Vilis Lācis

Vikipēdijas lapa
Šis raksts ir par rakstnieku. Par citām jēdziena Lācis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Vilis Lācis
LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs
Amatā
1940. gada 25. augusts — 1959. gada 27. novembris
Pēctecis Jānis Peive
Dzimšanas dati 1904. gada 12. maijā
Valsts karogs: Krievijas Impērija Vecmīlgrāvis, Mangaļu pagasts, Rīgas apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1966. gada 6. februārī (61 gada vecumā)
Valsts karogs: Latvijas PSR Rīga, Latvijas PSR (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Politiskā partija PSKP
Dzīvesbiedrs(-e) Marija Bute (laulībā 1927—1944)
Velta Kalpiņa (no 1944)
Bērni 5
Profesija rakstnieks, politiķis
Paraksts
Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis ar ģimeni 1947. gadā Jūrmalā.

Vilis Lācis (īstajā vārdā Jānis Vilhelms Lāce (vecajā ortogrāfijā: Jahn Wilhelm Lahze)[1]; dzimis 1904. gada 12. maijā (vecajā stilā 1904. gada 29. aprīlī), miris 1966. gada 6. februārī) bija latviešu rakstnieks, reālisma un vēlāk sociālistiskā reālisma pārstāvis, rakstījis īso un garo prozu. Latvijas PSR Tautas rakstnieks (1947), divu Staļina prēmiju laureāts (1949, 1952).

Pēc Latvijas okupācijas bija viens no vadošajiem kolaboracionistiem, Latvijas Republikas Iekšlietu ministrs (1940), Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs (1940—1946), Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs (1946—1959), PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs (1954—1958).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

V. Lācis dzimis 1904. gadā Mangaļu pagasta Rīnūžos (tagadējais Vecmīlgrāvis Rīgā) ostas strādnieka ģimenē, tēvs Tenis Lāce, māte Karlīne Lāce, dzimusi Veidemane (Veidemann).[1] Viņš mācījās Daugavgrīvas draudzes skolā. 1916. un 1917. gadā dzīvoja pašreizējā Ādāžu novada Carnikavas pagasta Garciema „Dīķos”[2].

Pirms Rīgas okupācijas Pirmā Pasaules kara laikā ģimene bēga uz Altaja novadu Sibīrijā, kur V. Lācis pabeidza Barnaulas skolotāju semināru un kļuva par ciema padomes sekretāru Bijskā, tur arī publicēja savu pirmo darbu — feļetonu laikrakstā "Sibīrijas cīņa".

1921. gadā Lāču ģimene atgriezās Latvijā. 1920. gados V. Lācis piepelnījās kā ostas krāvējs, kuģa kurinātājs un zvejnieks. 1927. gadā viņš apprecēja savu klasesbiedreni Mariju Buti, viņu ģimenē piedzima dēli Zigurds (1928), Ojārs (1932) un Edvīns (1944). 1930. gadā tika publicēts viņa stāsts „Sieviete” un pirmais romāns „Atbrīvotais zvērs”. 1933.—1935. strādāja Rīgas 9. bibliotēkā. Pēc 1933. gada Viļa Lāča karjeru virzīja žurnāla „Atpūta” un laikraksta „Jaunākās Ziņas” līdzīpašniece Emīlija Benjamiņa, kas „Jaunākajās Ziņās” turpinājumos publicēja Lāča populārāko romānu "Zvejnieka dēls". 1938. gadā Lācis kļuva par "Jaunāko Ziņu" štata līdzstrādnieku.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā Vilis Lācis piedalījās gājienā sakarā ar politieslodzīto komunistu atbrīvošanu, kura laikā izteica vēlmi būt par Latvijas Komunistiskās partijas biedru. Ar slepenu LKP CK biroja lēmumu V. Lācim tika piešķirts partijas biedra stāžs no 1928. gada un viņš tika iecelts par Kirhenšteina valdības iekšlietu ministru. Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā 25. augustā iecelts par Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju. Viņa paraksts ir zem daudzām Latvijas sabiedrisko un politisko darbinieku apcietināšanas un deportācijas pavēlēm.

Otrā pasaules kara laikā V. Lācis uzturējās Maskavā, bet sieva ar dēlu Zigurdu bija spiesti dzīvot Kirovas apgabalā. 1944. gada 19. oktobrī, nedēļu pēc tam, kad Sarkanā armija ieņēma Rīgu, Vilis Lācis atgriezās Latvijā. 1944. gada 10. novembrī slēgtā sēdē Augstākā Tiesa izšķīra viņa pirmo laulību, 18. novembrī Lācis apprecējās ar Veltu Kalpiņu, ģimenē piedzima dēli Leonīds (1945) un Juris (1946).

1946. gadā pret Vili Lāci Latvijas nacionālie partizāni ("Lāča mednieki") veica atentāta mēģinājumu.[3][4] 1946.—1959. gadā viņš bija Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, līdztekus 1954.—1958. gadā PSRS Augstākās Padomes Tautību padomes priekšsēdētājs.

Vilis Lācis saslima ar cukura diabētu, kas komplicējās ar acu kaiti, diviem smadzeņu insultiem un pēdu gangrēnu. 1959.—1962. gada partijas tīrīšanās viņu turēja aizdomās par simpatizēšanu nacionālkomunistiem un atbrīvoja no visiem amatiem.

Viļa Lāča (Jāņa Vilhelma Lāces, Teņa dēla, dzimuša 1904. gada 29. aprīlī) dzimšanas ieraksts Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas Daugavgrīvas (Baltāsbaznīcas) draudzes metrikas grāmata 1896.-1904., 350(700).lpp

Miris 1966. gada 6. februārī no miokarda infarkta. Apglabāts Meža kapos.[5]

Literārā darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1930. gadā tiek izdots viņa pirmais romāns „Atbrīvotais zvērs”, gadu vēlāk vairākos turpinājumos laikrakstā „Sociāldemokrāts” sāk izdot triloģiju „Putni bez spārniem”. Taču popularitāti V. Lācis iegūst vien 1933. gadā, kad laikrakstā „Jaunākās Ziņas” sāk publicēt romānu "Zvejnieka dēls", un romānu drīz dramatizē. Arī pirmā latviešu pilnmetrāžas mākslas filma „Zvejnieka dēls” 1939. gadā tiek uzņemta pēc romāna motīviem. Šis romāns izmaina arī paša V. Lāča dzīvi — viņš var atļauties pamest fizisko darbu un kļūt par bibliotekāru, beigās paliekot par profesionālu rakstnieku. Kopumā V. Lācis saraksta 20 romānus, 58 stāstus, 6 lugas un virkni publicistisku rakstu.

Padomju varas laikā V. Lācis vairākus darbus pārstrādājis atbilstoši padomju ideoloģijas prasībām, kā arī rakstīja stingri socreālisma kanonā ieturētus darbus, tādējādi viņa darbi tika tulkoti visās Padomju Savienības republiku valodās.

Pēc V. Lāča darbiem uzņemtas mākslas filmas ("Zvejnieka dēls", "Uz jauno krastu", "Akmeņainais ceļš", "Zītaru dzimta), leļļu animācijas filma "Vanadziņš", uzvestas lugas ("Zvejnieka dēls"), opera (M. Zariņa "Uz jauno krastu") un baleta izrāde (R. Grīnblata "Rigonda").

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Romāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Atbrīvotais zvērs (1930-1931)
  • Putni bez spārniem (triloģija, 1931-1934)
  • Zvejnieka dēls (1933-1934)
  • Senču aicinājums (1935)
  • Cilvēki maskās (1935)
  • Vecā jūrnieku ligzda (Zītaru dzimta, 1937-1938)
  • Akmeņainais ceļš (1939)
  • Pazudusī dzimtene (1941)
  • Vētra (1946-1948)
  • Uz jauno krastu (1952)
  • Ciems pie jūras (1953)
  • Pēc negaisa (1962)

Stāsti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sieviete (1930)
  • Ceļojums uz Norieta pilsētu (1933)
  • Pūļa elks (1935)
  • Vanadziņš (1936)
  • Četri braucieni (1937)
  • Rotaļa virs bezdibeņa (1937)
  • Vainīgie (1938)
  • Zeme un jūra (1938)
  • Vēlais pavasaris (1939)
  • Edžiņš (1942)
  • Nākotnes kalēji (1943)
  • Aizputes dēli (1945)

Lugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tālais ceļš (1935)
  • Kristaps Kaugurs (1936)
  • Bāka uz salas (1937)
  • Zeme un jūra (1940)
  • Vedekla (1943)
  • Uzvara (1945)

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. ↑ 1,0 1,1 Latvijas Valsts Vēstures arhīvs fonds 235., apraksts 10., Daugavgrīvas draudzes metrikas grāmata 1896.-1904., 350(700).lpp
  2. ↑ Pavasara, L. "Ievērojamie novadnieki", Darba Balss, Nr. 110, 1982, 14. septembris, 3. lpp.
  3. ↑ Crimes against Humanity. Latvian Site. «Lāča mednieks (Saruna ar Tālrītu Krastiņu)». Rīgas Laiks, 2003.g. Nr.11. Skatīts: 2015. gada 27. martā.
  4. ↑ «Lāča mednieks - Rīgas Laiks». www.rigaslaiks.lv (latviešu). Skatīts: 2019-03-14.
  5. ↑ "Sarkanais" Vecmīlgrāvja dendijs Vilis Lācis Viesturs Avots, žurnāls "Nedēļa" 2007. gada 16. februārī

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Augusts Kirhenšteins
(kā LR Ministru prezidents) 		Latvijas valdības vadītājs
1940. gada 25. augusts — 1959. gada 7. novembris
(kā LPSR TKP/MP priekšsēdētājs) 		Pēctecis:
Jānis Peive
Ministru prezidents
Ministri
Ministru biedri
Prezidijs
Deputāti
Saistītie raksti
Kategorijas
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Vilis_Lācis&oldid=4038505"