Ūdensvistiņa

Ūdensvistiņa Gallinula chloropus (Linnaeus, 1758)
Klasifikācija
Valsts	Dzīvnieki (Animalia)
Tips	Hordaiņi (Chordata)
Klase	Putni (Aves)
Virskārta	Neognati (Neognathae)
Kārta	Dzērvjveidīgie (Gruiformes)
Dzimta	Dumbrvistiņu dzimta (Rallidae)
Ģints	Ūdensvistiņas (Gallinula)
Suga	Ūdensvistiņa (Gallinula chloropus)
Izplatība
Sastopams ligzdošanas sezonā   Sastopams ziemošanas sezonā   Sastopams visu gadu kā nometnieks
Ūdensvistiņa Vikikrātuvē

Ūdensvistiņa jeb parastā ūdensvistiņa (Gallinula chloropus) ir dumbrvistiņu dzimtas (Rallidae) ūdensputns. Izdala 5 pasugas. Sastopamas Vecajā pasaulē.

Izplatība

Ūdensvistiņai ir ļoti plašs izplatības areāls, attēlā ūdensvistiņa uz lotosa lapas (Indijā)

Arvien biežāk ūdensvistiņa Latvijas rietumos pārziemo pie neaizsalstošiem ūdeņiem

Ūdensvistiņai ir liels izplatības areāls, sastopama Eiropā, Āzijā, Āfrikā, Indijas un Klusā pkeāna salās. Tā dzīvo augiem bagātās mitrainēs, purvos, dīķos, ezeros, kanālos un upēs ar lēni plūstošu ūdeni. Pie neaizsalsošiem ūdeņiem ūdensvistiņa ir nometniece, bet no aukstākiem apgabaliem tā migrē dienvidu virzienā. Ziemeļeiropas putni dodas ziemot līdz Spānijai, Itālijai, Balkāniem un Ziemeļāfrikai. Palearktikas migranti ziemo arī uz dienvidiem no Sahāras. Ūdensvistiņa nav sastopama tuksnešos, polārajos reģionos un tropiskajos lietus mežos.

Latvijā

Latvijā mājo ūdensvistiņas nominālpasuga — Gallinula chloropus chloropus. Latvijas teritorijā parasta ligzdotāja dīķos un aizaugušos ezeros. Pēdējos desmit gados to skaits samazinājies vairāk kā par 30%. Nelielā skaitā ūdensvistiņas arī pārziemo, parasti apdzīvotu vietu tuvumā vai pilsētās, kur saglabājas neaizsalstoši ūdeņi. Vēsturisku ziņu par ziemošanu nav daudz. Visticamāk, ka līdz 20. gs. beigām ūdensvistiņa Latvijā ziemoja reti, tikai atsevišķi īpatņi. Ziemotāju skaita palielināšanās vērojama sākot ar 21. gs. pirmajiem gadiem. Kopš 2000. gada janvāra Rīgā un tās apkārtnē ūdensvistiņa novērota katru ziemu, turklāt ziemotāju skaits katru gadu pieaug. Pēdējos gados ziemotāju kopskaits siltākajās ziemās sasniedz 60—100 īpatņus, kas izkliedēti valsts rietumu daļā. Novērojumi uz austrumiem no Rīgas ziemas mēnešos nav zināmi.

Izskats

Ūdensvistiņas pirksti ir gari, bez peldplēvēm

Ligzdošanas laikā ūdensvistiņas ir ļoti teritoriālas, attēlā divu ūdnevistiņu kauja

Barību ūdensvistiņa parasti uzlasa no ūdens virsmas

Ligzda tiek būvēta uz sanestām zālēm vai zariem, vai, piemēram, uz aizķērušās plēves

Ūdensvistiņa ir vidēji liels putns ar tumši brūnu vai melnu apspalvojumu, zem astes tas ir balts, kā arī baltās pazīmes ir uz spārniem. Knābis ir koši sarkans ar dzeltenu knābja galu. Ūdensvistiņai ir raksturīga knābja pamatne, kas atgādina vairogu pierei priekšā. Jaunie putni ir brūni, un to knābji nav sarkani. Garās, dzeltenās kājas ūdensvistiņai ir spēcīgas, ar gariem pirkstiem, bez peldplēvēm. Garie pirksti piemēroti iešanai pa mīkstu, nelīdzenu virsmu.

Ūdensvistiņas ķermeņa garums ir 30—38 cm, spārnu plētums 50—62 cm, svars 192—493 g. Spārni ir samērā īsi un noapaļoti, bet, neskatoties uz ne visai veiklo lidošanu, tā spēj nolidot lielus attālumus.

Uzvedība

Parasti ūdensvistiņa barojas vientulībā, bet reizēm skarbākos laika apstākļos no vējiem aizsargātos ezeriņos un dīķos veido nelielas grupas līdz 30 īpatņiem. Tā kā ūdensvistiņa ir neveikla lidotāja, tā izbijusies parasti nevis ceļas spārnos, bet skrien, lai paslēptos starp krasta ūdens augiem. Ja tomēr tā ir spiesta pacelties spārnos, lidojums ir īss un samērā zems. Ligzdošanas laikā ūdensvistiņa ir ļoti teritoriāla un agresīvi aizsargā savu teritoriju.

Barošanās

Ūdensvistiņa ir visēdāja un barojas ar to, ko var atrast. Tie ir dažādi augi un nelieli ūdens iemītnieki, piemēram, mazas zivtiņas, sliekas, kukaiņi, pie izdevības tā apēd arī citu putnu olas. Peldot vai bradājot barību tā parasti uzlasa no ūdens virsmas, bet ūdensvistiņa mēdz apstaigāt arī ūdenstilpes krastus un staigāt pa peldošiem ūdensaugiem. Ļoti retos gadījumos tā nirst vai pabāž galvu zem ūdens, lai aizsniegtu iekāroto medījumu vai lai apgrieztu apkārt kādu garām peldošu lapu zem kuras var slēpties ūdens bezmugurkaulnieki.

Ligzdošana

Pavasarī, visslapjākajā sezonā sākas ūdensvistiņas ligzdošanas sezona. Katru pavasari riesta laikā no jauna veidojas monogāmi pāri. Tēviņš nolūko mātīti un sāk tai peldēt tuvāk, iemērcot knābi ūdenī. Pāris ir apvienojies, kad abi viens otram tīra un knibina spalviņas. Pāris kopīgi uz peldošiem augiem vai zariem būvē vienkāršu, kausveida ligzdu. Teritorija ap ligzdu tiek agresīvi apsargāta.

Dējumā ir 5—9 olas. Inkubācijas periods ilgst 17—22 dienas. Pēc izšķilšanās mazuļi uzturas ligzdā vēl apmēram divas dienas, bet drīzvien tie spēj peldēt un sekot saviem vecākiem. Ienirt tie spēj astotajā dienā. Lidot jaunās ūdensvistiņas sāk 45—50 dienā, bet dzimumbriedumu sasniedz gada vecumā.

Sistemātika

Ūdensvistiņai ir 5 pasugas:

• G. c. chloropus — nominālpasuga, mājo Eiropā, Āzijā, arī Madeiras, Kaboverdes un Kanāriju salās;
• G. c. guami — mājo Guamas un Marianas salās;
• G. c. meridionalis — mājo Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras un Svētās Helēnas salā;
• G. c. orientalis — mājo Seišelu salās, Andamanu salās, Indonēzijā, Filipīnās un Palau;
• G. c. pyrrhorrhoa — mājo Madagaskarā, Reinjonā, Maurīcijā un Komorās.

Ārējās saites

• Dzērvjveidīgie (Gruiformes) Arhivēts 2012. gada 3. decembrī, Wayback Machine vietnē.
• Latvijas daba: Ūdensvistiņa
• The Atlas of Southern African Birds
• IBC: Common Moorhen (Gallinula chloropus) Arhivēts 2016. gada 3. aprīlī, Wayback Machine vietnē.