Bauskas ebreji

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Bauskas sinagoga (centrā, daļēji aizsegta ar koku)

Bauskas ebreji ir Latvijas ebreju kopienas daļa, kas laikā no 18. gs beigām līdz 1941. gada augusta beigām veidoja ievērojamu Bauskas iedzīvotāju daļu un ietekmēja šīs pilsētas izaugsmi un dzīvi. Bauskas rabīni Eliasbergs un Kūks 19. gadsimta beigās bija vieni no galvenajiem jaunās Izraēla zemes atdzimšanas teorijas radītājiem, kas noveda pie reliģiskā cionisma rašanās.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Pirmajam pasaules karam[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī Kurzemes un Zemgales hercogistē ebreji dzīvoja jau iepriekš, oficiāli ebrejiem apmešanās pie Bauskas ar likumu atļauta 1799. gadā. No Lietuvas nākušajiem ebrejiem sākotnēji bija ļauts apmesties Mēmeles ziemeļu krastā pretī pilsētai. Šeit uzbūvēta sinagoga un izveidota ebreju kapsēta, kas līdz mūsdienām nav saglabājušās.[1]

Tā kā Bauskas ebreji sākotnēji nāca no Lietuvas un nevis no Kurzemes, viņi lielā mērā saglabāja savu ortodoksālo raksturu ar uzsvaru uz rūpīgu Toras studēšanu; 1856. gadā izveidojās arī Ļubavičas hasīdu draudze. Attiecības starp Kurzemes un Lietuvas ebrejiem nebija pārāk siltas, uz ko norāda fakts, ka pilsētā pastāvēja divas ebreju aizdevumu biedrības. Taču kopumā, pilsētā dominēja Lietuvas ortodoksālo ebreju strāvojums.

1820. gadā ebrejiem tika atļauts apmesties Bauskas pilsētā, kurā viņi daudzus gadus veidoja lielāko pilsētas iedzīvotāju daļu, veicināja pilsētas ekonomisko attīstību, un līdz pat Latvijas okupācijai 1940. gadā, kontrolēja lielu daļu tirdzniecības ar lauksaimniecības un manufaktūras precēm.

Bauskā dzīvoja arī ievērojamās Jafes (Jaffe) ģimenes pārstāvji, no kuriem ievērojamākie ir Lazars Rozentāls, 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākumā Krievijas impērijā slavens kantors (dziedātājs) un Jedidija Jafe (Jedidiah Jaffe), kurai imperators Nikolajs I piešķīra medaļu par lielo darbu Kurzemes ebreju izglītošanā.[2]

1840. gadā 82 Bauskas ebreju ģimenes (692 cilvēki) pārcēlās uz Hersonas apgabalu, lai nodarbotos ar lauksaimniecību, ko atļāva 1835. gadā pieņemtais likums. Kopumā no Kurzemes un Zemgales šajā laikā izceļoja 344 ebreju ģimenes (2551 cilvēks).[3] 1844. gadā Bauskas pilsētā pie tirgus laukuma uzcēla sinagogu, kas nopostīta holokaustā.

1915. gadā, tuvojoties Vācijas armijai, tika pavēlēts ebrejus izraidīt no Kurzemes guberņas. Ne visi šo likumu pilda, taču ebreju skaits pilsētā ievērojami samazinājās. Kurzemes ebreji tika nosūtīti dzīvot uz Jaroslavļas, Mogiļevas, Čerņigovas, Poltavas un Taurijas guberņām.[4]

Pirmās neatkarības gados[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1924. gada 5. aprīlī Jelgavas apgabaltiesa piereģistrēja Bauskas ebreju biedrību „Bikur-Holim”.[5] Sākot ar 1920. gadu vidu pilsētā darbojās ebreju sporta biedrības „Hakoah” futbola komanda.

1928. gada Bauskas plūdos tika daļēji sagrauta hasīdu sinagoga Kalna ielā 2, tāpēc viņi sāka izmantot Bauskas sinagogu kopā ar pārējiem ebrejiem. Vēlāk hasīdi savu sinagogu sāka atjaunot, taču parādu dēļ zemesgabalu un nepabeigto ēku 1937. gada jūnijā tiesu izpildītājs nodeva izpārdošanā.[6]

1934. gada 18. novembrī Bauskas sinagogā notika svinīgais dievkalpojums par godu Latvijas neatkarībai, tajā piedalījās arī citu ticību pārstāvji apriņķa priekšnieka Vērpeļa vadībā. Pēc rabīna Štūla vadītās dievkalpojuma uzrunas latviešu valodā teica ebreju tautības atvaļināto karavīru biedrības pārstāvis Feldmans, bet kā ebreju draudzes pārstāvis runāja tirgotājs Feitelmans.[7] Dievkalpojumi par godu valsts svētkiem notika visās baznīcās un sinagogā, pēdējais no tiem 1940. gada 15. maijā, atzīmējot Ulmaņa apvērsuma gadadienu.[8]

1936. gadā tika pieņemts lēmums ietaupīt ap Ls 1000 gadā, ko pilsēta maksāja privātajiem namīpašniekiem par Bauskas pilsētas žīdu pamatskolas telpām, un 1937. gada vasarā pārbūvēt un skolas vajadzībām piemērot pilsētai piederošās nespējnieku patversmes telpas Biržu ielā.[9]

1936. gadā būvkomisija lēma par īpašnieku nolaistām ēkām, kam piemērota piespiedu nojaukšana. Citu starpā tika nolemts nojaukt arī Bauskas žīdu draudzei piederošo ēku Upes ielā 4.[10]

1938. gadā Iekšlietu ministrs Vilis Gulbis Bauskas ebreju draudzei uz trim gadiem par draudzes vecāko iecēla Mendeli Jākobsonu, par Toras skolotāju Leibu Haitu un par kasieri Ovseju Bertmani. Revīzijas komisijā iecelti B. Blūmbergs, M. Feldmanis un V. Berelovs.[11]

Ulmaņa režīma iekšpolitisko nostādņu dēļ notika pāreja no vārda „ebreju” uz „žīdu” lietošanu organizāciju nosaukumos. 1938. gada jūlijā Bauskas ebreju biedrība „Bikur-Holim” tiek pārreģistrēta par Bauskas trūcīgo slimo žīdu palīdzības biedrību „Bikur-Holim”.[12] 20. septembrī ar sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa lēmumu Bauskas ebreju sieviešu biedrība tika pārreģistrēta par Bauskas žīdu sieviešu biedrību.[13] Ar sabiedrisko lietu ministra 1938. gada 8. novembra lēmumu Bauskas ebreju apbedīšanas biedrība „Chevra Kadiša” pārreģistrēta par Bauskas žīdu apbedīšanas biedrību „Chevra Kadiša”.[14]

Pēc Latvijas okupācijas 1940.-1941. gadā padomju vara nacionalizēja ebreju īpašumus un likvidēja sabiedriskās organizācijas. Ar Tautas Komisāru Padomes 3476. lēmumu 1940. gada 23. novembrī tika slēgtas Bauskas žīdu sieviešu biedrība un Bauskas trūcīgo slimo žīdu palīdzības biedrība „Bikur-Holim”.[15] Ar 3543. lēmumu 1940. gada 12. decembrī tika likvidēta Bauskas žīdu apbedīšans biedrība „Chevra Kadiša”.[16]

Tiesvedība par veco kapsētu un sinagogu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sākot ar 1927. gadu Bauskas ebreji Jelgavas apgabaltiesā tiesājās ar Sarkanmuižas īpašnieku Ivanovski un vēlāk ar Bauskas apriņķi par savas vēsturiskās apmešanās vietas zemes atgūšanu, uz kuras atrodas vecie ebreju kapi un sinagoga. Tā kā pirms 1820. gada ebrejiem Bauskā nebija ļauts apmesties, viņi dzīvoja Bauskas tuvumā, vēlākajā Sarkanmuižas teritorijā, kur viņi uzcēla sinagogu un ierīkoja kapsētu. Arī 19. gs., kad ebreji jau dzīvoja Bauskā, viņi turpināja izmantot kapsētu un veco sinagogu.

1915. gadā, tuvojoties vācu armijai, Kurzemes ebreji tika izraidīti uz Krieviju un Ukrainu. Pēc atgriešanās neatkarīgajā Latvijā, ebreji atsāka lietot kapsētu un sinagogu. Agrārreformas rezultātā Sarkanmuižas īpašniekam Ivanovskim tika atstāts tikai vacais muižas centrs, kurā ietilpa arī ebreju kapsēta un sinagoga. Ivanovskis kapsētā sāka ganīt lopus un vēlējās nojaukt veco sinagogu, lai to varētu izpārdot būvmateriālos vai kā malku. Bauskas ebreju draudze iesniedza sūdzību, kuras rezultātā zemes ierīkošanas komiteja kapsētas zemi piešķīra draudzei, taču tiesas Senāts šo lēmumu atcēla.

1930. gada oktobrī ebreju draudzes prasību apmierināja Jelgavas apgabaltiesa, taču pa šo laiku strīdīgo zemes gabalu Ivanovskis bija pārdevis Bauskas apriņķim, kas uzskatīja tiesas lēmumu par sev nesaistošu, kā procesā neiesaistītai pusei. Ebreju draudze iesniedza jaunu prasību, lai lēmumu atzītu par saistošu arī Bauskas apriņķim. 1933. gada 19. janvārī lietu izskata Tiesu palāta. Bauskas apriņķa advokāts tiesā norādīja, ka Bauskā nemaz nepastāv ebreju draudze, bet gan atšķirīgo ebreju sektu mišnagdim un hasidim draudzes, no kurām hasīdi procesā nemaz neesot iesaistīti. Ebreju draudzes pārstāvis paskaidroja, hasīdu sinagoga sagrauta Bauskas plūdos un tagad tie izmanto Bauskas sinagogu, tāpēc var uzskatīt, ka pilsētā pastāv viena ebreju draudze.[17] 1935. gada martā lietu izskatīja tiesas Senāts un ebreju draudzes lūgumu noraidīja.[18]

Rabīni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ebreju kopienu no 19. gadsimta vadīja turpmāk minētie rabīni.[2][19]

  • Mordehajs ben Abrahams Rabbiners (1800—30). Dzimis 1758. gadā Slobodā, ārpus Bauskas. Miris 1830. gadā Bauskā. Vairāku reliģisku grāmatu autors.[20] Viens viņa dēls Benjamins Zalkinds Rabiners bija ješivas vadītājs Daugavpilī, bet vēlāk pārcēlās uz ASV, kur bija rabīns Ņujorkā. Otrs dēls, Cēmahs Rabiners mācījies Tērbatas un Berlīnes universitātēs, kur ieguvis filozofijas doktora grādu.
  • Āharons bar Elhanāns Izraēlsons (1830—32). Voložinas Haima skolnieks. Sākotnēji bijis rabīns Kuldīgā. Pēc 1832. gada pārceļas uz Rīgu, kur mirst 1851. gadā. Sarakstījis grāmatu Minhat Aron (Ārona upuris) kas saistīta ar pareizu kašruta noteikumu ievērošanu.
  • Jākovs Bendetmans (1833—61). Nācis no ievērojama Lietuvas rabīnu dzimtas. Miris 1861. gadā Bauskā. 1874. gadā viņa mazdēls Viļņā izdod rabīna Bendetmana grāmatu "Ziharon Jakov" (Jēkaba piemiņai) ar lēmumiem par halakhas un talmuda jautājumiem.
  • Mordehajs ben Jozefs Eliasbergs (1861—1889). Dzimis 1817. gada februārī Kauņas guberņā, miris 1889. gada 11. decembrī Bauskā. Studējis Voložinas ješivā. Jaunībā bija graudu un garšvielu tirgotājs. Kā viens no pirmajiem reliģiskā cionisma vadoņiem atbalstīja ebreju atgriešanos Izraēla zemē. Aktīvi darbojies ebreju organizācijā Hovevei Cion. Bija reliģiski ētiskās kustības Musar pretinieks. No 1853. gada rabīns Žiežmarē (Lietuvā). No 1862. gada Bauskas rabīns, un šajā amatā paliek līdz savai nāvei, lai arī 1876. gadā viņam tiek piedāvāts kļūt par Suvalku rabīnu.[21],[22] 1879. gadā publicēja rakstus, kuros atbalstīja ebreju pārcelšanos uz lauksaimniecības zemēm Dienvidrievijā un Izraēla zemē. Vairāk nekā 20 darbu autors, no kuriem tikai viens publicēts viņa dzīves laikā (1874.).
  • Ezekiels ben Hillels Lifšics (1889—95). Dzimis Raseiņi, Lietuvā. Bijis Jurbarkas rabīns. Pēc Bauskas viņš kalpo par rabīnu Plockā un Kališā.
  • Ābrams Īzaks Kūks (1895—1904). Viens no slavenākajiem 20. gadsimta rabīniem. Pasaulē plaši pazīstams kā pirmais Lielbritānijas mandāta teritorijas Palestīnā virsrabīns, ebreju domātājs, Talmuda, Toras un Kabalas skolotājs. Bauskā sarakstījis vairākas grāmatas.
  • Haims Īzaks Blohs (1905-15 un 1920-22). Dzimis 1865 gada 14. septembrī Lietuvā, miris 1948. gada 17. februārī ASV. Lai arī 1914. gadā ievēlēts par Antverpenes ebreju kopienas rabīnu[23], kara dēļ palika Krievijā, un kopā ar pārējiem ebrejiem evakuējas no Bauskas, 1920. gadā atgriezās pilsētā, taču 1922. gadā pārcēlās uz Džērsiju, ASV.[24] 1932. gadā ievēlēts par ASV un Kanādas ortodoksālo rabīnu savienības goda prezidentu.
  • Moše Šoloms Štuls, Bauskas rabīns no 1924. gada. Dzimis 1863. gadā Viļņas guberņā. Pēc reliģisko studiju pabeigšanas Kauņā un Viļņā, no 1907. gada bija Saldus rabīns. Par rabīna Štula palīgu no 1934. gada kalpoja viņa dēls Dāvids Štuls.

Holokausts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Konkrētās ebreju kopienas iznīcināšanas detaļas Vācu okupācijas laikā ir neskaidras, un pastāv vairākas versijas par to kas tieši bija atbildīgi par ebreju nošaušanu. Jebkurā gadījumā skaidrs, ka šo noziegumu īstenoja nacistiskās Vācijas okupācijas spēki ar vietējiem izpalīgiem, kas līdz 1941. gada augusta beigām nogalināja gandrīz visus Bauskas un tuvākās apkārtnes ebrejus. Karu pārdzīvoja tikai divi Bauskas ebreji.

1941. gada 1. jūlijā pilsētas vērmahta okupācijas spēku militārais komandants izdeva pirmo pavēli, kurā noteica komandantstundu no 10 vakarā līdz 5 rītā. Īpaši ebrejiem komandantstunda tika noteikta no 6 vakarā līdz 7 rītā. Ar 4. jūlija komandanta pavēli bija jāreģistrē visi pilsētas ebreji 18-50 gadu vecumā, kā arī jākonfiscē ebrejiem piederošie radio aparāti.[25]

Vēstures maģistrs un Latvijas Vēsturnieku komisijas biedrs Aigars Urtāns uzskata, ka kopumā nogalināti 500-700 pilsētā palikušie ebreji un 150-200 Bauskas apriņķī dzīvojošie ebreji.[26] Jau 2. jūlijā pie Mēmeles tilta vācu kareivji nošāva 5 ebrejus, 5 komunistus un 10 sarkanarmiešus par to, ka esot apgānīti pilsētas ieņemšanas laikā kritušie vācu kareivju līķi. Nepatīkamākā holokausta epizode notika jūlija vidū, kad klīnikā Rīgas ielā 51 tika kastrēti 56 ebreji, tai skaitā zēni. Šī nozieguma organizēšanā un īstenošanā piedalījies ārsts Šteinharts, viņa palīgs Pļavnieks, policijas priekšnieks Druveskalns un vācu vērmahta vienību komandieris Nepils (dzimis Vīnē).[27] Gandrīz visus viņus jau pēc pāris nedēļām nošāva Vecsaules pagasta Likvertenu mežā. Vēsturnieks Urtāns raksta, ka nav skaidrs, kas veica šo nošaušanu — vietējie latviešu policisti, kas šādu akciju varēja veikt vienīgi pēc vācu militārās pārvaldes tiešas pavēles, vai arī to īstenoja vācu zaldāti. Palikušo ebreju likvidācija sākās 9. augusta naktī. No sākuma Likvertenu mežā nošāva Bauskas ebrejus, otrā dienā pārējos pagasta ebrejus. Šo 700-800 cilvēku nošaušanas akciju īstenoja apmēram 30 šāvēji no Arāja komandas, taču tik liela skaita cilvēku transportēšanā un apsargāšanā neapšaubāmi piedalījās arī vietējie latviešu policisti.

1941. gada 18. augustā Vienības ielā notiek "žīdu atstāto mantu" publiska izpārdošana.[28]1942. gada janvārī „žīdu atstātās kažoklietas” tika nodotas ziemas salam nesagatavotā vērmahta vajadzībām. Seši sieviešu kažoki izpārdoti vairāksolīšanā.[29]

Apskates objekti[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sinagoga, Rīgas iela 35, iznīcināta holokaustā. Pēc tam, kad ebrejiem atļauta apmešanās pilsētas robežās, pēc 1820. gada šeit uzcelta koka sinagoga, kurai blakus 1844. gadā uzcelta mūra sinagoga. Ēkas iznīcinātas Otrā pasaules kara laikā. Bijušās sinagogas vietā jau vairākus gadus Bauskā dzimušo ebreju pēcnācēji vēlas izveidot piemiņas monumentu.[30]
  • Košera lopkautuve un gaļas veikals, Rīgas iela 37. Ēkas celtas 19. gs otrajā pusē. Saglabājušās līdz mūsdienām, restaurētas.
  • Hasīdu lūgšanu nams, Kalna iela 2. Uzcelts 1937. gadā, parādu dēļ pārdots 1938. gadā.
  • Ebreju reliģiskā skola, Kalna iela 20, šeit atradās ebreju reliģiskā skola, kā arī rabīna un skolotāju dzīvokļi.
  • Mikve, Upes iela 3, ebreju rituālās apmazgāšanās vieta, pēc kara pārveidota par dzīvojamo ēku.
  • Klīnika, Rīgas iela 51. Pēc pilsētas okupācijas, 1941. gada jūlija vidū šeit tiek kastrēti 56 ebreju vīrieši, no kuriem desmit ir zēni zem 15 gadiem. Visi nošauti dažas nedēļas vēlāk.
  • Nahmana Jankeloviča tipogrāfija, Rūpniecības iela 5. No 1893. līdz 1915. gadam šajā ēkā tika izdota pirmais Bauskas laikraksts „Bauskas Sludinājumi”.[31]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Bauska, Latvia
  2. 2,0 2,1 Bausk
  3. ebreji ebreji ebreju|issueType:P Kurzemes ebreji
  4. Bauska|issueType:P Ebreju izraidischana no Kurzemes
  5. ebreju Bauskā|issueType:P Jelgavas apgabaltiesas reģistrācijas nodaļa
  6. Bauskā Aizsargu ielā 2|issueType:P Valdības Vēstnesis, 1937.g. 30. jūnijā
  7. Bauskas Bauskas|issueType:P 18. nowembris Bauskas ebreju sinagoga
  8. Stūls|issueType:P Tautas Vienības svētku norise Bauskā un apriņķī
  9. židu Bauskas žīdu|issueType:P Izbūvēs telpas Bauskas žīdu pamatskolas vajadzībām
  10. žīdu|issueType:P Bauskas ziņas
  11. Bauskas ēbrēju|issueType:P Jauna pārvalde
  12. ebreju Bauskas Bauskā|issueType:P Citu iestāžu sludinājumi
  13. Bauskas žīdu Bauskā|issueType:P Preses un biedrību depart. biedrību nodaļa
  14. Bauskas žīdu Bauskā|issueType:P Preses un biedrību depart. biedrību nodaļa
  15. Bauskas žīdu Bauskas Bauskas žīdu Bauskas|issueType:P Valdības rīkojumi un pavēles
  16. žīdu žīdu Bauskas žīdu|issueType:P 5343. Lēmums
  17. ebreju Bauskas ebreju Bauskas ebreju|issueType:P Ilggadīga teesaschanās wazās Bauskas sinagogas leetā
  18. ebreju Bauskas Bauskas|issueType:P Senāta Civilā kasācijas departamenta 1935. g. 1. pusgada spriedumi
  19. Rabīnskā literatūra Latvijā līdz 1940. gadam: virzieni un personības
  20. Rabbiner, Mordechai ben Abraham
  21. Eliasberg, Mordekhai
  22. Eliasberg, Mordecai B. Joseph
  23. Orthodox Judaism in America: A Biographical Dictionary and Sourcebook
  24. Chaim Yitzchak Bloch
  25. “Neighbors” Didn’t Kill Jews
  26. Kas 1941. gada vasarā notika Bauskā?
  27. The Murder of the Jews in Latvia: 1941-1945
  28. sludinājums Nr 1|issueType:P Ūtrupes sludinājums Nr.1
  29. Policija|issueType:P Ortskomandatūra Bauskā
  30. «Bauska Memorial». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 27. decembrī. Skatīts: 2015. gada 16. oktobrī.
  31. «Bauska». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 3. februārī. Skatīts: 2015. gada 26. maijā.