Voldemārs Kalpiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Voldemārs Kalpiņš R. Blaumaņa muzeja atklāšanā "Brakos".

Voldemārs Kalpiņš (1916-1995) bija latviešu žurnālists, padomju kultūras un valsts darbinieks, LPSR Kultūras ministrs un Ārlietu ministrs (1959-1962).

1962. gadā apsūdzēts nacionālkomunismā un atstādināts no amata.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Pirmā pasaules kara laikā 1916. gada 19. februārī Smoļenskā bēgļu gaitās esošā talsinieka Kriša Kalpiņa ģimenē. Viļa Lāča sievasbrālis. Pēc Latvijas okupācijas bija laikraksta "Cīņa" atbildīgais sekretārs (1940-41), Otrā pasaules kara laikā Sarkanās armijas frontes avīzes "Latviešu Strēlnieks" žurnālists, pēc kara laikraksta "Cīņa" redaktora vietnieks (1946-49) un nedēļraksta "Literatūra un Māksla" vadītājs (1949-1952, 1954-1958). Kad 1953. gada aprīlī nodibināja LPSR Kultūras ministriju, Voldemāru Kalpiņu iecēla par ministra pirmo vietnieku, vēlāk par Kultūras ministru.

Šajā amata viņš 1955. gadā panāca Dziesmu svētku norises pārcelšanu no Esplanādes uz Mežaparka Lielo estrādi. Organizēja Latviešu Mākslas un literatūras dekādi Maskavā, kas notika no 1955. gada 14. līdz 26. decembrim un kurā pārliecinoši tika demonstrēts Latvijas kultūras augsti profesionālais un mākslinieciskais sniegums.[1] Lai panāktu Rīgas Brāļu kapu reabilitāciju un Mūžīgās uguns iedegšanu, 1958. gadā pēc viņa mudinājuma tur apglabāja Otrajā pasaules karā kritušos padomju karavīrus. 1958. gada decembrī organizēja Latgales kultūras nedēļu Rīgā, atbalstīja Dzintaru koncertzāles piebūves celtniecību Jūrmalā. 1962. gadā buržuāziski nacionālistiska rakstura kļūdu pieļaušanā apsūdzētā[2] Voldemāra Kalpiņa vietā par LPSR Kultūras ministru iecēla Vladimiru Kaupužu, bet viņu pārcēla darbā par Raiņa Literatūras muzeja direktoru.

Ar V. Kalpiņa atbalstu nodibināja muzeja filiāles Rūdolfa Blaumaņa mājā "Brakos", Raiņa dzīves vietās "Tadenavā", "Jasmuižā", vasarnīcā Majoros, Eduarda Veidenbauma "Kalāčos", Annas Brigaderes "Sprīdīšos", brāļu Kaudzīšu "Kalna Kaibēnos", Jāņa Jaunsudrabiņa "Riekstiņos", Friča Bārdas "Rumbiņos", Druvienas Vecajā skolā, Emīla Dārziņa, Jāņa Sudrabkalna "Jāņskolā" un Eduarda Smiļģa Teātra muzejā.[3] Laikā, kad Voldemārs Kalpiņš bija LPSR Tenisa federācijas priekšsēdētājs, tika uzcelti tenisa korti Rīgā un Jūrmalā.[4]

1982. gadā V. Kalpiņš aizgāja pensijā, bija vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Viļa Lāča memoriālajā muzejā Mežaparkā (1983-1993).[5]

Miris 1995. gada 11. februārī Rīgā, apglabāts Rīgas Raiņa kapos.[6]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Zenta Briede. Kam vajadzīga auksta sirds? "Padomju Jaunatne", 1988. gada 26. janvārī,
  • Lija Brīdaka. Pievienojos sabiedriskajai domai. "Padomju Jaunatne", 1988. gada 13. aprīlī,
  • Kopīgi domāt, kopīgi rīkoties. "Padomju Jaunatne", 1988. gada 10. jūnijā,
  • Boriss Sebjakins, V. Sirmgalvis, Valentīns Semjonovs. Pārnāca mājās ar uzvaru. "Padomju Jaunatne", 1988. gada 14. septembrī,
  • "Stāja: Voldemāra Kalpiņa laiks". Sastādītājs Andrejs Grāpis. Rīga: Apgāds "Pils", 2011. — 405. lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. LPSR kultūras dzīves vadītājs — Voldemārs Kalpiņš TVNET 2011. gada 4. februārī
  2. LKP Centrālkomitejas biroja 1961. gada 2. decembra lēmums: "Atbrīvot b. Kalpiņu Voldemāru Kriša d. no Latvijas PSR kultūras ministra un Latvijas PSR ārlietu ministra pienākumiem par pieļautajām buržuāziski nacionālistiska rakstura kļūdām, nopietniem trūkumiem kultūras iestāžu praktiskajā vadībā un darbībā un šo trūkumu nenovēršanu. Lūgt PSKP CK apstiprināt šo lēmumu."
  3. Noklusētās pretruna. Grāmatas Stāja: Voldemāra Kalpiņa laiks recenzija Silvija Radzobe, Diena, 2012. gada 23. februārī
  4. Andrejs Grāpis 'Stāja. Voldemāra Kalpiņa laiks' DELFI, 2011. gada 25. oktobrī
  5. Rihards Treijs. Par Voldemāru Kalpiņu Latvijas padomju laikā ar latvisku stāju
  6. nekropole.info