15. (2.) ieroču SS artilērijas pulks

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
15. (2.) ieroču SS artilērijas pulks
15divss.svg
Valsts Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Pastāvēšanas laiks 1944-1945
Pakļautība 15. ieroču SS grenadieru divīzija
Karaspēka veids Sauszemes spēki, artilērija
Militārās operācijas Kaujas Pomerānijas līnijā
Komandieri
Komandieri Kārlis Rēbergs

15. (2.) ieroču SS artilērijas pulks (vācu: Waffen-Artillerie-Regiment der SS 15 (lettisches Nr. 2)) bija Latviešu leģiona artilērijas vienība 15. ieroču SS grenadieru divīzijas sastāvā. Kaujas gaitas beidza 1945. gada 2. maijā ar padošanos rietumu sabiedrotajiem, daļai pulka vīru pēc Lielvācijas kapitulācijas Hēlas pussalā krītot PSRS gūstā.[1]

Izveidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā pirmo 15. divīzijas artilērijas pulku 1944. gada vasarā pievienoja 19. divīzijai un atstāja Latvijas teritorijā, pārformējot 15. divīziju 1944. gada rudenī Vācijā divīzijas artilērijas pulku saformēja no jauna, daļu virsnieku piesaistot no 19. divīzijas artilērijas pulka. Formēšanu uzsāka pulkvežleitnants Kārlis Rēbergs 1944. gada oktobra-novembra mēnešos Sofienvaldes rajonā. Pulks tika veidots četru, viena smagā un trīs vieglo, divizionu sastāvā. I un IV (smagais) divizions tika saformēts no 19. artilērijas pulka vīriem. 1945. gada 1. janvārī pulka uzbūve un vadība bija šāda:

Komandieris - pulkvežleitnants Rēbergs, adjutants - leitnants Ģērmanis

  • I diviziona komandieris - kapteinis Mateass
  • II diviziona komandieris - kapteinis Ozoliņš
  • III diviziona komandieris - kapteinis Keselis
  • IV diviziona komandieris - kapteinis Velmers

Pilnīgu pulka saformēšanu traucēja zirgu, pajūgu un apbruņojuma trūkums. Kad 1945. gada janvāra vidū pienāca pavēle pulkam iesaistīties kaujās par Nakeli, bija iespējams saformēt tikai vienu divizionu kapteiņa Mateasa vadībā no 1., 6., 8. un 12. baterijas.[1]

Kaujas gaitas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1945. gada 22. janvāra 19:00 pulks izgāja no Rudolfsvaldes uz Sominu, tālāk turpinot ceļu uz Brusu pa Bērentas-Kaminas šoseju, 24. janvārī sasniedzot Konicu un virzoties uz Nakeli. 26. janvāra naktī, smaga sniegputeņa apstākļos, pulks saņēma pavēli ieņemt pozīcijas pie Immenheimas, taču, vēl to nesasniedzis, saņēma pavēli atkāpties līdz ar citām divīzijas vienībām. Nesaņēmis munīciju pulks 27. janvārī zem ienaidnieka uguns atgāja uz Vandsbergu, pa ceļam saņemot pavēli ieņemt pozīcijas Bartenavas rajonā. 28. janvārī pulks sasniedza pozīcijas pie Vilkensvaldes, taču tā rīcībā bija vairs tikai ap 40 šāviņu un būtisku kaujas atbalstu 29. janvāra ienaidnieka uzbrukuma laikā tas sniegt nespēja.

29. janvāra uzbrukumā ienaidnieks ieņēma Vilkensvaldi un pulks sāka atkāpšanos uz Kujanu, tika zaudēta 1. un 6. baterija. Divizions ieņēma pozīcijas Lobsonkas upītes krastos un no diviziona komandiera amata atcēla kapteini Mateasu, tālākās atkāpšanās laikā viņš pazuda bez vēsts. Diviziona komandiera amatu ieņēma kapteinis Eglīte. 30. janvārī pulku novietoja aizsardzības pozīcijās Flatovā, 31. janvāra pēcpusdienā piegādāja ap 400 šāviņus, kas pulkam ļāva veikt kaujas uzdevumus, taču jau pret vakaru pienāca pavēle atiet uz Jastrovu. Pozīcijas pulks ieņēma gar Kidovas upi uz austrumiem no Jastrovas, taču 2. februārī, ienaidniekam draudot ielenkt Jastrovu, pulka vienības sāka atiet uz Landeku.

2. februāra vakarā pulka vienību kolonnas sadrūzmējās uz lielceļa pie Flederbornas un cieta smagus zaudējumus no ienaidnieka artilērijas uguns. Ap plkst. 22:00 pulks iegāja Flederbornā un novietojās aizsardzībā, distance līdz ienaidnieka uzbrūkošajai līnijai bija tik īsa, ka lielgabali šāva tiešā tēmējumā - uzbrukumu izdevās atsist. 3. februārī divīzijas vienības uzsāka atiešanu uz Vallahzē, daļai pulka vienībai uzticēja segt 33. grenadieru pulka atiešanu, ko gan šāviņu dēļ bija iespējams veikt tikai daļēji.

15. artilērijas pulka vīri atkāpjas Pomerānijā 1945. gada februārī.

Pie Vallahzē divīzijas vienību kolonna uz ceļa atkal radīja sastrēgumu, kas pārvērtās pilnīgā panikā, kolonnas kreisajā pusē parādoties ienaidnieka tankiem. Šajā vienpusīgajā sadursmē pulka vienīgais divizions cieta smagus zaudējumus; rīcībā palika vien 5 lielgabali, pie kam uz katru lielgabalu palika 1 vai 2 šāviņi. Ceļa posmā starp Vallahzē un Landeku pulka vīri cīņā piedalījās kā kājnieki; šeit krita diviziona komandieris kapteinis Eglīte. 4. februārī Landekā pulks ieņēma pozīcijas uz ziemeļaustrumiem no Landekas, atkal novietojoties tiešā tēmējumā. No iesaistes kaujās janvāra beigās pulks bija zaudējis ap 200 kritušo un ievainoto.

Līdz 10. februārim divizions palika Landekas iecirknī, vairākreiz mainot pozīcijas, tika atsisti vairāki ienaidnieka uzbrukumi. 10. februārī pulks saņēma pavēli atiet uz Vitkavu, novietojoties pozīcijās uz dienvidiem no Grīnavas 34. grenadieru pulka aizmugurē. Jau 11. februārī 34. pulks ienaidnieka spiediena priekšā bija spiests atkāpties un arī artilēristi mainīja pozīcijas, novietojoties uz ziemeļiem no Grīnavas, šeit tika saņemti arī jauni lielgabali un munīcija. Divizions turpmākajās dienās turpināja atiet rietumu virzienā, 14. februārī saņemot pavēli ieņemt pozīcijas Kristfeldes-Klausfeldes līnijā, 16. februāra rītā, pēc vairāku pretrunīgu pavēļu saņemšanas, pulka vienības novietojās Gutaugustenhofas-Demicas-Šohavas pozīcijās.

22. februārī pulka divizions sasniedza Landeku II, kur tika iesaistīts 33. pulka un citu kājnieku vienību atbalstā. 23. februārī ieradās pulka komandieris pulkvežleitnants Rēbergs, kas paziņoja, ka pārējie divizioni tikuši atbruņoti un faktiski nepastāv. 24. februārī pulks atgāja uz Amalienrūi, naktī uz 25. februāri turpinot atiešanu uz Bretenfeldi un 26. februārī novietojoties pozīcijās Hammeršteinā. 27. februāra vakarā turpinājās virzība uz Špārzē, kur kopā ar 33. grenadieru pulku artilēristi iesaistījās sadursmē ar ienaidnieka tankiem un kājniekiem. 17:00 pulks atgāja uz Vurhovu, ap pusnakti sasniedzot Neukvarkovu un nākamās dienas 16:00 nonākot Augustenhofā, kustība notika uz bēgļu pārpildītiem ceļiem.

1. martā pulka vienības sapulcējās Glēzenapas — Rafenbergas rajonā, aizstāvoties pret ienaidnieka tanku un kājnieku uzbrukumiem līdz ar 33. un 34. grenadieru pulku. Pozīcijas izdevās noturēt līdz 4. marta 17:00, kas sākās atiešana uz Cadkovu. 6. marta naktī, atrodoties Ostheides mežā, pienāca divīzijas pavēle iznīcināt visu artilēriju un pajūgus, tā arī tika izpildīta - kad izrādījās, ka pavēle ir pārsteidzīga, bija iespējams saglābt vairs tikai vienu lielgabalu. Kājnieku kārtā pulka vīri turpināja atkāpšanos.

Pēdējais 15. artilērijas pulka lielgabals pie Oderas 1945. gada martā.

8. martā, atrodoties Borntinā, plkst. 11:00 tika saņemta pavēle iznīcināt pēdējo lielgabalu un aprakt munīciju. 11. martā, turpinot atkāpšanos pulka iecerēto ceļu pie Hoffas pārrāva ienaidnieks, taču diviziona vīriem izdevās triecienā izlauzties, iznīcinot 7 prettanku lielgabalus un sagrābjot 2 smagos ložmetējus. 15. marta vakarā pulks sasniedza Devihovu un tika novietots atpūtā, kā arī atvilkts no frontes. 20. martā pulka pārējo divizionu vīri, kas vēl aizvien atradās Dancigas apkaimē apmācībās, tika sadalīti pa vācu artilērijas vienībām. 24. martā pulks sasniedza savu jauno novietojumu Šteinferdē, 2 km no Firstenbergas, kur ar 29. martu tika nozīmēts prettanku grāvju rakšanā.

17. aprīlī pulku pārcēla tuvāk frontei, uz Karvicu, kur tas atkal tika izmantotas prettanku nocietinājumu izbūvē gar Oderu. 26. aprīlī pulku novietoja aizsardzības pozīcijās starp ezeriem uz austrumiem no Karvicas. 28. aprīlī ienaidnieks pārrāva sakarus ar divīzijas štābu un sasniedza pulka pozīcijas, ap 11:00 pulks no pozīcijām atgāja rietumu virzienā, virzoties rietumu frontes virzienā.

Forsētā pārgājienā 15. artilērijas pulka vīriem izdevās nonākt Šverīnā, kur 1945. gada 2. maijā tie ap 700 vīru sastāvā padevās rietumu sabiedrotajiem. Pulka pārējo divizionu vīri krita Sarkanās armijas gūstā Dancigas ielenkumā[1].

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu vīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1978, 6.sējums, 84. lpp