Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja

Stūra māja Brīvības ielā 61 un Stabu ielā 12, Rīgā, kurā padomju okupācijas periodā darbojās Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja

Latvijas PSR Valsts Drošības komiteja (krievu: Комитет государственной безопасности Латвийской ССР), saukta arī Čeka, bija politiski represīva PSRS okupācijas institūcija ar militāru struktūru Latvijas PSR teritorijā līdz 1991. gadam, kuras uzdevumi bija okupācijas režīma drošība, izlūkošana un pretizlūkošana. Iepriekšējie nosaukumi — Latvijas PSR iekšlietu tautas komisariāts, Iekšlietu tautas komisariāta Valsts Drošības pārvalde un Valsts drošības tautas komisariāts (krievu: НКГБ Латвийской ССР). Juridiski hierarhiski Drošības komiteja bija pakļauta Latvijas PSR Ministru padomei, kā arī PSRS Valsts drošības komitejai kā teritoriāla struktūrvienība, rīkojumus deva PSKP Centrālā komiteja, LKP Centrālā komiteja un PSRS Valsts Drošības komiteja. Komitejas štata un ārštata darbiniekus pieņemts dēvēt par "čekistiem".

Latvijas Republikas Satversme nosoda pret Latvijas tautu vērstos padomju totalitārā režīma noziegumus, kuru veikšanā piedalījās Valsts Drošības komiteja.

Genocīds, terors un noziegumi pret cilvēci

1941. gadā čekistu nošauto Latvijas pilsoņu ekshumācija.

Tūlīt pēc Latvijas okupācijas Rīgā ieradās PSRS NKVD darbinieki Simona Šustina vadībā, kas līdz oficiālajai valsts aneksijai 5. augustā konspirācijas nolūkos darbojās ar izdomātu uzvārdu "Silnieks" Latvijas Republikas Politiskās policijas priekšnieka Vikentija Latkovska formālā pakļautībā.

Ar pilnu jaudu NKVD represīvā mašinērija tika iedarbināta pēc Latvijas aneksijas 1940. gada 5. augustā. 1940. gada 30. augustā izveidoja Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariātu Alfona Novika vadībā, viņa vietnieks bija Valsts drošības pārvaldes priekšnieks Šustins. Valsts drošības pārvalde no Alberta ielas ēkas pārcēlās uz bijušo Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas ēku Brīvības un Stabu ielu stūrī, ko ātros tempos pārbūvēja, pagrabā iekārtojot aresta kameras un šautuvi nāves sodu izpildei.

1940. gada 6. novembrī sāka darboties M. Kaļiņina parakstītais dekrēts par Krievijas PFSR krimināllikuma piemērošanu Latvijā. Šā dekrēta 3. pants paredzēja kriminālatbildību arī par darbošanos Latvijas Zemnieku savienībā, aizsargu organizācijā, Latvijas speciālajos dienestos, armijā un robežsardzē. Baltezerā, Katlakalnā un Dreiliņos (Ulbrokas mežā) tika izveidoti kapulauki nošauto aprakšanai.

Komitejas un tās priekšteču veiktais terors satur genocīda pazīmes, kas noteiktas Apvienoto Nāciju Organizācijas 1948. gada 9. decembra Konvencijas par genocīda novēršanu un sodīšanu par to 2. pantā, tāpēc Latvijas Ģenerālprokuratūra 1996. gada 8. februārī pret Semjonu Šustinu ierosināja krimināllietu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 68-1 panta "Noziegumi pret cilvēci, genocīds". Čekistu Alfonu Noviku par genocīdu un noziegumiem pret cilvēci 1995. gada 13. decembrī Latvijas tiesa atzina par vainīgu un piesprieda mūža ieslodzījumu.

Iesaiste spiegošanā

Pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas PSR Iekšlietu ministrija izveidoja fiktīvu nacionālo partizānu tīklu, kas uzdevās par Latvijas brīvības cīnītājiem. Viņi veica viltus pārraides izlūkiem Zviedrijā un dibināja sakarus ar īstajiem mežabrāļiem Latvijas mežos. Tādēļ Lielbritānijas izlūkdienesta iesūtītie latviešu aģenti nonāca VDK rokās, viens no viņiem bija Rihards Zande. Savukārt VDK aģentus – viltus nacionālos partizānus iefiltrēja britu dienestā, kur viņi izgāja apmācības Londonā un Latvijā atgriezās jau kā britu spiegi un turpināja strādāt VDK labā. Vēlāk izrādījās, ka VDK bija savervējusi pat britu ārējā izlūkdienesta MI-6 Austrumu bloka vadītāju Kimu Filbiju, kurš pēc aizbēgšanas uz PSRS apciemoja arī Rīgu.

VDK struktūra

1954. gada 13. marta PSRS Augstākās Padomes Prezidija ukazs, ar kuru izveidota PSRS Valsts drošības komiteja

Pamata normatīvais akts bija reglamentē tiesību normas, kas noteiktas "Nolikums par PSRS Valsts drošības komiteju pie PSRS MP un tās reģionālajiem orgāniem". Pamatstruktūrvienība institūcijā bija daļa. Nākamās lielākās struktūrvienības bija nodaļas un grupas. Komitejas struktūru veidoja:

• vadība;
• administrācija;
• operatīvā darba struktūrvienības "daļas"(izlūkošana — 1. daļa, pretizlūkošana — 2. daļa, specializētās pretizlūkošanas daļas — 3., 4., 5., 6., "R" daļa);
• operatīvā darba nodrošinājuma struktūrvienības "daļas" (ārējā izsekošana, operatīvi tehniskā daļa, korespondences perlustrācijas, šifrēšana, sakari un citas);
• izmeklēšanas daļa, kura veica pirmstiesas kriminālizmeklēšanas funkcijas Komitejas kompetences lietās;
• speciālā inspekcija, kas pakļāvās Komitejas priekšsēdētājam un uzraudzīja "sociālistiskās likumības" ievērošanu Komitejas darbā, kā arī veica darbinieku dienesta pārkāpumu izmeklēšanu un sagatavoja materiālus kara tribunālam.

Komiteju vadīja priekšsēdētājs un trīs vietnieki — pirmais vietnieks bija PSRS Valsts Drošības komitejas emisārs, otrais vietnieks parasti bija "nacionālais", kura atbildības lauks bija ideoloģija jeb 5.daļa, trešais vietnieks risināja personālsastāva lietas.

Komitejas vadošais orgāns bija kolēģija, kurā ietilpa divpadsmit augstākie virsnieki, proti, priekšsēdētājs, tā vietnieki, 1., 2., 5. daļu priekšnieki, 4. daļas vai 6. daļas priekšnieks, Ventspils pilsētas daļas priekšnieks, kāds no Daugavpils, Liepājas vai Jelgavas daļas priekšniekiem, viens no rajonu nodaļu priekšniekiem, Baltijas kara apgabala sevišķās daļas priekšnieks vai kāds no citu ieroču šķiru sevišķo daļu priekšniekiem. Tāpat LPSR VDK iekšienē eksistēja PSKP partijas komiteja.

Centrālā iestāde atradās Ļeņina (Brīvības) ielas un Frīdriha Engelsa (Stabu) ielu stūrī, dēvēta par "Stūra māju", šobrīd Brīvības iela 61 Rīgā. VDK izveidoja konspiratīvos dzīvokļus, kur tās štata darbinieki tikās ar ziņotājiem jeb "stukačiem". Tāpat bija iekārtoti čekistu darba kabineti dažādās iestādēs, piemēram, Preses nama 18. stāvā.

Drošības komiteja likvidēta ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 24. augusta lēmumu Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā.

Vadošie čekisti

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā no PSRS iebraukušie čekisti pārņēma savā kontrolē Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas Politiskās policijas pārvaldi, tādēļ laikā no 1940. gada jūnija līdz augustam Politiskās policijas pārvalde faktiski Latvijā sāka pildīt NKVD funkcijas. 1940. gada augusta beigās valsts pārvaldi Latvijā reorganizēja pēc PSRS parauga. Līdz 1991. gadam no Latvijas izveda lielāko daļu no LPSR VDK arhīva, arī LPSR VDK darbinieku kartotēku. Zināms, ka Latvijas PSR Valsts Drošības komitejas un tās priekšteču organizāciju vadītāji bija:

• Vikentijs Latkovskis, Politiskās pārvaldes priekšnieks Kirhenšteina valdībā (1940)
• Semjons Šustins, Latvijas PSR Iekšlietu Tautas komisariāta (NKVD) Valsts drošības pārvaldes priekšnieks (1940), vēlāk Valsts drošības tautas komisariāta priekšnieks (1941)
• Alfons Noviks (1940—1953), LPSR Valsts drošības tautas komisārs, no 1946. gada LPSR Valsts drošības ministrs, vietnieks Aleksejs Salomatovs (1944-1949), Andrejs Jefimovs (1947-1952) un Allaberts Vladimirs (1952-1953)
• Nikolajs Kovaļčuks (1953), LPSR Valsts drošības ministrs, tad LPSR Iekšlietu ministrs (pārcelts no Ukrainas, īslaicīgi ieņēma Alfona Novika vietu pēc viņa atstādināšanas juku periodā pēc Staļina nāves)
• Jānis Vēvers (1954—1963), LPSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, vietnieks Nikolajs Veļikanovs (1954–1958), Mintauts Ziediņš (1954-1959), Vladimirs Sēja (1958)
• Longins Avdjukevičs (1963—1980), LPSR Ministru padomes Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, no 1978. gada LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, vietnieks Jānis Lukaševičs (1963-1964 un 1969-1972), Jānis Rullis (1965-1968), Nikolajs Galkins (1969-1974), Jevgeņijs Kravčenko (1974–1981), 1. vietnieks Boriss Pugo (1977–1980)
• Boriss Pugo (1980—1984), LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, pirmais vietnieks Boriss Vasiļjevs (1981-1985)
• Staņislavs Zukulis (1984—1990), LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, vietnieks Edmunds Johansons (1986–1989), tad Jānis Trubiņš (1989–1990)
• Edmunds Johansons (1990—1991), LPSR Valsts drošības komitejas priekšsēdētājs, vietnieks Jānis Trubiņš (1990–1991),

Valsts Drošības komitejas arhīvs

Komitejas dokumenti sistematizēti astoņos fondos Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā. Dokumentu krājuma pamatgrupu veido dokumenti par padomju totalitārā režīma represijām pret Latvijas iedzīvotājiem. Atbilstoši likumam Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu komitejas dokumentus ar valsts noslēpuma statusu — VDK aģentu kartotēku — uztur Satversmes aizsardzības birojs, tā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. Saskaņā ar likumu šo arhīva materiālu zinātniskā starpdisciplinārā izpēte ir pakļauta valdības VDK zinātniskās izpētes komisijai, kura kā iestāde pārraudzības formā padota tieši Izglītības un zinātnes ministram, kuru Ministru kabinets izveidoja 2014. gada 5. augustā. VDK dokumentu zinātniskā izpēte pabeidzama līdz 2018. gada 31. maijam.

2018. gada 4. oktobrī 12. Saeima galīgajā lasījumā pieņēma un 16. oktobrī Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus likumā "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu".

Pieņemtie likuma grozījumi nosaka publiskot aģentūras alfabētisko un statistisko kartotēku, ārštata operatīvo darbinieku uzskaites kartotēku, kā arī VDK darbinieku telefongrāmatas, kuras satur informāciju par VDK štata darbiniekiem, un arhīvā pieejamos "Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas" aprakstus. Noteikts, ka Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs līdz 2018. gada 3. decembrim nodod šos dokumentus Latvijas Nacionālajam arhīvam publicēšanai tā mājaslapā līdz 2018. gada 31. decembrim.

Pētījums par LPSR VDK vadošajiem darbiniekiem

2016. gadā VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis Arturs Žvinklis publicēja pētījumu par 120 LPSR VDK vadošo darbinieku lietām LKP CK nomenklatūras kadru personas lietu kolekcijā. Pirmo NKVD grupu ar Krievijas latviešiem pēc mēnesi ilgušas speciālu kursu apgūšanas Krievijā uz Latviju nosūtīja vēl pirms Latvijas okupācijas 1940. gada 11. jūnijā un norīkoja 3. armijas Kara padomes rīcībā. Pēc Kirhenšteina valdības izveidošanas tā pārņēma Drošības policijas departamenta Politiskās policijas pārvaldi un sāka veidot LPSR valsts drošības dienesta struktūras, 1940. gada jūlijā vadošos amatos virzīja bijušos Latvijas komunistiskās pagrīdes darbiniekus, kuri par savu darbību bija atradušies ieslodzījumā. Tā par Politiskās policijas pārvaldes Daugavpils apriņķa priekšnieku 1940. gada jūnija beigās kļuva Alfons Noviks, par Rēzeknes apriņķa priekšnieku — Josifs Trukšāns, par Liepājas Politiskās policijas priekšnieku — Jēkabs Šalms. Otrā pasaules kara beigu posmā un pirmajos pēckara gados LPSR Valsts drošības dienesta darbinieku rindas tika papildinātas no kara laikā Sarkanās armijas latviešu militārajos formējumos dienējušo karavīru vidus. Pēc PSRS VDM Augstākās skolas VDM orgānu vadošā operatīvā sastāva kursu pabeigšanas 1948.–1950. gadā darbā uz LPSR Valsts drošības ministriju daļu priekšnieku amatos atsūtīja darbiniekus, kuri nekad iepriekš nebija strādājuši čekā, taču to vidū nebija neviena latvieša vai latviešu valodas pratēja. LK(b)P CK pirmā sekretāra Jāņa Kalnbērziņa parakstītajā 1946. gada LPSR valsts drošības ministra Alfona Novika raksturojumā cita starpā bija minēts, ka

"... Ministrija vēl aizvien nav pilnībā nokomplektēta ar kadriem. Valsts drošības orgānu darbinieku vidū ir tikai 23,3 % latviešu. Jauno kadru atlase un sagatavošana norit neapmierinoši. Ministrijas vadība neizrāda pietiekamu prasīgumu pret darbiniekiem, kuri nepaaugstina savu kultūras un politisko līmeni, kamēr tikai ministrijas centrālajā aparātā vien 57,7 % darbinieku ir ar zemāko izglītības līmeni ..."

Ārējās saites

• LIELAIS BRĀLIS TEVI VĒRO: VDK un tās piesegstruktūras Ziņojumi starptautiskajā zinātniskajā konferencē 2016. gada 11., 12. un 13. augustā Rīgā. Otrā daļa. Autoru kolektīvs K. Jarinovskas, K. Kangera un D. Šēnberga zinātniskajā redakcijā. VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 4. sēj. Rīga, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitāte, 2017, 1052 lpp.
• Ināra Mūrniece Apbedītā patiesība — Latvijas Avīze, 27.04.2004.
• Linards Muciņš Nošaušana sevišķā kārtībā - PSRS noziegums pret ius cogens normām. Liepājas «Zilā brīnuma» piemērs — Latvijas Universitāte, 21.11.2017.