Budbergi-Benninghauzeni
Budbergi-Beninghauzeni (vācu: von Budberg-Bönninghausen, Bönningshausen genannt Budberg) ir sena vācbaltiešu dzimta, kas bija ieceļojusi Livonijā 16. gadsimtā un jau 1620. gadā ierakstīta Kurzemes bruņniecības matrikulā, 1807. gadā Vidzemes bruņniecības matrikulā. Vēlāk dzimta izplatījās arī Krievijā.
1862. gadā Krievijas valdība Budbergiem piešķīra baronu titulu.
Vēsture
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Budbergu dzimta cēlusies no Budbergas (tagad Verles pilsētas sastāvdaļa Vestfālenē). Arnsbergas grāfs Vilhelms 1313. gadā izlēņoja Rotgeram no Budbergas (latīņu: Rotgerus de Budberge) zemi, 1370. gadā Gobelīns no Budbergas ieguva zemes īpašumu Beningshauzenā (tagad Gēzekes pilsētas daļa), tādēļ viņa pēcteči tiek saukti par Beningshauzenas Budbergiem.[1]
Šis dzimtas atzaram piederīgais Gothards Budbergs no Beningshauzenas (1527-1618) ap 1570. gadu pārcēlās uz Kurzemes un Zemgales hercogisti, kur bija hercoga Gotharda galma staļļmeistars Sēlpilī. 1583. gadā viņš iegādājās Gārsenes muižu Daugavpils draudzes novadā. Viņa dēls Vilhelms pārcēlās uz Zviedru Vidzemes igauņu daļu un 1625. gadā iegādājās Zennes (Sennen, tagad - Sänna) un Fīrenhofas (Fierenhof, tagad - Tsooru) muižas. Zviedrijas karalis Kārlis XI Vidzemes landrātam Leonardam Gustavam Budbergam 1693. gadā piešķīra barona titulu.
Pēc Vidzemes pievienošanas Krievijas Impērijai daudzi Budbergu dzimtas piederīgie kļuva par tās armijas virsniekiem. Andrejs Eberhards Budbergs (Андрей Яковлевич Будберг, 1750-1812) bija Krievijas Impērijas virsnieks krievu-turku karā (1768-1774), nākamā ķeizara Aleksandra I skolotājs, sūtnis Zviedrijā, Pēterburgas militārgubernators un ārlietu ministrs. Teodors Oto Budbergs (1779—1840) un Ludvigs Kārlis Budbergs (Карл Васильевич Будберг, 1775—1829) piedalījās 1812. gada karā un viņu pēcnācēji ieguva zemes īpašumus Maskavas, Novgorodas un Tulas guberņās.
Voldemārs fon Budbergs-Beninghauzens (1740–1784) bija muižnieks un gleznotājs.
-
Prūsijas karalistes ģenerālleitnants Aleksandrs fon Budbergs (1717—1802) -
gleznotājs Voldemārs fon Budbergs-Benninghauzens (1740–1784) -
Krievijas Impērijas ārlietu ministrs Andrejs Eberhards Budbergs (1750—1812) -
Krievijas Impērijas ģenerālleitnants Kārlis fon Budbergs (1775—1829) -
Kavalērijas ģenerālis Aleksandrs fon Budbergs (1796/1797—1876) -
Huzāru ģenerālleitnants Aleksandrs fon Budbergs (1804—1879) -
Krievijas Impērijas sūtnis Berlīnē, Vīnē un Parīzē Andrejs fon Budbergs (1817—1881) -
Krievijas Impērijas Valsts padomes loceklis Oto fon Budbergs (1850—1907) -
Krievijas Impērijas Valsts padomes loceklis Aleksandrs fon Budbergs (1853—1914) -
ģenerālleitnants Aleksejs fon Budbergs (1869—1945)
_-_retouched.jpg)
.jpg)
.jpg)
Budbergu muižas Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Sēlijā: sākotnējā dzimtmuiža no 1583. gada bija Gārsenes muiža (Garßen) ar Baltmuižu (Baltensee) un Gricgales muižu (Gritzgaln), dažādos laikos dzimtai piederēja arī Vecgrīnvaldes muiža (Alt-Grünwald), Baltā muiža (Weißensee), Kurzemē: Annas muiža (Annenhof), Garlenes muiža (Gargeln), Kalna muiža (Hohenberg), Smuku muiža (Schmucken) u.c. Vidzemē: Vidrižu muiža (Widdrich, 1726–1920), Mangaļmuiža (Magnushof, 1760/1879–1920), Turaidas muiža (Treiden), Tirzas muiža (Tirsen), Ķieģeļu muiža (Kegeln), Galgauskas muiža (Golgowsky), Inciema muiža (Inzeem), Vērenes muiža (Fehren), Kujas muiža (Kujen), Lielvārdes muiža (Lennewarden), Jaunates muiža (Neu-Ottenhof), Rankas muiža (Ramkau), Pāpēna muiža (Rosenblatt), Salīnes muiža (Sellin), Stalbes muiža (Stolben), Cērtenes muiža (Zehrten) u.c.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Князь Пётр Долгоруков. Российская родословная книга. — С.-Петербург: Типография III Отделения Сов Е. И. В. Канцелярии, 1856. — Т. 3. — С. 306-314. — 523 с.