Zaporožjes Seča

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Zaporožjes Seča kā daļa no Ukrainas kazaku hetmaņa Bogdana Hmeļņicka valsts (Hetmanāta) (1649–1654).
Zaporožjes Sečas kazaku sapulce jeb rada (17.gs.)

Zaporožjes Seča (ukraiņu: Запорiзька Січ) bija Zaporožjes kazaku apdzīvots valstisks veidojums lejpus Dņepras krācēm 15.-18. gadsimtā. Tas bija viens no ukraiņu nācijas veidošanās centriem.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Drupu periods" (1657-1687): Zaporožjes kazaki raksta atbildi sultānam Mehmedam IV (Iļja Repins, gleznots 1880-1891).

Zelta Ordas sabrukuma periodā ap 1449. gadu radās Krimas haniste, kas kurai pakļāvās Dņepras lejtecē dzīvojošās stepju klejotāju nogaju ciltis. 16. gadsimta sākumā no Lietuvas dižkunigaitijas ieceļoja dažādas izcelsmes brīvie ļaudis, kas sevi dēvēja par kazakiem un apmetās grūti pieejamajās Dņepras palienēs un salās lejpus krācēm. Dņepra šajā apvidū veidoja nosacīto robežu starp Lietuvas (labajā krastā) un Krimas (kreisajā krastā) valstīm pakļautajām teritorijām.

Pēc 1553. gada Lietuvas dižkunigaitijai pakļautais Čerkasu un Kaņevas stārasts Dmitro Višņeveckis, saukts Bajda, uz Mazās Horticas salas nodibināja nocietinājumu, ko dēvēja par Aizkrāces Seču (senkrievu сѣкти - atskaldīt). Nocietinājumu apjoza koka pāļu sienas, kuru iekšpusē atradās kazaku apmetne ar dzīvojamām mājām un baznīcu.

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts izveides 1569. gadā Zaporožjes kazaki nokļuva arvien lielākā vasaļatkarībā no Polijas-Lietuvas magnātiem. 1572. gadā Sigismunds II Augusts parakstīja rīkojumu par kazaku pakļaušanos kroņa lielhetmanim Ježijam Jazloveckim (Jerzy Jazłowiecki). Kopš Stefana Batorija valdīšanas laika kazaku pulki piedalījās kaujās ar Osmaņu impērijas karaspēku.

17. gadsimtā kazaki sašķēlās divās daļās, no kurām viena atteicās pakļauties novājinātās Polijas-Lietuvas virsvadībai un uzsāka sarunas ar Krievijas caristes sūtņiem. Hetmaņa Bogdana Hmeļņicka vadītās sacelšanās (1648—1654) un sekojošā Otrajā Ziemeļu karā (1655-1661) lielākā daļa kazaku cīnījās pret Poliju-Lietuvu. Pēc Andrusovas pamiera noslēgšanas Zaporožjes Seča izcīnīja autonomiju Polijas-Lietuvas kopvalsts un Krievijas caristes kontrolē, ko vēsturnieki dēvē par Ukrainas hetmanātu (ukraiņu: Гетьманщина, 1649-1764).

Pēc hetmaņa Bogdana Hmeļņicka nāves 1657. gadā līdz Ivana Mazepas ievēlēšanai par Ukrainas kazaku hetmani 1687. gadā bija juku periods, ko vēsturnieki dēvē par "Drupu periodu" (ukraiņu: Руїна). To raksturo kazaku klanu cīņas, anarhija un kaimiņvalstu iejaukšanās. Uz šo periodu attiecas leģenda par Zaporožjes kazaku atbildi sultānam Mehmedam IV, kas 1676. gadā pieprasījis Zaporožjes kazaku pakļaušanos viņa varai. Uz to anarhistiski noskaņotie kazaki sacerēja izsmejošu atbildi, kas gan bija piesātināta ar lamu vārdiem un apvainojumiem.

Pēc hetmaņa Ivana Mazepas vadīto kazaku kā Zviedrijas sabiedroto sakāves Poltavas kaujā 1709. gadā Zaporožjes Seča nokļuva pilnīgā atkarībā no Krievijas. Pirms Krievu—turku kara (1735—1739) 1734. gadā krievu karaspēks okupēja Zaporožes Seču.

Pirmā pasaules kara laikā pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas vācu armija 1918. gada pavasarī okupēja bijušās Zaporožjes Sečas zemes un pēc Ukrainas Tautas Republikas valdības gāšanas par Ukrainas hetmani Kijevā iecēla ģenerāli Pavlo Skoropadski. Pēc Vācijas sakāves Pirmajā pasaules karā 1918. gada novembrī P. Skoropadski atstādināja no varas un Kijevā atjaunoja Ukrainas Tautas Republiku Simona Petļuras vadībā. Savukārt Zaporožjes teritoriju ieņēma Nestora Mahno vadītā Revolucionārā Ukrainas nemiernieku armija (1918-1921).

Ukraiņu kazaku hetmaņu uzskaitījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ostafijs Daškevičs (1528-1533).
Dmitro Višņeveckis (1550—1564).
Bohdans Hmeļnickis (1648—1657).
Ivans Mazepa (1687—1709).
Kirilo Razumowskis (1750—1763).
  • Predslavs Lanckoronskis (Предслав Лянцкоронський, 1516-1528)
  • Ostafijs Daškevičs (Остафій Дашкевич', 1528-1533)

Sigismunda II Augusta un Stefana Batorija valdīšanas laikā (1548—1587)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Dmitro Višņeveckis (Bajda) (Дмитро Вишневецький, 1550—1564)
  • Bohdans Rožinskis (Богдан Ружинський, 1575—1576)
  • Jakivs Šahs (Яків Шах, 1576—1578)
  • Lukjans Čorņinskis (Лук'ян Чорнинський, 1578, 1586)
  • Jans Orišovskis (Ян Оришовський, 1580, 1585)
  • Samijlo Zborovskis (Самійло Зборовський, 1581)
  • Mihailo un Kiriks Ružinski (Михайло і Кирик Ружинські, 1585)
  • Zahars Kulaha (Захар Кулага, 1585)

Polijas-Lietuvas novājināšanās periodā (1587-1638)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Voitihs Čanovickis (Войтих Чановицький, 1590)
  • Krištofs Kosinskis (Криштоф Косинський, 1591—1593)
  • Hrihorijs Loboda (Григорій Лобода, 1594—1596)
  • Bohdans Mikošinskis (Богдан Микошинський, 1594)
  • Matvijs Šaula (Матвій Шаула, 1596)
  • Krištofs Nečkovskis (Криштоф Нечковський, 1596)
  • Ignātijs Vasiļkēvičs (Ігнатій Василевич, 1596—1597)
  • Tihins Bajbuza (Тихін Байбуза, 1597)
  • Samijlo Kiška (Самійло Кішка, 1600—1602)
  • Havrilo Krutnsvičs (Гаврило Крутнсвич, 1602—1603)
  • Ivans Kuckovičs (Іван Куцкович, 1602—1603)
  • Ivans Kosijs (Іван Косий, 1603)
  • Hrihorijs Izapovičs (Григорій Ізапович, 1606)
  • Zborovskis (Зборовський, 1606)
  • Oļevčenko (Олевченко, 1606)
  • Kaleniks Andrijevičs (Каленик Андрієвич, 1609—1610, 1624—1625)
  • Hrihorijs Tiskiņevičs (Григорій Тискиневич, 1610)
  • Petro Konaševičs Sahaidačnijs (Петро Конашевич Сагайдачний, 1614—1622)
  • Dmitro Barabašs (Дмитро Барабаш, 1617)
  • Jacko Nerodičs-Borodavka (Яцко Неродич-Бородавка, 1619—1621)
  • Olifirs Holubs (Олифір Голуб, 1622—1623)
  • Mihailo Dorošenko (Михайло Дорошенко, 1623—1628)
  • Hricko Čornijs (Грицько Чорний, 1624, 1628, 1629—1630)
  • Pirskis un Marko Žmailo (Пирський і Марко Жмайло, 1625)
  • Mihailo Dorošenko (Михаиле Дорошенко, 1625—1628)
  • Tarass Fedorovičs-Trasilo (Тарас Федорович-Трясило, 1630)
  • Timofijs Orendarenko (Тимофій Орендаренко, 1630—1631, 1632—1633)
  • Ivans Petražickis-Kulaha (Іван Петражацький-Кулага, 1631—1632)
  • Andrijs Didenko (Андрій Діденко, 1632)
  • Ivans Sulima (Іван Сулима, 1633—1635)
  • Vasiļs Tomiļenko (Василь Томиленко, 1636—1637)
  • Sava Kononovičs (Сава Кононович, 1637)
  • Pavlo Pavļuks (Павло Павлюк, 1637)
  • Iļja Karaimovičs (Ілья Караімович, 1638)
  • Jakivs Ostraņica (Яків Остряниця, 1638)
  • Dmitro Huņja (Дмитро Тимошович Гуня, 1638)

Kazaku sacelšanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Bohdans Hmeļnickis (Богдан Хмельницький, 1648—1657)
  • Ivans Vihovskis (Іван Виговський, 1657—1659)
  • Ivans Bezpalijs (Іван Безпалий, 1659)

Labā krasta Ukrainas kazaku hetmaņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jurijs Hmeļnickis (Юрій Хмельницький, 1659—1663, 1677—1681)
  • Pavlo Tetera (Павло Тетеря, 1663—1665)
  • Stepans Opara (Степан Опара, 1665)
  • Petro Dorošenko (Петро Дорошенко, 1665—1676)
  • Petro Suhovijs (Петро Суховій, 1668—1669)
  • Mihailo Haņenko (Михайло Ханенко, 1669—1674)
  • Stepans Kunickis (Степан Куніцький, 1683—1684)
  • Samijlo Samuss (Самійло Самусь, 1692—1704)
  • Filips Orļiks (Пилип Орлик, 1710—1742)

Kreisā krasta Ukrainas kazaku hetmaņi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Drupu periods" (1657-1687)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Jakims Somko (Яким Сомко, 1663)
  • Ivans Brjuhoveckis (Іван Брюховецький, 1663—1668)
  • Danilo Jermoļenko (Данило Єрмоленко, 1665)
  • Stepans Vdovičenko (Степан Вдовиченко, 1668), Zaporožjes hetmanis
  • Demjans Mnohohrišnijs (Дем'ян Многогрішний, 1669—1672)
  • Ivans Samoilovičs (Іван Самойлович, 1672—1687)
Sakāve un pakļaušanās Krievijai (1687-1775)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Ivans Mazepa (Іван Мазепа, 1687—1709)
  • Ivans Skoropadskis (Іван Скоропадський, 1709—1722)
  • Pavlo Polubotoks (Павло Полуботок, 1722—1724)
  • Danilo Apostols (Данило Апостол, 1727—1732)
  • Kirilo Razumovskis (Кирило Розумовський, 1750—1763)
  • Petro Kalniševskis (Петро Калнишевський, 1764-1775)

Vācu okupācijas laikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Pavlo Skoropadskis (Павло Скоропадський, 1918)