Spānijas vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Spānijas karalistes ģerbonis 20. gadsimtā

Spānijas vēsture ir Dienvideiropas valsts Spānijas sabiedrības pagātne, kurā ir norisinājušies dažādi ar šo valsti saistīti notikumi. Spānijas vēsture ir bijusi cieši saistīta ar tās kaimiņvalstu vēsturēm: Francijas vēsturi un Portugāles vēsturi.

Aizvēsture[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Elčes dāma — ibēru mākslas paraugs.

Pirmie cilvēki Pireneju pussalas ziemeļos parādījās vēlā paleolīta periodā. Aptuveni pirms 17 tūkstošiem gadu uz alu sienām cilvēki zīmēja stilizētus zīmējumus, kuros bija redzami gan dzīvnieki, gan paši cilvēki. Vislabāk zīmējumi ir saglabājušies Altamirā un Puente Vjesgo netālu Santanderas pilsētas. Aptuveni pirms 8-7 tūkstošiem gadu Pireneju pussalas Vidusjūras piekrastē izplatījās keramikas kultūra. Ap 3. gadu tūkstoti p.m.ē. Pireneju pussalas dienvidus un austrumus apdzīvoja ibēru ciltis. Dažas hipotēzes saista to izcelsmi ar Ziemeļāfriku. Tieši no šo cilšu nosaukuma ir cēlies Pireneju pussalas otrs nosaukums - Ibērijas pussala jeb vienkārši Ibērija. 2. gadu tūkstoša p.m.ē. vidū ibēri sāka apmesties uz dzīvi nocietinātos ciematos mūsdienu Kastīlijas teritorijā. Turpmākajos piecos gadsimtos ibēri saplūda ar ķeltu un ģermāņu ciltīm un tādā veidā izzuda. Ibēri galvenokārt nodarbojās ar lauksaimniecību, lopkopību un medīšanu, kā arī spēja no vara un bronzas izveidot darbarīkus. Viņiem bija arī pašiem sava rakstība, tā sauktā, ibēru rakstība. Ķelti un ibēri dzīvoja savstarpēji viens otram salīdzinoši tuvu, dažkārt pat vienoti, bet visbiežāk karoja viens ar otru. Šī procesa rezultātā radās ķeltibēru kultūra, kura bija slavena ar tās karotājiem. Viņi izgudroja abpusēji griezīgu zobenu, kurš vēlāk kļuva par standarta bruņojumu romiešu armijās un tika izmantots arī cīņās pret ķeltibēriem.

Senā Spānija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Spānijas teritorija romiešu pakļautībā (1.-3. gadsimts). Sarkanā krāsā ir iekrāsota Tarrakonas Spānija, dzeltenā krāsā - Bētika, bet zaļā - Lusitānija.

Ap 1500. gadu p.m.ē. Pireneju pussalā ieradās mikēnieši, bet ap 1100. gadu p.m.ē. feniķieši dibināja ostas pilsētu Gadiru (mūsdienās Kadisa). Savukārt grieķi austrumu piekrastē (mūsdienās Kostabravā) dibināja savas kolonijas. Pēc 680. gada p.m.ē. Kartāga kļuva par feniķiešu civilizācijas centru un kartāgieši Gibraltāra šaurumā izveidoja tirdzniecības monopolu. Andalūzijā līdz 1. gadu tūkstoša p.m.ē. vidum pastāvēja Tartessas valsts. Tartessas valsts iedzīvotāju turdetāņu izcelsme ir pretrunīga, lai gan uzskata, ka tie ir bijuši viena no augstāk attīstītajām ibēru ciltīm. 5.-4. gadsimtā p.m.ē. palielinājās Kartāgas impērijas ietekme, kuras pakļautībā bija lielākā daļa Andalūzijas un Vidusjūras piekrastes. Lielākā Kartāgas kolonija Pireneju pussalā bija Jaunā Kartāga (mūsdienās Kartahena). 210. gadā p.m.ē. pēc kartāgiešu sakāves Otrā pūniešu karā laikā, romiešiem pavērās iespēja pakļaut Pireneju pussalu, bet ķeltibēri tās centrālajā daļā un ziemeļos spēja pretoties tiem vēl gandrīz divus gadsimtus. Pilnībā visu pussalu romieši pakļāva tikai Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā. Laika gaitā Ibērija kļuva par otro nozīmīgāko reģionu Romas impērijas sastāvā uzreiz aiz mūsdienu Itālijas. Četriem Romas imperatoriem dzimtene ir tieši Ibērijā. Slavenākie no tiem bija Trajāns un Adriāns. No Pireneju pussalas ir nācis arī slavenais rakstnieks un filozofs Seneka. Vislielākā ietekme romiešiem bija Andalūzijā, mūsdienu Portugāles dienvidos un Katalonijā netālu no Taragonas. Baski ir vienīgā tauta, kura netika pakļauta Romas ietekmei. Tā ir arī vienīgā Pireneju pussalas pirmsromiešu tautām, kura līdz 1.-2. gadsimtam m.ē. netika asimilizēta. Romieši Pireneju pussalu bija sadalījuši trīs provincēs: Tarrakonas Spānija (lielākā daļā no Pireneju pussalas ziemeļu pusē), Bētika (dienvidos) un Lusitānija (mūsdienu Portugāle un neliela daļa no Spānijas rietumiem).

Barbaru valstis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vestgotu karaliste ap 500. gadu.

Mūsu ēras pirmo divu gadsimtu laikā Spānija bija bagātību avots zelta raktuvju dēļ. Šī iemesla dēļ Kordovas un Meridas iedzīvotāji vairākus gadsimtus varēja baudīt dažādus uzlabojumus pilsētās. Tajās tika celti ceļi, tilti, akvedukti, kā arī villas un sabiedriskās ēkas. Vairāki tilti Segovijā un Taragonā ir saglabājušie pat līdz mūsdienām. Trim dzīvajām valodām, kurās runā pašreizējie Spānijas iedzīvotāji, ir latīņu valodas sakne, bet romiešu likumi kļuva par pamatu Spānijas juridiskajai sistēmai. Kristietība Pireneju pussalā izplatījās salīdzinoši agri, bet īslaicīgi kristiešu kopienas tika bargi vajātas. 5. gadsimtā Pireneju pussalā ieceļoja barbari - ģermāņu ciltis svēbi, vandaļi, vestgoti, kā arī sarmatu cilts alaņi. Šo cilšu staigāšana tikai pastiprināja Romas impērijas sabrukumu. Vestgoti aizdzina vandaļus un alaņus uz Ziemeļāfriku, un izveidoja paši savu karalisti ar galvaspilsētu Barselonā, vēlāk - Toledo. Svēbi apmetās uz dzīvi ziemeļrietumos Galisijā, un izveidoja Svēbu karalisti. 6. gadsimtā vestgoti pakļāva svēbu karaļvalsti, savukārt 8. gadsimtā viņi padzina no pussalas arī bizantiešus, kuri kopš 6. gadsimta vidus bija iekarojuši Pireneju pussalas dienvidus un dienvidaustrumus. Vestgotu valdnieki noliedza Jēzus Kristus dievišķumu, bet vietējie iedzīvotāji pieņēma katolicismu. Trīs gadsimtu ilgās valdīšanas laikā Pireneju pussalā vestgoti atstāja nozīmīgu kultūras mantojumu, bet tā arī nespēja izveidot vienotu nāciju. Vestgotu sistēma, kad monarhs tika ievēlēts, bija auglīga augsne sazvērestībām un intrigām. 589. gadā vestgotu karalis Rekareds pieņēma katoļticību, bet tas nepalīdzēja atrisināt reliģiskās problēmas, reliģiskie konflikti tikai pastiprinājās. Līdz 7. gadsimtam visi nekristieši, īpaši ebreji, saskārās ar izvēli tikt patrenktiem no pussalas vai pievērsties kristietībai.

Musulmaņu dominēšana[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Alhanbras pils komplekss Granadā.

711. gadā Pireneju pussalā no Ziemeļāfrikas iebruka arābu un berberu ciltis, kuras vēlāk tika sauktas par mauriem. Mauru karaspēku vadīja Tariks ibn Zijāds. Pussalu mauri pakļāva dažu gadu laikā, līdz ar to tajā strauji izplatījās islāms. Neskatoties uz vestgotu izmisīgu pretestību, pēc desmit gadiem bija palicis neiekarots tikai neliels kalnu reģions Astūrijā. Līdz 8. gadsimta vidum mauru kontrolētā teritorija bija daļa no Umajādu kalifāta. Šajā pašā laikā mauri Pireneju pussalā kontrolēto teritoriju sauca par Al-Andalūziju. Atkarībā no rekonkistas tā teritorija palielinājās, kā arī samazinājās. 756. gadā Abd ar-Rahmans I ad-Dahils pasludināja neatkarību no Umajādu kalifāta un izveidoja Kordovas kalifātu. Jaunā kalifāta uzplaukums tika piedzīvots Abdarrahmana III valdīšanas laikā, kurš sevi pasludināja par jauno Rietumislāma imperijas kalifu. Mauri bija ļoti iecietīgi pret kristiešiem un ebrejiem, nodrošināja autonomiju reģionos, kā arī veicināja milzīgu spāņu kultūras attīstību, radot unikālu stilu arhitektūrā un tēlotājmākslā. 11. gadsimtā pēc diktatora Mansuras nāves arābu kalifāts sadalījās vairākos mazākos kalifātos un karalistēs.


Rekonkista[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rekonkista un Spānijas, Portugāles izveidošanās (790-1300).

Kristiešu rekonkista (tulkojumā "atbrīvošana") bija nepārtraukts, gadiem ilgs karš pret mauriem. To uzsāka pirmais Astūrijas karalis Pelaijo. 722. gadā mauru ekspansija tika apturēta kaujā pie Kovadongas ciema. 8. gadsimta vidū Astūrijas kristieši karaļa Alfonso I vadībā, izmantojot berberu sacelšanos, iekaroja Galisiju. Galisijas galvaspilsētā Santjago de Kompostelā pēc leģendām atrodas svētā Jēkaba kaps, tādēļ šī vieta jau tolaik bija svētceļojuma galamērķis. No 8. gadsimta beigām līdz 9. gadsimta vidus Kārļa Lielā vadītie franki apturēja musulmaņu virzīšanos tālāk uz Eiropu no Pireneju pussalas. Franki Pireneju pussalas ziemeļaustrumos izveidojas Spānijas marku, kura atradās starp franku un arābu kontrolētajām teritorijām. Vēlāk no Spānijas markas izveidojās Navarras, Aragonas un Barselonas grāfistes (1137. gadā Aragonas un Barselonas grāfistes apvienojās). 914. gadā Astūrijas karalistē tika iekļauta Leona un lielākā daļa no Galisijas, kā arī Portugāles ziemeļu daļa. Spāņu kristieši ieguldīja lielus līdzekļus kalnu masīvā starp Astūriju un Katalonija, lai to nocietinātu un spētu aizsargātiem no mauru uzbrukumiem. Provinces nosaukums Kastīlija ir cēlies no spāņu vārda "castillo", kas nozīmē "cietoksnis". Rekonkistas rezultātā zemnieki un pilsētu iedzīvotāji, kuri cīnījās kopā ar bruņiniekiem, ieguva ievērojamu labumu. Lielākā daļa zemnieku netika pakļauti dzimtbūšanai, kā arī atbrīvotajā Kastīlijas zemē tie izveidoja brīvprātīgo zemnieku kopienas. Arī pilsētas, īpaši 12.-13. gadsimtā, ieguva lielākās tiesības. 11. gadsimta vidū Ferdinanda I valdīšanas laikā Astūrijas-Leonas grāfiste ieguva karalistes statusu un kļuva par nozīmīgāko cietoksni rekonkistas laikā. Ziemeļos tajā pašā laikā baski izveidoja Navarras karalisti, savukārt Aragonas karalistes un Katalonija valdošo dinastiju laulību procesā apvienojās. 1085. gadā kristieši no mauriem atguva Toledo. Almoravidu dinastijas valdīšanas laikā (1090-1145) rekonkistas izplatīšanās īslaicīgi tika apturēta. Šajā laikā vienīgi leģendārais bruņinieks Sids Kampeadors atguva Valensiju (1095. gadā). Viņš ir kļuvis par Spānijas nacionālo varoni. Nākošie panākumi rekonkistas laikā bija tikai 12. gadsimta beigās, 13. gadsimta sākumā. Visiespaidīgāko uzvaru almohadi guva 1212. gadā, kad tie apvienoja Leonas, Kastīlijas, Aragonas un Navarras karalistes. 1236. gadā Kastīlijas karalis Ferdinands III vadīja savu armiju pret Kordovu, kā arī vēl pēc divdesmit gadiem pret Sevilju. Šajā laikā arī Portugāles karaliste izveidojās teritorijā, kur tā atrodas arī mūsdienās. Savukārt Aragonas karalis pakļāva Valensiju, Alakanti un Baleāru salas. 13. gadsimta beigās no mauru pārvaldītajām teritorijām palika tikai Kordovas kalifāts. Līdz 14. gadsimtam kristiešu karalvalstis īslaicīgi sabruka iekšējo konfliktu dēļ. Kastīlija mēģinaja uzbrukt Portugālei, bet pēc divu gadu ilgā kara kastīliešu armija cieta sakābi pie Alžubarotas. 1385. gadā Aragona bija spiesta pakļauties Dženovai, kura ieguva tirdzniecības monopolu Vidusjūrā. Vienīgi Kastīlija šajā laikā bija pašpietiekama valsts. Tai bija labi tirdzniecības sakari ar Nīderlandi, viņi tirgojās galvenokārt ar vilnu.


Dzimtu apvienošanās un Spānijas izveidošanās[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pireneju pussalas politiskā karte 1360. gadā.

1469. gads ir nozīmīgs Spānijas vēstures turpmākajā attīstībā. Šajā gadā tika noslēgtas laulības starp Ferdinandu no Aragonas un Izabellu no Kastīlijas, kurus pāvests Aleksandrs VI nosauca par "katoļu monarhiem" (spāņu: "los Reyes Católicos"). Šīs laulības iezīmēja Spānijas politisko apvienošanos, kura beidzās 15. gadsimtā. Vienīgi Navarras karaliste netika iekļauta, bet 1512. gadā arī tā tika anektēta. 1478. gadā Ferdiands un Izabella tika uzņemti baznīcas tiesā. Viņi uzsāka inkvizīciju, kuras mērķis bija nodrošināt katoļticības tīrību. Līdz ar to sākās ebreju un musulmaņu vajāšana, vēlāk arī vajāja protestantus. Vairāki tūkstoši iedzīvotāju tika turēti aizdomās par ķecerību un tika spīdzināti. 1492. gadā inkvizīcijas vadītājs dominikāņu mūks Tomaso Torkvemada pārliecināja Ferdinandu un Izabellu, ka visā valstī iedzīvotāji vēl nav pievērsušies kristietībai.

Imperiālā Spānija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pasaules karte, kurā sarkanā krāsā ir iekrāsotas zemes, kuras piederēja Spānijai no 1580. līdz 1640. gadam.

Spānijas impērija bija viena no pirmajām jauno laiku globālajām impērijām. Tā bija arī viena no lielākajām impērijām pasaules vēsturē. 16. gadsimtā Spānija un Portugāle bija vadošās Eiropas valstis pasaules izpētē un tās kolonizēšanā. Spānija izveidoja tirdzniecības ceļus pāri okeāniem. Nozīmīgākie no tiem pa Atlantijas okeānu savienoja Spāniju ar Ameriku, savukārt Kluso okeānu šķērsoja tirdzniecības ceļš, kurš caur Filipīnām savienoja Austrumāziju ar Meksiku. Konkistadori pakļāva acteku, inku un maiju civilizācijas un kolonizēja lielas teritorijas gar krastiem Dienvidamerikā un Ziemeļamerikā. Uz laiku Spānijas flote bija spēcīgākā pasaulē. 16. un 17. gadsimtā Spānija piedzīvoja kultūras zelta laikmetu. Sākotnēji tirdzniecība ar vietējiem Amerikas iedzīvotājiem nevedās, jo viņu bija salīdzinoši maz. Tā pieauga līdz ar spāņu apmetņu skaitu. Arī tādas slimības kā bakas un masalas, kuras atveda līdzi kolonisti, samazināja vietējo iedzīvotāju kopskaitu, jo viņi nebija imūni pret tām. Īpaši šīs slimības skāra acteku, inku un maiju civilizācijas, kuras bija blīvi apdzīvotas. Tas arīdzan samazināja ekonomisko potenciālu iekarotajās teritorijās. 1520. gados tika uzsāka sudraba ieguve Gvanahvato, mūsdienu Meksikas teritorijā. Kopš 1546. gada arī Sakatekasā (Meksikā) un Potosi (mūsdienu Bolīvijā) tika izveidotas sudraba rakstuves. Sākot ar 17. gadsimtu Spānija sāka zaudēt savu lielvalsts statusu, līdz ar to arī ietekmi Eiropā.

Spānijas karaliste Hābsburgu laikā[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karloss I.

Spānijas pasaules impērijas uzplaukums, kā arī noriets 16. un 17. gadsimtā bija Habsburgu valdīšanas laikā. Spānijas impērija vislielākās teritorijas Eiropā pārvaldīja Karlosa I valdīšanas laikā, kad viņš vienlaikus kā Kārlis V bija Svētās Romas impērijas imperators. Kārlis V par Spānijas karali kļuva 1516. gadā, un Spānija vēl ciešāk tika iejaukta Eiropas valdošo dinastiju cīņās par varu. Karalis bieži vien pat nebija Spānijā. Savas dzīves beigās viņš nolēma sadalīt Habsburgu valdījumus divās daļās. Viena no tām bija Spānija un tai piederošās teritorijas pie Vidusjūras, bet otra palika Svētās Romas impērija. Arī Nīderlande, kuru bija pakļāvuši Habsburgi, palika Spānijas troņa ietekmē. 1556. gadā par Spānijas karali kļuva Felipe II. Šajā laikā Spānija lielā mērā izbēga no reliģiskajiem konfliktiem, kuri plosījās pārējā Eiropā. Tā palika lojāla Romas katoļiem. Felipe II sevī saskatīja katolicisma cīnītāju gan pret osmaņu turkiem, gan pret ķeceriem. 1560. gados plāni konsolidēt kontroli Nīderlandē izraisīja nemierus, kas pakāpeniski ievadīja kalvinistu sacelšanos un Astoņdesmit gadu karu. Šajā konfliktā tika iztērēti daudz līdzekļu, tādēļ Spānija uzsāka karu ar Angliju - piesardzīgo holandiešu atbalstītāju, bet ar "Neuzvaramo armādu" cieta sakāvi Anglijas-Spānijas karā (1585-1604). Tā karoja arī ar Franciju (1590—1598). Neskatoties uz šīm problēmām, no 16. gadsimta vidus Spānijā no Amerikas tika ievests sudrabs, spāņu kājnieki attaisnoja savu militāro reputāciju un arī flote ātri atguvās pēc "Neuzvaramās armādas" sakāves. Tas ļāva Spānijai saglabāt savu ietekmi Eiropā.


Skatīt arī[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]