Skitija

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Skitu karavīra attēls no Krimas pussalas.

Skītija ir vēsturisks nosaukums reģionam Melnās jūras un Kaspijas jūras ziemeļu stepēs (sengrieķu: Σκυθία (Skuthia), angliski: Scythia), kuru laikā no 8. gs.p.m.ē. līdz 2. gs. m.ē.) apdzīvoja nomadu skitu ciltis.

Teritorija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dažādos laikmetos ar jēdzienu "Skītija" ir apzīmētas ļoti dažādas zemes plašā Austrumeiropas un Centrālāzijas teritorijā no Baltijas jūras līdz pat Altaja kalniem.

Skitija ap 100. gadu p.m.ē.

Grieķijas klasiskā perioda autori par Skitiju sauca šādas mūsdienu valstu daļas:

Vēlajos viduslaikos daži autori antīko ģeogrāfisko aprakstu iekemē par Skitiju dēvēja visu Austrumeiropas līdzenumu, kas pletās uz austrumiem aiz t.s. "sarmatu okeāna". Par tajā laikā Rietumeiropā valdošajiem priekšstatiem par Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm liecina Parīzes universitātē strādājušais franciskāņu mūks Bartolomejs Anglis (Anglicus) (*pirms 1203; †1272), kas savā enciklopēdijā “De proprietatibus rerum” (lib. XV) vēl ap 1240. gadu sniedz šādu Baltijas valstu ģeogrāfijas un kultūras aprakstu:

  • "Livonija ir Skitijas province, ko okeāna jūra šķir no Vācijas; līvi pielūdz vairākus dievus un ziedo viņiem, lai ar zīmēm izlūgtos viņu lēmumu; savus miroņus viņi sadedzina uz sārta kopā ar vergiem, kalponēm, lopiem un citām lietām, ticēdami ka jaunā laimīgākā tēvzemē tās noderēs viņu nelaiķa kungam; tagad šī zeme līdz ar citiem tai pakļautiem vai pievienotiem novadiem ar Dieva žēlastību un vācu varu ir atbrīvota no šīs māņticības.
  • Zemgale ir vidēji liela province viņpus Baltijas jūras un kopā ar Sāmsalu un Livoniju atrodas Āzijā; tās iedzīvotākus sauc par semigalliem, tāpēc ka šo zemi iekaroja galli, kas sajaucās ar pirmiedzīvotājiem; Zemgalē ir liela labības, pļavu un ganību bagātība, bet ļaudis ir neizglītoti, drūmi un bargi.
  • Semba ir Eiropas province Skitijā starp prūšiem, igauņiem, sāmiem, līviem un kuršiem, kas pēc Varona un Hērodota ziņām visi atradušies gotu varā; Semba ir purviem, mežiem un ūdeņiem aizsargāta zeme, auglīga un ražo daudz labības; paši sembji ir drošsirdīgi un tālu pārspēj citas tautas ar savu prātu un mākslinieku spējām.
  • Lietuva ir auglīga zeme, bagāta ar purviem, mežiem un ūdeņiem, kāpēc to var iekarot vienīgi ziemā, upēm aizsalstot; leiši ir droši un kareivīgi ļaudis, bet neapvaldīti.
  • Gotlande ir sala, kas dabūjusi savu nosaukumu no gotiem; tā ir bagāta ar pļavām un zivīm, un ved zvērādu tirdzniecību ar Franciju, Vāciju, Britāniju un Spāniju."

Valsts skitu ciltīm nekad nav bijis, taču laiku pa laikam tās apvienojās federācijās, kuras vadīja no cilšu vadoņiem izvēlēts dižvadonis (XIX gs. literatūrā dēvēts par "ķēniņu".

Pirmā skitu valsts (7. gs.p.m.ē.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Hērodots uzskaita piecas skitu ķēniņu paaudzas, kas valdījuši šajā laikā - Anacharsis, Saulius, Idanthyrsus, Gnurus, Lycus, un Spargapithes. (Herodotus IV, 76). Skiti šajā laikā esot iebrukuši Tuvo Austrumu zemēs, bet 6.gs. p.m.ē. persiešu ķēniņš Dārijs viņus atspiedis atpakaļ Melnās jūras ziemeļu piekrastē. Tad viņi esot uzkundzējušies zemjkopju tautām meža stepju teritorijās Austrumeiropas līdzenumā.

Otrā skitu valsts (5.- 4. gs.p.m.ē.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sarmatu valdnieka kronis no Hohlačas kurgāna Dienvidkrievijā (1. gs. pēc Kristus).

Šajā laikā skiti intensīvi tirgojās ar grieķiem, tas izmainīja sākotnējo nomadu cilšu dzīvesveidu. Apmēram 5. gs. beigās pie Dņepras upes esot uzcelts skitu cietoknis (tagadējā Kamianka-Dniprovska), kas kalpojis par ķēniņa Ateja (Ateas) valsts centru 4. gs. p.m.ē. Savos rietumu sirojumos Atejs esot pakļāvis trāķiešus tagadējā Bulgārijas teritorijā. Maķedonijas ķēniņš Filips II esot sakāvis Atēja karaspēku, pats viņš kritis kaujas laukā 339. g. p.m.ē. Otro skitu valsti pilnībā iznīcināja no austrumiem uzbrūkošie sarmati.

Trešais valstiskuma periods (2. gs.p.m.ē. - 2. gs. m.ē.)[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Šajā laikā pastāv vismaz divas skitu valstis - Mazā Skitija (tagadējās Bulgārijas austrumu daļā un Dobrudžā) un sākotnējā skitu teritorijā (Krima, Dņepras lejtece). To pilnībā iznīcina no ziemeļiem uzbrūkošās gotu ciltis 2. gs. m.ē., kas nodibina savu valsti šajā teritorijā.


Zināmie skitu izcelsmes personvārdi[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eihidia, Istia, Lipoxais, Arpoxais, Colaxai - Koloksai, Fenius Farsa, Anacharsis, Saulius, Idanthyrsus, Gnurus, Lycus, Spargapithes, Ateus, Scopasis, Idanthyrsus, Taxakis, Skunkha, Skilurus, Palakus.

Literatūra[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Šmits P. Herodota ziņas par senajiem baltiem // Rīgas Latviešu biedrības zinātņu komitejas rakstu krājums. 21. Rīga. 1933, 8., 9.lpp.
  • Мельниковслая О.Н. Племена южной Белоруссии в раннем железном веке М.,19б7. С,161-189.
  • Латышев В. В. Известия древних писателей греческих и латинских о Скифии и Кавказе. — СПБ.: 1893—1906. — Т. 1—2.

Ārējās saites[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]