Vladislavs Raginis (poļu: Władysław Raginis; 1908—1939) bija Polijas armijas virsnieks, kas krita varoņa nāvē, aizstāvot robežas nocietinājumus pret Vācijas armijas iebrukumu Otrā pasaules kara Polijas kampaņas laikā.
Dzimis 1908. gada 3. jūlijā (pēc jaunā stila) Bornes pagastaJaunbornes muižas Zariņu (poļu: Zariny) mājās[1] Kazimira Ragiņa un viņa sievas Genovefas, dzimušas Sokolovskas, ģimenē, 10. jūlijā (27. jūnijā pēc VS) kristīts Jaunbornes katoļu baznīcā.[2]Padomju—poļu kara laikā Polijas armija 1919. gada beigās ieņēma Ilūkstes apriņķa austrumu daļu, kas tika iekļauta tolaik Polijai piederošajā Braslavas apriņķī. Pēc poļu karaspēka atkāpšanās 1920. gada vasarā šo teritoriju ieņēma Latvijas armija.
Vladislavs Raginis kopā ar vecākiem pārcēlās uz Viļņas apgabalu, pabeidza Viļņas ģimāziju un 1927. gadā iestājās kara skolā. 1930. gadā pēc skolas beigšanas viņš leitnanta pakāpē sāka karadienestu Grodņas 76. kājnieku pulkā. Neigi pirms Otrā pasaules kara sākuma 1939. gada augustā viņu nosūtīja uz Osovecas cietoksni netālu no Austrumprūsijas robežas.
Polijas kampaņas sākumā 1939. gada 2. septembrī kapteini Ragini apstiprināja par Viznas aizsardzības joslas komandieri ar uzdevumu neļaut uzbrūkošajām Vērmahta šķērsot Narevas un Bebras (Biebrza) upes un iebrukt Polijas vidienē. No 7. līdz 10. septembrim kapteiņa Ragiņa vadītā vienība apmēram 720 vīru sastāvā spēja aizkavēt Vērmahta 10. tanku divīzijas un ģenerāļa Guderiana komandētā XIX. tanku korpusa uzbrukumu ar apmēram 350 tankiem un 42 000 karavīriem. Kad poļu karavīriem beidzās munīcija, Raginis 10. septembrī deva pavēli pēdējiem izdzīvojušajiem karavīriem padoties, bet pats izdarīja pašnāvību.
2019. gada septembrī Polijas Senāta spīkera Staņislava Karčevska vizītes laikā pamatskolas ēkas Marijas ielā 1e Daugavpilī atklāja pieminekli Vladislavam Raginim.[3]
Virtuti Militari zelta krusts (1970)
Polonia Restituta ordeņa Lielais krusts (2009)
