Ziemeļu renesanse

Ziemeļu renesanse ir termins, ko izmanto, lai raksturotu renesansi Ziemeļeiropā, jeb plašāk — visā Eiropā ārpus Itālijas, uz ziemeļiem no Alpiem. Ziemeļu renesanse ir cieši saistīta ar itāļu renesansi, tomēr tai ir raksturīgas atšķirības.

Kad 15. gs beigās—16. gs sākumā itāliešu humānisma un renesanses idejas sāka izplatīties Ziemeļeiropā, tās, uzslāņojoties šeit jau pastāvošajām mākslas tradīcijām, modificējās, radot savu renesanses variantu, t.s. ziemeļu renesansi, kas kļuva par visas Ziemeļeiropas tālaika valdošo stilu.

Ziemeļu renesanse, izplatīdamās tolaik ar vēsturiskiem un politiskiem notikumiem piesātinātā laikmetā, atteicās no renesanses arhitektūras un mākslas klasiskajiem ideāliem. Pretēji šo ideālu harmonijai, simetrijai un līdzsvarotībai tā ienesa asimetriju, subjektīvi izjustus arhitektonisko un kompozicionālo kārtojumu ritmus.

Ziemeļu renesanses veidošanās

Liela nozīme ziemeļu renesanses veidošanās gaitā bija Rietumeiropas vēlās renesanses posmā tapušajam manierisma stilistiskajam strāvojumam, kuram piemita tieksme pēc dižrenesanses meistaru rokraksta subjektīva pārspīlējuma. Ziemeļu renesanses mākslā manierisma strāvojums izpaudās galvenokārt kā arhitektonisko formu dekors ar tam raksturīgajiem ornamentālā rotājuma motīviem.

Arī pēcgotikas stilistiskie strāvojumi bija savdabīga stilistiska tendence, kas vērojama ziemeļu renesansē. Šo parādību veicināja vēlās renesanses tieksme pēc dekoratīvisma, kas ļāva tai sasaistīt stilizētas gotikas motīvus ar manierisma strāvojumu.

Ziemeļu renesansē iekļāvās gan Zviedrijas, Dānijas, Norvēģijas, gan arī toreizējās Livonijas zemju (Latvijas, Igaunijas) māksla. Lietuvas arhitektūru un mākslu ziemeļu renesanse skāra maz.

Ziemeļu renesanse Latvijā

Ziemeļu renesanses plašāka izplatība Latvijas teritorijā bija visai sarežģīta un nemitīgās karadarbības dēļ īstenojās ar lielu nokavēšanos tikai 16. gs beigās—17. gs 1. pusē (pēc Livonijas kara). Tad arī notika renesanses laika militārās un civilās būvniecības jauno, konstruktīvo ideju apgūšana, kā arī arhitektonisko un dekoratīvo formu pārņemšana. Jaunās idejas ienāca gan ar Vācijas, gan Polijas, gan Zviedrijas un Nīderlandes celtniecības un mākslas paraugiem.

Arī Latvijas teritorijā 16. gs beigās aizsākās jaunu pilsētu — Bauskas (1584) un Jaunjelgavas (1592) plānošana, kuras idejas smēla Polijas un Lietuvas pilsētbūvniecības praksē.

Renesanses idejas tika īstenotas arī Rīgas priekšpilsētu jaunā, simetriskā plānojuma struktūrā (1650, autors zviedru arhitekts J. Rodenburgs).

Ziemeļu renesanses posms Latvijas teritorijā atstājis vairākas sakrālās celtnes, dažus piļu arhitektūras paraugus, tāpat vairākas sabiedriskās, dzīvojamās un noliktavu ēkas.

Sakrālās celtnes visvairāk sastopamas Kurzemē. Tās ir pēc apjoma nelielas luterāņu baznīcas, kuru ārējām būvformām piemīt liela vienkāršība un atturība, ko kompensē iekštelpu greznā apdare. Reizēm tas ir ar tīkla vai zvaigžņu velvēm klāts griestu segums, kā tas redzams, piemēram, Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcā (1574—1615), bet visvairāk greznība tiek panākta ar iekštelpu iekārtas priekšmetu (altāru, kanceļu, kungu solu) bagātajiem plastiskajiem kokgriezuma rotājumiem.

Raksturīga ziemeļu renesanses ēka ir Rīgas Sv. Jāņa Kristītāja baznīcas altāra daļas piebūve (1587—1589, būvmeistars G. Frēze). Šai būvei ārēji vēl piemīt dažas no gotikas aizgūtas iezīmes, piemēram, no ķieģeļiem mūrētā trīsšķautņu apsīda (vidusjoma jeb centrālā joma noslēgums pusaploces vai daudzstūra izvirzījuma veidā), taču logu plašās ailas un to augšējie pusloka formas noslēgumi jau liecina par renesansei raksturīgām iezīmēm. Arī iekštelpu noformējumā saskatāmi renesanses elementi, kas modificēti ziemeļu renesanses garā: velvju pusloka arkas balstās uz toskāniskā ordera kolonnām, kam piemīt pagarinātas proporcijas, turpretī kolonnu pamatnes ir nesamērīgi augstas un masīvas.

Tāds pats ziemeļu renesansei raksturīgs piemērs ir arī Kuldīgas Sv. Katrīnas baznīca (1654—1672). Divi tās portāli šķietami tiecas uz gotiku, taču iekštelpās dominē no gotikas pilnīgi atšķirīgs velvju traktējums, citas proporcijas: pazemās kolonnas novietotas uz augstām, platām pamatnēm, kas bagātīgi noklātas ar plastisko dekoru.

Laikmeta ietekmē savu veidolu sāka mainīt arī feodāļu pilis, zaudējot cietokšņa raksturu un iegūstot vairāk reprezentatīvas iezīmes. Nozīmīgākie saglabājušies šā laika piļu paraugi Latvijas teritorijā ir Bramberģes muižas komplekss (17. gs 1. puse) un Bauskas ordeņa pils jaunā piebūve (1580—1596). Šajā piebūvē jau saskatāmas renesanses palaco tipa ēkas iezīmes, ko raksturo greznās kāpnes, apmetuma apdare un plastiskā dekora rotājumi.

Rīgas civilajā arhitektūrā jaunie ziemeļu renesanses principi pirmkārt parādījās kā pārmaiņas fasādes dekoratīvajā apdarē, kas visvairāk izpaudās gotisko zelmiņu pārbūvē. No Rīgas tālaika sabiedriskajām un dzīvojamām ēkām spilgtākie piemēri ir trīs: birģermeistara N. Ekes būvētā konventa ēka (1594—1596, Skārņu ielā 20/22), Rīgas Melngalvju nama fasādes pārbūve (1590—1625) un "Trīs brāļu" ansambļa vidējā dzīvojamā ēka (17. gs sāk., Mazā Pils ielā 19).