Vācijas vēsture

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt

Vācijas vēsture ir Centrāleiropas valsts Vācijas sabiedrības pagātne, kurā ir norisinājušies dažādi ar šo valsti saistīti notikumi. Vēstures laikā Vācija ir pārdzīvojusi sadrumstalotības periodu, kā arī vairākkārt mainījusi savas robežas. Tādēļ Vācijas vēsture ir atkarīga arī no tuvējo kaimiņvalstu vēsturēm, pirmkārt, no Austrijas, Šveices, Polijas, Čehijas, Itālijas un Francijas vēstures.

Jēdziens "Germany" (Vācijas nosaukums citām nācijām) ir radies Senās Romas laikā, kad romieši ziemeļos no Donavas un austrumos no Reinas dzīvojošās tautas nodēvēja par ģermāņiem. Patiesībā romieši par ģermāņiem dēvēja arī ķeltus. Ģermāņu cilšu uzvara 9. gadā Teitoburgas meža kaujā lielā mērā nodrošināja to, ka romieši neizdevās pakļaut viņu apdzīvotās teritorijas. Pēc Romas impērijas sabrukuma no rietumģermāņu ciltīm visspēcīgākā kļuva franku cilts, kura pakļāva citas. Kad Franku impērija tika sadalīta Kārļa Lielā mantinieku starpā, tad austrumu daļa (mūsdienās Vācijas rietumi) kļuva par valsti, kuras latīniskais nosaukums bija Regnum Francorum orientalium, un par tās valdnieku kļuva Ludvigs Vācietis. 919. gadā par pirmo Vācijas karali kļuva Henrijs Putnu Ķērājs. 962. gadā Henrija dēls Otons I kļuva par pirmo imperatoru valstij, kura tika nosaukta par Svētās Romas impēriju.

Ģermāņu ciltis[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Ģermāņi un Ģermānija (novads)
Ģermāņu cilšu izplatība no 750. gada p.m.ē. līdz 1. gadsimtam.

Vēsturiskajam Ģermānijas novadam tikai no trim pusēm bija izteiktas dabiskās robežas: ziemeļos tā bija Baltijas un Ziemeļjūra, rietumos - Reinas upe, bet dienvidos - Alpi un Donava. Vienīgi austrumos nebija dabiskās robežas, kas faktiski Eiropas vēsturē izraisīja daudzas nesaskaņas un neskaidrības. Patiesībā šo teritoriju 1. gadsimtā pirms mūsu ēras par Ģermāniju sāka dēvēt romieši, kuri bija iekarojuši Galliju, un bija nonākuši tiešā kontaktā ar agresīvajām ģermāņu ciltīm.

Pirms ģermāņiem teritoriju apdzīvoja ķeltu ciltis, kuri gadsimtu agrāk bija pārcēlušies uz rietumiem, uz mūsdienu Francijas teritoriju. Atlikušās ķeltu ciltis no Ģermānijas padzina dažādas ģermāņu ciltis, kuri ieradās no Skandināvijas. Gan ķelti, gan ģermāņi pieder pie indoeiropiešu saimes.

Sākot ar 2. gadsimtu p.m.ē. ģermāņu ciltis apdraudēja arī Romas Republiku, regulāri iebrūkot tajā. Augusta Oktaviāna valdīšanas laikā notika pirmās lielās kaujas starp romiešiem un ģermāņiem. Romas impērija centās paplašināt savas teritorijas uz ziemeļiem no Alpiem. 14. gadā p.m.ē. romieši pakļāva ģermāņu ciltis, kuras dzīvoja Donavas krastos. Nākamajos piecos gados Romas leģioni tika līdz Elbas upei, bet šo robežu romieši nespēja saglabāt. 9. gadā Arminija vadītā herusku cilts Teitoburgas meža kaujā sakāva trīs Publija Kvintīja Vāra vadītos leģionus. Pēc šīs kaujas romieši bija spiesti atkāpties, lai gan vēlāk viņi atgriezās, lai atriebtos par šo apkaunojošo sakāvi.

Ģermāņu ciltis arī turpmāk rīkoja sirojumus un iebruka Romas impērija, dažreiz pat diezgan dziļi tās teritorijā. 3. gadsimtā vairākas ģermāņu ciltis kā alemaņi, franki, hati, sakši, frīzi, sigambri un tīringi apvienojās. 5. gadsimtā pēc Romas impērijas sabrukuma Lielās tautu staigāšanas laikā ģermāņu ciltis kā vestgoti, ostgoti, vandaļi, burgundieši, franki pārvietojās no Ģermānijas uz teritorijām, kur mūsdienās atrodas Itālija, Francija un Spānija. Tās ne tikai ietekmēja šo zemju turpmāko vēsturisko attīstību, bet jaunajās zemēs izveidoja arī savas karaļvalstis.

Franki[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Franki
Franku impērijas izplatība un sadalīšana

486. gadā Merovingu dinastija iekaroja Ziemeļgalliju. 5. un 6. gadsimtā Merovingi iekaroja un pakļāva vairākas citas ģermāņu ciltis un karalistes. Franku kolonisti tika mudināti pārvākties uz jauniegūtajām teritorijām. Lai gan vietējie iedzīvotāji drīkstēja atstāt savus likumus, viņi bija spiesti mainīt reliģiju.

Pēc Rietumromas impērijas krišanas franki izveidoja impēriju, par kuras vadītājiem kļuva Merovingi. 496. gadā Švābija kļuva par Franku impērijas hercogisti, savukārt karalis Htolārs I valdīja pār lielāko daļu pašreizējās vācu teritorijas un veica ekspedīcijas uz Saksiju. Tikmēr mūsdienu Vācijas dienvidaustrumos joprojām valdīja ostgoti. 531. gadā sakši un franki iznīcināja Tīringenes karaļvalsti. Franku impērijas dalīšanas laikā vācu teritorijas atradās Austrazijā. 718. gadā franku majordoms Karls Martels pieteica karu sakšiem par to, ka viņi palīdzēja Neistrijai. 743. gadā Karlomans uzsāka jaunu karu pret Saksiju, jo viņi palīdzēja Bavārijas hercogam Odilonam. 751. gadā majordoms Pipins Īsais sevi iecēla par karali un baznīca viņu iesvaidīja. Franku karaļi kā pāvesta aizstāvji uzsāka vairākas dekādes ilgu karu pret sakšiem un avāriem. Ar laiku franki uzvarēja un anektēja sakšu un avāru zemes.

Svētā Romas impērija (962-1806)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Romas impērijas kronis (izveidots ap 1000. gadu).

800. gada 25. decembrī franku karalis Kārlis Lielais izveidoja Karolingu impēriju, kura 843. gadā tika sadalīta trīs daļās. Šīs impērijas austrumu daļa eksistēja dažādās formās no 962. līdz pat 1806. gadam. Tās teritorija bija izstiepta no Eideras upes ziemeļos līdz Vidusjūras krastam dienvidos. Lai gan impēriju, kas šajā teritorijā izveidojas 1448. gadā, bieži sauc par Svētās Romas impēriju, tās oficiālais nosaukums bija Sacrum Romanum Imperium Nationis Germanicæ (Ģermāņu tautas Svētās Romas impērija). Lai atbilstu nosaukumam, drīz vien impērijas teritorija tika samazināta. Sv. Romas impēriju uzskata par Pirmo Vācijas reihu.[1]

Mārtiņš Luters (1483 – 1546), Protestantu reformācijas aizsācējs.

Otonu dinastijas valdīšanas laikā (919–1024) Lotringas, Saksijas, Frankonijas, Švābijas, Tīringenes un Bavārijas hercogistes tika apvienotas, un Vācijas karalis 962. gadā tika kronēts par Svētās Romas imperatoru. Sāliešu imperatoru valdīšanas laikā (1024–1125) Svētās Romas impērijai tika pievienoti Itālijas ziemeļi un Burgundija, lai gan imperatori zaudēja varu cīņā par investitūru. Hoenštaufenu imperatoru valdīšanas laikā (1138–1254) Vācijas prinči palielināja ietekmi slāvu apdzīvotajās teritorijās, kuras atradās dienvidos un austrumos, dibinot vācu apmetnes šajās zemēs (Ostsiedlung). Vācijas ziemeļu pilsētas kļuva turīgas, jo bija iestājušās Hanzas savienībā.

1356. gadā tika izdota Zelta bulla, kas aizliedza veidot pilsētu savienības, un tā tika pievienota impērijas konstitūcijai, kura bija spēkā līdz tās norietam. Tajā tika arī noteikts, ka imperators izvēlas septiņus kūrfirstus, kuri valdīja dažās no spēcīgākajām firstistēm un arhibīskapijām. Sākot no 15. gadsimta imperatori viņus izvēlējās tikai no Habsburgu dinastijas Austrijas erchercogistē.

1517. gadā mūks Mārtiņš Luters, piesitot 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas ar aicinājumu uz disputu par atlaižu tirdzniecības ļaunprātīgu izmantošanu, aizsāka Protestantu reformāciju. Pēc 1530. gada atsevišķā Luterāņu baznīca kļuva par oficiālo reliģiju daudzās Vācijas zemēs. Reliģisko konfliktu dēļ sākās Trīsdesmitgadu karš (1618–1648), kura rezultātā visvairāk tika izpostītas vācu zemes.[2] Iedzīvotāju skaits vācu zemēs samazinājās par 30%.[3] Vestfālenes miera līgums (1648) pārtrauca reliģijas karu starp vācu zemēm, bet impērija de facto bija sadalījusies vairākās neatkarīgās daļās. no 1740. gada un turpmāk Vācijas vēsturē dominēja Habsburgu monarhijas un Prūsijas karalistes duālisms. 1806. gadā impērija Napoleona karu rezultātā beidza eksistēt.[4]

Šmalkaldenes savienība[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētās Romas impērija sastāvēja no daudzām mazākām valstīm, kuras apdzīvoja dažādas vācu tautas. 1531. gada 27. februārī Hēsenes vadonis Filips I un Saksijas vadonis Johans Frederiks I, tā laika divi ietekmīgākie protestantu vadītāji, izveidoja Šmalkaldenes savienību.[5] Tā tika dibināta kā apvienība, kuras mērķis bija kopā nodrošināties pret iespējamu Kārļa V, Sv. Romas imperatoru, uzbrukumu. Savienība drīz kļuva par politisku kustību, jo atdalīšanās no katoļu baznīcas deva ievērojamas ekonomiskas priekšrocības. 1535. gada decembrī savienībā ietilpa visas vācu valstis, kas pievienojās Augsburgas konfesijai, tādējādi par savienības loceklēm kļuva Anhalta, Virtemberga un Pomerānija, kā arī impērijas pilsētas Augsburga, Hannovere, Kemptene un Frankfurte pie Mainas. Tajā pašā gadā savienībai pievienojās Francijas karalis Francisks I, lai pretotos Hābsburgu dinastijai, tomēr vēlāk atsauca dalību, sakarā ar iekšējiem reliģiskiem konfliktiem.

1538. gadā Dānija kļuva par Šmalkaldenes savienības sabiedroto. 1539. gadā savienība iegādājās Brandenburgu. 1545. gadā savienība guva Reinas pfalcgrāfa Frīdriha III atzinību. 1544. gadā Dānija un Sv. Romas impērija noslēdza Speijeres vienošanos, kura noteica, ka Kristiāna III valdīšanas laikā Dānijai ir jāuztur draudzīgas attiecības ar Sv. Romas impēriju.

1546. gadā Kārlis V uzsāka Šmalkaldenes karu, lai apspiestu protestantismu savā valstī. 1547. gada 24. aprīlī Kārļa V un pāvesta Pāvila III apvienotais karaspēks uzsāka Mīlbergas kauju, kuras rezultātā tika sagūstīti vairāki Šmalkaldenes savienības vadoņi, tostarp, dibinātāji Filips I un Johans Frederiks I. Trīsdesmit pilsētu iedzīvotāji atgriezās pie katolicisma.[6] Pēc šīs kaujas tikai divas pilsētas turpināja pretoties. Vairāku Šmalkaldenes savienības dalībvalstu prinči un citi reformatori bēga uz Angliju, kur viņi tieši ietekmēja angļu protestantisma attīstību.

Atjaunošana un revolūcija (1814–1871)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Frankfurtes parlaments 1848. gadā.

Pēc Napoleona sakāves Vīnes kongresā, kurš tika sasaukts 1814. gadā, tika dibināta Vācijas savienība (Deutscher Bund), brīva savienība no 39 suverēnām valstīm. Domstarpības ar atjaunošanas politiku daļēji noveda pie liberālu kustību izvirzīšanās, vienotības un brīvību pieprasīšanas. Tomēr tam sekoja jauni apspiešanas mēri pret austriešu valstvīru Klemensu Meternihu. Zollverein, Vācu Muitu Savienība, veicināja ekonomisko vienotību Vācijas zemēs. Šī perioda laikā daudzi vācieši iespaidojās no Franču revolūcijas ideāliem, kā rezultātā nacionālisms kļuva par vērā ņemamu spēku, it īpaši jaunu intelektuāļu vidū. Pirmo reizi melnā, sarkanā un zelta krāsa, kuras vēlāk kļuva par nacionālo simbolu krāsām, tika izvēlētas, lai simbolizētu kustību.[7]

Eiropā norisinājās vairākas nopietnas revolūcijas, kuru rezultātā veiksmīgi tika dibināta Francijas republika. Inteleģenti cilvēki un vienkāršās tautas pārstāvji uzsāka revolūciju arī vācu zemēs. Monarhi sākotnēji piekāpās revolucionāru liberālajām prasībām. Prūsijas karalim Frīdriham Vilhelmam IV tika piedāvāts imperatora tituls, bet ar varas samazinājumu; viņš noraidīja troni un piedāvāto konstitūciju, kas noveda pie īslaicīgas kustības pārtraukuma. Konflikts starp karali Vilhelmu I no Prūsijas un arvien liberālāko parlamentu izlauzās par militārajām reformām 1862. gadā, kā rezultātā karalis Prūsijas premjerministra amatā iecēla Oto fon Bismarku. 1864. gadā Bismarks veiksmīgi vadīja karu pret Dāniju. Prūsijas uzvara 1866. gadā notikušajā Austrijas-Prūsijas karā ļāva viņam izveidot Ziemeļvācijas savienību (Norddeutscher Bund), kurā netika iekļauta Austrijas impērija, agrāk vadošā vācu zeme, lai pasargātu pārējās vācu firstistes no tās ietekmes.

Vācijas impērija (1871–1918)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Vācijas impērija
Vācijas dibināšana Versaļas pilī, Francijā. Bismarks ir redzams attēla centrā, baltā uzvalkā.

Valsts kļuva zināma kā Vācija 1871. gadā, kad tika apvienotas vācu firstistes. Balstoties uz Prūsijas karalisti tika izveidota Vācijas impērija. Kad tika sakauti franči Francijas-Prūsijas karā, 1871. gada 18. janvārī Versaļas pilī tika pasludināta Vācijas impērija. Par imperatoriem kļuva pārstāvji no Prūsijas Hohencollernu dinastijas, savukārt par galvaspilsētu tika pasludināta Berlīne. Vācijas impērijā tika iekļautas visas vācu zemes, izņemot Austriju (Kleindeutschland - "Mazā Vācija"). Sākot ar 1884. gadu Vācija nodibināja dažas kolonijas arī ārpus Eiropas.

Imperiālā Vācija (1871–1918), dominējošā Prūsijas karaliste iekrāsota zilā krāsā.

Gründerzeit periodā, kas sekoja pēc Vācijas apvienošanas, imperatora Vilhelma I ārpolitka, federālo zemju saliedēšana, Francijas izolācija diplomātiskā nozīmē, kā arī izvairīšanās no kariem nodrošināja Vācijai vērā ņemamas nācijas stāvokli. Vilhelma II valdīšanas laikā Vācija tāpat kā citas Eiropas lielvaras uzsāka imperiālisku vadības kursu, kā rezultātā tai radās domstarpības ar kaimiņvalstīm. Īpaši par to, ka Francija izveidoja jaunas attiecības un noslēdza vienošanos ar Apvienoto Karalisti un vēlāk arī ar Krievijas impēriju. Vācija, izņemot kontaktus ar Austroungāriju, pati kļuva par izolētu valsti.

Vācija imperiālisma laikā pievienojās daudzām Eiropas valstīm un arī izteica pretenzijas uz savu daļu no Āfrikas. 1884. gadā Berlīnes konferencē Āfrika tika sadalīta starp Eiropas lielvarām. Vācija arīdzan ieguva dažas teritorijas, tai skaitā, Vācu austrumāfriku (mūsdienu Tanzānija, Burundi, Ruanda), Vācu dienvidrietumāfriku (Namībija), Togolendu (Togo) un Kamerūnu. Cīņa par Āfrikas zemēm izraisīja saspīlētas attiecības starp Eiropas lielvarām un tas kļuva par vienu no Pirmā pasaules kara cēloņiem.

1914. gada 24. jūnijā veiktais atentāts pret Austrijas kroņprinci izraisīja Pirmo pasaules karu. Vācija kā daļa no nesekmīgās Centrālo lielvalstu grupas cieta sakāvi no Antantes spēkiem vienā no visu laiku asiņainākajiem konfliktiem. 1918. gada novembrī notika Vācijas revolūcija, kuras rezultātā imperators Vilhelms II un visi valdošie vācu prinči tika gāzti no troņiem. Pamiers tika parakstīts 11. novembrī, kas iezīmēja arī kara beigas. 1919. gada jūnijā Vācija bija spiesta parakstīt arī Versaļas miera līgumu. No līguma pārrunām pretēji tradicionālajai pēckara diplomātijai tika izslēgtas Centrālo lielvalstu intereses. Līgums Vācijā tika uztverts kā aizskarošs kara turpinājums, kas tika panākts ar citiem līdzekļiem, un tas tiek bieži pieminēts kā viens no nacisma uzplaukuma iemesliem.[8]

Veimāras republika (1919–1933)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts: Veimāras republika

1918. gada novembrī sākās Vācijas revolūcija; revolucionāri pasludināja Vāciju par republiku, ķeizars tika gāzts no troņa un tam sekoja cīņa par varu. Bavārijā palielinājās radikāli kreisā vara, kura uzskatīja, ka tai jākļūst patstāvīgai, bet galu galā cieta neveiksmi, atjaunojoties Vācijas kontrolei. Vardarbība beidzās ar republikas saglabāšanu, un 1919. gada augustā oficiāli tika izveidota Veimāras republika. 1919. gada 11. augustā ar prezidenta Frīdriha Eberta parakstu stājās spēkā Veimāras konstitūcija.

Vācijas tautai ar tās politisko sistēmu un partiju izveidošanu parlamentārajā demokrātijā trūka pieredzes. Tā cieta no Lielās depresijas, no skarbajiem miera noteikumiem, kurus noteica Versaļas miera līgums, kā arī no biežajām valdību maiņām. Tās plašais labējais spārns (monarhisti, nacionālisti un vēlāk nacisti) uzsvēra "dunča dūriens mugurā" (Dolchstoßlegende) ideju, ka Vācija ir Pirmā pasaules kara zaudētājs, disidentu, kuri vēlējās revolūciju, sasniegumu un ietekmes dēļ, respektīvi, tika meklēti vaininieki, kuri pieļāva Vācijas zaudējumu. Veimāras valdības augstās pakāpes dienesta virsnieki bija mērķtiecīgi un kā radikāli kreisā spārna komunisti, piemēram, no Spartiešu līgas, kuru gribēja likvidēt, uztvēra atbalstu Räterepublik kā "kapitālistu likumu". Revolūcijas laikā zaudējot cīņā par varas iegūšanu, radikāli kreisie tomēr turpināja savu cīņu arī zem jaunās sistēmas.

Vācijas Komunistu partija, kura tika dibināta 1918. gadā, nemitīgi turpināja augt arvien lielāka un lielāka. Tā veica reakcionāras/revolucionāras darbības, kuras pirms tam veica Vācijas Strādnieku partija (vēlāk zināma kā Nacionālsociālistiskā Vācu Strādnieku Partija jeb Nacistu partija). No 1932. gada šī partija kontrolēja vairākumu no parlamenta (1932. gada jūlijā tai bija 296 vietas). Pret vienu otru jautājumu tai bieži vien bija dzēlīgi antagonistiska attieksme.

Pēc vairākām neveiksmīgām valdībām prezidents Pauls fon Hindenburgs veica izšķirīgu lēmumu. Redzot nelielu alternatīvu un no labējo spārna spiediena, viņš 1933. gada 30. janvārī Vācijas kanclera amatā iecēla Ādolfu Hitleru.

Trešais reihs (1933-1945)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pamatraksts un citi raksti: Trešais reihs un Otrais pasaules karš
Ādolfs Hitlers - Trešā reiha kanclers.

1933. gada 27. februārī notika Reihstāga ugunsgrēks, kas kļuva par pagrieziena punktu Veimāras republikas pārtapšanās par Trešo reihu. Pēc šī notikuma tika izdots ārkārtas dekrēts un dažas galvenās demokrātiskās tiesības tika ātri atceltas. Nacisti uzsāka cīņu pret opozicionāriem, kurus parstāvēja sociāldemokrāti un komunisti. Veicināšanas akts deva Hitlera vadītajai valdībai pilnu likumdošanas varu. Vienīgi Vācijas Sociāldemokrātu partija pēc ugunsgrēka balsoja pret šiem lēmumiem un komunistiem, bet saskaņā ar pieņemto Reihstāga ugunsgrēka dekrētu viņi nevarēja iesniegt iebildumus.[9] Vācija tika izveidota kā centralizēta totalitāra valsts, kuru vadīja tikai viena partija. Tas tika panākts ar vairākām izmaiņām likumdošanā, kā arī ar jaunu dekrētu pieņemšanu. Rūpniecība tika regulēta ar kvotu palīdzību un tā tika novirzīta uz kara preču ražošanu, kā rezultātā sākās militāra bruņošanās.[10] 1936. gadā Vācija atguva kontroli pār Reinzemi, un tā bija viena no vairākām ekspansionistu ideju realizācijām, lai izveidotu Lielvāciju (Großdeutschland).

Berlīnes drupas pēc Otrā pasaules kara; Potsdamer Platz 1945. gadā.

1939. gadā pieaugot nacionālisma, militārisma un teritoriālo jautājumu spriedzei, kā arī Molotova-Ribentropa pakts ar Padomju Savienības atbalstu, ļāva Vācijai veikt zibenskaru pret Poliju. Pēc tam uzreiz sekoja Apvienotās Karalistes un Francijas pieteikums karam. Tas Eiropā iezīmēja Otrā pasaules kara sākumu. Vācija un tās sabiedrotie ātri vien ieguva tiešu vai netiešu kontroli pār tuvākajām kaimiņvalstīm.

1941. gada 22. jūnijā Hitlers lauza noslēgto paktu ar padomiešiem un uzsāka iebrukumu Padomju Savienībā. Tajā pašā gadā Japāna uzbruka Pērlhārborai, un līdz ar to Vācija pieteica karu arī Savienotajām Valstīm. Lai gan vācu armijai sākotnēji izdevās strauji iebrukt Padomju Savienībā, Staļingradas kauja iezīmēja pagrieziena punktu karā. Pēc tās vācieši Austrumu frontē uzsāka atkāpšanos. Savukārt Rietumu frontē pagrieziena punkts bija D-diena, sabiedroto spēki izsēdās Normandijas piekrastē un ātri virzījās uz priekšu Vācijas okupētajā teritorijā. Drīz sekoja Vācijas sakāve. 1945. gada 8. maijā, Sarkanā Armija okupēja Berlīni.

Trešā reiha represīvais režīms apspieda dažādas minoritātes: ebrejus, komunistus, čigānus, homoseksuāļus, brīvmūrniekus, politiskos sektantus, priesterus, sludinātājus, reliģiskos pretiniekus un invalīdus. Nacistu represijās laikā tika nogalināti aptuveni 11 miljoni cilvēki, no kuriem 6 miljoni bija ebreji (puse no tiem bija no Polijas).[11] Otrā pasaules kara un holokausta dēļ Eiropā gāja bojā kopā 35 miljoni iedzīvotāju.

Dalīšana un atkalapvienošana (1945–1990)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vācija tika sadalīta divās valstīs. Rietumvāciju kontrolēja amerikāņi, briti un franči, bet Austrumvācija nonāca Padomju Savienības kontrolē.

Kara rezultātā tika nogalināti gandrīz 10 miljoni vācu karavīri un civiliedzīvotāji, tika zaudētas lielas teritorijas un aptuveni 15 miljoni vācieši tika izraidīti no bijušām austrumu teritorijām un citām valstīm, kā arī tika izpostītas vairākas lielas pilsētas. Atlikušā valsts teritorija un Berlīne tika sadalīta četrās Sabiedroto okupētajās zonās.

Rietumu sektori, kurus kontrolēja Francija, Apvienotā Karaliste un Savienotās Valstis, tika apvienoti 1949. gada 23. maijā, lai izveidotu Vācijas Federatīvo Republiku (Bundesrepublik Deutschland); 1949. gada 7. oktobrī Padomju kontrolētā zona kļuva par Vācijas Demokrātisko Republiku (Deutsche Demokratische Republik). Neoficiāli šīs valstis tika sauktas attiecīgi par Rietumvāciju un Austrumvāciju. Arī Berlīne tika sadalīta Rietumberlīnē un Austrumberlīnē. Austrumberlīne kļuva par Austrumvācijas galvaspilsētu, savukārt par Rietumvācijas galvaspilsētu tika izvēlēta Bonna. Tomēr Rietumvācija deklarēja Bonnu kā galvaspilsētu tikai uz pagaidu laiku,[12] lai uzsvērtu savu viedokli, ka divu valstu izveidošana ir mākslīgs status quo.

Rietumvācija, kura bija izveidojusies kā federāla parlamentāra republika ar "sociālu tirgus ekonomiku", nodibināja savienību ar Savienotajām Valstīm, Apvienoto Karalisti un Franciju. No 1950. gadu sākuma valstī sākās ilgstoša ekonomiskā izaugsme (Wirtschaftswunder). 1955. gadā Rietumvācija iestājās NATO, kā arī 1958. gadā bija Eiropas Ekonomikas Kopienas dibinātājvalsts.

Berlīnes mūris pie Brandenburgas vārtiem neilgi pirms nojaukšanas 1989. gadā.

Austrumvācija bija Austrumu bloka valsts zem PSRS politiskās un militārās kontroles, ko nodrošināja okupācijas spēki un Varšavas līgums. Lai gan tika apgalvots, ka tā ir demokrātiska valsts, politiskā vara piederēja vadošajiem biedriem (Politburo) no komunistu kontrolētās SED (Sozialistische Einheitspartei Deutschlands) partijas. Viņu varu nodrošināja stasi, slepena organizācija, un dažādas SED apakšorganizācijas katrā no sabiedrības sfērām. Savukārt iedzīvotāji vispārēji bija apmierināti ar zemajām preču cenām, kas bija visā valstī. Valstī tika ieviesta padomju komandekonomika, bet vēlāk tā kļuva par Ekonomikas savstarpējas palīdzības padomes dalībvalsti. Lai gan Austrumvācijas propaganda tika pamatota ar labumiem, ko sniedz valsts sociālās programmas, kā arī Rietumvācijas draudi iebrukumam, daudzi tās pilsoņi skatījās rietumu virzienā tās politiskās brīvības un ekonomiskās labklājības dēļ.[13] Berlīnes mūris, kas tika uzbūvēts 1961. gadā, lai apstādinātu austrumvāciešu bēgšanu uz Rietumvāciju, kļuva par Aukstā kara simbolu.

Saspīlējums starp Austrumu un Rietumu Vāciju samazinājās 1970. gadu sākumā pēc kanclera Villija Branta Ostpolitik, kurā de facto tika pieņemti Vācijas teritoriālie zaudēji Otrā pasaules kara laikā.

1989. gada vasarā Ungārija nolēma (2. maijā) demontēt Dzelzs priekškaru un atvērt robežas (23. augustā), kas izraisīja tūkstošiem austrumvāciešu izceļošanu uz Rietumvāciju caur Ungāriju. Šiem notikumiem bija postoša ietekme uz VDR, kur sākās masu demonstrācijas. Novembrī Austrumvācijas iestādes negaidīti atvieglināja ierobežojumus uz robežām, kas ļāva Austrumvācijas iedzīvotājiem pa taisno doties uz Rietumvāciju. Sākotnēji tika paredzēts saglabāt Austrumvāciju, bet robežu atvēršana patiesībā paātrināja Austrumvācijas reformas procesu, kuru nosauca par Die Wende. Rezultātā gadu vēlāk, 1990. gada 12. septembrī, tika noslēgts Divi plus četri līgums, kurā tika iekļauts, ka četras okupācijas varas atsakās no savām tiesībām, un Vācija pilnībā iegūst suverinitāti. Vācijas atkalapvienošanās pilnībā tika pabeigta 1990. gada 3. oktobrī, kad Rietumvācijai tika pievienotas visas piecas Austrumvācijas federālās zemes.

Berlīnes republika un integrācija ES (1990-)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balstoties uz Bonnas-Berlīnes paktu, 1994. gada 10. martā parlaments apstiprināja Berlīni par vienotās valsts galvaspilsētu, bet Bonna ieguva unikālu statusu - tā kļuva par federālo pilsētu (Bundesstadt), saglabājot dažas no federālajām ministrijām.[14] Valdības pārvietošana uz Berlīni tika pabeigta 1999. gadā.

Kopš atkalapvienošanas Vācijai ir bijusi nozīmīga loma gan Eiropas Savienībā (ES), gan NATO. Vācija sūtīja gan miera uzturēšanas spēkus uz Balkāniem, kur 1999. gadā norisinājās NATO uzbrukums Dienvidslāvijai, gan arī savus bruņotos spēkus kā daļu no NATO uz Afganistānu, kur viņu uzdevums bija nodrošināt stabilitāti valstī, kad tika gāzts Taliban režīms.[15] Šī armijas izvietošana Afganistānā bija strīdīga, jo kopš kara Vācijai tika noteikts izvietot karaspēku kāda teritorijā tikai lai aizstāvētos nevis uzbruktu. Karaspēka izvietošana citu valstu teritorijā tika uztverta kā aizsardzības nodrošināšana, kuru parlaments apstiprināja kā legalizētu dalību miera uzturēšanas kontekstā.

Atsauces un piezīmes[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. The First & Second Reich (angliski). Axis History Factbook.
  2. The Thirty-Years-War, Gerhard Rempel, Western New England College.
  3. The Thirty Years War (1618–48), Alan McFarlane, The Savage Wars of Peace: England, Japan and the Malthusian Trap (2003)
  4. Fulbrook, Mary: A Concise History of Germany, Cambridge University Press 1991, p. 97. ISBN 0-521-54071-2
  5. Kagan. The Western Heritage, p. 360
  6. Merriman, John. A History of Modern Europe, Volume One, p. 110.
  7. Martin, Norman. German Confederation 1815–1866 (Germany) Flags of the World. Oct. 5, 2000. Retrieved 2006, 12-07.
  8. Stephen J. Lee: Europe, 1890–1945. Routledge 2003, p. 131. ISBN 0-415-25455-8.
  9. Deutsches Historisches Museum. Das Ermächtigungsgesetz 1933 (German). Deutsches Historisches Museum. Atjaunināts: 2008-09-12. "An der Abstimmung nicht teilnehmen konnten die 81 Abgeordneten der Kommunistischen Partei Deutschlands (KPD). Ihre Mandate waren auf Basis der Reichstagsbrandverordnung bereits am 8. März 1933 annulliert worden."
    Roderick Stackelberg, Hitler's Germany: origins, interpretations, legacies. Routledge 1999, p. 103. ISBN 0-415-20114-4.
    Scheck, Raffael. Establishing a Dictatorship: The Stabilization of Nazi Power Colby College. Retrieved 2006, 07-12.
  10. Deutsches Historisches Museum. Industrie und Wirtschaft (German). Deutsches Historisches Museum. Atjaunināts: 2008-09-12. "Der Vierjahresplan sollte ab 1936 die wirtschaftliche Kriegsfähigkeit Deutschlands herbeiführen. . . .Bereits im Februar 1933 erklärte Hitler, dass alle öffentlichen Maßnahmen zur Arbeitsbeschaffung zugleich der "Wehrhaftmachung" zu dienen hätten und den Interessen des Staates untergeordnet seien. . . ."
  11. Arie Marcelo Kacowicz, Pawel Lutomski, Population resettlement in international conflicts: a comparative study, Lexington Books, 2007, p.100, ISBN 073911607: "... resulted in the deaths of about three million Poles and three million Polish Jews, ..."
  12. Britannica http://www.britannica.com/eb/article-9080620/Bonn
  13. Colchester, Nico. D-mark day dawns Financial Times. January 1, 2001. Retrieved 2006, 12-07
  14. WDR http://www.wdr.de/themen/kultur/stichtag/2004/03/10.jhtml Eine "faire Arbeitsteilung" Vor 10 Jahren: Bundestag beschließt Bonn-Berlin-Gesetz . 10 March 04.
  15. Dempsey, Judy. Germany is planning a Bosnia withdrawal International Herald Tribune. Oct. 31, 2006. Retrieved 2006, 11-30