Kristofors Kolumbs

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Kristofors Kolumbs
Christopher Columbus
Kristofors Kolumbs
Personīgā informācija
Dzimis 1451. gadā
Dženova, Itālija
Miris 1506. gada 20. maijā
ārpus Valadolidas, Spānija
Dzīves vieta Haiti Salas zelta raktuves, 383. paviljons.
Paraksts Columbus Signature.svg

Kristofors Kolumbs (1451-1506; itāļu: Cristoforo Colombo, spāņu: Cristóbal Colón, portugāļu: Cristóvão Colombo, vācu: Christoph Kolumbus) bija ievērojams jūrasbraucējs, kurš šķērsoja Atlantijas okeānu un 1492. gadā zem spāņu karoga sasniedza Ameriku (Ziemeļameriku un Dienvidameriku). Viņš domāja, ka Zeme ir salīdzinoši neliela lode un ka, braucot uz rietumiem, viņš varētu sasniegt Tālos Austrumus. Kolumbs visticamāk bijis itālietis, lai arī daži uzskata, ka viņš dzimis Aragonas karalistē vai pat nācis no Galīcijas.

Kolumbs nebija pirmais eiropietis, kurš sasniedza Ameriku. Vikingi, piemēram, bija devušies uz Ziemeļameriku no Grenlandes jau XI gs. un tur nodibinājuši īslaicīgu koloniju. Jaunās pasaules — Amerikas atklāšana neapšaubāmi pieder pie visievērojamākajiem notikumiem pasaules vēsturē, un 1492. gadu pat uzskata par jauno laiku sākumu. Amerikas atklājējs uzsāka savu jūras braucienu uz nemirstību „ar maksimumu ticības un minimumu tehnikas” un izdarīja atklājumus, kuru īsto nozīmīgumu viņa laikā neviens pilnīgi pat neapzinājās. Visu ceļotāja mūžu apvij mītu un leģendu jūklis.

Kristofors Kolumbs, iespējams, dzimis Dženovā, bet arī ducis citu Itālijas pilsētu vēlas godāt sevi par viņa dzimšanas vietu. Viņš bija audēja un neveiksmīga audumu tirgotāja Domenika Kolumba vecākais no trim dēliem, ieguva paviršas latīņu valodas zināšanas un zināmu pieredzi tirdzniecībā. Taču audzināšanas lielāko daļu viņam sniedza jūra, uz kuras viņš pavadīja divdesmit trīs gadus. Viņš devies daudzos tirdzniecības ceļojumos pa Vidusjūru, nokļuvis līdz Anglijai (varbūt arī Islandei) un Āfrikas Gvinejai un beidzot 1476. gadā apmeties Lisabonā kā Dženovas firmas Centurione pārstāvis. Kolumbs apprecējās ar kapteiņa Perestrellas, Madeiras tuvumā esošās Porto Santo salas gubernatora, meitu Felipi un saņēma mantojumā no sievastēva viņa kartes, memuārus un ziņas par Rietumāfrikas piekrastes un Atlantijas okeāna salu atklāšanu un ieceļotāju nomitināšanos tajās.

Portugālē Kolumbs sāka pastiprināti nodarboties ar kosmogrāfiju — ģeogrāfisko, dabaszinātnisko un astronomisko atziņu kopumu. Daļa tolaiku ģeogrāfu iztēlojās Zemi kā lodi, bet tikai ar daudz mazāku apkārtmēru. Tātad „viņu” Āzijā atradās vairāk austrumos, bet Čipangu salas (Japāna), kur līdz šim nebija spērusi eiropieša kāja, viņi novietoja apmēram tagadējās Karību jūras vietā. Par plašā Amerikas kontinenta eksistenci viņiem vispār nebija ne jausmas. Daži jūrasbraucēji ticēja, ka samērā īsā braucienā no Azoru vai Kanāriju salām varētu nokļūt līdz Ostindijai (vēsturiskam Indijas un DA Āzijas reģionam) — tieši pie ārkārtīgi ienesīgās garšvielu tirdzniecības vietas. Pats Kolumbs uzskatīja, ka šis attālums ir tikai 5000 km (mūsdienu mērogā) atklātā jūra, bet toreizējiem kuģiem un navigācijas prasmei tas nebija nepārvarams šķērslis. Šī lielā kļūda vēlāk arī noveda pie lieliskā atklājuma.

Jau 1483. gadā Kolumbs veltīgi mēģināja iegūt Portugāles karaļa Žuana II labvēlību savam rietumu jūrasbrauciena plānam. Taču toreiz portugāļi veltīja visas pūles, lai atrastu ceļu uz Indiju gar Āfrikas krastiem. Trīs gadus vēlāk viņu gaidīja nākamā rūgtā vilšanās Kordavā — visus Spānijas resursus tolaik paņēma karš pret mauriem, un valdnieku pāris Kastīlijas Izabella un Argonas Ferdinands pārsūtīja viņa priekšlikumu zinātnieku komisijai Salamankā, kas to noraidīja. Nomāktais Kolumbs no jauna ieradās Portugāles galmā, bet „ceļš uz Indiju” nupat bija atklāts (1488), un par viņa plānu nevienam nebija interese.

Kolumbs atgriezās Spānijā un, kad jau gandrīz bija ļāvies bezcerībai, viņam pievērsās laime. Grandas iekarošana (1492) nozīmēja mauru un galīgu sakāvi, un dievbijīgie valdnieki ļāva sevi pārliecināt par lielisko iespēju izplatīt tālāk kristīgo ticību. Tā sauktajā „kapitulācijā” viņi garantēja Kolumbam admirāļa titulu, mantojumu vicekaraļa stāvokli visās viņa atklātajās zemēs, desmito daļu peļņas no tirdzniecības ar tām un daudzas citas privilēģijas.

Kolumbs izbrauca 1492. gadā 3. augustā ar flagmaņkuģi Santa Maria un 120 vīriem no mazas ostas Palosas. Viņu pavadīja divas karavelas — Pinta un Ninja. Kronis (Spānijas karaliste) bija ar mieru atlīdzināt tikai pusi ekspedīcijas izdevumi, atlikumu — abu mazāko kuģu apgādi un komanda salīgšanu — par laimi samaksāja vietējie kuģu īpašnieki brāļi Pinzoni. Pēc ilgākas apstāšanās Kanāriju salās kuģi 6. septembrī devās uz rietumiem un 33 dienas ļāvās labvēlīgam vējam, kas tos dzina uz priekšu.

Tas bija brauciens uz labu laimi, jo Kolumbs gan prata ar mērījumiem pēc saules un zvaigznēm noteikt ģeogrāfisko platumu, bet sava kuģa atrašanās vietas ģeogrāfisko garumu varēja novērtēt tikai aptuveni. Turklāt viņš atzīmēja mazāk nobrauktās jūdzes, lai nebiedētu kuģu komandu, kas aizvien skaļāk mudināja atgriezties. Taču par laimi pazīmes liecināja, ka tuvojas zeme, un 12. oktobrī pulksten divos no rīta beidzot no Pintas priekšgala atskanēja jūrnieka Rodrigo de Triana kliedziens: „Tierra! Tierra!” (Zeme! Zeme!) Atklāto salu Kolumbs nosauca par Sansalvadoru (Bahamu arhipelāgā). Viņš izkāpa krastā un Spānijas kroņa vārdā svinīgi „ieņēma šo zemi” un kā admirālis un vicekaralis pieņēma no saviem ļaudīm paklausības zvērestu. Līdz gada beigām viņš atklāja vēl Kubas piekrasti un Haiti (nokristot to par Espanjolu). 25. decembrī Santa Maria avarēja, un Kolumbs pēc ciešanu pilna brauciena ar karavelu Ninja 1493. gada martā atgriezās Spānijā, pa ceļam pieturot Lisabonā.

Kolumbs bija nesatricināmi pārliecināts, ka atradis nepazīstamas salas Čipangas (Japānas) tuvumā un ka tālāk izlūkošana ātri atklās Āzijas kontinentu, līdz ar to arī Indiju. Tāpēc viņš nosauca šo apgabalu par Vensdiju (Rietumindiju) un tās iedzīvotājus par to los indios — indiāņiem. Viņa pārspīlētais attēlojums un pārliecība, ka Garšvielu salas (Moluku salas) un Indija jau drīz būs sasniedzamas, panāca spēcīgas flotes — 17 kuģu ar 1500 vīriem — nosūtīšanu viņa vadībā. Otrajā ekspedīcijā (1494 — 1496) admirālis atklāja vairākas Mazo Antiļu salas, Puertoriko un Jamaiku, tomēr nekādā ziņā ne zeltu, tālab ļoti cieta viņa prestižs.

Uzklausot Haiti kolonistu sūdzības, kronis atcēla Kolumba monopolu, un interese par jaunu ekspedīciju rīkošanu atslāba. Daļēji to ietekmēja arī Portugāles pretenzijas uz „Āzijas vistālāko austrumdaļu”. Aso vasaras strīdu starp abām Ibērijas valstīm vajadzēja izšķirt pašam pāvestam. Tordesiljasas līgums 1494.gada jūnijā iezīmēja robežlīniju 370 jūdzes aiz Zaļā raga salām, un visa teritorija uz rietumiem no šis ass tika piešķirta Spānijai.

Pēdējo divu gadu Kolumba jūrasbraucienu sagatavošanu un norisi pavadīja lielas finansiālas un organizatoriskas grūtības. Savā trešdaļā ekspedīcijā (1498 — 1500) admirālis atklāja Trinidadas salu un pirmo reizi sasniedza arī Dienvidamerikas cietzemi. Bet kā jauno teritoriju gubernators viņš neattaisnoja cerības, jo aizvien vairāk virsroku sāka gūt viņa alkas pēc zelta, varas un slavas, slimīga uzpūtība un aizdomīgums. Kolonisti Haiti salā sacēlās, un kroņa pilnvarotais aizsūtīja Kolumbu važās uz Spāniju. Viņam gan izdevās atkal iemantot karaļa labvēlību, taču viņš neatguva titulus un agrāk piešķirtās tiesības. Ceturtās ekspedīcijas laikā (1502 — 1504) viņš pētīja Centrālamerikas piekrastes joslu, bet neatrada ne zeltu, ne ceļu uz Āziju. Pēdējos mūža gadus Kolumbs pavadīja cieņas un bagātības apņemts, tomēr smagi slims un sarūgtināts par apsolīto mantojamo mantu un titulu zaudējumu. Kolumba neatlaidība un navigācijas prasme padarīja viņu par neapstrīdamu Jaunās pasaules atklājēju, taču pārspīlētā ticība paša misijai un lieluma mānija viņam vienlaikus neļāva saprast šo atklājumu patieso ģeogrāfisko nozīmi.

Kolumbs izkāpa krastā Bahamu salās un vēlāk rūpīgāk izpētīja Karību jūru. Viņš tā arī nekad nesasniedza mūsdienu ASV teritoriju.

Kolumba ceļojumu rezultātā Vecā pasaule (Eiropa) uzsāka Jaunās pasaules (Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas) kolonizāciju. Notika arī sugu apmaiņa - gan ar cilvēkiem derīgām sugām (tomātu, kartupeļu, zirgu), gan - kaitīgām (baktēriju, vīrusu, parazītu).

Kolumba atklājumi tiek vērtēti divējādi, jo, no vienas puses, viņš sekmēja Lielos ģeogrāfiskos atklājumus un Rietumeiropas ekspansiju, bet, no otras puses, netieši radīja apstākļus iedzimto (indiāņu) iznīcināšanai un verdzībai Karību jūras salās.