Lietuvas vēsture

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Lietuvas Republikas ģerbonis

Lietuvas vēstures pirmsākumi attiecināmi jau uz 10. gadu tūkstotī p.m.ē., kad teritorijā, kuru mūsdienās aizņem Lietuvas Republika, apmetušies pirmie iedzīvotāji. Ap 2000. gadu p.m.ē. tajā ieradušies balti, mūsdienu lietuviešu priekšteči.

Lietuvas vārds (latīņu valodā ģenitīvā Lituae, nominatīvs tātad būtu Litua) vēstures avotos pirmo reizi minēts 1009. gadā Kvedlinburgas klostera annālēs (ieraksts datēts ar 14. februāri), kur rakstīts par kādu mūku Bruno, kurš gribējis pievērst Lietuvas teritorijā mītošās ciltis kristietībai, taču ticis nogalināts.

Senvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kernaves pilskalni.

Pirmie cilvēki ienāk apm. 11000. g.p.m.ē. vai 9000. g.p.m.ē. Eiguļu un Puvoču apmetnēs. Paleolīta beigas, Mezolīta sākums. Konstatētas Arensburgas/Madlenas un Svidras kultūras. Sāka veidoties vietējā, Kundas kultūra. No Kundas kultūras attīstās Narvas kultūra (Ziemeļlietuva), pārējā teritorijā — Nemunas kutūra (IV g.tk.p.m.ē.). Ap III g.tk.p.m.ē. Ziemeļlietuvā no austrumiem ienāk ķemmes-bedrīšu kultūra (protosomugri).

2 gadu tūkstotī p.m.ē. pirmie bronzas priekšmeti (XVIII—XVII) — auklas keramikas kultūra un laivveida cirvju kultūra (protobalti), kas saplūst ar sev līdzīgajiem seneiropiešiem. Bronzas laikmetā dominē švīkātās keramikas kultūra. Vēlāk, m.ē. robežā, netieša saskare ar Romu (sudraba imports, priekšmetu atradumi).

5 gadsimtā p.m.ē. — dzelzs laikmets. Sākas baltu sadalīšanās etniskās grupās. Dominē platais garsejainais tips. II gs. Ptolemejs min galindus un sudinus. Vidējā dzelzs laikmetā etnisko grupu sadalīšanās ciltīs notiek ļoti strauji. No 5. — 9. gadsimtam jau var runāt par atsevišķu, savstarpēji radniecīgu maztautu pastāvēšanu (kurši, žemaiši, skalvji, augštaiši, lietuvji, sudavi, jeb jatvingi, zemgaļi, sēļi). Vikingu laikmets Lietuvas teritoriju skar minimāli — maz lielu apmetņu, nost no tirdzniecības ceļiem).

1009.g. pirmo reizi hronikā minēts jēdziens "Lietuva" (acīmredzot cēlies no hidronīma Letava, Letauka). Tā bija mūsdienu Austrumlietuva (augštaišu, sēļu un lietuviešu zemes). No 12. — 13 gadsimta avoti jau min administratīvas teritorijas tagadējās Lietuvas teritorijā: Nalsene, Deltuva, Upīte austrumu daļā; Karšava, Medininka, Ceklis rietumu daļā. Avotu trūkuma dēļ teritoriju robežas ļoti grūti noteikt. Žemaites pilskalni (pilene) atšķiras — miera laikā neapdzīvota vieta, kurā paglābjas apkaimes iedzīvotāji briesmu gadījumā. Pagasti (laukas). 12. un 13 gs. mijā sākās novadu apvienošana — novadu savienības jeb kunigaišu federācijas.

Lietuvas valsts izveidošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Domājams, jau 13. gadsimta pirmajā pusē pastāvējusi Lietuvas zemju apvienība. Iemesls lietuviešu cilšu konsolidācijai bija Zobenbrāļu ordeņa, vēlāk Livonijas ordeņa veiktā ekspansijaLivonijas krusta kari — tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā. Pirmais krustnešu karagājiens uz Lietuvu kopā ar to tālaika sabiedrotajiem zemgaļiem notika 1208. gadā, 1236. gadā Zobenbrāļu ordenis vēlreiz iebruka Lietuvas teritorijā, taču tā karaspēks tika pilnīgi sagrauts (Saules kauja). Ap šo laiku viens no Lietuvas kunigaišiemMindaugs — kļuva par visas Lietuvas valdnieku (dižkunigaiti jeb lielkungu, lietuviešu didysis kunigaikštis). 1251. gadā pēc miera līguma ar Livonijas ordeni Mindaugs pieņēma kristietību. Mindaugs kristīšanas iniciators bija Livonijas ordenis, kas cerēja pakļaut Lietuvu kā savu vasaļvalsti. Pēc pāris gadiem, 1253. gada 6. jūlijā, Mindaugs tika kronēts par Lietuvas karali ar pāvesta Innocenta IV svētību. 1261. gadā pēc Durbes kaujas, kurā žemaiši bez Mindauga sakāva Livonijas ordeņa karaspēku, Mindaugs atteicās no miera līguma ar Livoniju un atgriezās pie pagānisma. Faktiski tas nozīmēja arī atteikšanos no karaļa titula, tādēļ Mindaugs bija vienīgais Lietuvas karalis Lietuvas vēsturē.

Lietuvas Dižkunigaitija (1263—1569)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaitijai (sārtā krāsā) un Maskavas lielkņazistei (zaļā krāsā) pakļautās teritorijas 1340.—1389. gadā.
Jana Matejko glezna "Žalgiras kauja" (centrā Vītauts)

Pēc Mindauga nāves 1263. gadā valstī vairākus gadus valda haoss. Stabilitāti valsts atguva 1269. gadā, kad par dižkunigaiti kļuva Traidenis. 1316. gadā pēc brāļa Vīteņa nāves dižkunigaiša troni mantojis viņa brālis Ģedimins (līdz ar to tika iedibināta Ģedimina (Jagellonu) dinastija), kura valdīšanas laikā Lietuva nostiprinājās un kļuva vienotāka. Ģedimins arī paplašināja Lietuvas teritoriju, pakļaujot daļu līdz tam Zelta Ordas kontrolētās teritorijas līdz pat Melnajai jūrai. Ģedimina valdīšanas laikā par Lietuvas Dižkunigaitijas galvaspilsētu kļuva Viļņa (1323). Ģedimins miris (pēc leģendas kritis kaujā aizstāvot Veļonas pili) 1341. gadā.

Pēc Ģedimina valdīja viņa dēls Jaunutis, bet 1345. gadā no viņa varu atnēmuši brāļi Aļģirds un Ķēstutis. Ķēstutim tika uzticēta Traķu kunigaitija un Žemaitija, bet Aļģirds valdīja pār Viļņas kunigaitiju un Lietuvai pakļautajām kņazistēm tagadējās Baltkrievijas un Ukrainas teritorijā. Aļģirda un Ķēstuša laiki Lietuvai bija vissīvākās cīņas pret krustnešiem periods, kad tie rīkoja biežus un nereti vienlaicīgus uzbrukumus gan no Livonijas, gan no Prūsijas. Par strīda ābolu bija kļuvusi galvenokārt Žemaitija, kas traucēja apvienot krustnešu zemes Baltijā. Pēc Aļģirda nāves (1377) par dižkunigaiti kļuvis viņa dēls Jagailis, kurš pēc 1385. gada Krēvas ūnijas kristījās un pēc precībām ar Polijas karalieni Jadvigu kļuva arī par Polijas karali (1386). Tādējādi tika nodibināta Lietuvas un Polijas personālūnija, kuras sākummērķis bija spēku apvienošana cīņai pret Vācu un Livonijas ordeņiem. Gadu vēlāk (1387) notika Lietuvas kristīšana, kā viens no Jagaiļa kronēšanas noteikumiem. Žemaitija tika kristīta vēl vēlāk (1413), kad pēc Žalgiras kaujas tā beidzot nokļuva Lietuvas sastāvā.

1410. gadā Lietuvas karaspēks dižkunigaiša Vītauta Dižā un Polijas karaļa Jagaiļa vadībā Žalgiras kaujā (saukta arī par Grīnvaldes vai Tannenbergas kauju; lietv. Žalgiris ir burtisks tulkojums no vācu Grünwald) sakāva Vācu ordeni.

Ģedimina dinastijas Lietuvas dižkunigaiši
Ģedimins (Gediminas), Vīteņa brālis 1316—1341
Jaunutis (Jaunutis), Ģedimina dēls 1341—1345
Aļģirds (Algirdas), Ģedimina dēls 1345—1377
Jagailis (Jogaila), Aļģirda dēls 1377—1381
Ķēstutis (Kęstutis), Ģedimina dēls 1381—1382
Jagailis (Jogaila), Aļģirda dēls 1382—1386
Šķirgailis (Skirgaila), Aļģirda dēls, Jagaiļa vietnieks 1386—1392
Vītauts Dižais (Vytautas Didysis), Ķēstuša dēls 1392—1430
Svitrigailis (Švitrigaila), Aļģirda dēls 1430—1432
Sigismunds (Žygimantas Kęstutaitis), Ķēstuša dēls 1432—1440
Kazimirs (Kazimieras Jogailaitis), Jagaiļa dēls 1440—1492
Aleksandrs (Aleksandras), Kazimira dēls 1492—1506
Sigismunds Vecais (Žygimantas Senasis), Kazimira dēls 1506—1548
Sigismunds Augusts (Žygimantas Augustas), Sigismunda Vecā dēls 1530—1572

Abu Tautu Republika (1569—1795)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuviešu valodas izplatība 16. gadsimtā.
Lietuviešu karavīri 16. gadsimtā.

Abu Tautu Republika (lietuviešu: Abiejų Tautų Respublika; arī Polija-Lietuva jeb Žečpospoļita; jēdzienu tauta tajos laikos attiecināja uz bajāriem) tika izveidota 1569. gadā, apvienojot līdz tam personālūnijas attiecībās pastāvējušās valstis: Polijas Karalisti un Lietuvas Dižkunigaitiju. Līgums par vienotas valsts izveidi tika noslēgts 3. jūlijā Ļubļinā (t.s. Ļubļinas ūnija). Tomēr gan Lietuva, gan Polija saglabāja atsevišķu valsts pārvaldes aparātu, valsts kasi un karaspēku, Lietuva joprojām turpināja pastāvēt kā Lietuvas Dižkunigaitija. Abām valstīm kopīgs bija tikai karalis, kas vienlaikus skaitījās arī Lietuvas dižkunigaitis.

Abu Tautu Republikas periodā aizsākās Lietuvas polonizācija: politiskā elite (bajāri) ikdienā un arī valsts līmenī (1696. gadā poļu valoda kļūst par oficiālo valsts valodu) lietoja praktiski tikai poļu (proti, karaļa galma) valodu. Zināmā loma polonizējot Lietuvu bijusi arī katoļu baznīcai un tās nievājošai attieksmei pret lietuviešu valodu, uzskatot to par "pagānu valodu", ko Dievs nesaprotot.

Lietuvas lomu un ietekmi Abu Tautu Republikā negatīvi ietekmēja no Polijas pārņemtā politiskā sistēma — vara tajā bija izteikti decentralizēta, pārāk liela nozīme bija bajāriem (to liberum veto tiesības Seimā), un pārāk vāja bija dižkunigaiša vara.

Abu Tautu Republikas politiskā ietekme samazinājās, un 18. gadsimtā tā bija jau pavisam vāja. 1772. gadā notika pirmā valsts dalīšanaKrievija, Prūsija un Austrija sadalīja savā starpā daļu tās teritorijas. No Lietuvas tika atdalīta Latgale (Inflanty Polskie), Polockas vojevodistes ziemeļdaļa ar pašu pilsētu, gandrīz visa Vitebskas un Mstislavļas vojevodiste un daļa Minskas vojevodistes. 1793. gadā notika otrā dalīšana, bet 1795. gadā — trešā, pēc kuras Abu Tautu Republika pārstāja eksistēt, un Lietuvas Dižkunigaitijas pārējas teritorijas, ieskaitot gandrīz visu etnogrāfisko Lietuvu, tika iekļautas Krievijas Impērijas sastāvā.

Lietuva Krievijas Impērijas sastāvā (1795—1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimta sākumā tika uzskatīts, ka pastāv iespēja Lietuvai nodrošināt autonomiju Krievijas Impērijas sastāvā, tomēr šīs cerības nepiepildījās. (Tāpēc 1812. gadā Lietuva ar zināmu sajūsmu uztvēra un sagaidīja Krievijā iebrūkošo Napoleona karaspēku.)

Laikā no 1830. līdz 1831. gadam notika pirmā poļu un lietuviešu sacelšanās, taču tā tika apspiesta. 1863. gadā notika vēl viens sacelšanās mēģinājums, kura sekas bija t.s. lietuviešu drukas aizliegums — aizliegums iespiest grāmatas lietuviski latīņu alfabētā (tas attiecās arī uz tolaik Vitebskas guberņas sastāvā esošo Latgali — un citas pastiprinātas pārkrievošanas tendences. Lietuviešu drukas aizliegums ilga līdz pat 1904. gadam. Tomēr grāmatas lietuviski turpināja iespiest t.s. Mazajā LietuvāKēnigsbergā, kas tolaik bija Prūsijas sastāvā un kurā dzīvoja ļoti daudz lietuviešu. Mazajā Lietuvā izdotās grāmatas kontrabandas ceļā masveidā nogādāja Lietuvā.

Jons Basanavičs — nozīmīgs Lietuvas nacionālās atmodas dalībnieks
Vācu karavīri Šauļos.

19. gs. astoņdesmitajos gados Lietuvā aizsākās pirmā nacionālā atmoda. Šajā procesā liela nozīme bija diviem laikrakstiem: Jona Basanaviča izdotajam "Aušra" (1883—1886) un Vinca Kudirkas rediģētajam "Varpas" (1889—1905).

1914. gadā sākās pirmais pasaules karš, gadu vēlāk Lietuvas teritoriju pilnībā okupēja Vācija, kas 1917. gadā bija ar mieru atzīt Lietuvas neatkarību, taču ar noteikumu, ka tā iekļaujas ekonomiskā un militārā ūnijā ar Vāciju. Šāda valsts tika pasludināta 1917. gada 11. decembrī, taču 1918. gada 16. februārī Lietuva pasludināja pilnīgu neatkarību.

Lietuva starp Pirmo un Otro pasaules karu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Demokrātiskā Lietuva (1918.—1926.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1918. līdz 1922. gadam Lietuva izcīnīja vairākus karus par savu neatkarību: ar boļševikiem, bermontiešiem un poļiem.

1921. gadā Lietuva tika uzņemta Tautu Savienībā. 1922. gada 1. augustā tika pieņemta rietumnieciski liberāla konstitūcija. Par Lietuvas galvaspilsētu kļuva Kauņa, jo Viļņa līdz pat 1939. gadam bija Polijas sastāvā. Par pirmo Lietuvas prezidentu jau 1919. gadā bija kļuvis Antans Smetona, un 1922. gadā par otro prezidentu tika ievēlēts Aleksandrs Stulginskis. 1923. gadā Lietuva atguva Klaipēdu, kas kopš Pirmā pasaules kara beigām atradās Tautu Savienības pārvaldē. 1926. gadā par prezidentu kļuva sociāldemokrāts Kazis Grīņus.

Autoritārais režīms (1926.—1940.)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Antans Smetona

Grīņus ierosinātās un daļēji arī īstenotās reformas daļai politiskās elites likās bīstamas un nepieņemamas. 1926. gada 17. decembrī bijušā prezidenta Smetonas vadībā notika valsts apvērsums (t.s. "tautinieku apvērsums"). Smetona atkal kļuva par prezidentu, atlaida Seimu un ieviesa valstī mēreni autoritāru režīmu.

Lietuvas ekonomika starpkaru posmā bija visnotaļ mazattīstīta, viens no iemesliem — vājā industrializācija. Galvenie Lietuvas tirdzniecības partneri bija Vācija, Lielbritānija un Padomju Savienība.

Līdz 1938. gadam Lietuvai un Polijai nebija nekādu diplomātisko attiecību un tās atradās formālā karastāvoklī. 1938. gadā pēc kāda robežincidenta, kurā tika nogalināts kāds poļu kareivis, Polija pieprasīja atjaunot diplomātiskās attiecības (t.s. "Polijas ultimāts"). Lietuvai bija arī jāatsakās no jebkādām pretenzijām uz Viļņu.

1939. gadā nacistiskā Vācija pieprasīja, lai Lietuva tai atdod Klaipēdu. Ņemot vērā Vācijas ārkārtīgo militāro pārspēku, Lietuva prasībai pakļāvās.

Otrais pasaules karš, neatkarības zaudēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1939. gadā Padomju Savienība okupēja Poliju. Šajā pašā gadā Padomju Savienība piespieda Lietuvu noslēgt "draudzības līgumu", saskaņā ar kuru Lietuva atguva Viļņu, bet PSRS ieguva tiesības Lietuvā izveidot savas karabāzes. Saskaņā ar PSRS-Vācijas Molotova-Ribentropa pakta slepeno papildprotokolu Lietuva bija nonākusi Vācijas ietekmes zonā, taču 1940. gada 15. jūnijā Lietuvu okupēja Padomju Savienība, un tā paša gada 3. augustā Lietuva tiek "uzņemta" Padomju Savienības sastāvā. 1941. gada jūnija deportācijās tiek izsūtīti vairāk nekā 30000 Lietuvas iedzīvotāju. Drīz pēc tam Lietuvā ienāk vācu karaspēks. Vācu okupācijas laikā Lietuvā tika nogalināti aptuveni 45000 lietuviešu un 165000 ebreju. 1944. gadā Lietuva atkal nonāk Padomju Savienības kontrolē.

Lietuva PSRS sastāvā (1944—1990)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Padomju okupācijas laiks iesākās ar masu represijām un deportācijām. Laikā no 1944. līdz 1953. gadam tika izsūtīti aptuveni 517000 Lietuvas iedzīvotāju. Partizānu karā pret Padomju režīmu gāja bojā aptuveni 36000 cilvēku. Par pirmo Lietuvas Padomju Sociālistiskās Republikas vadītāju kļuva Lietuvas komunistiskās partijas pirmais sekretārs Antans Sniečkus.

Tāpat kā citās PSRS okupētajās teritorijās, tika īstenota piespiedu kolektivizācija un veikta nepārdomāta rūpniecības industrializācija. 1983. gadā tika pabeigta Ignalinas atomelektrostacijas būve.

Atmoda (1988—1990)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Baltijas ceļa" cilvēku ķēde Lietuvā.

Astoņdesmito gadu beigās tāpat kā abās pārējās Baltijas valstīs sākās nacionālās atmodas kustība. 1988. gada 3. jūnijā tika nodibināta organizācija "Sąjūdis" ("Kustība"), par tās vadītāju kļuva Vītauts Landsberģis. Sākotnēji šī organizācija iestājās par Lietuvas autonomiju, bet vēlāk jau pieprasīja Lietuvas neatkarību. 1990. gada 11. martā Lietuvas Augstākā Padome pieņēma II Lietuvas valsts atjaunošanas aktu. 15. martā PSRS pieprasīja akta atsaukšanu un, draudot arī ar militāru spēku, ieviesa politiskas un ekonomiskas sankcijas pret Lietuvu. 1991. gada 10. janvārī PSRS spēki ieņēma vairākus nozīmīgus objektus Viļņā, pēc trim dienām, 13. janvārī, tika ieņemts arī televīzijas tornis, nogalinot 14 un ievainojot 700 protestējošo cilvēku. Tomēr rietumvalstu politiskā spiediena rezultātā PSRS bija spiesta šīs akcijas izbeigt, un Lietuvas valdība turpināja darbu.

Atjaunotā Lietuvas Republika (no 1990)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas Republikas prezidente Daļa Grībauskaite.

Pirmā valsts, kas de iure atzina Lietuvas neatkarību, bija Īslande (11.02.1991.). 1991. gada 17. septembrī Lietuva tika uzņemta ANO. 1992. gada 25. oktobrī ar referendumu tika pieņemta Lietuvas Republikas konstitūcija. 1992. gadā tika ievēlēts arī Seims. Par Lietuvas prezidentu 1993. gada 25. februārī tika ievēlēts Aļģirds Brazausks. 1998. gadā par prezidentu kļuva Valds Adamkus, bet 2003. gadā — Rolands Pakss. Tomēr pēc gada Pakss tika atstādināts no amata, un par prezidentu atkal tika ievēlēts Adamkus. 2009. un 2014. gada gada Lietuvas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Daļa Grībauskaite.

2004. gada 29. martā Lietuva tika uzņemta NATO, bet 1. maijā — Eiropas Savienībā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]