Klāra Kalniņa

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Klāra Kalniņa
Klāra Kalniņa.jpg
Latvijas Satversmes sapulces deputāte

Dzimšanas dati 1874. gada 25. februārī
Jēkabnieku pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1964. gada 21. novembrī (90 gadu vecumā)
Stokholma, Karogs: Zviedrija Zviedrija)
Tautība latviete
Politiskā partija LSDSP
Dzīvesbiedrs(-e) Pauls Kalniņš
Profesija zobārste
Augstskola Tērbatas universitāte

Klāra Anna Luīze Kalniņa (1874–1964) bija latviešu zobārste un sabiedriskā darbiniece. Tautas padomes locekle (1918), Satversmes sapulces deputāte. Paula Kalniņa dzīvesbiedre, Bruno Kalniņa māte.[1]

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimusi 1874. gada 25. februārī Jēkabnieku pagastā „Vanču” mājās zemnieka Veilanda ģimenē. Mācījās privātajā vācu Jelgavas Dorotejas skolā un Jelgavas sieviešu ģimnāzijā (1894-1896). Ģimnāzijas laikā Klāra iestājas skolnieču pulciņā „Austra”, iesaistās Jaunās strāvas sociālistiskajā kustībā un 1895. gadā pirmo reizi satika savu nākamo vīru Paulu Kalniņu. Sāka studēt zobārstniecību Pēterpilī, bet studijas pabeidza Tērbatas Universitātē.

1901. gadā Kalniņu ģimene apmetās uz dzīvi Jelgavā, iestājās Latvijas Sociāldemokrātiskajā Strādnieku partijā (LSDSP) un piedalījās 1905. gada revolūcijas notikumos. Reakcijas laikā 1906. gadā kopā ar vīru devās uz Cīrihi Šveicē, kur tikās ar Jāni Akurateru, Kārli Skalbi, Raini un Aspaziju. Tā paša gada decembrī Kalniņi atgriezās dzimtenē, kur turpināja politisko darbību LSDSP Centrālajā komitejā un laikraksta "Cīņa" redakcijā. Pirmā pasaules kara laikā pārcēlās uz Pēterpili, kur darbojās Latviešu Bēgļu Centrālās komitejas preses nodaļā.

Klāra, Bruno un Pauls Kalniņi 1929. gadā.

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gadā kopā ar dēlu Bruno atgriezās Rīgā, tika 28. augustā ievēlēta par Rīgas domes deputāti, bet jau 3. septembrī Domes darbību pārtrauca Rīgas vācu okupācija. 1918. gada 17. jūnijā viņa bija viena no LSDSP darbības atjaunotājām. 1918. gadā bija Tautas padomes locekle, piedalījās Latvijas valsts pasludināšanas aktā 18. novembrī. 1920. gadā ievēlēta par Latvijas Satversmes sapulces deputāti. Vēlāk bija LSDSP Rīgas komitejas locekle, vadīja partijas LSDSP Sieviešu sekciju un bija Sociālistu internacionāles sieviešu komitejas locekle.[2]

Otrā pasaules kara beigās 1944. gadā devās bēgļu gaitās. 1945. gada 26. augustā Becavas ciemā pie Lustenavas, Sabiedroto okupētajā Austrijā nomira viņas vīrs Pauls Kalniņš.[3]

Pēc vīra nāves pārcēlās uz dzīvi Zviedrijā, piedalījās latviešu sociāldemokrātu Stokholmas grupas darbā, Sociālistu internacionāles atjaunošanas kongresā Frankfurtē (1951) un Sociālistisko sieviešu sapulcē Vīnē (1957). Publicējās mēnešrakstā "Brīvība", bija Latvijas PEN Kluba biedre.

Mirusi 1964. gada 21. novembrī Stokholmā. Apglabāta Heselbijas kapos.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Par ko jābalso sievietēm. Rīga, 1925
  • Liesmainie gadi: atmiņu vija. LSDSP Ārzemju komitejas izdevums, 1964 - 141 lpp.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. letonika.lv
  2. Izabella Cielēna FEMINISTE KLĀRA KALNIŅA Jaunā Gaita nr. 246, 2006. gada septembris
  3. Lustenavas vasara, Nikolajs Bulmanis, raksts laikrakstā "Jaunā Gaita" Nr. 213, 1998. gada jūnijs, publicēts portālā zagarins.net