Vecāķi

Vecāķi;
	Vecāķu pludmale. 2007. gads.
Pamatinformācija
Pilsēta	Rīga
Priekšpilsēta	Ziemeļu rajons
Pilsētas daļas	Zvejniekciems
Platība	2,303 km²
Iedzīvotāju skaits	1 733 (2018)
Transports
Autobuss	24.
Cits	Elektrovilciens
Papildinformācija
Pasta indekss	LV-1030
Ārējā saite	apkaimes.lv

Vecāķi ir Rīgas pilsētas apkaime Ziemeļu rajonā, kurā ietilpst Rīgas pilsētas daļa Zvejniekciems. Vecāķu apkaime atrodas pie Rīgas līča. Tā robežojas ar Trīsciema, Vecdaugavas un Mangaļsalas apkaimēm, kā arī ar Ādažu novada Carnikavas pagastu apkaimes ZA. Vecāķu apkaimes robežas ir Vecdaugava, līnija no Vecdaugavas līdz Rīgas līcim, Rīgas līcis, pilsētas robeža, dzelzceļš, Zvejas iela, krasta līnija. Oficiāli Vecāķi kā atsevišķa teritoriāla vienība (ciems Mangaļu pagastā) pastāvēja līdz pat 1949. gadam. Pēc tam tā 1949. un 1960. gadā tika iekļauta Rīgas teritorijā.

Telpiski un funkcionāli Vecāķu apkaime ir uztverama kā vienota teritorija, ko nosaka gan apkaimes apbūvēto, gan dabas teritoriju savstarpējais izvietojums, kā arī dabas objektu (meži vai ūdens objekti) skaidri iezīmētās apkaimes fiziskās robežas. Pa perimetru apkaimes robežas garums ir 7 436 metri.

Nosaukums

Nosaukumu „Vecāķi“ pieņemts saistīt ar seno Daugavas gultni. Agrāk Daugava ietecējusi jūrā apmēram kilometru uz rietumiem no tagadējā Vecāķu ciema, tās gultne šeit veidojusi S veida līkumu — „āķi“. Pagājušā gadsimta vidū upes vecā grīva pilnīgi aizsērējusi, taču vecupes līkumi un līdz ar to vietas nosaukums saglabājies. Senatnē gar pašu jūras krastu gāja ceļš uz Pērnavu. Ceļa malā bija izvietoti zvejniekciemi — Vecāķi, Laņģi, Carnikava. 17. gadsimta sākumā padziļinājās Daugavas ietekas dienvidu atzars un starp seno un pašreizējo Daugavas grīvu veidojās Mangaļsala. 1861. gadā ar dambi tika pilnīgi nosprostota Daugavas vecā ieteka. Mangaļsala kļuva par pussalu. Daugavas vecupe vēl tagad saglabājusi "vecā āķa" formu. Tās krastos atradās Vecāķu zvejniekciems.^[1]

Vēsture

Vecāķi atrodas uz senā Daugavgrīvas klostera zemes, kas dokumentos minēts jau kopš 13. gadsimta, kad bīskaps Alberts netālu no Daugavas ietekas jūras līcī uzcēla krustnešu atbalsta punktu — cisterciešu klosteri.^[2] Kopš seniem laikiem Daugavas grīvas vietu kuģiem norādīja bāka, kas viduslaikos atradās tagadējo Vecāķu teritorijā. Pēc jaunās ietekas rašanās tā vairs nebija izmantojama. 17. gadsimta 80. gados Daugavgrīvas vecās pils mūrus nojauca un akmeņus izmantoja jaunā Neimindes cietokšņa celšanai Daugavas jaunās ietekas kreisajā krastā. Tomēr vaļņi un aizsarggrāvis palika nepostīts, un vecā skansts kā zviedru karavīru pagaidu apmešanās vieta tika izmantota vēl Lielā Ziemeļu kara sākumā, kad Neimindi uz laiku bija ieņēmuši sakši. Par to stāsta, piemēram, Vecāķu redutes komandanta 1701. gadā rakstīta vēstule, kurā minēti sliktie apstākļi un sausa kurināmā trūkums karaspēka vienībai, kas bija novietota vecajā Daugavgrīvas skanstī.

17. gadsimtā izveidojās zvejniekciems — zvejnieki dzīvoja pie Vecdaugavas, kur senā Daugavas gultne bija izveidojusi apbrīnojami mierīgu ostu pašā jūras krastā. 1797. gadā Johans Kristofs Broce ir zīmējis Daugavgrīvas draudzes novada vecās baznīcas apkārtni, kas bija daļa no Vecāķu ciema. Zīmējumā redzama vecā Daugavgrīvas draudzes baznīca ar kaulu kambari vienā un daļa ciema otrā pusē. J.K. Broce ir atzīmējis, ka Vecāķu ciemā ir 7 mājas un to iedzīvotāji pārtiek no zvejas.^[3]

Lai iegūtu materiālus darvas tecināšanai, 18. gadsimtā tika izcirsti piekrastes meži, kuru saknes un zemsega saturēja irdenās kāpu smiltis. Sāka pārvietoties klaidu kāpas, nodarot postu arī cilvēkiem, piemēram, zem Legzdiņa kalna bijusi apbērta lauku sēta. Vaļējie smiltāji gadu no gada samazinājās, daudzās vietās tos sedz apbūve vai dažādas kultūras. Bet šādi vaļēji smiltāji — kāpas var būt draudoši apdzīvotām vietām, piemēram, ceļojošās kāpas ir nodarījušas postījumus Vecāķiem. Apbūvei šādu rajonu var izmantot tikai daļēji.

19. un 20. gadsimta vidū Vecāķi sāka veidoties par atpūtas un peldu vietu. Par Vecāķu peldvietas dibinātājiem tiek uzskatīti Rīnūžu un Vecmīlgrāvja rūpnieki Augusts un Andrejs Dombrovski un Jānis Kaupiņš. Nonākot Vecāķos, iespējams pamanīt senās jūrmalas iezīmes, lielākoties no 19. gadsimta beigām, kad 1898. gadā pēc rūpnieka un mecenāta Augusta Dombrovska iniciatīvas te sāka piešķirt zemes gabalus vasarnīcām. Tad arī Vecāķus sāka dēvēt "Mangaļu kūrortu" (vācu: Bad Magnushof) un cēla Jūrmalai tik raksturīgās koka ēkas.^[4] 1898. gadā pirmie 30 vasarnīcu gabali nodoti nomā, bet līdz 1914. gadam te jau bija ap 100 vasarnīcu.

Pēc Pirmā pasaules kara Vecāķi panīka, jo vienīgie sakari ar Rīgu no tiem bija ar kuģīti. 1926. gadā iepretī Vecāķiem nogrima pasažieru tvaikonis "Neibāde", kas izsauca lielu rezonansi.^[5] No jauna tie sāka veidoties tikai pēc 1932. gada sakarā ar Vecāķu šosejas izbūvi uz Mangaļsalas karavīru nometni un 1934. gadā ar Rīgas—Rūjienas dzelzceļa līnijas būvi. 1933. gadā Mangaļu pagasta Vecāķu vasarnīcu ciemam piešķīra biezi apdzīvotas vietas (ciema) statusu.

1930. gadu beigās notika Vecāķu apzaļumošanas darbi, tika iestādīts ap 1500 koku un ar kārkliem apstādītas piejūras kāpas, kurās darbus ar bezdarbnieku rokām aizsāka jau agrāk.^[5] Laikā no 1932. līdz 1940. gadam Vecāķos apmežoja 130 un nostiprināja 152 hektārus kāpu, kuras bija stāvējušas kailas kā minimums no 17. gadsimta un pārvietojoties reizēm apbēra zemes gabalus un ceļus.^[5] 1940. gadā Vecāķos bija jau ap 60 apbūvētu zemes gabalu un 16 ieliņas iepretim dzelzceļa stacijai. Tūlīt pēc Otrā pasaules kara starp Vecāķiem un Trīsciemu izveidoja šaušanas poligonu, kas atradās pārāk tuvu apdzīvotajai vietai un apdraudēja vietējos iedzīvotājus, tadēļ 1948. gadā to pārcēla uz mazāk apdzīvotu rajonu uz Kalngales pusi.^[5] 1949. gadā Vecāķus kopā ar vēl daļu Mangaļu pagasta teritorijas pievienoja Rīgas pilsētai.

Ievērojamu daļu Vecāķu centra padomju laikā aizņēma pionieru nometnes, īpaši armijai piederošas, kas bija atsavinātas agrākajiem īpašniekiem.^[5] Vācu laikā Puikules ielā 1 atradusies mācību nometne vācu dienestā esošām krievu vienībām.^[5]

2008. gada vasarā Vecāķu pludmale ieguva zilo karogu, kas norāda uz pludmales tīrību, drošību un attīstītu infrastruktūru, tomēr 2009. gadā Zilais karogs Vecāķu pludmalei vairs netika piešķirts. Ap 1925. gadu 0,5 km uz ziemeļiem no Vecāķu pludmales izveidojās nūdistu sauļošanās vieta.^[5]

Ģeogrāfija

Vecāķos minimālais apkaimes reljefa virsmas augstums atbilst jūras līmenim, bet reljefa raksturs kopumā ir ļoti viļņots, jo apkaimi saposmo kāpas. Vecāķu — Vecmīlgrāvja kāpu grēda stiepjas no Vecmīlgrāvja līdz Vecāķiem starp Daugavu un Vecdaugavu, Ķīšezera ieplaku un Langas ieleju. Tās platums ir ap 1,2 km, garums vairāk nekā 7 km. Mūsdienās šī teritorija ir Piejūras dabas parks.

Augstākā Vaļņa (Vecāķu) kāpa apkaimē atrodas tās vidusdaļā, stiepjoties D—Z virzienā līdz pat priekškāpai. Vaļņa kāpas augstākie punkti sasniedz pat 18 metru virs jūras līmeņa augstumu (Kakta kalns — 18,9 m), bet tās relatīvais augstums — 12—14 metri. Apkaimes Z un A daļā atrodas vēl vairāki augstāki kāpu pauguri un vaļņi, sasniedzot 12—17 metrus virs jūras līmeņa augstumu. Apkaimes D un R daļā pie Vecdaugavas ārpus Vaļņa kāpas reljefs kopumā ir zems un līdzens, 2—4 metrus virs jūras līmeņa. Nedaudz augstāka ir apkaimes A daļa, kur reljefa virsma pārsvarā atrodas 4—6 metri augstumā virs jūras līmeņa. Savukārt priekškāpas josla paceļas līdz 3 metriem virs jūras līmeņa. Pludmales platums 40—80 metri.^[5]

Vairāk nekā 20 km garu joslu Vidzemes jūrmalā aizņem aizsargājamās dabas teritorijas. Lielākā no tām — Piejūras dabas parks (1634 ha). Daļa no tā ietilpst Vecāķu kūrortā. Ziemeļaustrumos šo dabas kompleksu norobežo Gaujas grīva, dienvidrietumos — Vecdaugava, bet pārējās robežas veido 12,75 km garš jūras līča krasta posms.

Dabas objekti

Vecāķi, līdzās Rītabuļļiem un Daugavgrīvai, ir vienīgās Rīgas līča pludmales Rīgas pilsētā. Šeit sastopami arī aizsargājami dabas objekti:

Lielā priede, kuras stumbra apkārtmērs ir 2,4 metri un vecums ap 250 gadu. Priedei ir trīs žuburi. Iespējams, ka tā ir viena no vecākajām Piejūras dabas parkā.
Vaļņa kāpa — atrodas Vecāķu rietumu malā. Tā ir 10 metrus augsts un 1 km garš smilšu valnis, kura vecums ir ap 200 gadu. Pagājušā gadsimta 20. gados, lai apturētu kāpas virzīšanos uz priekšu, tā tika apmežota.
Vilkaču priede — atrodas Saulgriežu ielas galā, pie laipas uz jūru, apmēram kilometru no Vecāķu stacijas. Ar priedi saistītas arī teikas.^[6]

Teritorijas iedalījums

No Vecāķu apkaimes kopējās platības 4,5% jeb 10,3 ha aizņem virszemes ūdens objekti — no Z apkaimei pieguļ Rīgas līcis bet R daļā — Vecdaugava (tas ir sens Daugavas grīvas posms, kas Z daļā ir aizsērējis un pilnībā norobežots no tiešas pieejas pie Rīgas līča). Vecdaugavas platums apkaimes D daļā pārsniedz 200 metrus, bet vidusdaļā vairs tikai aptuveni 100 metri.

Dabas un apstādījumu teritorijas Vecāķu apkaimē aizņem 25,5% jeb 58,8 ha. Turklāt jāatzīmē, ka Vecāķos atrodas arī daļa no dabas parka "Piejūra". Tas stiepjas gar visu apkaimes Z daļu līdz pat Kāpu prospektam. Šis dabas parks tika veidots daudzu retu piejūras biotopu aizsardzībai. Īpaši nozīmīgi ir tādi biotopi kā embrionālās kāpas, priekškāpas, mežainas jūrmalas kāpas un veci boreāli meži. Daudz retu augu un dzīvnieku sugu. Kopumā Vecāķos īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (dabas parks "Piejūra") aizņem 72,4 ha jeb 31,4% no visas apkaimes kopplatības. Šis rādītājs ir lielāks nekā iepriekš minētais dabas un apstādījumu teritoriju rādītājs, jo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju robežās atsevišķām vietām ir noteikts neitrālās zonas statuss, kurās ir cits zemes izmantošanas veids. Tā, piemēram, 10,6 ha no Vecāķos esošā dabas parka "Piejūra" teritorijas Pludmales ielas galā ir noteikta kā publiskās apbūves ar apstādījumiem teritorija. Ārpus dabas parka vairākās apkaimes centrālās un ZA daļas vietās vēl 17,1 ha ir noteikti kā dzīvojamās apbūves ar apstādījumiem teritorijas. Tādējādi kopumā apbūves ar apstādījumiem teritorijas aizņem 12,0% no Vecāķu apkaimes kopējās platības, tādējādi paplašinot tās reālo dabas un apstādījumu teritoriju platības.

Skatīt arī

Piezīmes un atsauces

Izmantoti materiāli no Rīgas Domes pilsētas attīstības departamenta mājas lapas.
Izmantoti materiāli no Rīgas pašvaldības portāla.

↑ A. Plaudis, "Vidzemes jūrmala". Rīga: 1985. — 5. lpp.
↑ I. Ose, "Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture"; R., 2007. — 22. lpp.
↑ J. K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. Rīga, 1996.- 335. lpp.
↑ A. Ārgalis, "Rīga".-R., 2000. — 81. lpp.
↑ ^5,0 ^5,1 ^5,2 ^5,3 ^5,4 ^5,5 ^5,6 ^5,7 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 101.-144. lpp. ISBN 978-9934-11-936-1
↑ Asja Līdaka, "Ziemeļu rajons gadsimtu griežos"; - R., 2004. —32.-33. lpp.

Ārējās saites

Rīgas pašvaldības portāla.

[1] A. Plaudis, "Vidzemes jūrmala". Rīga: 1985. — 5. lpp.

[2] I. Ose, "Daugavgrīvas cietokšņa būvvēsture"; R., 2007. — 22. lpp.

[3] J. K. Broce. Zīmējumi un apraksti, Zeids T. u.c. (red.), 2. sēj. Rīga, 1996.- 335. lpp.

[4] A. Ārgalis, "Rīga".-R., 2000. — 81. lpp.

[Piejūra-5] 5,0 ^5,1 ^5,2 ^5,3 ^5,4 ^5,5 ^5,6 ^5,7 Aivars Jakovičs, “Rīgas piejūra. 2. daļa.”. “Jumava”, 2016., Rīga. 101.-144. lpp. ISBN 978-9934-11-936-1

[6] Asja Līdaka, "Ziemeļu rajons gadsimtu griežos"; - R., 2004. —32.-33. lpp.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]