Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums

Atklātības likums jeb pilnā nosaukumā Atklātības un totalitārā režīma atkārtošanās novēršanas likums ir pilnībā izstrādāts ārējā normatīvā akta, kas nepieciešams, lai īstenotu Satversmes ievadā noteikto PSRS un Vācijas okupāciju, kas ilga no 1940. gada līdz 1991. gadam, totalitāro režīmu nosodījumu, leģistisks projekts. Plašākā nozīmē — Atklātības likuma projekts kopā ar tam sagatavotajiem Ministru kabineta ārējo un individuālo aktu projektiem un citām normatīvām rekomendācijām. Atklātības likuma juridiskais pamats ir Satversme, bet ētiskais — lustrācija un totalitārisma nosodījums, sabiedrības izglītošana un informēšana demokrātijas stiprināšanai.

2018. gada 8. jūnijā Laimdotas Straujumas valdības izveidotā vēsturnieku, sociologu, juristu un citu zinātnieku LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija iesniedzot Latvijas Universitātes rektoram darīja publiski pieejamu pārskatu uz 2828 lapām^[1], kas ietver 2018. gada maijā 12. Saeimas Juridiskajai komisijai, priekšsēdētājam Gaidim Bērziņam un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, priekšsēdētājai Inesei Laizānei zinātnieku iesniegto un Latvijas Republikas oficiālajā izdevumā «Latvijas Vēstnesis» publicēto Atklātības un totalitārā režīma novēršanas likuma jeb Atklātības likuma projektu, arī atbilstošu Ministru kabineta rīkojumu projektus, pārskatu par LPSR VDK dokumentiem, to jēdzienu, informācijas atklātības apsvērumus, kā arī pētījumus uz vairākiem tūkstošiem lapu. Komisijas gala pārskats publicēts Latvijas Republikas oficiālajā izdevumā «Latvijas Vēstnesis» 2018. gada jūnijā, ietverot arī rekomendācijas par VDK dokumentu publicēšanas apjomu un kārtību^[2]. 12. Saeima laika trūkuma dēļ Atklātības likumu pieņemt nespēja, šobrīd tas ir 14. Saeimas darba kārtības uzdevums.

Tiesiskā regulējuma apjoms[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Universitātes mājaslapā publiskotais likumprojekts paredz VDK dokumentu pakāpenisku digitalizēšanu un publicēšanu tiešsaistē — šis uzdevums deleģēts Latvijas Nacionālajam arhīvam. Vispirms paredzēts publicēt “Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nomenklatūras kadru lietu kolekcijas personas lietas”. Likumprojekta mērķis ir, īstenojot Satversmes ievadā nostiprināto totalitārisma nosodījumu, ar atklātības un vēstures pētniecības palīdzību novērst totalitāra režīma atkārtošanās iespējamību Latvijā, pārvarēt Latvijas Republiku okupējušo varu propagandas un slepenības kultūras sekas.

Projekts paredz vispirms publicēt Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) nomenklatūras kadru lietu kolekcijas personas lietas, sākot ar okupācijas režīma vadību — LKP Centrālās Komitejas (CK) pirmo sekretāru Jāņa Kalnbērziņa, Arvīda Pelšes, Augusta Vosa, Borisa Pugo, Jāņa Vagra, Alfrēda Rubika, Ivara Ķezbera, LPSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju Augusta Kirhenšteina, Kārļa Ozoliņa, Jāņa Kalnbērziņa, Vitālija Rubeņa, Pētera Strautmaņa, Jāņa Vagra, Anatolija Gorbunova, LPSR Ministru Padomes priekšsēdētāju Viļa (Jāņa Vilhelma) Lāča, Jāņa Peives, Vitālija Rubeņa, Jurija Rubeņa, Viļņa Edvīņa Breša lietām. Tās būtu jāpublicē, pēc komisijas domām, ne vēlāk kā līdz 2018. gada 30. jūnijam. Tāpat paredzēts atspoguļot LKP CK daļu vadītāju, to vietnieku, sektoru vadītāju un vietnieku lietas, kompartijas pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu, kā arī PSRS Jūras flotes ministrijas Latvijas Jūras kuģniecības pirmo un otro sekretāru lietas.

Atklātībai paredzēts nodot režīma spēka struktūru vadītāju un kontroles institūciju lietas, kā arī PSRS kompartijas vadošo lomu represijās apliecinošus dokumentus: LKP CK biroja protokolus, VDK ziņojumus LKP CK un LPSR Ministru padomei, kas publiskojami jau līdz šī gada 31. decembrim. VDK aģentūras kartotēku, kura plašāk pazīstama kā “čekas maisi”.

Likumprojekts par publiskojamiem nosaka arī PSRS kompartijas vadošo lomu represijās apliecinošus dokumentus: LKP CK biroja protokolus, VDK ziņojumus LKP CK.

Tāpat paredzēts publicēt LPSR iekšlietu un valsts drošības tautas komisāru, drošības, iekšlietu, sabiedriskās kārtības sargāšanas ministru, VDK priekšsēdētāju, to vietnieku nomenklatūras lietas, kā arī atspoguļot virkni PSRS totalitārās okupācijas režīma sabiedrības kontroles institūciju, sākot ar LPSR Ministru padomi, Augstāko padomi, komjaunatnes vadību, beidzot ar republikas pakļautības pilsētu, rajonu un Rīgas pilsētas rajonu darbaļaužu (tautas) deputātu padomju izpildu komiteju priekšsēdētājiem, VDK piesegorganizāciju Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru biedrības, Latvijas Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (KultKoms), Latvijas Miera aizstāvēšanas komitejas, Latvijas Jaunatnes organizāciju komitejas, PSRS Valsts ārzemju tūrisma komitejas Rīgas apvienības (Intūrists), Vissavienības politisko zinību un zinātnes izplatīšanas biedrības Latvijas republikāniskās nodaļas, Latvijas Padomju rakstnieku savienības, LPSR Mākslinieku savienības, Latvijas PSR Komponistu savienības, LPSR Kinematogrāfijas darbinieku savienības, LPSR Žurnālistu savienības, LPSR Teātra biedrības, Padomju juristu asociācijas Latvijas republikāniskās nodaļas, Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotās Pētera Stučkas Latvijas valsts universitātes vadītāju lietām, kā arī PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto un Krievu pareizticīgās baznīcas lietu padomes pilnvaroto LPSR lietām, izgaismojot arī LPSR prokurora, LPSR prokurora vietnieka un LPSR VDK darbību pārraugošā prokurora, LPSR Ministru Padomes Galvenās pārvaldes kara un valsts noslēpumu aizsardzībai presē (Glavļits) vadītāju, vadītāja vietnieku darbību un atbildību.

Likumdošanas zinātniskie eksperti Atklātības likumā noteikuši, ka “PSRS okupācijas un Vācijas Reiha okupācijas publisko institūciju dokumenti jeb okupāciju dokumenti, kas ir valsts varas īstenotāju rīcībā, ir nacionālā dokumentārā mantojuma sastāvdaļa, tie ir Latvijas Republikas īpašums un to iznīcināšana ir aizliegta”^[3]. Likumprojekts, sekojot citu postkomunisma valstu praksei, paredz izveidot institūciju okupācijas varas dokumentu izpētei.

VDK dokumenti ir ziņu kopums, kas fiksēts, uzglabāts vai nodots jebkurā tehniski iespējamā veidā, ja vismaz viens to autors vai adresāts ir bijusi VDK, ja to saturs attiecas uz jebkuru VDK tieši vai netieši raksturojošu darbību, ja tie atrasti VDK, tai institucionāli vai funkcionāli padoto iestāžu oficiālajās vai konspiratīvajās telpās, kā arī, ja no to kopuma var konstatēt, ka tie attiecas uz VDK, teikts Saeimā iesniegtajā dokumentā.

Pamatojoties uz Vispārīgās datu aizsardzības regulas 153. pantu, likums paredzētu, ka tiesības tikt aizmirstam un tiesības ierobežot datu apstrādi nav attiecināmas uz Latvijas vēstures pētniecību un tās rezultātu publicēšanu par laiku līdz Satversmes darbības pilnīgai atjaunošanai — 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūnijā.

Dokumentus publicētu Nacionālā arhīva tīmekļa vietnē.

2018. gada 3. aprīlī Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments kopsēdē pieņēma lēmumu lietā Nr. 670018817, SKA-858/2018 par Satversmes aizsardzības birojā esošās LPSR VDK aģentu kartotēkas pieejamību atbilstoši informācijas atklātībai. Atbilstoši šim lēmumam normatīvais akts, kas ļautu publisku šiem dokumentiem, pieņemams likuma, nevis Ministru kabineta noteikumu līmenī. Līdz ar to nav praktiska pamata izdot likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu 18. panta otrajā daļā paredzētos Ministru Kabineta noteikumus. Šo dokumentu atklātība nosakāma likuma līmenī. Pieteicējs vērsās Satversmes aizsardzības birojā ar iesniegumu, lūdzot publicistiskiem mērķiem iepazīties ar visiem iestādes rīcībā esošajiem Valsts drošības komitejas (turpmāk arī — VDK) aģentūras kartotēkas dokumentiem. Informācijas pieprasījums pamatots ar Ministru kabineta 1995.gada 13.jūnija noteikumu Nr. 151 Noteikumi par totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību (turpmāk — noteikumi Nr. 151) 7.punktu.