Īrijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Īrijas vēsture sākās ar pirmo zināmo cilvēku apmešanos Īrijā aptuveni 8000 gadus pirms mūsu ēras, kad mednieki un vācēji ieradās, iespējams pa zemes tiltu, no Lielbritānijas un kontinentālās Eiropas.[1] Dažas arheoloģiskās pēdas ir saglabājušās no šīs grupas, bet pēcteči neolīta laikmetā ieradās, galvenokārt no Ibērijas pussalas. Tie apmetās galvenajās neolīta apmešanās vietās kā, piemēram, Ņūgreindžā.[2][3] Pēc Svētā Patrika un citu kristiešu misionāru ierašanās 5. gadsimta vidū, līdz 600. gadam kristietība bija pārmākusi vietējo pagānu reliģijas.

Viduslaiki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrajos viduslaikos Īrijas bija viena no Eiropas kultūras centriem, bet nākamajos gadsimtos Īrija nonāca spēcīgākā kaimiņa - Anglijas - aizvien ciešākā pakļautībā, līdz 1801. gadā tika tieši iekļauta kopējā Lielbritānijas un Īrijas Apvienotajā karalistē.

Atšķirībā no Skotijas, Īrijai Apvienotajā Karalistē nebija noteikts brīvas tirdzniecības statuss. Protestantu (vīgu) kontrolētā parlamenta apstākļos Īrijā tika diskriminēta katoļu baznīca. Katoļiem bija liegta iespēja turēt nekustamo īpašumu, ieņemt valsts amatus, pat izglītība. Kā rezultāts - īri mēģināja sacelties vai ik pa desmitgadei.

Īrija 1707. gadā tika izslēgta no Apvienotās Karalistes sastāva. Tā saglabāja savu parlamentu, taču, saskaņā ar Poininga likumu (Poynings'Law, 1494.), Īrijas parlamentu turpināja kontrolēt Anglijas parlaments un Anglijas karaļa ministri. Īrijas iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt, taču Anglijas uzspiestās kontroles dēļ reformas kavējās un ekonomika stagnēja. Rezultātātā XVIII gs. laikā Īrijā bada laiki sekoja viens aiz otra. Pilsētās un provincēs plosījās laupītāju bandas, valsts grima arvien dziļākā postā.

Savienība ar Lielbritāniju[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Īru sacelšanās apspiešanas 1801. gadā Apvienotā Karaliste likvidēja Īrijas autonomiju (parlamentu un pašpārvaldi) un Īrija tika pilnībā iekļauta karalistes sastāvā. Tagad Īrijas pārstāvji (tāpat kā pārējo grāfistu pārstāvji) piedalījās Lielbritānijas parlamenta darbā kā deputāti, tomēr katoļiem tas tika liegts. 1823. gadā katoļu jurists Daniels O'Konels sāka cīņu lai tiktu atcelts aizliegums katoļiem tikt ievēlētiem parlamentā, kas tika panākts 1829. gadā.

No 1845. līdz 1849. gadam Īrijā plosījās Kartupeļu bads, kad no bada mira, pēc minimāliem aprēķiniem, 0,5 miljoni iedzīvotāju, bet apmēram 2 miljoni iedzīvotāji devās bēgļu gaitās. 1841. gadā Īrijā dzīvoja vairāk kā 6,5 miljoni iedzīvotāju (par 30% vairāk kā mūsdienās). Kaut arī dzimstības līmenis Īrijā bija augsts, līdz pat XX gadsimta vidum iedzīvotāju skaits turpināja samazināties lielās emigrācijas dēļ.

1869. gadā Īrijā baznīca tika šķirta no valsts.

1870. gadā mēģināja īstenot agrāro reformu, taču tā bija nesekmīga.

1872. gadā īru deputāti atkal izvirzīja Īrijas autonomijas ideju, kad to noraidīja, tie Parmela vadībā (izmantojot parlamenta kārtības ruļļa nepilnības, piemēram, ka nebija reglamentēts deputāta uzstāšanās ilgums) sāka traucēt parlamenta darbu. Pašā Īrijā aktīvi izvērsās teroristisku atbrīvošanās organizāciju darbība, kuras jau vietējā līmenī bija ietekmīgākas nekā valsts institūcijas. Klasisks piemērs, kad vienā apgabalā visi pārstāja pirkt rūpnieka Boikota preces, tā iedzenot to bankrotā.

1886. gadā Gladsons ierosināja piešķirt Īrijai autonomiju un parlamentu. To noraidīja.

1912. gadā Askrits atkal iesniedza šo likumprojektu. Pēc trešā piegājiena 1914. gadā to apstiprināja, bet 1. Pasaules kara dēļ neīstenoja pilnībā. Olstera, kurā dominēja kolonisti no Skotijas, pieprasīja atdalīšanos no Īrijas.

Sacelšanās un neatkarības karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lieldienu sacelšanās 1916. gadā beidzās ar sakāvi, tomēr pieauga tautas atbalsts republikāņiem un 1918. gada decembra Apvienotās Karalistes parlamenta velēšanās īru republikāņu partija Sinn Féin ieguva 73 no 105 Īrijai atvēlētajām vietām. 1919. gada janvārī Sinn Féin atteicās piedalīties Apvienotās Karalistes parlamenta darbā, bet tā vietā izveidoja Īrijas parlamentu un pasludināja Īrijas Republikas neatkarību, kas noveda pie Īrijas Neatkarības kara starp neatkarības atbalstītājiem un Britu armiju. 1921. gada 9. jūlijā tika noslēgts pamiers un pēc ilgām sarunām 5. decembrī Īrija noslēdza domīnijas līgumu ar Lielbritāniju izveidojot Īrijas Brīvvalsti (ziemeļu grāfistes ar Olsteru priekšgalā palika Lielbritānijas sastāvā). Sākās pilsoņu karš starp jauno brīvvalsti un republikāņiem-domīnijas līguma pretiniekiem, kurā pēdējie tika sakauti.

1937. gadā Īrija pieņēma jaunu konstitūciju un pasludināja pilnīgu neatkarību.

Atsauces un piezīmes[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Moody, T.W. & Martin, F.X., eds. (1995). The Course of Irish History. Roberts Rinehart. 31-32. lpp. ISBN 1-56833-175-4.
  2. Geneticists find Celtic links to Spain and Portugal www.breakingnews.ie, 2004-09-09. Atjaunināts 2007. gada 1. aprīlī.
  3. Myths of British ancestry Stephen Oppenheimer. October 2006, Special report. Atjaunināts 2007. gada 1. aprīlī.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]