Burtnieks (mitoloģija)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Burtnieku novada ģerbonī attēlots burtnieks ar koklēm

Burtnieks (lietuviešu: burtininkas) baltu reliģijā ir tautas rakstu zīmju un teiku pārzinātājs, dziesminieks, zintnieks,[1] nodarbojas ar buršanu un zīlēšanu.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Burtnieki lietuviešu un latviešu mitoloģijā saukti par būrējiem, burvjiem, apvārdotājiem, savaldzinātājiem. Burtnieki spējuši pareģot nākotni, iegriežot kokā, akmenī vai citā materiālā rakstu zīmes vai arī zīlējot pēc šīm iegrieztajām zīmēm.[3] Burtnieki attēloti galvenokārt kā veci vīri ar gariem matiem un garām bārdām, dažkārt gariem nagiem.[4] Butniekiem piemitusi spēja pārvērsties, kā arī pārvērst citus par dzīvniekiem, galvenokārt vilkiem, vilkačiem, kā arī spēja ietekmēt dabu, izklīdinot mākoņus un novirzot lietu. Burtnieki spējuši gan kaitēt cilvēkiem un mājdzīvniekiem, uzsūtot slimības un pat nāvi, gan arī palīdzēt, dziedinot, zīlējot nākotni,[5] sasaucot kopā un aizvedot prom čūskas, peles un citus kaitēkļus, atrodot nozagtas lietas, noķerot zagļus. Lietuviešu teikās burtnieki biežāk ir nevis zemnieki, bet kareivji, muzikanti, meistari, dzirnavnieki un ubagi, bet pēc tautības parasti prūši, latvieši, krievi, ungāri, čigāni, ebreji. Burtnieki savas zināšanas turējuši noslēpumā, bet pirms nāves nodevuši tālāk vecākajam vai jaunākajam bērnam.[2]

Vārda cilme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Humanitāro zinātņu pasniedzējs Reinis Cukurs savā 1930. gada zinātniskajā publikācijā „Burtnieku ezers un tā upes” skaidro, ka vārds „burtnieks”, kā arī Burtnieku ezera nosaukums cēlies no vārda „burt” un nozīmē Būrēju, jeb Burvju ezeru. Johans Gotfrīds Arnts norāda uz seno nosaukumu Bur ezers, kur vārds „bur” ir radniecīgs vārdam „burt”. Atbilstoši latviešu tautas folklorai, Burtnieku ezera tuvumā, kā arī ap Zilo kalnu dzīvojuši gudrībām sevišķi apdāvināti priesteri un dziesminieki, kuriem bijušas pazīstamas tautas rakstu zīmes, kas sauktas par „burtiem”. Burtnieki šīs rakstu zīmes izmantojuši ne tikai buršanai, bet gan vairāk zināšanu un ziņu pierakstīšanai.[6]

Latviešu vārdam burtnieks līdzīgs vārds ir gan lietuviešu burtininkas, gan iespējams bijis arī senprūšiem, ko apliecina Austrumprūsijas vāciešu lietotie vārdi Burten, Burtininker ar nozīmi zīlnieks, burvis, vārdotājs. Prūsijas hronists Matiass Pretorijs savā latīņu valodas rakstā 17. gadsimta sākumā min prūšu zīmju tulkotājus burtones. [7]

Vietvārdos un nosaukumos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ar burtnieka vārdu saistītas vairākas apdzīvotas vietas un vietvārdi Latvijas teritorijā. Burtnieka ezers kā arī apdzīvota vieta Burtnieki Burtnieku novada Burtnieku pagastā. Ciems Burtnieki Ventspils novada Tārgales pagastā. Ciems Burtnieki Tukuma novada Lestenes pagastā. Deviņās Latvijas pilsētās un trīs novadu apdzīvotās vietās atrodas Burtnieku iela.
Augusts Dombrovskis 1908. gadā Vecmīlgrāvī uzceļ Latvijā pirmo inteliģences jaunrades un atpūtas namu, kuru nosauc par Burtnieku māju [8]

Kultūrā un mākslā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laimdotas tēvs Burtnieks un viņa nogrimusī pils Burtnieku ezera dibenā attēlota Raiņa vēsturiskajā lugā „Uguns un nakts” un Andreja Pumpura tautas nacionālajā varoņeposā „Lāčplēsis”, kurā Koknesis un Lāčplēsis Burtnieka pilī pie Burtnieka ezera mācās burtnieku senos rakstus un teikas.[9]

Gadi aizgāja. Atgadījumi tuvāki veda
Lielisko pārmaiņu sadzīvē Baltijas mierīgā zemē.
Burtnieku pilī mācījās Lāčplēs's ar Koknesi krietni
Visās kareivju rīcībās, daudzās gudrības ziņās;
Arī Burtnieku vecajos rakstus jaunekļi paši
Tagad jau varēja lasīt; Lāčplēs's sevišķi kārīgs
Šķirstīja tanīs. Viņam tur atvērās avoti dziļi,
Pauzdami cilvēka mūžu pasaulē; pilnību, galā
Nīcību, pēdīgi atpakaļ iešanu lielajos garos.
Taču tam bija sevišķis iemeslis Burtnieka pilī
Dzīties, ka krietnajos darbos panāktu augstāko mērķi.
Zilajā zīļu lentīte; kuru pie cepures nesa,
Darīja brīnumus. Stabradzes meitiņu atrada Lāčplēs's
Burtnieka pilī. Laimdota bija tā miesīga meita!
Mīlība dedzīga radījās drīzi jaunekļa sirdī.
Laimdota arī labprāt to redzēja, satikās bieži,
Vakaros viņi staigāja Burtnieku ezara malā;
Laimdota stāstīja tam par ezarā grimušu pili
Un par daudz citām dīvainām veco Burtnieku teikām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Valerija Bērziņa-Baltiņa, Jānis Bičolis. Latviešu valodas vārdnīca. ASV : Amerikas Latviešu apvienība, 1993. 140. lpp. ISBN 0-935582-38-X.
  2. 2,0 2,1 Roberts Akmentiņš. Mitoloģijas enciklopēdija. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1994. 244. lpp. ISBN 5899600454.
  3. «Burtnieks». Letonika.lv. Skatīts: 2017. gada 29. janvārī.
  4. Lietuviškoji tarybinė enciklopedija. Viļņa : Mokslo ir enciklopedijų leidybos institutas. 1977. 336. lpp.
  5. Roberts Akmentiņš. Mitoloģijas enciklopēdija. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1994. 179. lpp. ISBN 5899600454.
  6. Reinis Cukurs. Burtnieku ezers un tā upes. Rīga : Valters un Rapa, 1930. 8. lpp.
  7. Roberts Akmentiņš. Mitoloģijas enciklopēdija. Rīga : Latvijas enciklopēdija, 1994. 178. lpp. ISBN 5899600454.
  8. «Burtnieku māja». Baronamuzejs.lv. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 20. februārī. Skatīts: 2017. gada 28. janvārī.
  9. Andrejs Pumpurs. Lāčplēsis. Rīga : Liesma, 1972. 53. lpp.