] un lidaks.[13] Nosaukumi ar izskaņām -ak un -ek izmantoti jau daudz agrāk, piemēram, Rīgā dzīvojošo latviešu uzvārdos Lidack Mathias un Liedeck Matz 16. gadsimta rakstu avotos.[14]

Latviešu vārdam līdaka atbilstoši nosaukumi atrodami arī citās baltu valodās: lietuviešu lydeka, lydȳs un senprūšu liede,[15] kurus saista ar lietuviešu lȳdis ("lēciens"), lydavoti ("lēkāt", "kustēties").[16] Pēc Jāņa Endzelīna domām, relatīvi senāki ir šīs pašas saknes nosaukumi ar -ek-: "Latviešu izloksnēs a, visticamākais, ir radies no vecāka e...piemēram, līdaka blakus līdeka, lietuviešu lydeká".[17]

Izlokšņu formas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nosaukums līdaka, kas mūsdienās kļuvis par literārās valodas vārdu, izloksnēs ir izplatīts tik plaši (Vecpiebalgā, Bēnē, Bikstos, Burtniekos utt.), ka grūti lokalizēt tā piederību kādam vienam noteiktam apvidum.[18]

Izloksnēs sastopamas arī formas ar izskaņu -aks: lîdaks Dundagā,[15] Vainižos,[19] Svētciemā un Salacgrīvā. Vīriešu dzimtes forma ar -aks varētu būt skaidrojama ar lībiskajām izloksnēm raksturīgu parādību — sieviešu dzimtes aizstāšanu ar vīriešu dzimti. Taču, iespējams, tā ir sena forma, jo arī vidus dialekta un augšzemnieku dialekta izloksnēs ir lietots variants līdaks: augšzemnieciskais leidaks, kas atzīmēts 1861. gadā un kursiskais līdaks no Kuršu kāpām 1881. gadā.[20]

Ļoti plaši izloksnēs sastopama forma lîdęka: Dunikā, Zaubē, Āraišos,[15] Aulejā, Rūjienā, Rucavā, Mazsalacā, Jeros,[21], Jaunpilī,[22] Ērģemē, Lugažos, to lieto arī Nīgrandē, Padurē, Pāvilostā, Rudbāržos, Sabilē, Sātos, Ulmalē (lîdęks varej duõrt).[20]

Par varianta līdęka izplatību izplatību var spriest arī pēc pamazināmās formas līdeciņa, kas atrodama latviešu dainās no Bērzaunes, Džūkstes, Kabiles, Krimuldas, Kokneses, Padures, Lestenes, Pļaviņām, Talsiem, Ventspils; līdeciņš no Limbažiem.[20] Ar piedēkli -ęk veidoti arī daži vietvārdi, piemēram, līdęku ezers Īlē, līdękkruogs Skrīveros u. c.[23]

Izloksnēs atzīmēts arī variants līdacis Viskaļos (lîdači u:pê iznêrsa), Varakļānos. Iespējams, ka ar izskaņu -acis darinātais nosaukums līdacis senāk bija sastopams daudz plašāk, nekā to bija iespējams konstatēt 20. gadsimta 60. gados. Uz to norāda attiecīgu vietvārdu izplatība Vidzemē un Latgalē: līdacis ezers Kalncempjos, Vaidavā, Mārcienā, Zaubē, Silajāņos, Ķēčos, līdaču ezers Cirgaļos; mājvārds līdacis Raunā, līdaces Koknesē, zvejas vieta Alūksnes ezerā lîdacis. Acīmredzot, izloksnēs bija arī ar izskaņu -ecis darināts līdakas nosaukums. Par to liecina vietvārdi Vidzemē: līdecis ezers Vietalvā un līdece upe Burtniekos.[24]

Kurzemē sastopamas arī formas ar -aga, -ags: lîdaga Ugālē,[25] Stendē (pa lîdagàm soûc), Laidzē, Lubezerē (videji lîdagi);[20] salīdzinājumam pamazināmais vārds līdadziņa tautasdziesmās.[26]

Nārsta laika nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Daudzi nosaukumi veidoti ar norādi par līdaku nārstu noteiktā laikā: ziemelnicas ("agri nārstojošas līdakas"), vasarnicas ("vēlu nārstojošas līdakas") Mētrienā; aprīļa līdakas Puzē, aprīlenes ("aprīlī nārstojošas līdakas") Durbē, Nīkrācē; maija līdakas Birzgalē; mařtenes Nīkrācē, Aizvīķos; māru līdakas, māras līdakas ("martā jeb Pavasara Māras dienā, 25. martā nārstojošās līdakas") Burtniekos.[27]

Nosaukumos ir ietverta norāde par līdaku nārstu palu laikā, ap ledus iešanu, saistībā ar pārvērtībām augu valstī vai kādām parādībām noteiktā laikā. Piemēram, palenes ("līdakas, kas nārsto palu laikā") Vārnavā, lędainās līdakas Aknīstē, lędus līdakas Birzgalē, Ērģemē, Rūjienā, Saldus, Alūksnē, Puzē, Valdemārpilī, Vidrižos; lędslīdagi Lubezerē; lędslīdękas Jeros, lędlīdękas Augstrozē, Nabē;[27] ledene Lubānā, Piebalgā, Drustos,[28] Mēdzulā,[29] Cirgaļos, Varakļānos u.c., ledine Aulejā,[29] paledine Līvānos.

Vairāki nosaukumi veidoti ar norādi uz to, ka līdaku nārsts sakrīt ar pārvērtībām augu valstī. Piemēram, kùlas līdaka ("līdakas, kas nārsto pēc ledenēm") Alūksnē, kūlene Drustos, Vecpiebalgā u. c.,[30] lēpu līdakas Puzē (pa lẽp lîdakam saûc laīkam tâpec, ka viņ sildas lẽp lapas); zâļu līdakas ("līdakas, kas nārsto maija vidū un vēlāk") Rūjienā.[27]

Dažos nosaukumos ietverta norāde uz to, ka līdaku nārsts sakrīt ar varžu nārstu: varžu līdakas ("līdakas, kas nārsto aprīļa beigās, maija sākumā") Valdemārpilī, Laidzē; varžlīdagi Lubezerē, varžlīdaki Nabē, kuñnu līdakas Burtniekos, Ērģemē, Rūjienā u. c., kuñlîdęka Jeros (kuñna — varde Rūjienā, Valkā u. c. Vidzemē).[31][32]

Nosaukumā sèjas līdakas ("vēlu nārstojošas līdakas") Alūksnē[31] ietverta norāde, ka līdaku nārsts noris ap sējas laiku.

Atsevišķi nosaukumi raksturo līdaku uzturēšanos vai nārsta vietu ūdenstilpē: dzelmenes ("īpaši strupas līdakas, nārsto vēlu") Lubānā; pļosovâs l'eîdakas ("vēlu nārstojošas līdakas" Zvirgzdenē; pļosovâ l'eîdaka vâlu ńierš, kur "pļosova" — ūdens klajums ezera, upes vidū).[31]

Citi nosaukumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar norādi uz noteiktu ķermeņa krāsu reģistrēts nosaukums krustpuŕne ("tumša līdaka ar gaišu krustu uz galvas") Nabē; lāšainā līdaka ("tumša, lāsaina līdaka") Aknīstē.[16]

Vairākos nosaukumos ir ietverta norāde uz līdakas ķermeņa garumu: dūcītis ("maza līdaciņa") Ungurmuižā,[33]Burtniekos, Beļavā, Piebalgā, Rubenē, Valmierā; kaĺtîtis Burtniekos, kaltiņš ("maza līdaciņa'") Jaunpiebalgā; tuteniņš Veckalsnavā, tuteneņš ("maza līdaciņa") Mētrienā.[16]

Ar nozīmes pārnesumu veidots nosaukums sàudekle ("maza līdaciņa") Kalupē, Viesienā, Viesītē, Viskaļos, Vestienā; sàudeklîte ("maza līdaciņa") Līvānos, Vārnavā, Vestienā.[16] Salīdzināt ar "sàudekle" jeb atspole Kalupē, Krustpilī un citur Vidzemes austrumos, Latgalē un Sēlijā.[34][35]

Bez tam izloksnēs reģistrēti arī tādi nosaukumi, kuri apzīmē līdakas pēc to dzimuma: ikstinis ("līdaku tēviņš") Nautrēnos; gunģis ("līdaku tēviņš nārsta laikā") Vecpiebalgā.[31]

Literatūrā nereti izmantots tēlains līdakas apzīmējums zaļsvārce.

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdakas ķermeņa krāsa ļauj tai labi paslēpties starp ūdensaugiem
Līdaka ir agresīva plēsoņa un teritoriāla zivs

Līdakai ir torpēdveidīgs, slaids ķermenis, kas ir nedaudz no sāniem saplacināts.[4] Tai ir liela, pīles knābim līdzīga galva[36] un daudz asu zobu. Līdaka var izaugt ļoti liela. Kopumā mātītes ir lielākas nekā tēviņi. Tēviņa datētais maksimālais ķermeņa garums ir bijis 137 cm, svars 28,4 kg, mātītei 150 cm garums, svars 35 kg.[37]

Līdakas mugura ir zaļganmelna, sāni zaļgani pelēcīgi vai brūngani ar dzeltenīgiem plankumiem. Zaļganais tonis virzienā uz pavēderi plūstoši pāriet baltā.[37] Dziļās upēs, ezeros un dīķos, kuros tumšs, dūņains dibens, līdakas krāsa arī ir tumšāka, upēs un ezeros ar smilšainu dibenu tā ir zeltaina, bet ar zālēm aizaugušos dīķos - zaļgandzeltena.[3] Raibumotas ir arī līdakas spuras. Reizēm spurām ir sārts tonis. Zaļdzeltenraibais līdakas krāsojums ļauj tai labi noslēpties un kļūt nemanāmai starp ūdensaugiem.[37] Tās acis ir stipri izvirzītas uz āru un nekustīgā stāvoklī ļauj pārskatīt lielu platību.[3]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdaka ir vientuļniece un izteikti teritoriāla zivs. Tā mēdz ilgstoši uzturēties vienā rajonā. Mazākās un vidēja lieluma līdakas visbiežāk uzturas seklos ūdeņos starp niedrēm un ūdensaugiem. Lielās līdakas parasti uzturas dziļumā, seklās vietās parādās reti. Tā mēdz slēpties ūdenszālēs, brīvos niedrāju laukumos, aiz akmeņiem, siekstām un citiem aizsegiem, lai nebūtu pamanāma garām peldošajām zivīm.[3] Līdaka pamatā medī citas zivis, bet tā barojas arī ar vardēm un vēžveidīgajiem. Līdakai ir raksturīgs arī kanibālisms.[38] Līdaka savas fekālijas nekad neatstāj medību teritorijā, jo tās satur brīdinājuma feromonus, kurus sajūtot, citas zivis bēg. Līdakai nav raksturīgas garas migrācijas, tomēr daži indivīdi veic zināmu distanci, meklējot teritoriju.[37] Līdakai ir novērota līdz 110 km tāla migrācija. Pārvietošanās ātrums migrācijas laikā ir 3 km diennaktī.[4] Līdaka var sasniegt 33 gadu vecumu, Latvijā vecākais indivīds ir bijis 13 gadu vecs.[4]


Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdakai dzimumgatavība iestājas 1—7 gadu vecumā, kad tā ir sasniegusi 20—60 cm garumu

Līdakai dzimumgatavība iestājas 1—7 gadu vecumā, kad tā ir sasniegusi 20—60 cm garumu. Mātītes auglība nārsta laikā ir 1000—1 000 000 ikru. Līdakas Latvijā nārsto no aprīļa līdz maijam, kad ūdens temperatūra ir 0°—23°C. Nārsta vietas dziļums no 5 cm līdz 10 m, lai gan galvenokārt tās nārsto samērā seklās vietās. Bieži tiek izmantotas pārplūdušas pļavas. Ja ūdens līmenis pēc nārsta strauji krītas, izveidojas nelabvēlīgi apstākļi ikru attīstībai, kas savukārt nosaka līdaku skaita ievērojamas svārstības. Līdakai raksturīgs vienlaicīgs nārsts 2—3 piegājienos, kas ilgst 5—50 dienas. Parasti ar vienu mātīti nārsto 2—8 tēviņi.[4] Līdakas dzeltenie ikri ir samērā lieli, to diametrs 2,5—3 mm.[39]

Iznērstie ikri pielīp pie ūdensaugiem un citiem substrātiem tilpnes dibenā, bet pēc dažām stundām līdz 2—3 dienām nobirst uz grunts. Ikru attīstība ilgst 7—30 dienas. Pēc izšķilšanās līdakas kāpuri ir 7,5—10 mm gari.[40] Tie 1—15 dienas pavada piestiprinājušies pie augiem.[4]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. IUCN: Esox lucius
  2. Assessment of natal origin of pike (Esox lucius) in the Baltic Sea using Sr:Ca in otoliths
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 «Latvijas zivis». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 8. augustā. Skatīts: 2012. gada 6. maijā.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 Esox lucius L.
  5. Latvijas padomju enciklopēdija. 6. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 84. lpp.
  6. Aronu Matīss. Jūras līkuma zivis. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājums, IX. Rīgā, 1894.
  7. Phraseologia Lettica.. Ander Theil. Verfertigt durch Georgium Mancelium.. Riga, 1638, 286. lpp. (pēc A. Günther. Altlettische Sprachdenmäler in Faksimiledrucken, II. Heidelberg, 1929)
  8. Lettisch-Deutsches Lexicon .. von Johanne Langio. 142. lpp. (Nīcas un Bārtas Jāņa Langija 1685. gada latviski-vāciskā vārdnīca ar īsu latviešu gramatiku)
  9. Dīriķis A. Baltijas kaulu kustoņi. — Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu krājums, VIII. Rīga, 1893. 102. lpp.
  10. Vollstandiges deutschelettisches und lettischdeutsches Lexicon.. von Jacob Lange, I—II. Mitau, 1777. II. 177. lpp.
  11. Lettisches Lexicon .. von Gotthard Friedrich Stender, I—II. Mitau, 1789. 389. lpp.
  12. Lettisch-deutsches Wörterbuch von .. Carl Christian Ulmann, I. Riga, 1872. 141. lpp.
  13. Vollstandiges deutschelettisches und lettischdeutsches Lexicon .. von Jacob Lange, I—II. Mitau, 1777. I. 303. lpp.
  14. Latviešu personu vārdu un uzvārdu studijas. E. Blese. Rīga, 1929. 205. lpp.
  15. 15,0 15,1 15,2 Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. I—V. Rīgā, 1923.—1932. II. 477. lpp.
  16. 16,0 16,1 16,2 16,3 Benita Laumane. Zivju nosaukumi latviešu valodā. Zinātne. 1973. 122. lpp.
  17. Endzelīns J. Latviešu valodas gramatika. Rīgā, 1951. 75. lpp.
  18. Benita Laumane. Zivju nosaukumi latviešu valodā. 1973. 120. lpp.
  19. Filologu biedrības raksti, I—XX. Rīgā, 1921.—1940. XIV. 84. lpp.
  20. 20,0 20,1 20,2 20,3 Benita Laumane. Zivju nosaukumi latviešu valodā. Zinātne. 1973. 121. lpp.
  21. Endzelīns J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcai. I—II. Rīgā, 1934.—1946. I. 745. lpp.
  22. Filologu biedrības raksti, I—XX. Rīga, 1921—1940. III. 96. lpp.
  23. Endzelīns J. Latvijas vietvārdi. I d., 1. sēj. K-O. Rīgā, 1961. 317. lpp.
  24. Endzelīns J. Latvijas vietvārdi. I d., 1. sēj. A-J. Rīgā, 1956; I d. 2. sēj. K-O. Rīgā, 1961. 317. lpp.
  25. Filologu biedrības raksti, I—XX. Rīgā, 1921.—1940. VII. 23. lpp.
  26. Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. I—IV. Rīgā, 1923.—1932. II. 477. lpp.
  27. 27,0 27,1 27,2 Benita Laumane. Zivju nosaukumi latviešu valodā. Zinātne. 1973. 123. lpp.
  28. Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. I-IV. Rīgā, 1923.—1932. II. 445 lpp.
  29. 29,0 29,1 Endzelīns J. Latvijas vietu vārdi, I. Vidzemes vārdi. Rīgā, 1922. 731. lpp.
  30. Mīlenbahs K. Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. I—IV, 1923.—1932. II, 333—334. lpp.
  31. 31,0 31,1 31,2 31,3 Benita Laumane. Zivju nosaukumi latviešu valodā. Zinātne. 1973. 124. lpp.
  32. Mīlenbahs K., Latviešu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. I—IV. 1923.—1932. II. 316. lpp.
  33. Endzelīns J., Hauzenberga E. Papildinājumi un labojumi K. Mīlenbaha Latviešu valodas vārdnīcaim I-II. Rīgā, 1934—1946. I. 345. lpp.
  34. Mīlenbahs K. Latvišu valodas vārdnīca. Rediģējis, papildinājis, turpinājis J. Endzelīns. I—IV. Rīgā, 1923.—1932. III 770. lpp.
  35. Endzelīns J. Latvijas vietu vārdi, II. Kurzemes un Latgales vārdi. Rīgā, 1925. 459. lpp.
  36. Copes lapa: Līdaka
  37. 37,0 37,1 37,2 37,3 Esox lucius Linnaeus, 1758
  38. Milzu līdaka uzkož otru
  39. Predation of northern pike (Esox lucius L.) eggs: a possible cause of regionally poor recruitment in the Baltic Sea
  40. Morphological Development of the Axial Skeletons of Esox Lucius

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]