Livonijas mestra zīmogs ar uzrakstu "(Sigillum) (Com)MENDATORIS DOM(us) (the)VTO(nic)I IN LIVONIA" - "Vācu ordeņa komandiera Livonijā zīmogs"
Andreass no Felves (latīņu: Andreas de Velven, vācu: Andreas von Felben), kas parasti dēvēts par Andreasu no Štīrijas (vācu: Andreas von Stirland) vai Andreasu Štuklandu (latīņu: Andreas a Stucklant, Andreas à Stockland), Teitoņu ordeņaLivonijas landmestrs (1240.-41. un 1248.-53. gados). Vēsturiski pazīstams kā labs diplomāts. Pirmais landmestra amata laiks saistās ar Pleskavas kņazistes pakļaušanu, bet otrajā amata posmā panāca Lietuvas dižkunigaišaMindauga kristīšanos un kronēšanos par karali.
Lietuvas dižkunigaiša Mindauga un viņa sievas Martas kristīšana (nezināms autors, 17.gs.). Pa labi Rīgas bīskaps Alberts II, pa kreisi landmestrs Andreass katoļu mūka tērpā.
1248. gadā atkārtoti ievēlēts par Livonijas landmestru. 1251. gadā Vācu ordeņa lielmestrs Ginters fon Villerslēbens par savu pārstāvi ar īpašām pilnvarām Prūsijā un Livonijā iecēla Sainas Eberhardu. 1252. gadā landmestra Andreasa veselības stāvokļa dēļ Sainas Eberhards ieradās Livonijā un "mestrs Andrēss priecājās un cēla viņu amatā cildenā un godātā". Kā mestra pienākumu pildītājs Ēberhards kopā ar Kurzemes bīskapu 1252.—1253. gadā vienojās par Kursas dalīšanas līgumu, baznīcu un nocietinājumu celšanu, kā arī uzcēla nocietinātu pili Mēmelē. Pēc atteikšanās no amata Andreass ceļā uz vācu zemēm apciemoja arī karali Mindaugu.
1245. gadā, prūšu sacelšanās laikā Mindauga karaspēks iebrūk Kursā un nesekmīgi cenšas ieņemt nocietināto Embūtes pilskalnu. Mindauga virsvaru atzīst Nadruvas un Skalvas prūši. Mindauga varas nostiprināšanos 1249. gadā pārtrauc pilsoņu karš ar viņa brāli Tautvilu. 1248. gada beigās Mindaugs savus brāļa dēlus Tautvilu, Gedvīdu un tēvoci Vikintu nosūta karot pret Smoļenskas kņazisti. Veiksmīgi sāktai karagājiens noslēdzas neveiksmīgi. Mindaugs nepieļauj radinieku karaspēka atgriešanos savā teritorijā, un tie aizbēg pie Volīnijas kņaza Daniela Romanoviča, kas ir precējies ar Tautvila un Gedvīda māsu. Tikmēr Vikints nodrošinās ar jātvingu, žemaišu un Teitoņu ordeņa atbalstu. Tādējādi Mindaugu apdraud plaša pretinieku koalīcija. Tautvils dodas uz Rīgu, kur tiek kristīts.[1]
Tā kā Ordenis sākotnēji atbalstīja Tautvilu pilsoņu karā ar Mindaugu, tad 1250. gadā tiek sarīkots karagājiens uz Nalseni, Lietuvu un Žemaitiju. Šī kara rezultātā Ordenim izdodas pakļaut daļu Zemgales. Šajā laikā Mindaugs piekrīt pieņemt kristietību, kas notiek 1251. gada sākumā. Mindaugs Ordenim dāvina sev īsti nepiederošās Žemaitijas, Sudavas un Sēlijas teritorijas.[1]
Līdz ar pāriešanu kristietībā Mindaugs izveido aliansi ar Livonijas ordeni. Par savu pāriešanu kristietībā viņš informē pāvestu Inocentu IV, kurš 1251. gada 17. jūlijā ņem Mindaugu savā aizsardzībā un uzdod Kulmas bīskapam Heidenreiham Mindaugu kronēt. Par spīti jaunā Rīgas bīskapa Alberta II neapmierinātībai, par Lietuvas pirmo bīskapu ordinē Vācu ordeņa mūku, tādējādi Ordenis nodrošina Lietuvas neatkarību no Rīgas bīskapa varas.[1]
Pēc Mindauga kristīšanas Tautvilam nākas pamest Rīgu un doties pie Vikinta uz Žemaitiju. Šeit savācis sabiedroto karaspēku, Tautvils uzbrūk Mindaugam, kurš nocietinājies Vorutas pilī. Ar sabiedroto palīdzību Mindaugs sakauj Tautvilu, un piespiež to atgriezties Žemaitijā. Savstarpējās cīņas turpinās līdz 1252. gada beigām, kad sakautais Tautvils atkal bēg uz Volīniju. 1254. gadā Lietuva un Volīnija noslēdz mieru.
1253. gada vasarā Mindaugs ar sievu tiek kronēti Lettowia, iespējams, pie Latavas upes, senās Sēlijas dienvidu pierobežā. Lai nodrošinātu savu kronēšanu, Mindaugs par labu Teitoņu ordenim atsakās no daļas Žemaitijas (šķiet, primāri Vikinta pārvaldīto daļu), Jatvingas un Nadruvas zemēm.
Žemaiši atsakās pieņemt Ordeņa varu un kunigaiša Almina vadībā turpināja cīņu, kas vainagojās ar 1260. gada 13. jūlija uzvaru Durbes kaujā, kurā krīt arī Livonijas landmestrs Burhards fon Hornhūzens. Šis notikums motivē Mindaugu 1261. gadā atteikties no kristietības un uzsākt neveiksmīgu karagājienu uz Cēsīm.[1]
1240.-1241. gads: "... Tādēļ mestris ar lielu kaŗaspēku ieradās pie Izborskas un sīvā kaujā nonāvēja daudz krievu un pārējos piespieda bēgt. Pēc tam mestris un [Tērbatas] biskaps Hermanis ar visu kaŗaspēku nonāca pie Pliskavas un sāka iekaŗot pilsētu. Pliskavas krievi pieprasīja mieru un labprātīgi padevās ordenim, kas arī, ar krievu kņaza Jaropolka piekrišanu, notika. Pils un Pliskavas pilsēta pārgāja mestŗa rokās, kuŗš pilsētā, un pilī ielika ordeņbrāļus un daudzus kristīgos. Visi slavēja Dievu ar pateicību par tik lielu ieguvumu un atgriezās atpakaļ uz Livoniju."
1248.-1253. gads: "Andrēju Štuklandu ievēlēja par Livonijas mestri 1250. gadā. Viņš bija taisnīgs un labdarīgs mestris. Šī mestŗa laikā sacēlās pret ordeni leiši, šamaiši un zemgaļi, cerēdami ordeni pavisam padzīt no zemes. Mestris Andrējs Štuklands ar saviem brāļiem un bruņniekiem ātrumā sagatavojās uz kaŗu, devās ienaidniekiem pretīm, daudzus nokāva un daudzus saņēma gūstā, izpostīja un izdedzināja visu zemi un nonāca līdz pilij, kuŗu bija cēlis ķēniņš Mintauts. Viņš izlaupīja un izvandīja visu zemi un iedzīvotājus nosita vai saņēma gūstā. Pēc tam viņš gāja pret šamaišiem. Tur viņš rīkojās tāpat, kā Lietavā. Pēc tik lielas uzvaras viņš lielā priekā pārnāca Rīgā ar lielu laupījumu, no kuŗa mestrs daudz atdeva Dievam par godu, daudz nabagiem un pāri palikumu - savam kaŗaspēkam.
Pēc tam mestris ar saviem brāļiem izstaigāja visu Zemgali un rīkojās tur tāpat, kā Lietavā un Šamaitijā, sagrābdams daudz laupījuma. Bet zemgaļi nāca pie mestŗa un lūdza pēc miera un apsolījās maksāt nodevas un kaŗa zaudējumus ordenim. Miers tapa noslēgts zem tā noteikuma, ka viņi dzīvos mierīgi un maksās gadskārtējās nodevas.
Lietavas ķēniņš Mintauts arī sūtīja pie mestŗa Andrēja sūtņus, kuŗi ziņoja, ka ķēniņš vēloties vest sarunas. Mestris, apspriedies ar saviem brāļiem un bruņniekiem, ieradās pie ķēniņa noteiktā vietā. Viņu satikšanās bija ļoti sirsnīga, un kad viņi bija izrunājušies, ķēniņš lika sagatavot lepnas dzīres un ielūdza mestri uz šīm dzīrēm. Pie galda mestris veda ar ķēniņu gaŗas sarunas un pierunāja ķēniņu, tā ka viņš apsolījās kristīties. Ķēniņš prasīja, lai mestris panāktu pie pāvesta to, ka viņu un viņa sievu tūliņ pēc kristības kronētu kā kristīgu ķēniņu un ķēniņieni. Mestris viņam to arī svinīgi apsolīja. Ķēniņš ļoti priecājās un apsolīja dāvāt ordenim vienu gabalu zemes. Ķēniņš un mestris šķirās ļoti draudzīgi. Mestris, pārnācis mājās, tūliņ paziņoja visu to pāvestam Inocentam. Pēdējais ļoti priecājās un izdeva mestŗam pilnvaru kronēt ķēniņu pēc kristīgo iekārtas.
Tajā laikā Rīgas bīskapijas priekšgalā bija Alberts II., pēc skaita piektais Rīgas biskaps, agrāk Brēmenes domkungs un Lībekas biskapijas administrators. Biskaps Alberts un mestris Štuklands lika izgatavot divus greznus kroņus un kopā ar Kulmas bīskapu Indriķi un daudz citiem biskapiem, daudziem kaŗeivjiem un bruņniekiem lielā greznībā devās uz Lietavu pie ķēniņa, kuŗš viņus saņēma ar lielu godu un sarīkoja lepnas dzīres.
Ķēniņš Mintauts un ķēniņiene Marta pieņēma kristīgo ticību, un mestris un biskaps Alberts pēc kristīgas ticības iekārtas kronēja viņus. Mestris uz pāvesta vēlēšanos atdeva ķēniņam visu Lietavu par lēni. Kristījās arī ļoti daudz tautas. Kad tas bija padarīts, biskapi un mestris atgriezās mājās. Tas notika 1255. gadā.
Šī mestŗa laikā Rīgas bīskapija tapa par virsbiskapiju un Alberts II. par Rīgas virsbiskapu. Viņa rokās bija augstākā vara par visiem biskapiem Prūsijā un Livonijā, tāpat kā virsmestris bija augstākā vara par visu ordeni Livonijā un Prūsijā. Mestris Andrējs valdīja 6 gadus, atteicās no amata un aizceļoja uz Vāciju".
.jpg)
