Andreass no Felves

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Andreass fon Velfens)
Jump to navigation Jump to search
Livonijas mestra zīmogs ar uzrakstu "(Sigillum) (Com)MENDATORIS DOM(us) (the)VTO(nic)I IN LIVONIA" - "Vācu ordeņa komandiera Livonijā zīmogs"

Andreass no Felves (latīņu: Andreas de Velven, vācu: Andreas von Felben), otrajā valdīšanas periodā biežāk dēvēts par Andreasu no Štīrijas (vācu: Andreas von Stirland) vai Andreasu Štuklandu (latīņu: Andreas a Stucklant, Andreas à Stockland), bija Livonijas ordeņa mestrs divas reizes (1240.-41. un 1248.-53.). Vēsturiski pazīstams kā labs diplomāts un sarunu vedējs.

Viņa valdīšanas pirmajā periodā ordenis iekaroja Pleskavas zemi un mēģināja to pakļaut Romas pāvesta virsvarai, otrajā periodā panāca Lietuvas dižkunigaiša Mindauga kristīšanos un veica viņa kronēšanas ceremoniju.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas dižkunigaiša Mindauga un viņa sievas Martas kristīšana (nezināms autors, 17.gs.). Pa labi Rīgas bīskaps Alberts II, pa kreisi mestrs Andreass katoļu mūka tērpā.

Dzimis Felvē (tagad Felbenes ciems Zalcburgas zemē Austrijā), cēlies no Zalcburgas bīskapijas ministeriāliem. Jaunībā iestājās Vācu ordenī. 1240. gadā tika pirmo reizi izvēlēts par ordeņa Livonijas provinces mestru, mēģināja iekarot Pleskavas zemi. Pēc 1242. gada sakāves Ledus kaujā vedis miera sarunas ar Novgorodas kņazu Aleksandru Ņevski. Kā ordeņa mestra vietas izpildītājs 1243. gada 1. oktobrī kopā ar Rīgas, Sāmsalas un Tērbatas bīskapiem noslēdza Livonijas konfederācijas līgumu.

1248. gadā tika atkārtoti ievēlēts par mestru. 1250. gadā noslēdza savienību ar Polockas lietuviešu kņazu Tautvilu, kas no Lietuvas dižkunigaiša Mindauga bija atbēdzis uz Rīgu, kļūdams par Andreasa vasali. 1251. gadā Vācu ordeņa virsmestrs Ginters no Villerslēbenes par savu pārstāvi ar īpašām pilnvarām Prūsijā un Livonijā iecēla Sainas Eberhardu. 1252. gadā mestra Andreasa veselības stāvokļa dēļ Sainas Eberhards ieradās Livonijā un "mestrs Andrēss priecājās un cēla viņu amatā cildenā un godātā". Kā mestra pienākumu pildītājs Ēberhards kopā ar Kurzemes bīskapu 1252.—1253.gadā vienojās par kuršu zemju sadali, baznīcu un nocietinājumu celšanu, kā arī uzcēla ordeņa pili Klaipēdā.

1252./1253. gadā mestrs Andreass kristīja Mindaugu un pēc izlīguma ar Livonijas ordeni Tautvils saņēma atpakaļ Polockas kņazisti. Pēc atteikšanās no amata Andreass no Felves ceļā uz Vāciju apciemoja savu draugu ķēniņu Mindaugu.

Dokumenti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Rusova Livonijas hronika par mestru Andreju:

RussowChronicle.jpg

1240.-1241. gads: "... Tādēļ mestris ar lielu kaŗaspēku ieradās pie Izborskas un sīvā kaujā nonāvēja daudz krievu un pārējos piespieda bēgt. Pēc tam mestris un [Tērbatas] biskaps Hermanis ar visu kaŗaspēku nonāca pie Pliskavas un sāka iekaŗot pilsētu. Pliskavas krievi pieprasīja mieru un labprātīgi padevās ordenim, kas arī, ar krievu kņaza Jaropolka piekrišanu, notika. Pils un Pliskavas pilsēta pārgāja mestŗa rokās, kuŗš pilsētā, un pilī ielika ordeņbrāļus un daudzus kristīgos. Visi slavēja Dievu ar pateicību par tik lielu ieguvumu un atgriezās atpakaļ uz Livoniju."


1248.-1253. gads: "Andrēju Štuklandu ievēlēja par Livonijas mestri 1250.gadā. Viņš bija taisnīgs un labdarīgs mestris. Šī mestŗa laikā sacēlās pret ordeni leiši, šamaiši un zemgaļi, cerēdami ordeni pavisam padzīt no zemes. Mestris Andrējs Štuklands ar saviem brāļiem un bruņniekiem ātrumā sagatavojās uz kaŗu, devās ienaidniekiem pretīm, daudzus nokāva un daudzus saņēma gūstā, izpostīja un izdedzināja visu zemi un nonāca līdz pilij, kuŗu bija cēlis ķēniņš Mintauts. Viņš izlaupīja un izvandīja visu zemi un iedzīvotājus nosita vai saņēma gūstā. Pēc tam viņš gāja pret šamaišiem. Tur viņš rīkojās tāpat, kā Lietavā. Pēc tik lielas uzvaras viņš lielā priekā pārnāca Rīgā ar lielu laupījumu, no kuŗa mestrs daudz atdeva Dievam par godu, daudz nabagiem un pāri palikumu - savam kaŗaspēkam.

Pēc tam mestris ar saviem brāļiem izstaigāja visu Zemgali un rīkojās tur tāpat, kā Lietavā un Šamaitijā, sagrābdams daudz laupījuma. Bet zemgaļi nāca pie mestŗa un lūdza pēc miera un apsolījās maksāt nodevas un kaŗa zaudējumus ordenim. Miers tapa noslēgts zem tā noteikuma, ka viņi dzīvos mierīgi un maksās gadskārtējās nodevas.

Lietavas ķēniņš Mintauts arī sūtīja pie mestŗa Andrēja sūtņus, kuŗi ziņoja, ka ķēniņš vēloties vest sarunas. Mestris, apspriedies ar saviem brāļiem un bruņniekiem, ieradās pie ķēniņa noteiktā vietā. Viņu satikšanās bija ļoti sirsnīga, un kad viņi bija izrunājušies, ķēniņš lika sagatavot lepnas dzīres un ielūdza mestri uz šīm dzīrēm. Pie galda mestris veda ar ķēniņu gaŗas sarunas un pierunāja ķēniņu, tā ka viņš apsolījās kristīties. Ķēniņš prasīja, lai mestris panāktu pie pāvesta to, ka viņu un viņa sievu tūliņ pēc kristības kronētu kā kristīgu ķēniņu un ķēniņieni. Mestris viņam to arī svinīgi apsolīja. Ķēniņš ļoti priecājās un apsolīja dāvāt ordenim vienu gabalu zemes. Ķēniņš un mestris šķirās ļoti draudzīgi. Mestris, pārnācis mājās, tūliņ paziņoja visu to pāvestam Inocentam. Pēdējais ļoti priecājās un izdeva mestŗam pilnvaru kronēt ķēniņu pēc kristīgo iekārtas.

Tajā laikā Rīgas bīskapijas priekšgalā bija Alberts II., pēc skaita piektais Rīgas biskaps, agrāk Brēmenes domkungs un Lībekas biskapijas administrators. Biskaps Alberts un mestris Štuklands lika izgatavot divus greznus kroņus un kopā ar Kulmas biskapu Indriķi un daudz citiem biskapiem, daudziem kaŗeivjiem un bruņniekiem lielā greznībā devās uz Lietavu pie ķēniņa, kuŗš viņus saņēma ar lielu godu un sarīkoja lepnas dzīres.

Ķēniņš Mintauts un ķēniņiene Marta pieņēma kristīgo ticību, un mestris un biskaps Alberts pēc kristīgas ticības iekārtas kronēja viņus. Mestris uz pāvesta vēlēšanos atdeva ķēniņam visu Lietavu par lēni. Kristījās arī ļoti daudz tautas. Kad tas bija padarīts, biskapi un mestris atgriezās mājās. Tas notika 1255.gadā.

Šī mestŗa laikā Rīgas bīskapija tapa par virsbiskapiju un Alberts II. par Rīgas virsbiskapu. Viņa rokās bija augstākā vara par visiem biskapiem Prūsijā un Livonijā, tāpat kā virsmestris bija augstākā vara par visu ordeni Livonijā un Prūsijā. Mestris Andrējs valdīja 6 gadus, atteicās no amata un aizceļoja uz Vāciju".

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Hermans Balke
Livonijas Ordeņa mestrs
1240. gads — 1241. gads
Pēctecis:
Dītrihs fon Groningens
Priekštecis:
Heinrihs fon Heimburgs
Livonijas Ordeņa mestrs
1248. gads — 1253. gads
Pēctecis:
Anno fon Zangerhauzens