Āpsis

Āpsis; Meles meles
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Zīdītāji (Mammalia)
Kārta	Plēsēji (Carnivora)
Dzimta	Caunu dzimta (Mustelidae)
Apakšdzimta	Eirāzijas āpšu apakšdzimta (Melinae)
Ģints	Eirāzijas āpši (Meles)
Suga	Āpsis (Meles meles)
Izplatība

Vikipēdijas raksts

Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Āpsis (latīņu: Meles meles) jeb Eiropas āpsis, jeb Eirāzijas āpsis ir caunu dzimtas (Mustelidae) Eirāzijas āpšu ģints (Meles) plēsējs.

Āpsis dzīvo gandrīz visā Eiropas teritorijā, izņemot Īslandi, Korsiku, Sardīniju, Sicīliju un Kipru, un lielākajā daļā Āzijas^[1]. Sastopams visā Latvijā. Dzīvo mežu sausākās vietās, pašraktās alās.

[izmainīt šo sadaļu] Izskats

Āpša kažoka mats ir divkrāsainas, apakšējā daļa ir melna, bet augšējā pelēka. Tā seja ir kontrastaini melni-balti svītraina, ausis melnas ar baltiem ausu galiem. Āpsis ir lielākais caunu dzimtas dzīvnieks, tā ķermenis ir masīvs, drukns, priekšdaļa sašaurināta. Galvas kopējā forma slaida, kuras purna daļa ir relatīvi gara. Kājas īsas, ar platām pēdām. Ausis nelielas, apaļas, acis mazas, novietotas ieslīpi^[2]. Tā ķermeņa garums ir 70 cm, astes garums 20 cm, svars apmēram 10 kg, lai gan āpša svars ir ļoti mainīgs. Āpsis ne visur mēdz gulēt ziemas miegu, lai gan teritorijās ar aukstām ziemām tas dodas ziemas snaudā, seklā miegā, pamostoties no niecīgiem trokšņiem un, ja gaisa temperatūra ir plus grādos^[2]. Rudenī āpsis uzaudzē tauku slāni, kas ļauj tam pārciest ziemu. Ir datēts āpša svara rekords Krievijā: rudens pusē tā svars bija 42 kg.

Āpša pēdu nospiedums

Āpsis ir pēdminis, ejot tas atbalstās uz visas pēdas. Pārvietojas lēni, galvenokārt soļiem, reti rikšiem vai īsiem lēcieniem. Pirksti gareni, priekškājām ar nedaudz ieliektiem, gariem, samērā platiem, nagiem, kas vienmēr atstāj skaidri saskatāmus iespiedumus pēdu priekšgalā. Priekškāju atstātie pēdu nospiedumi ir 5 - 6 cm gari un 5-5,5 cm plati; pakaļkāju atstātie ieminumi 7 cm gari un 4,5-5 cm plati^[2].

[izmainīt šo sadaļu] Ieradumi

Āpsis naktī

Āpsis ir nakts dzīvnieks. Tam ir labi attīstīta oža. Toties dzirde ir mazattīstīta, un arī redze ir vāja, priekšmetus tas pilnvērtīgi spēj izšķirt tikai dažu desmit soļu attālumā^[2]. Āpši dzīvo alās, kuras netiek slēptas. Alas tiek raktas sausos mežos, mežmalās, sausos uzkalniņos. Ala ir sarežģīta alu sistēma ar daudzām ieejām. Visas alu ieejas pa ārpusi savieno iemītas takas, kas dažādos virzienos stiepjas no mājvietas uz barošanās un dzeršanas vietām. Reizēm vienu alu sistēmu apdzīvo vairākas āpšu ģimenes^[2].

Āpsis ir ļoti tīrīgs, tas netālu no savām mājām īpaši izvēlētā laukumiņā izkārpa vairākas atejas bedrītes. Līdzko kāda no tām ir pilna, aizkārpa to ar zemi. Kad izmantots viss laukumiņš, āpsis izraugās un sagatavo lietošanai citu. Vecās atejas vietas parasti apaug ar avenājiem, jo āpšiem garšo avenes un mēsli bagātīgi satur aveņu sēklas. Kupli, lekni avenāji, kas redzami it kā nepiemērotās vietās, norāda, ka tuvumā mīt vai nesen mituši āpši^[2].

Riesta laiks āpšiem ir pavasarī vai vasarā. Mātītes spēj atlikt grūtniecību, lai arī olšūna ir apaugļota, tā neattīstās līdz brīdim, kad attīstībai ir piemēroti apstākļi, zinātniski to sauc par latento periodu. Embrijs attīstās 7 - 8 nedēļas. Mazuļi skaitā 2 - 6 parasti dzimst pavasarī. Āpši dzīvo līdz 15 gadiem savvaļā, nebrīvē līdz 19 gadiem. Visaugstākā mirstība āpšiem ir pirmajos gados.

Dabiskie ienaidnieki āpšiem ir vilki, lūši un suņi, medniekiem nez kāpēc āpsis nešķiet pievilcīgs medījums. Cilvēki izmanto gan tā ādu, taukus un gaļu, tomēr par vērtīgāko ieguvumu tiek uzskatīti āpša tauki, kurus lieto tautas medicīnā^[3]. Āpši, lai arī izskatās tūļīgi, ir spēcīgi, asiem zobiem, un nereti gadās, ka tuvcīņā ar suni, pēdējais tiek pamatīgi savainots. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ mednieki negrib iet uz āpšu alām un riskēt ar suņu veselību un pat dzīvību^[3].

[izmainīt šo sadaļu] Barība

Āpsis pie alas ieejas

Lai gan āpsis ir plēsēju kārtas dzīvnieks, tas ir visēdājs. Āpši barības meklējumos reti kad aiziet tālāk par kilometru no savas mītnes^[3]. Barību āpsis meklē dažādās vietās, lielākoties zemsedzē un augsnē. Meklējot barību zemsedzē, tas izkasa raksturīgas, nelielas, koniskas bedrītes^[2]. Tas pamatā ēd kukaiņus, sliekas, vaboles, gliemežus, mazus zīdītājus, rāpuļus, abiniekus, olas, putnēnus, ogas, saknes, gumus, riekstus, augļus, sēnes un dažādus citus augus, kā arī tie izrok lapseņu, kameņu, bišu ligzdas un skudru pūžņus, meklējot to olas un kāpurus. Āpsim ļoti garšo medus.

Āpsis meklē irdenu zemi, tam nepatīk mālainas augsnes, kuras ir grūti pārrakt pat āpsim ar tā spēcīgajiem nagiem. Āpsis pārmeklē augsnes virskārtu 5 - 20 centimetru dziļumā, kā arī vecus celmus, izkaltušus praulus un žagaru kaudzes, tādējādi iznīcinot augsnē dzīvojošos kaitēkļus^[2].

[izmainīt šo sadaļu] Sistemātika

Āpsim ir 13 pasugas:^[4]

Altaja āpsis Meles meles altaicus - Altajs
Dānijas āpsis (Meles meles danicus) - Dānija
Eiropas āpsis (Meles meles meles) - Rietumeiropa
Fergānas āpsis (Meles meles severzovi) - Uzbekistāna
Grieķijas āpsis (Meles meles arcalus) - Krēta, Grieķija
Kaspijas āpsis (Meles meles heptneri) - Kaspijas jūras reģions
Kaukāza āpsis (Meles meles canescens) - Kaukāzs
Kazahstānas āpsis (Meles meles arenarius) - Kazahstāna
Krievijas āpsis (Meles meles leptorynchus) - Krievija
Norvēģijas āpsis (Meles meles milleri) - Norvēģija^[5]
Rodas āpsis (Meles meles rhodius) - Rodas sala, Grieķija
Spānijas āpsis (Meles meles marianensis) - Spānija un Portugāle
Tibetas āpsis Meles meles albogularis - Tibeta

Kādreiz par Eirāzijas āpša pasugām tika uzskatīti arī Āzijas āpsis (Meles leucurus) un Japānas āpsis (Meles anakuma), kurus attiecīgi sauca par Meles meles leucurus un Meles meles anakuma. Tomēr DNS pētījumi ir veikuši izmaiņas klasifikācijā, un abas pasugas ir kļuvušas par pastāvīgām Eirāzijas āpšu ģints (Meles) sugām.^[6] Toties Mandžūrijas āpsis no Meles meles amurensis ir kļuvis par Meles leucurus amurensis, jo no Eirāzijas āpša pasugas tas ir kļuvis par jaunās sugas Āzijas āpša (Meles leucurus) pasugu. ^[7]