Bīronu dzimta

Bīronu dzimta (vācu: von Biron) ir vācbaltiešu muižnieku dzimta, no kuras nākuši divi Bīronu dinastijas hercogi Kurzemes un Zemgales hercogistes tronī. Pirmo reizi rakstītos avotos Bīrenu (Bühren) vārds atrodams 1573. gadā.

Dzimtas vēsture

Dzimtas pirmsākumi nav zināmi, tās ciltstēvs varētu būt kāds Matīss no Bīrenes novada (tagad Lejassaksijā), kas ap 1550. gadu ieradies Livonijā. 1585. gada 14. jūnijā Klīves muižnieks Kārlis no Bīrenes (Carell von Bühren, miris 1612) saņēma no hercoga Gotharda Ketlera lēnī Timzas muižu (vēlāk vietas nosaukums mainījās, to sāka dēvēt par Kalnciema muižu). Vēl šis muižnieks dokumentos parādās sakarā ar konfliktu ar Rīgas pilsētu par tiesībām zvejot Babītes ezerā. Pēc Kārļa nāves Kalnciema muižā palika saimniekot viņa dēls Johans, kurš apprecēja Jelgavas pilsoņa meitu Annu Blunku.

Matīss Bīrens centās panākt savas dzimtas uzņemšanu Kurzemes bruņniecības matrikulā, kas celtu tās sociālo statusu, tomēr 1634. gadā Bīreniem tika atteikta uzņemšana Kurzemes bruņniecībā. Kārlis Bīrens (1653-1734) apprecēja Katrīnu Hedvigu fon der Rābi-Tīlenu, un demobilizējās no dienesta karaļa armijā kā kornets. Bijis hercoga virsmežzinis (t.i. atbildēja par medību organizēšanu). Viņam bija trīs dēli — Kārlis, Ernests Johans un Gustavs.

Ernsts Johans Bīrons (1690-1772) 1730. gadā saņēma no Svētās Romas impērijas ķeizara Kārļa VI Hābsburga grāfa titulu. Šajā gadā viņš pārcēlās uz dzīvi Krievijas Impērijā, kur kļuva par ķeizarienes Annas favorītu un faktisku konsortu. 1737. gada jūnijā ar karaļa Augusta II ieteikumu tika ievēlēts par Kurzemes un Zemgales hercogu (tituls apstiprināts 13. jūlijā). 1740. gadā, pēc ķeizarienes Annas nāves, viņš kļuva par nepilngadīgā Joana VI reģentu. Novembrī viņu arestēja un izsūtīja trimdā uz Sibīriju (no kurienes tas atgriezās ķeizara Pētera III valdīšanas laikā). 1769. gada 25. novembrī Ernests Johans atsacījās no troņa par labu savam dēlam Pēterim.

Pēteris Bīrons (1724-1800) bija pēdējais Kurzemes un Zemgales hercogs. 1795. gadā pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes aneksijas par Kurzemes hercogu senjoru Polijas-Lietuvas kopvalsts valdnieku vietā kļuva viņa tiesību un pienākumu pārmantotāji Krievijas Impērijas ķeizari. Kurzemes landtāga sēdē tika pieprasīta hercoga atteikšanās no troņa un hercogistes apvienošanās ar Krievijas Impēriju. 1795. gada 18. martā hercogs Pēteris atteicās no troņa un titula. Saņēmusi no Krievijas Impērijas ķeizarienes Katrīnas II zināmu kompensāciju par īpašumiem Kurzemē, Bīronu ģimene pārcēlās uz dzīvi savos īpašumos Rietumeiropā.

Ernests Johans Bīrons jaunākā dēla Kārļa Ernesta dēls Gustavs Kaliksts fon Bīrons (Gustav Kalixt von Biron, 1780.-1821.) iestājās Prūsijas armijā un piedalījās Napoleona karos. Lai panāktu viņa lojalitāti un nodrošinātos pret Bīrona iespējamajām pretenzijām uz Kurzemes troni kara apstākļos, Krievijas ķeizars Aleksandrs I Romanovs 1804. gadā Bīroniem piešķīra mantojamu kņaza titulu un 18 tūkstošus rubļu lielu gada pensiju. Kopš tā laika Bīroni vairs nelietoja hercogu titulu bet gan nedaudz kuriozo titulu "Kurzemes princis Bīrons" (Prinz Biron von Curland), kas tiek lietots arī mūsdienās, pēc analoģijas ar krievu kņazu titulu vāciskajiem ekvivalentiem.

Neskaidrības par izcelsmi un uzvārdu

Paši dzimtas locekļi uzskatīja, ka to saknes meklējamas Francijā. Dokumentos tas fiksēts, kad 1642. gada 21. jūlijā Kurzemes bruņniecības sēdekļa sesijā, aizstāvot savas pretenzijas uz tiesībām tikt ierakstītam bruņniecības sarakstā, Matiass Bīrens tās pamatoja ar to, ka dzimta cēlusies no Francijas, tās dižciltība ir daudz senāka par Polijas karaļa izsniegto diplomu, un parakstījās jau kā „Bīrons“ (arī 1676. gadā Karla V Bīrena bērēs tika pieminēts Karls I Bīrens, kurš „tāpat kā viņa sieva fon Overakera, nācis no Francijas“). Sākot ar 1712. gadu, dokumentos dzimtas uzvārdu sāka rakstīt gan kā „von Buhren“, gan „von Buron“, gan "von Biron".

Tas nekādi neietekmēja Kurzemes bruņniecības attieksmi, kura nevēlējās uzņemt savās rindās nesen titulu saņēmušos. Tikai 1730. gadā, Ernstam Johanam Bīronam saņemot grāfa titulu, dzimta tika uzņemta Kurzemes bruņniecībā, un arī tad kā uzņemšanas iemesli tika uzskaitīti Bīronu nopelni Kurzemes bruņniecības labā, bet ne vārda par dzimtas dižciltību un senumu.

Dzimtas izcelsmes senums un asins tīrība bieži tika apstrīdēti, it sevišķi, sākoties politiskajām intrigām pret Ernstu Johanu Pēterburgas galmā, kad bez reālām šaubām tika mērķtiecīgi izplatīti arī izdomājumi un apmelojumi. Piemēram, ka Būreni absolūti nepamatoti piesavinājušies franču hercogu d’Bironu (fr. de Gontaut-Biron) uzvārdu, bez tam Kristofs Hermanis Manšteins (Манштейн, Кристоф Герман, 1711-1757) pat palaida baumu, ka arī ģerbonis nozagts šai dzimtai (lai gan katrs, kuram bijusi iespēja salīdzināt abu dzimtu ģerboņus, var pārliecināties, ka tajos nav ne mazākās līdzības).

Francijas Bironiem pret iespējamo radniecību gan nebija nekādu iebildumu, piemēram, 1739. gadā pie Ernsta Johana Bīrona vērsās Krievijas Impērijas vēstnieks Parīzē kņazs Antiohs Kantemirs (Кантемир, Антиох Дмитриевич, 1708-1744), lūdzot izlīdzēt ar Sv. Andreja ordeņa piešķiršanu tā Francijas radiniekam, maršala d’Birona brāļadēlam marķīzam d’Bonakū.

Kā liecina Dr. G. Vulfiuss, viņš esot pie ģenealoga F. Freitāga fon Loringhofena ar fon der Rāb-Tīlenu ciltskoku, kuru sastādījis A. Buhgolcs, un no kura izriet, ka patiesībā grāfa Ernsta Johana Bīrona māte bijusi Kalnciema muižas kalpone „no latviešiem“, par ko daudz baumojuši laikabiedru vidū.

Ģerbonis

1633. gadā Polijas karalis Vladislavs IV Vāsa Bīreniem piešķīra muižnieka diplomu. Ģerboņa aprakstā uz sausa zara tupošs melns krauklis, kura knābī ir ozolzars ar trim zīlēm; ģerboņa augšdaļā — zelta kroņa krauklis starp divām zīlēm. 1638. gada 20. maijā karalis Vladislavs izsniedza diplomu, kas attiecās ne tikai uz Matiasu Bīrenu, bet jau visu dzimtu (diploms šobrīd atrodas Maskavā, Krievijas valsts Centrālajā seno aktu arhīvā, un tajā ir arī heraldiskais ģerboņa apraksts).

Literatūra

Ernsts Johans Bīrons 1690-1990. / Izstāde Rundāles pilī. Katalogs. Autoru kolektīvs. Rundāles pils muzejs, 1992.
Robert Nisbet Bain, The Pupils of Peter the Great. - London, 1897
Christoph Hermann von Manstein, Memoirs. - English edition, London, 1856
Claudius Rondeau, Diplomatic Dispatches from Russia. - St Petersburg, 1889-1892

Ārējās saites